Saņņikova Zeme

EKSPEDĪCIJAI PAVERAS CEĻŠ

Norunātajā dienā un stundā jauneklis ieradās pie Šenka. Akadēmiķis viņu jau gaidīja.

— Es pārlasīju visu, kas rakstīts par onkiloniem, — Šenks sacīja, — un redzu, ka ziņas ir pretrunīgas. Nav nekādu šaubu, ka šī tauta kādreiz dzīvojusi un karojusi ar čukčiem, atstājusi mitekļus, akmens un kaula darba rīkus un ieročus. Tomēr nav zināms, kur tā pazudusi. Var vienīgi domāt, ka onkiloni vai nu gājuši bojā kādā no salām pārāk bargo dzīves apstākļu un medījuma trūkuma dēļ, vai arī palikuši kontinentā un jau sen izmiruši kādā epidēmijā.

— Ja onkiloni būtu gājuši bojā salās, tur uz katra soļa atrastu viņu kaulus, — sarunu biedrs iebilda. — Cilvēki nepazūd bez pēdām. Ja onkiloni būtu izmiruši, dzīvodami kontinentā, par to savās leģendās un teiksmās stāstītu viņu jaunie kaimiņi — jakuti, tungusi un lamuti. Tomēr nav nevienas tādas teiksmas.

— Kur tad galu galā pazuduši šie onkiloni?! — Šenks iesaucās. — Nebūs taču dzīvi uzbraukuši debesīs!

— Viņi, acīm redzot, mīt Saņņikova Zemē — tajā pašā salā, uz kurieni lido gājputni, kas laikam gan būs parādījuši cilvēkiem turp ceļu.

— Jā, es labprāt tam ticētu, ja vien cilvēki prastu lidot. Tomēr onkiloni nespēja pacelties spārnos, un viņiem vajadzēja doties uz šo zemi pāri jūrai vai nu pa ūdeni, vai pa ledu.

— Ūdens ceju viņi nav izmantojuši, tāpēc ka ņēma līdzi ganāmpulkus, bet kajakiem brieži ir pārāk smaga un nemierīga krava.

— Bet pa ledu viņi nekur nevarēja aiziet. Pēc visām savāktajām ziņām spriežot, Ziemeļu Ledus okeāns nebūt neaizsalst viscaur; zināmā attālumā no krasta arvien paliek platāka vai šaurāka vaļēja ūdens josla. Tāpēc neviens no čukčiem — un tie ir pietiekami drošsirdīgi ļaudis — nav apmeklējis Vrangeja salu un neviens mednieks un ilkņu meklētājs — arī viņi nav nekādi gjēvuji! — nav sasniedzis Beneta salu. Un barona Tolla bojāeja pierāda, ka cejš pāri jūrai pa lediem nav iespējams!

— Tas vispārīgos vilcienos ir pilnīgi pareizi, — jauneklis mierīgi iebilda iekarsušajam akadēmiķim. — Tomēr atcerieties, klimats taču mainās, aukstie laika posmi mijas ar siltajiem atkarībā no Saules plankumiem …

— Protams, es to zinu! — Šenks ieteicās.

— Mēs zinām, ka onkiloni pārcēlušies uz Jaunsibīrijas salām — tur arī ir atrastas viņu zemnīcas un citas zīmes, kas liecina par šīs cilts uzturēšanos arhipelāgā.

— Lai tā būtu!

— Viņi redzēja, ka salās ir slikta dzīvošana, ka tur maz zvēru un putnu un tos drīz vien izmedīs. Bada draudi dzina onkilonus tālāk, un putni, lielos baros lidodami uz ziemeļiem, parādīja viņiem, ka tur jābūt zemei, kurā ir daudz vairāk medījuma. Pieņemsim, ka tieši tolaik bija uznācis aukstais laika posms, iegadījās dažas sevišķi bargas ziemas un jūra cieši aizsala. Agrā pavasarī, kad dienas jau bija pastiepušās garumā, onkiloni laimīgi pārgāja pa ledu uz Saņņikova Zemi.

