Saņņikova Zeme

MAMUTU KAPSĒTA

Lielās Ļahova salas jeb Tuvējās salas ģeoloģiskā uzbūve ir apbrīnojama. Salas četras plakanās, klinšainās virsotnes — pareizāk — virsotņu grupas sastāv no granīta, bet visa pārējā teritorija — no irdeniem kvartāra nogulumiem. Tāpēc daudzie strauti, plūstot lejup no virsotnēm un dziļi iegraužoties irdenajās slāņkopās, saposmojuši salu neskaitāmos pauguros un uzkalniņos, kas ir kaili, gandrīz bez jebkādas veģetācijas. īsajā vasarā, kad nokūst sniegs, nāk redzama mālainā sūnu tundra, bet dziļāko gravu un ieleju nogāzēs saglabājas atsevišķas sniega kupenas.

Tādas pašas irdenas slāņkopās veido salas krastus, ko izskalo bangu gāzma, tāpēc rodas dažāda garuma stāvas kraujas vai pat pārkares, kurās iegrauzušās strautu un upīšu ielejas. Mūžīgais sasalums sastindzinājis šos slāņus no augšas līdz apakšai, un vasarā tie atkūst niecīgā dziļumā. Atkusušās zemes blāķi vai nu iegāžas jūrā, vai arī, no apakšas viļņu izskaloti, nobrūk lejā, un tādējādi jūra pamazām noārda salu. Ja nebūtu mūžīgā sasaluma, kas stipri aizkavē izskalošanas procesu, sala, izņemot tās granīta kodolu, jau sen būtu noārdīta.

Irdenajos slāņos ir ļoti daudz mamutu ilkņu, bet vietām pat veseli mamutu un viņu laikabiedru — garspalvaino degunradžu, pirmvēršu, Kanādas briežu, meža zirgu un daudzu citu dzīvnieku — līķi, kas mūžīgajā sasalumā saglabājušies neskarti, ar visu spalvu, ragiem un iekšējiem orgāniem. Taču, mūžīgā sasaluma slānim vasarā atkūstot zināmā dziļumā, strauti un upītes izskalo beigtos dzīvniekus, viņu kaulus un ilkņus un aiznes jūras krastā. Gluži tāpat stāvkrastā pēc atkušanas un izskalošanas šur tur parādās veseli izmirušie dzīvnieki vai viņu kauli, kas beigu beigās iegāžas jūrā, kur tos pa otram lāgam aprok sanesas. Bez tam dzīvniekus nereti iznīcina plēsīgie putni un zvēri, nenoniecinādami gaļu, kas mūžīgā sasaluma slāņos nogulējusi desmitiem tūkstošu gadu.

Šāda īpatnēja Lielās Ļahova salas uzbūve ik gadu pavasarī atvilina uz šejieni no kontinenta ilkņu vācējus; viņi brauc šurp savākt lēzenajā jūras piekrastē, strautu un upīšu grīvās un ielejās mamutu ilkņus, kas iepriekšējā gadā izskaloti no sasalušās zemes un vēl rēgojas atkusušajā slānī vai arī jau aiznesti jūras krastā. Mūžīgajā sasalumā ilkņi lieliski saglabājas un ir tikpat vērtīgi kā mūsu dienās dzīvojošo ziloņu ilkņi — tā saucamais ziloņkauls. Tirgoņi — gan šejienieši, gan atbraucēji — uzpirka mamutu ilkņus no vācējiem un veda uz gadatirgu Jakutskā, no kurienes tos sūtīja tālāk uz Sibīriju un uz Krieviju un izlietoja dažādu priekšmetu — ķemmju, aproču pogu, dažādu šķirstiņu, biljarda bumbu un citu mantu — izgatavošanai.

