Saņņikova Zeme

UPURĒŠANA

Nākamajā dienā ceļotāji, izgājuši cauri pēdējai apmetnei, diezgan agri atgriezās mājās. Viņi ieraudzīja pie virsaiša zemnīcas onkilonu pūli, kas ielenca kaimiņu apmetnes karavīrus, kuri tikko bija atveduši sagūstītu vampu.

Karavīri pastāstīja, ka šorīt, dodamies medībās, viņi uzdūrušies pieciem vampu, acīm redzot, izlūkiem, kuri uzglūnējuši ziemeļbriežiem, lai vēlāk tos varētu nolaupīt. Karavīri notvēruši viņus netālu no ganāmpulka. Sadursmē divi vampu nogalināti, divi paspējuši aizbēgt, bet vienu, ievainotu, onkiloni saņēmuši gūstā un atveduši, lai uzdāvinātu svešzemniekiem. Karavīri zināja, ka tie vāc meža dzīvnieku ādas un galvaskausus, ka pēdējā gājienā uz Tūkstoš Dūmu ieleju baltie cilvēki paņēmuši līdzi vilku noplēstā vampu galvaskausu un kaulus, un tāpēc nosprieda, ka dzīvs vampu viņiem noderēšot vēl labāk. Gūsteknis, kam rokas bija cieši sasietas uz muguras, stāvēja, noplūdis asinīm, kas sūcās no vairākām šķēpu un bultu cirstām brūcēm, un, kā redzams, tikko turējās uz kājām. Sievietes un bērni, kam ļoti reti gadījās redzēt vampu, ciešā lokā ielenca gūstekni. Tagad viņi varēja noskatīties dzīvajā mežonī tiku tikām.

Kad baltie vīri paziņoja, ka vampu interesējot viņus, kamēr ir dzīvs, Amnundaks pavēlēja piesiet gūstekni pie koka. Ceļotāji nolēma pasteigties ar mērījumiem, kādi viņus interesēja, nofotografēt vampu un pēc tam palūgt virsaiti, lai tas atlaiž sagūstīto brīvībā.

Gūsteknis bija vēl jauns un muskuļots, kā visi šie pirmatnējie ļaudis. Sapinkāto, nekad nemazgāto, netīro matu krēpes, protams, traucēja galvaskausa mērījumus, un Gorjunovs nolēma pinkas nocirpt. Kad viņš tuvojās vampu ar spožajām šķērēm rokā, gūsteknis nodomāja, ka viņu taisās nokaut, un mežonīgi iebrēcās. Matu cirpšanu, sadrūzmējušies ap koku, vēroja vesels bars onkilonu, — viņi savu mūžu nebija redzējuši kaut ko līdzīgu un nepazina ari šķēres. Gūsteknis domāja, ka viņu tūliņ sāks spīdzināt, un centās iecirst savus stipros zobus mocītāja rokā, tā ka mežonim vajadzēja aizsiet muti. Ieraudzījis spožos instrumentus galvaskausa mērīšanai, vampu sāka drebēt pie visām miesām. Galvas un ķermeņa mērīšanu viņš, protams, uzskatīja par burvestībām, kuru rezultātā viņu piemeklēs kaut kas ļoti ļauns. Beidzot, kad atnesa un viņa priekšā uz spoža trijkāja uzstādīja dīvainu melnu priekšmetu un atskanēja slēdža klikšķis, vampu aizvēra acis, iedomājies, ka viņu tūliņ ķers zibens. Gūsteknis, redzams, bija pārsteigts, kad beidzot viņu atstāja mierā un nekas nebija noticis.

Onkiloni ar milzīgu interesi vēroja visas šīs izdarības; galvas un ķermeņa mērīšanu viņi bija redzējuši, jo svešzemnieki jau bija mērījuši onkilonus — sākumā sievietes, pēc tam dažus karavīrus un bērnus —, un beigās arvien parādījās tas pats melnais priekšmets uz spožā trijkāja, kura nozīmi iezemieši nespēja izprast.