— Un izmira tur salā un badā, jo nav iespējams pieņemt, ka uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grāda varētu atrasties cilvēku dzīvei piemērota zeme. Zosis un pīles, iespējams, atrod barību atkusušajā tundrā, turpretim cilvēki…

— Cilvēki medī šos putnus, valzirgus, roņus un ledus lāčus, zvejo zivis un dzīvo Grenlandē un salās Amerikas ziemeļos, Špicbergenā un Novaja Zemļā — dzīvo un pat mīl šīs polārās zemes, un ilgojas pēc tām, ja nokļūst dienvidos.

— Es redzu, jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Saņņikova Zeme pastāv un onkiloni apmetušies tur uz dzīvi.

— Par pirmo esmu pārliecināts, otro uzskatu par vienīgi iespējamo izskaidrojumu faktam, ka onkiloni pazuduši bez pēdām.

— Diemžēl akadēmijai ir citi uzskati. Es ievācu informāciju. Mani kolēģi ir pārliecināti, ka Saņņikova Zeme nepastāv un Tolls gājis bojā.

— Ļoti žēl, ja tas tiesa, tāpēc ka vienīgā vieta, kur Tolls varēja patverties, — tā ir Saņņikova Zeme. Es neapgalvoju, ka viņš tur vēl dzīvo, bet tas ir iespējams, un tikai tur jāmeklē viņa pēdas.

— Diezin vai kāds tagad no laba prāta meklēs šo zemi un Tolla pēdas pēc visa tā, kas jau darīts, — ja arī ekspedīcijai piešķirtu līdzekļus.

— Es labprāt dotos ceļā un starp izsūtītajiem Jakutijas apgabalā un ziemeļu piekrastes medniekiem atrastu uzticamus ceļabiedrus.

— Kā jūs organizētu ekspedīciju, ja saņemtu līdzekļus?

— Man padomā divi izsūtītie, kas arī dzīvo Kazačjē. Mēs bieži esam apsprieduši tādas ekspedīcijas projektu, protams, tīri platoniski, tāpēc ka mums nav naudas, atskaitot niecīgo pabalstu, ko cara valdība visai nekārtīgi izsniedz saviem trimdiniekiem. Mēs sagādājam iztiku gluži tāpat kā iezemieši — medīdami un zvejodami. Abi biedri ir jauni puiši un trimdā nav nolaidušies; darbs uztur mums možu garu, un mēs esam rūdīti ļaudis. Bez tam es ņemtu līdzi divus medniekus. Viņi ne vienu reizi vien bijuši Jaunsibīrijas salās, viņiem pieder suņi un nartas, abiem ir pieredze ceļojumos pa lediem.

— Tiesa, bez viņiem jūs neiztiksiet. Un tālāk?

— Agrā pavasarī mēs pa ledu pārietu pāri jūrai uz Koteļņija salu, ierīkotu tur bāzi un noliktavu un mēģinātu bez kavēšanās, kamēr ledus vēl stiprs, virzīties tālāk uz ziemeļiem.

— Un ja jūra nebūs aizsalusi — par ko diezin vai var šaubīties?

— Tādam gadījumam mums būs divi viegli kajaki, ko uzliksim uz nartām un vilksim līdzi. Kajakos mēs mēģināsim šķērsot vaļējos ūdeņus. Tie nevar būt pārāk plaši — zemes tuvumā arvien turas ledus. Tālāk no jauna iesim ar nartām uz šo zemi, izpētīsim to un vasaras beigās atgriezīsimies atpakaļ pa to pašu ceļu.

— tad jūra būs atbrīvojusies no ledus plašā joslā, un, braukdami savos kajakos ar smago kravu, jūs aiziesiet bojā kā likts. Vasaras beigās bieži vien uzbrūk arī sniega vētras.

— Ja nevarēsim tikt pāri jūrai kajakos, pārlaidīsim ziemu Saņņikova Zemē un nāksim atpakaļ agrā pavasarī.

— Bet vai jūs zināt, cik daudz barības vajag suņiem veselam gadam? Tāda krava jūs iedzīs postā …

— Protams, zinu. Tomēr es nedomāju vest līdzi tik daudz barības, es ceru, ka Saņņikova Zemē medījuma netrūks. Pa vasaru mēs sagatavosim krājumus ziemai un ceļojumam atpakaļ uz bāzi.