Citu izmirušo dzīvnieku kauli vācējiem neder; par tiem interesējas vienīgi zinātnieki, kas, pētījot atradumus, spriež par seno laiku dzīvnieku valsti. Tikai dzīvnieku līķi, laiku pa laikam šur tur parādīdamies, pievērsa ļaužu uzmanību, taču tie gandrīz vienmēr pazuda bez pēdām, jo ilkņu vācēji nezināja to nozīmi un neprata tos ne izmērīt, ne aprakstīt, ne arī pasargāt no bojāšanās.

Gorjunovs un abi viņa biedri jau vienu reizi bija apmeklējuši salu kopā ar ilkņu vācējiem un sāka interesēties, kāpēc ilkņi sastopami tieši šeit tik lielā skaitā. Tomēr viņi nespēja izskaidrot dīvaino parādību, un Kazačjē, protams, nevarēja atrast nekādu literatūru par šo jautājumu.

Šoreiz Gorjunovs nebija palaidis garām izdevību iepazīties ar literatūru galvaspilsētā un šo to no grāmatām atvedis arī līdzi. Tāpēc ceļotāji nosprieda pakavēties salā kādu dienu, lai uzmanīgāk aplūkotu stāvos krastus un pie reizes dotu atpūtu cilvēkiem un suņiem.

Olrā rītā visi trīs Gorohova pavadībā sāka soļot pa jūras krastu. Vasaras saule un jūra vēl nebija sākušas krasta ārdīšanu, kaut gan zemā saule, kuras stari krita uz sienām vertikāli, jau šo to bija paveikusi. Stāvkrasts sniedzās divdesmit līdz divdesmit piecu metru augstumā; no kraujas augšējās malas milzīgām krokām — gan augstākām, gan zemākām — nokarājās uz leju blīva, sasaluša sniega karnīzes, gluži tāpat kā dažkārt pēc spēcīga puteņa gar jumta malām savelvējas sniega dzegas.

Šeit, kur ziemā tik bieži plosās sniega vētras, bija izveidojušās četrus līdz sešus metrus garas, divdesmit līdz četrdesmit metru platas un vienu divus metrus biezas karnīzes. Zem šiem sniega sadzinumiem sākās krasta kraujas stāvā siena, kuras augšējā daļā mijās gan biezi ledus slāņi, gan smilšu un māla sanesas. Ledus veidoja dažāda platuma vienlaidu slāņus, un šķita, ka salas dziļumā iesniedzas milzīgas ledus sienas. Starp ledus masām gulēja sanesas — māls, smalkas smiltis un ledus plānās kārtiņās. Pie kraujas augšējās malas, tur, kur kāda sniega dzega bija nobrukusi lejā, varēja saskatīt, ka tiklab ledu, kā arī sanesas sedz smilšu, māla vai kūdras kārta, kas pie zemes virsmas nobeidzas ar melno tundras augsnes slāni, ko pašā augšā vēl klāj sniega sega.

Kraujas lejasdaļu lielāko tiesu piesedza ciets sniegs, sakrājies pa ziemu sienas aizvējā. Pa slīpo, astoņus līdz desmit metrus augsto sniega nogāzi varēja uzrāpties līdz pašai stāvajai sienai un pārliecināties, ka tiklab ledus masas, kā arī sanesu kārtas starp tām guļ virs vienlaidu ledus, kas tādējādi veido salas pamatu divpadsmit līdz piecpadsmit metru augstumā virs jūras līmeņa.

Apskatot krastus, ceļotāji ievēroja, ka dzīvnieku kauli atrodas nevis ledus slāņos, bet gan sanesās starp tiem. To apliecināja arī Gorohovs, kas bija apmeklējis salu daudzas reizes un dažkārt redzējis arī nobeigušos dzīvniekus; tie tāpat gulējuši sanesu slāņos.

Nogājuši kilometrus desmit gar krastu un pārliecinājušies, ka tā uzbūve visur ir vienāda, ceļotāji atgriezās uz pusdienām Mazajā Ziemas mītnē, paņemot līdzi dažus kaulus, starp tiem arī degunradža galvaskausu un mamuta ilkni. Ledus kraujās viņi ievēroja, ka saule jau sākusi ārdīt krastu un izkausējusi ledū nišas, ko rotā lāstekas, nokarādamās no augšas gluži kā stalaktīti kaļķakmens alās.