Kad viss bija pabeigts, Gorjunovs lūdza virsaiti, lai atlaiž gūstekni brīvībā, bet saņēma kategorisku atteikumu.

— Šovakar mēs atkal lūgsim dievus un šamanis uzzinās garu lēmumu, vai vampu būs jāmirst vai ne, — Amnundaks pavēstīja. — Līdz šim mēs gūstekņus nekad neesam atbrīvojuši.

Jau krēsloja, un ceļotāji, noguruši pēc tālā gājiena un noņemšanās ar gūstekni, priecājās, ka var atgriezties tīrajā zemnīcā un apsēsties pie sprēgājošās uguns. Bieza migla atkal klāja zemi, un no jauna kļuva auksts. No Gorohova viņi uzzināja, ka gan vakar, gan šodien migla neesot izklīdusi līdz pat pusdienai, un vēl pēc tam visu laiku, kaut arī spīdējusi saule, bijis auksts, «gluži kā pie mums Kazačjē ap šo laiku». Šodien viņš ievērojis, ka svīres aizlidojušas uz dienvidiem, tāpat zosis un pīles, aukstuma mudinātas, taisoties uz aizceļošanu. Pēc divām saltajām naktīm zāle klajumos nodzeltējusi un sakritusi pie zemes, bet koku lapas nobirstot vēl gluži zaļas. Onkiloni brīnījušies un sacījuši, ka tāds aukstums un miglas mēdzot uznākt tikai veselu mēnesi vēlāk un arī putni tagad aizlaižoties projām agrāk nekā parasts. Aukstuma dēļ šovakar atkal notikšot lūgšana.

Kad satumsa, Gorohovs aizgāja uzzināt, vai šamanis jau atnācis un vai baltie cilvēki var būt klāt svinīgajā ceremonijā. Viņš atgriezās ar ziņu, ka šoreiz lūgšana notikšot tikai karavīru klātbūtnē un pat sievietes un bērnus izraidīšot 110 zemnīcas.

Amnundaks esot lūdzis baltos cilvēkus, lai pa ceremonijas laiku tie ielaižot sievietes un bērnus savā mājoklī, citādi viņiem būšot jāsalst laukā.

— Man liekas, ka viņiem padomā kaut kas nelabs! — Ordins, izdzirdis šo vēsti, sacīja. — Onkiloni aizraida projām visas sievietes, lai mēs no viņām neko neuzzinātu.

— Iespējams, — Gorjunovs atbildēja. — Tomēr mēs neko nevaram darīt, lai izjauktu viņu nodomus, un mums atliek vienīgi turēt acis vaļa. Pavaicājiet Annuirai, vai viņiem bieži notiek šādas ceremonijas.

Annuira pastāstīja, ka līdzīga lūgšana notiekot pirms karagājieniem pret vampu.

Drīz vien zemnīcu piepildīja sievietes un bērni, lai pakavētos pie balto cilvēku ugunskura. Viņas jau agrāk bija šeit viesojušās, sevišķi svešinieku prombūtnē, bet tagad, atnākušas tik lielā skaitā, izturējās daudz drošāk, bija atnesušas līdzi iesmus ar gaļu un plāceņus un sāka gatavot vakariņas; zemnīcā skanēja smiekli un joki, bērnu spiegšana un zīdaiņu raudas. Skatoties uz jautrajām un bezrūpīgajām sievietēm, kas vēl nesen bija aicinājušas triekt projām svešzemniekus un vainojušas viņus visās nelaimēs, ko pareģojuši senči, bet tagad pļāpāja un jokojās ar tiem pašiem svešzemniekiem, ceļotāji nevarēja nedomāt par to, ko redzējuši vakar melnajā tuksnesī, par to, ka šai pirmatnējo ļaužu ciltij drīzā laikā draud bojāeja, ja vien nekas negrozīsies.