— Un, ja nu jūs neatrodat nekādu zemi, — ko tad?

— Tādā gadījumā mēs nekavējoties atgriezīsimies Koteļnija salā un pārlaidīsim tur vasaru, bet rudenī, tikko jūra pārklāsies ar ledu, pārcelsimies uz kontinentu. Arī šajā gadījumā, kas, pēc manas ciešas pārliecības, maz ticams, mums vajadzīga noliktava Koteļnija salā, jo iespējams, ka vasarā medības nebūs nekādas bagātās.

— Vai neesat aprēķinājis, cik izmaksātu tāda ekspedīcija?

— Es domāju — ne visai daudz. Mēs trīs nedomājam par peļņu, kaut tikai būtu paēduši. Abiem medniekiem, protams, jāmaksā, bet viņi ir pieticīgi ļaudis. Visvairāk naudas vajadzēs, lai iegādātos suņus un to barību, nartas, kajakus, šautenes, munīciju un apģērbu. Es jau esmu apvaicājies par cenām gan šeit, gan Kazačjē un domāju, ka ar diviem — divarpus tūkstošiem mums pietiktu.

— Jā, summa nav liela!

— Nartas ziemeļos nav visai labas, kokmateriāli tur nav sevišķi izturīgi, bet mums vajadzīgas ļoti labas nartas, lai nebūtu jāšķiež laiks biežai to labošanai. Domāju, labāk tās pasūtīt šeit un vest līdzi. Gluži tāpat ar šautenēm un munīciju — šeit ieroči ir labāki un daudz lētāki. Visu pārējo — uz vietas.

— Jūsu plāns man patīk, — Šenks sacīja. — Un es domāju, ka sagādāšu jums divarpus tūkstoša rubļu. Tikai ar vienu noteikumu — no Saņņikova Zemes jums jāpārved iežu kolekcija un herbārijs, ja iespējams — arī sīki dzīvnieki, turklāt jāapraksta šīs zemes flora, fauna un klimats. Un, protams, arī onkiloni, ja tos atradīsiet. Vai jūs un jūsu biedri spēsiet to izdarīt?

— Ceru, ka tiksim galā. Mēs, protams, neesam īsti zinātnieki, taču esam gatavojušies šim darbam; viens no mums mazliet pārzina ģeoloģiju, otrs — botāniku, bet es pats vairāk interesējos par dzīvniekiem un cilvēku.

— Lieliski! Instrumentus zinātniskajiem novērojumiem — barometru, termometrus, kompasus un visu citu — es jums sagādāšu akadēmijā. Jūs saprotat, ka ļoti svarīgi būs noteikt salas koordinātes, vairāku punktu ģeogrāfisko platumu un garumu, — ja vien atradīsiet Saņņikova Zemi, — Šenks pasmaidīja, — un kaut aptuveni uzņemt un iezīmēt kartē tās krastus un ceļu līdz turienei.

— Protams. Uzņemt maršrutu un iezīmēt kartē es varētu pats. Bet kā noteikt ģeogrāfisko platumu un garumu? To mēs neesam mācījušies.

— Tas nav pārāk grūti. Ar to jūs iepazīstinās Galvenajā fiziskajā observatorijā. Es iedošu jums vēstuli, un ar to jūs aiziesiet pie direktora. Mācībām vajadzēs savas divas trīs nedēļas. Jūs esat brīvs? Kad jūs domājat braukt projām no šejienes?

— Patlaban ir novembra beigas. No Pēterburgas butu jāizbrauc pēc mēneša, lai nokļūtu Kazačjē februāra beigās un ap marta vidu varētu iziet uz salām.

— Uz turieni parasti dodas aprīlī.

— Pilnīgi pareizi, bet mums jāiziet agrāk, lai aprīļa sākumā, kamēr ledus vēl ir stiprs, jau dotos pāri jūrai uz Saņņikova Zemi.

— Vai jūs vienā mēnesī pagūsiet sagādat un nopirkt visu vajadzīgo?