Pie pusdienām Gorjunovs pastāstīja biedriem, kā Tolls izskaidrojis šīs dīvainās salas izcelšanos un kāpēc te tik daudz izmirušu dzīvnieku. Pēc zinātnieka domām, ledus, kas saglabājies salā no lielā apledojuma laikiem, esot liela šļūdoņa paliekas. Sļūdoņa platība pēc leduslaikmeta beigām samazinājusies, un tā virsmu izvagojuši kušanas procesi un kūstošā ledus ūdeņi, tecēdami lejup no salas augstākajām vietām; izskalotajās iedobēs un plaisās ūdens nogulsnējis smiltis un dūņas. Šajās sanesās atrastās augu atliekas rāda, ka tajos laikos veģetācija šeit bijusi daudz krāšņāka nekā patlaban, kad te aug vienīgi ķērpji, sūnas un daži ziedaugi — īsti pundurīši; turpretim agrāk te kuplojušas veselas birzis — četrus līdz sešus metrus gari alkšņi, kā arī kārkli un ļoti daudzi zālaugi, kaut gan līdzās gulējušas ledus masas. Acīm redzot, klimats pēcleduslaikmetā bijis maigāks nekā mūsu dienās, jo tagad tādi augi sastopami tikai vairākus grādus tālāk uz dienvidiem — kontinentā.

Mamutu kuņģos un zobos atrastās barības paliekas rāda, ka tie barojušies ar šiem augiem, bet līķu atrašanās sanesu slāņos starp ledus masām pierāda, ka dzīvnieki tepat arī mitinājušies un gājuši bojā.

Kāpēc gan Lielajā Ļahova salā pēcleduslaikmetā atraduši patvērumu tik daudzi un dažādi zīdītāji?

To var izskaidrot tādējādi, ka kvartāra sākumā sauszeme Sibīrijā sniegusies daudz tālāk uz ziemeļiem nekā mūsu dienās un Jaunsibīrijas salas bijušas saistītas ar šo sauszemi. Pēdējā apledojuma laikā, kad Sibīrijā vēl bija saglabājušies mamuti, garspalvainie degunradži, pirmvērši un parādījies pirmatnējais cilvēks, Sibīrijas ziemeļu nomali sāka saskaldīt lieli Zemes garozas lūzumi un atsevišķi apgabali ieslīga jūrā. Augstākajās vietās, kas pakāpeniski atbrīvojās no ledus, parādījās augu sega. Klimats toreiz bija siltāks nekā mūsu dienās, par to var spriest pēc floras paliekām, kas atrastas nogulumos kopā ar dzīvnieku kauliem. Dzīvnieki, protams, glābās no ūdens augstākajos sauszemes rajonos. Viena no tādām vietām bija tagadējā Lielā Ļahova sala, tāpat kā citas Jaunsibīrijas arhipelāga salas, un, instinktīvi bēgdami uz dienvidiem, te sapulcējās sevišķi daudz dzīvnieku, — tieši tāpēc ka Lielā Ļahova sala atradās tālāk dienvidos nekā pārējās salas. Taču salu no kontinenta jau šķīra plats jūras šaurums, un sauszemes dzīvnieki, nokļuvuši uz tās, vairs nespēja tikt nekur tālāk. Te sapulcējās tik daudz dzīvnieku, ka visiem vairs nepietika barības. Sala pārvērtās par viņu kapsētu.