— Es domāju, domāju un nevaru izšķirties… — Gorjunovs sacīja Ordinam, kad abiem jau sāka apnikt sieviešu smiekli un joki un viņi bija nošķīrušies no pārējiem zemnīcas kaktā, —: nevaru izšķirties, vai mums nebūtu jāpastāsta onkiloniem par draudošo bojāeju un jāaicina viņi kopā ar mums atstāt šo zemi un doties pāri jūrai uz dienvidiem.

— Es arī esmu par to domājis, — Ordins atbildēja, — bet nospriedu, ka tas būtu pāragri. Tagad jūras ledi izklīduši, viņi bez laivām projām nevar tikt. Turklāt nav zināms, vai manas bažas ir pamatotas, nav zināms, kādā mērā piepildīsies mani paredzējumi. Ja Saņņikova Zemes siltuma avots kaut kādā veidā atjaunosies, varbūt viss iegrozīsies uz labo pusi, iespējams, pat uz ilgiem gadiem.

— Bet ja nu siltuma avots neatsāks darboties un mūsu acu priekšā uzmāksies barga ziema?

— Tik un tā viņiem nav ko stāstīt. Uz kurieni lai viņi iet pāri lediem polārajā naktī, bez pietiekami silta apģērba, bez malkas, bez briežiem, kuri ledos jau pēc pāris dienām nobeigtos badā. Nē, šo ziemu viņi kaut kā pārlaidīs tepat, bet pavasarī, redzēdami, ka sniegs nekūst un dzīvnieki gājuši bojā, paši sapratīs, ka nepieciešams iet projām.

— Tiesa gan! Pavasarī mēs varam atgriezties šurp ar lielu ekspedīciju, ko sūtīs akadēmija, lai izpētītu šo zemi un tās iedzīvotājus, iekām sniegi uz visiem laikiem aizputina visu ieplaku. Tad būs vieglāk organizēt onkilonu aiziešanu no šejienes — viņi ticēs, ka tā patiešām ir nepieciešama.

— Bet tagad viņi tikai prasīs no mums, lai mitējas nelaimes un posts!

Pēc vakariņām Gorohovs palūdza, lai sievietes padejo. Bērni un sirmgalves apsēdās zemnīcas kaklos, bet sievietes pēc paraduma noģērbās gluži kailas un, saķērušās rokās, uzsāka riņķa deju apkārt ugunskuram. Piedziedājuma vienkāršās melodijas pavadībā viņas gan palēcās, gan cēla uz augšu kā kreiso, tā labo kāju, šūpoja uz visām pusēm rokas un vidukli. Ar šādām dejām sievietes kavēja laiku gan sev, gan vīriešiem garajā polārajā naktī, kad bija apnikusi vienmulīgā dzīve zemnīcā. Sākumā piedziedājums un kustības bija lēnas, it kā sievietes dejotu nelabprāt, bet pakāpeniski deja kļuva aizvien dzīvāka, un beidzot dejotājas virpuļoja tik strauji, ka skatītājiem metās raibs gar acīm un no kāju dipoņas, plaukstu sišanas un iespiedzieniem sāka džinkstēt ausis. Melnīgsnējie ķermeņi locījās trakajā dejā, bizes plīvoja, kaklarotas mētājās uz krūtīm, aproces uz dilbiem zibēja šurpu turpu, acis iedegās, lūpas pavērās, atsedzot spožus, baltus zobus. Beidzot, kad spēki bija pilnīgi izsīkuši, dejotājas pakrita uz klona un dažādās pozās izstiepās apkārt ugunij, smagi dvesdamas un kārtodamas savas jostas. Zilmelnās tetovējuma līnijas uz nosvīdušajiem ķermeņiem tagad izcēlās sevišķi skaidri, un varēja saskatīt fantastiskus ornamentus, ziedus, lapas, saules, dzīvnieku galvas, ko bija attēlojušas ar bagātu fantāziju apveltītās mākslinieces — sirmgalves, kuras ilgajā polārajā naktī izrotāja meiteņu ķermeņus un pūlējās pārspēt cita citu, veidojot aizvien sarežģītākus rakstus. Mēs jau aprakstījām, kā bija tetovēta sieviete ar čūskām — Amnundaka otrā sieva. Annuiras augumu priekšpusē klāja dažādi ziedi un lapas, bet uz muguras starp lāpstiņām viņai mirdzēja saule, kuras stari sniedzās līdz kaklam, pleciem un jostas vietai; zemāk bija ieletovēti divi mēness sirpji, ar ragiem vērsti viens pret otru. Raku ķermeņa priekšpusi rotāja lauzītas, bet muguru — viļņotas līnijas, kas uz lāpstiņām un zemāk par jostas vietu savijās spirālēs. Meitenes dižojās ar ietetovētajiem fantastiskajiem ornamentiem, un jaunie karavīri pavasara svētkos vērtēja savas izredzētās, skatīdamies arī, cik krāšņi tās tetovētas.