— Jā, esmu apvaicājies darbnīcās. Nartas uztaisīs divās nedēļās, pa to laiku pagūšu nopirkt pārējo un pa starpām apmeklēt arī observatoriju.

— Tātad šeit viss kārtībā, turpretim Kazačjē jums vēl būs daudz rūpju.

— Ja jautājums par ekspedīcijas organizēšanu izlemts, es tūliņ telegrafēšu uz Oļekminsku — telegrammu pa pastu nosūtīs uz Kazačji —, lai biedri sāk gatavoties: nopērk suņus, apģērbu, barību suņiem.

— Viņiem taču nav naudas!

— Viņiem dos uz parāda līdz manai pārbraukšanai: mēs Kazačjē neesam nekādi svešinieki.

— Un cik.jums pašreiz vajadzētu, lai, pasūtot nartas un izdarot iepirkumus, varētu iemaksāt rokasnaudu?

— Pagaidām pietiktu ar kādiem piecsimt rubļiem.

— Es jums iedošu šo summu no savas naudas, bet pēc divām trim nedēļām salūkošu arī pārējos līdzekļus un instrumentus.

Šenks izrakstīja čeku bankai, uzrakstīja ieteikuma vēstuli observatorijas direktoram un, pasniegdams visu to jaunajam cilvēkam, sacīja:

— Atnāciet pie manis pēc divām nedēļām šajā pašā stundā un pastāstiet, kā sokas gatavošanās.

— Atļaujiet izteikt sajūsmu par tik ātru jautājuma izlemšanu! — jauneklis, dziļi saviļņots, iesaucās.

— Nākdams pie jums, es stipri šaubījos, vai mani sapņi piepildīsies. Bet šeit viss risinājās tik vienkārši. Jūs izsniedzat tādu lielu summu gluži svešam cilvēkam, ticēdams viņam uz vārda.

— Es vēl neesmu zaudējis ticību cilvēkiem, kaut arī mana galva jau sirma, — Šenks labsirdīgi atteica.

— Esmu jau ne vienu reizi vien palīdzējis zinātniskajām ekspedīcijām, un mana uzticība tikusi pievilta ārkārtīgi reti. Bez tam es protu novērtēt cilvēkus gandrīz no pirmā acu uzmetiena. Tomēr jūs patiešām atgādinājāt man, ka vēl nemaz nezinu, kā jūs sauc un kas ir jūsu biedri, bet tas vajadzīgs oficiālai apliecībai, kura jums būs jāuzrāda novada administrācijai; es jums to izgādāšu. Tātad — kā jūs sauc? Es pierakstīšu.

— Matvejs Ivanovičs Gorjunovs, Pēterburgas universitātes bijušais students, administratīvā kārtā izsūtīts uz Jakutijas apgabalu. Mani biedri — Semjons Petrovičs Ordins un Pāvels Nikolajevičs Kostjakovs, arī bijušie studenti, pirmais — no universitātes, otrais — no tehnoloģiskā institūta. Mūs visus izsūtīja uz pieciem gadiem par piedalīšanos studentu nemieros tūkstoš astoņi simti deviņdesmit devītajā gadā.

— Ko tad bijāt tādu noziegušies, ka jūs izsūtīja tik tālu, gluži kā bīstamus noziedzniekus?

— Vadījām studentu sanāksmes, tāpēc mūs pieskaitīja pie baīvežiem un gribēja nodot zaldātos — atcerieties, bija tāds rīkojums —, bet mēs atteicāmies tam paklausīt. Par to mūs nosūtīja pie ledus lāčiem.

— Un vai trimdas laiks drīz beigsies?

— Mans jau beidzies, tāpēc man atļāva atgriezties dzimtajā Vologdas guberņā policijas uzraudzībā; uz galvaspilsētu es, protams, atbraucu bez atļaujas. Biedri varēs atgriezties no trimdas pēc gada.

— Es skatos, man vēl vajadzēs izgādāt jums gubernatora atļauju izbraukšanai uz Jakutijas apgabalu.

— Nu, tādu lūgumu viņš, protams, nenoraidīs!