Par to, cik daudz mamutu mitinājies salā, var spriest pēc mamutu ilkņiem, kas agrākajos laikos nogādāti Jakutskas gadatirgū. Pēc statistikas datiem redzams, ka ik gadu šeit atvests no tūkstoš līdz tūkstoš četri simti pudu, vidēji tūkstoš divi simti pudu mamutu ilkņu gadā. Divi lieli mamuta ilkņi sver astoņdesmit kilogramu, tas ir, piecus pudus. Tātad uz gadatirgu katru gadu atveda ilkņus, kas piederējuši divsimt četrdesmit mamutiem. Lielāko daļu ilkņu savāca Lielajā Ļahova salā, kur bangas izskaloja stāvkrastu un atbrīvoja no ledus sanesu slāņiem ilkņus, kas lielā daudzumā sakrājās piekrastes joslā. Šeit tos salasīja atbraukušie ilkņu vācēji, jo savākt ilkņus ir daudz vieglāk nekā izrakt tos no sasalušajām sanesām ledus sienā.

Tātad kādreiz, pēdējā apledojuma beigās, kad šī agrākās sauszemes daļa jau bija pārvērtusies salā, ko no kontinenta šķīra plats jūras šaurums, šeit klejoja daudzi simti mamutu, cits pēc cita nobeigdamies badā. Daži dzīvnieki iekļuva dubļu straumēs, kas veidojās, kūstot ledum vasarā, citi iestiga purvainajās ieplakās, kas pievilināja dzīvniekus ar sulīgo zāli, vēl citi iegāzās ledus plaisās, glābdamies uz ledāja no uzmācīgajiem odiem un dunduriem, un nobeigušos dzīvniekus pēc tam pārklāja ūdens saskalotās smiltis un dūjias. Tikai tādi līķi varēja saglabāties mūžīgajā sasalumā, kas sāka veidoties pēc apledojuma beigām, jo kritušos dzīvniekus, kuri gulēja uz kailas zemes, iznīcināja plēsīgie zvēri un putni, un no tiem pāri palika vienīgi kauli, kas arī laika gaitā saira, un ilkņi, kas bija cietāki, izturīgāki. Tieši tālab šajā salā atrod visvairāk mamutu ilkņu, un tie pievilina vācējus no visas ziemeļu piekrastes.

— Jāpiebilst, — sacīja Gorjunovs, beidzis savus paskaidrojumus, — ka ne jau visi zinātnieki pievienojas Tolla uzskatiem par Ļahova salas fosilā ledus izcelšanos. Tā; piemēram, Bunge, kurš pētījis fosilo ledu vienā laikā ar Tollu, spriež, ka šis ledus ir nevis senā šļūdoņa paliekas, bet gan vēlāku laiku veidojums un ka šāds ledus rodas ari mūsu dienās visā Ziemeļsibīrijā — mūžīgajā sasalumā rudens salā izveidojas dziļas plaisas, ziemā vējš sadzen tajās sniegu un pavasarī tās pieplūst ar ūdeni, kas sasalst. Tātad šis fosilais ledus ir daudz jaunāks par to, kurš veidojies mamutu dzīves laikā. — Kā tad dzīvnieki varēja nokļūt ledū, ja tas ir daudz jaunāks? — Kostjakovs ievaicājās.

— Tur jau ir tas āķis, ka kritušie dzīvnieki guļ nevis ledū, bet gan tundras augsnē starp ledus masām. Tolls to ievērojis un uzsver šo faktu.

— Tātad dzīvnieki klaiņājuši apkārt un gājuši bojā, iesliegot purvainajā tundrā? Vai tad tundra toreiz bijusi tik purvaina? Mēs taču dzirdējām, ka tur auguši krietni koki un kupla zāle, — ieteicās Ordins.

— Pēc Bunges domām, tā iznāk, — Gorjunovs atbildēja. — Taču es vairāk piekrītu Tolla hipotēzei. Mēs šodien kraujās redzējām, ka nevis ledus veido atsevišķas sienas tundras augsnē, bet — gluži otrādi — augsne aizpilda ieplakas un plaisas ledus masās.