Atpūtušās sievietes apsēdās plašā puslokā aiz pavarda, pretim ceļotājiem, un uzsāka citu rotaļu: labajā spārnā sēdošā ar kreiso plaukstu uzsita kaimiņienei pa muguru un uzsauca «pirmā», tā savukārt uzšāva kaimiņienei pa kreisi un uzsauca «otrā»; tā pliķu vilnis vēlās aizvien tālāk līdz kreisajam spārnam; ja kāda sajauca skaitīšanu, to pļaukāja no abām pusēm, visiem skaļi smejoties. No kreisā spārna pliķu vilnis, šoreiz ar otru plaukstu sists, nāca atpakaļ, un skaitīšana atkal sākās ar pirmo, bet pusloka pusē sastapās ar jaunu vilni, kas vēlās no labās puses; tādējādi skaitīšana ātri varēja sajukt un visiem par lielu prieku dot ieganstu biežiem pliķiem. Kad šis laika kavēklis apnika, ķērās pie cita: sievietes pietupās ap pavardu un, izstiepušas uz priekšu rokas, visas reizē pastiepa pret uguni labo kāju, bet pēc tam, ļoti ātri atvilkušas to atpakaļ, pastiepa uz priekšu kreiso; ja kāda nokavēja vai kļūdīdamās nepastiepa īsto kāju, kaimiņienes, visiem smejot, nogāza vainīgo uz muguras, tā ka viņai abas kājas tirinājās gaisā. Šī rotaļa tā iekvēlināja sievietes, ka drīz vien viņas sāka gāzt augšpēdu cita citu bez jebkāda iemesla, un beidzot visas gulēja uz klona ar kājām pret uguni un skaļi smējās.

— Šīs rotaļas un dejas, — ierunājās Gorjunovs, — ir lieliski vingrojumi, kas palīdz izlocīt garajā polārajā naktī no ilgas sēdēšanas nogurušos locekļus.

— Jā, vīrieši iet medībās, sargā briežus, gādā malku, bet sievietēm lemti mājas darbi zemnīcā, — Ordins piekrita.

— Pirmo rotaļu viņas sauc par «kaklarotu» un otru — par «vardi»; bet vēl esot trešā — «pārbaude», tā esot mierīga, — sacīja Gorohovs un uzrunāja sievietes: — Parādiet mums «pārbaudi»!

Sievietes apsēdās savās vietās.

— Bet kura no mums pagājušajā ziemā bija pali pacietīgākā un izturīgākā? — atskanēja jautājums. — Vai tu, Annu?

— Jā, es! — Annuena atsaucās.

— Un arī es savā ģintī! — Annuira pavēstīja.

— Tu šeit esi sveša, tevi vispirms jāpārbauda, vai tiesa, ka esi pacietīga un izturīga. Gulsties pirmā! — sievietes nosprieda.