— Vai ir pierādījumi, ka arī pārējā Sibīrijas ziemeļu daļa bijusi pakļauta apledojumam, ne tikai Ļahova sala vien? — Gļrdins vaicāja.

— Patiešām — pierādījumu netrūkst. Tolls atradis vecas morēnas, tas ir, mālu un smiltis ar akmeņiem, ko atkāpdamies atstājuši šļūdoņi gan Taimiras pussalā, gan pie Anabaras upes, gan Koteļnija salā, gan arī Jaunsibīrijas salā. Midendorfs redzējis tā saucamos eratiskos laukakmeņus, tas ir, laukakmeņus, ko šļūdonis atnesis no tālienes un kas palikuši pēc ledus izkušanas visā Taimiras tundrā.

— Esmu kaut kur lasījis, ka esot arī citi fosilā ledus rašanās veidi, — Ordins piebilda. — Nelieli ezeriņi tundrā nereti aizsalstot līdz dibenam, un, ja pavasarī ūdeņi sanesot virsū ledum dūņas, kas pasargā to no kušanas, tas pārvēršoties fosilajā ledū. Tāpat lielas kupenas un sniega sadzinumus kaut kur paugura nogāzē, upes stāvkrasta pakājē vai gravā ari reizēm nejauši aprokot smiltis un dūņas, un sniegs pakāpeniski pārvēršoties ledū, kas neizkūstot tikām, kamēr nejauši netiek iznīcināts šis aizsargslānis.

— Pilnīgi pareizi! — Gorjunovs atbildēja. — Arī es varētu minēt vēl vienu fosilā ledus rašanās veidu — tie ir uzledojumi, uzsalumi Sibīrijas upīšu krastos, kuri dažreiz ir ļoti biezi, gari un plati. Saskalotās dūņas un smiltis pavasaros tāpat var aprakt šos uzledojumus. Tādos fosilajos uzledojumos arī šur tur atrasti nobeigušies dzīvnieki, mamuta laikabiedri, Tomēr jāatzīst, ka jautājuma par fosilo ledu ir vēl daudz neskaidra un tālab vajadzīgi jauni pētījumi. Līdz šim neviens vēl nav izdarījis tādus speciālus un vispusīgus pētījumus.

— Man šķiet, ka jautājums par mamuta un viņa līdzgaitnieku dzīves apstākļiem un bojāeju arī nav pietiekami noskaidrots un ir pelnījis, lai pētījumus turpina, — Ordins piebilda. — Nu, teiksim, kālab gan dzīvnieki klaiņājuši pa šļūdoņiem vai arī kāpelējuši pa upes uzledojumiem?

— Tas jau nu būtu pilnīgi skaidrs: dzīvnieki pūlējušies glābties no odiem, dunduriem un citiem asinssūcējiem mūdžiem, kuru, acīm redzot, jau tajos laikos bijis papilnam. Arī mūsu dienās ziemeļbrieži vasaru dara tāpat, glābdamies uz neizkusušajām sniega kupenām, uzledojumiem vai ledus laukiem jūras krastā; pēc ganīšanās sūnekļos viņi stundām stāv šajās dzestrajās vietās, snauž vai arī gremo. Līdzās šim jautājumam mamutu problēmā, protams, ir vēl pietiekami daudz neskaidrību. So dzīvnieku izmiršanu izskaidro ar klimata pasliktināšanos. Tomēr klimats nemainījās uzreiz, tas notika daudzu gadsimtu gaitā, tātad pirms izmiršanas vajadzēja risināties dzīvnieku deģenerācijas procesam, mamutiem bija jākļūst sīkākiem. Taču tas vēl pilnīgi nav noskaidrots, un būtu jāsavāc milzīgas kaulu kolekcijas, lai izsekotu šo procesu.

— Diezin vai mums nevajadzētu ķerties pie šiem jautājumiem? — Kostjakovs ieminējās.

— Atgriezīsimies pēc gada Krievijā, pabeigsim universitāti un…