Atnesa ādu un noklāja netālu no ugunskura pusapļa vidū, un Annuira izstiepās uz tās augšpēdu. Annuena paņēma krūzīti, pielēja līdz malām pilnu ar ūdeni un uzlika trauku gulētājai uz vēdera, pēc tam apsēdās tai pie kājām un sāka kutināt pēdas. Pārējās sievietes skaļi skaitīja. Pārbaudes laikā gulētājai par spīti kutināšanai vajadzēja būt pavisam mierīgai un aizturēt pat elpu, lai no trauka neizlītu neviens piliens, kamēr aizskaita līdz desmit. Kaut gan onkilonietēm no staigāšanas basām kājām āda uz pēdām bija kļuvusi raupja, tomēr pārbaudi spēja izturēt tikai retā, vēl jo vairāk tāpēc, ka sievietes tīšām skaitīja ļoti lēni. Pārbaudi izturējusī ieguva izturīgākās un pacietīgākās titulu un tiesības kutināt kāju pēdas visām neizturīgajām.

Annuira šoreiz neizturēja un pie skaita deviņi skaļi iesmējās; tiesa, viņas sāncense mīlestībā kutināja ļoti stipri.

— Redzi nu, tu esi samelsusi! — Annuena ļaunā priekā iesaucās. — Tu nekad neesi bijusi izturīga!

— Varbūt arī tu neesi bijusi! — Annuira sirdīgi atcirta.

— Citi zina! Bet, ja netici, vari pārbaudīt mani pat lielajā pārbaudē, — Annuena lepni iesaucās.

— Jā, viņa spēj izturēt arī to! — citas apstiprināja.

— Annuena, parādi, ko vari! — Ordins aicināja.

Annuena nogūlās Annuiras vietā, un tā, pielējusi krūzīti ar ūdeni, uzlika to uz Annuenas vēdera, pie pašām krūtīm un sāka kutināt viņai vidukli — visjutīgāko vietu. Tomēr Annuena gulēja kā sastingusi un pārbaudi izturēja.

— Pamēģini vien to izturēt! — viņa pieceldamās zobgalīgi sacīja un iešļāca ūdeni no krūzītes tieši Annuirai sejā.

Tā bija privilēģija, ko ieguva lielo pārbaudi izturējušās; Annuira tikai klusēdama apslaucljās un nokaunējusies pagāja sānis.

Sievietes gūlās uz ādas cita pēc citas, un Annuena piespieda viņas visas smieties — citas agrāk, citas mazliet vēlāk — un, par lielu prieku pārējām, pamatīgi aplaistīja ar ūdeni, iekām tās paguva piecelties.

Pārbaudi neizturējušās pēc tam žāvējās pie ugunskura un skaļi smējās, noskatīdamās, ka nākamajām klājas gluži tāpat. Izturēja tikai viena sieviete, un, kad visas citas bija pārbaudītas, Annuira izteica vēlēšanos ļauties pārbaudei otrreiz, bet prasīja, lai viņu kutina otra izturīgā. Annuena protestēja, bet pārējās, zinādamas, ka viņas abas ir sāncenses, nosprieda, ka Annuirai esot tiesības pieprasīt atkārtotu pārbaudi, ja viņa agrāk jau pierādījusi, ka prot izturēt kutināšanu. Annuira bija ar mieru pakļauties lielajai pārbaudei un drosmīgi to izturēja, taču neizmantoja tiesības apliet ar ūdeni savu kutinātāju. Ak, ja tās vietā būtu Annuena! Tā gan saņemtu pilnu tiesu!

— Nu, tagad jums ir divas pavisam nesakutināmas līgavas! — Gorjunovs apsveica Ordinu.

— Un abas greizsirdīgas! — piebilda Kostjakovs.

— Tā jau mēdz būt! — Ordins smējās, apmierināts, ka Annuira atjaunojusi savu reputāciju.

Pļāpādami visi vēl pasēdēja pie uguns, bet drīz no Amnundaka mītnes atnāca kāds sirmgalvis un pavēstīja, ka sievietes varot nākt mājās, jo dievu lūgšana esot beigusies.

— Ko sacīja šamanis? Ko viņam pavēstīja dievi? Kas mūs gaida? — jautājumi bira cits caur citu.

— Rīt visu uzzināsiet, bet tagad ejiet pie miera, — sirmgalvis izvairīgi atbildēja un izgāja.

Sievietes apģērbās, piecēla bērnus, kas bija iemiguši zemnīcas kaktos, un cita pēc citas atstāja balto cilvēku mītni. Arā atskanēja viņu saucieni: «Atkal auksts! Ai, cik dzestri! Kāda migla! Turēsimies kopā, ka neapmaldāmies!»

Annuira aizgāja viņām līdzi, lai pacenstos kaut ko izdibināt par garu saukšanas rezultātiem, bet atgriezās ļoti drīz un sacīja:

— Amnundaks un visi karavīri kaut kur aizgājuši — varbūt pavadīt samani; mītnē neviena paša nav, atskaitot divus večus, — viens guļ, bet otrs mani izlamāja par ziņkārību.

— Acīm redzot, arī mums pats labākais būs likties gulēt. Līdz rītam mēs tik un tā nekā neuzzināsim, — Gorjunovs ierosināja.

Ja ceļotāji zinātu, ko šamanim pavēlējuši gari un ko onkiloni bez kavēšanās sākuši izpildīt, viņi nespētu palikt mierīgi.

Tūliņ pēc dievu lūgšanas par spīti miglai un salam visi sapulcinātie karavīri no virsaiša mītnes devās uz dienvidrietumiem; pa priekšu gāja vairāki cilvēki ar lāpām, viņiem nopakaļ Amnundaks un šamanis ar mācekli, tad četri karavīri nesa uz nestuvēm sagūstīto vampu, bet pārējie nāca aiz muguras; visi bija apbruņojušies. Valdīja dziļš klusums, bija dzirdama vienīgi viegla soļu dunoņa, žvadzēja bultas un čīkstēja nestuves. Droši atrazdami ceļu miglā, lāpu nesēji veda dīvaino procesiju cauri mežiem un pāri klajumiem uz svēto ezeru. Ezera krastā gūstekni ar sasietām rokām un kājām uzlika uz upuru akmens, un šamanis nostājās tam pie galvas, bet māceklis — pie kājām.

Amnundaks un karavīri ielenca akmeni ciešā pusaplī, stāvēdami ar sejām pret ezeru, kurā vēl joprojām nebija ūdens. Karavīri aizdedza lāpas un pacēla tās virs galvas, šamanis paņēma tamburīnu, un sākās dievu lūgšana pirms upurēšanas. Daudzās lāpas meta šaudīgu, sarkanu gaismu uz melno akmens plāksni, uz kailo, spalvaino cilvēku, kurš gulēja uz akmens, uz šamani dīvainajā tērpā ar augsti paceltu tamburīnu, kas dobji rībēja, uz apbruņotajiem ļaudīm ar ērgļu spalvām matos, ar bargām sejām, kas godbijīgā apcerē raudzījās šamanī. Visapkārt viļņojās biezi miglas vāli, laiku pa laikam pašķirdamies, un tad parādījās melnās klinšu kraujas, akmeņiem nosētais ezera dibens un tumšais krāteris. Onkilonos, tāpat kā jebkurā citā cilvēkā, šī ceremonija nakti nevarēja neizraisīt dziļu iespaidu. Gūsteknis, droši vien noģidis savu likteni, mežonīgi valbīja acis un trīsēja pie visām miesām. Pēc prelūdijas ar tamburīnu, kam vajadzēja izsaukt garus un piesaistīt viņu uzmanību, šamanis nolaida rokas, pacēla uz augšu savu kalsno, grumbām izvagoto seju un, pievērsis skatienu miglas vaļiem, dobjā balsi sāka aicināt garus.

— Ommolon, Amnungem, Irgani! — viņš daudzkārt atkārtoja gaudojošā balsī. — Apakšzemes valstības valdnieki un pavēlnieki, es jūs saucu šurp! Mēs atnesām jums upuri — dzīvu cilvēku, sarkano, kūpošo asiņu upuri! Pieņemiet to, nedrebiniet vairs mūsu zemi, aizveriet plaisas, atdodiet svētā ezera ūdeņus! Ommolon, Amnungem, Irgani! Klausieties, mēs jūs aicinām!

Aicinādams garus, šamanis kliedza pilnā spēkā, un atbalss no klinšu kraujām apkārt ezeram vairāk reižu atkārtoja šos dīvainos vārdus. Šķita, ka tur atsaucas apakšzemes gari. Pie pēdējā kliedziena šamanis pēkšņi izrāva aiz jostas aizbāzto upuru nazi un, ātri pieliecies, ietrieca to vampu krūtīs; atskanēja šausmīgs brēciens, kas tāpat atbalsojās klinšu kraujās. Atstājis nazi brūcē, šamanis uzlika kāju uz mirstošā gūstekņa sejas un no jauna sāka sist tamburīnu. Kad upura ķermenis vairs netrīcēja, šamanis izvilka nazi, noslaucīja to pret vampu spalvaino ādu un sacīja:

— Aiznesiet upuri un iesviediet dziļajā ejā, kas ved uz apakšzemes valstību!

Seši karavīri piesardzīgi pacēla mirušo un, taustīdamies pāri slidenajiem, slīpajiem akmeņiem, nesa to uz krāteri, kamēr citi, iedami pa priekšu un no sāniem, rādīja viņiem uguni. Kad nesēji piegāja pie krātera, atskanēja pārsteiguma pilns, līksms sauciens:

— Ūdens nāk, ūdens ir atkal klāt!

Patiešām — krāteris, kurā tikko vēl rēgojās melnā, tukšā, dziļā piltuve, līdz malām pildījās ar mutuļojošu ūdeni.

— Apakšzemes gari pieņēmuši mūsu upuri! — šamanis svinīgi pasludināja. — Ūdens atgriežas svētajā ezerā… Piesieniet upurim pie kājām akmeni un sviediet viņu drīzāk tumšajā ejā! — viņš pavēlēja.

Nolikuši līķi uz akmeņiem, karavīri atraisīja tam rokas un ar to pašu siksnu piesēja pie kājām lielu akmeni, tad pacēla mirušo, sašūpoja to uz rokām un iesvieda krāterī, no kurienes ūdens jau straumēm plūda ezerā. Melnie viļņi ar drebošajiem, sarkanajiem lāpu atspulgiem sakļāvās pār mežoņa galvu.

— Atvediet upurējamo briedi! — šamanis svinīgi pavēlēja. — Upurēsim labajiem debesu gariem!

Pašķīruši lāpu nesēju rindu, priekšā izspraucās divi onkiloni, vezdami aiz ragiem baltu briedi. Tā ragus rotāja krāsainas ādas lentas, bet spalva bija izraibota ar sarkana okera plankumiem. Dzīvnieks, daudzo uguņu izbiedēts, atspērās pret zemi un īdēja. Viņu aizstiepa līdz upuru akmenim, uzcēla augšā un nogāza pie šamaņa kājām.

No jauna iedunējās tamburīns, un šamanis sāka piesaukt labos debesu garus, lūgdams viņus atdot onkiloniem siltumu, aizdzīt salu un pasargāt briežu ganāmpulkus. No jauna pazibēja upuru nazis, ietriekdamies briedim pakausī; balto spalvu apšļāca sarkanas asinis, un dzīvnieks izstiepās uz akmens bez dzīvības. Upuri atstāja turpat, tikai nogrieza tam galvu, ko arvien saņēma šamanis.

Ūdens ezerā cēlās ātri un bija jau piepildījis dziļāko iedobes daļu, kad šamanis, paklanījies svētajiem ūdeņiem, kuri atgriezušies no pazemes valstības, nokāpa no upuru akmens. Agrākajā kārtībā — tikai tagad ar brieža galvu uz nestuvēm — karavīru vienība soļoja atpakaļ uz apmetni.