Saņņikova Zeme

SIEVU IZRAUDZĪŠANAS SVĒTKI

Nākamajā dienā vajadzēja svinēt pavasara svētkus, ar ko onkiloni atzīmēja pilnīgu pavasara atnākšanu, gājputnu atgriešanos un ziemeļbriežu atnešanos. Jau no agra rīta norā sāka pulcēties onkiloni no visām apmetnēm; mājās bija palikuši vienīgi sirmgalvji, bērni un briežu gani, kuriem bija pienākusi kārta uzraudzīt ganāmpulkus. Atnācēji apmetās mežmalā, katra ģints atsevišķi, un sakūra ugunskurus; sievietes vārīja pusdienas, vīrieši, gatavodamies sacīkstēm, pārbaudīja ieročus un staigāja no viena ugunskura pie otra, stāstīdami jaunumus.

Amnundaka zemnīcā bariem nāca karavīri, lai paskatītos uz svešzemniekiem, kuriem bija pērkoni un zibeņi un kuri bija apsolījuši uzturēties šajā zemē un tā atvairīt nelaimi, kas pareģota onkiloniem. Sarunas tagad risinājās brīvāk, jo Gorohovs bija atsvaidzinājis savas čukču valodas zināšanas un mazliet pavingrinājies, pārējie ceļotāji arī jau šo to saprata un varēja kaut kā sarunāties. Pastāvīgos iemītniekus no zemnīcas aizsūtīja projām, jo viesos nāca uzreiz vesela ģints ar savu vecāko un izvietojās gar centrālā kvadrāta trim malām; vīrieši apsēdās priekšā, bet sievietes sastājās viņiem aiz muguras. Ģints vecākais pasniedza Amnundakam, šamanim un svešzemniekiem, kuri sēdēja goda vietā, iepretim durvīm, kādu dāvanu — lapsas vai caunas ādu, mežakuiļa vai lāča ilkņus, ieža gabalu ar ahāta, serdolika vai kalcedona ieslēgumiem, akmens cirvi — un pretim saņēma ērgļa spalvu, ko tūliņ iesprauda savos sasukātajos matos. Pēc spalvu skaita varēja spriest par katra virsaiša vecumu. Daži no viņiem bija jau sirmu galvu, taču likās spēka pilni, un viņu matus greznoja divdesmit vai pat divdesmit piecas spalvas, veidojot veselu vēdekli.

Ceļotāji, izprašņādami viesus, uzzināja, ka ģints vecākā amats nav mantojams: ģints izraudzīja vecāko no saviem locekļiem par drošsirdību un izveicību medībās un karā. Izvēlētais palika amatā visu mūžu vai arī līdz tam laikam, kamēr aiz vecuma kļuva gluži vārgs. Spēkus zaudējušais ģints vadonis parasti atsacījās no amata un pavēlēja sarīkot jaunas vēlēšanas, bet pats kā godājams sirmgalvis joprojām mitinājās savā zemnīcā, brīvs no visiem pienākumiem. Vecākā nāves gadījumā ģints nekavējoties izraudzīja jaunu vadoni. Tāpat arī visu onkilonu virsaiša amats nebija mantojams: ģinšu vecākie ievēlēja virsaiti no sava vidus. Tomēr tas drīzāk bija goda amats; virsaitis vadīja pats savu ģinti, tāpat kā citi ģinšu vecākie, tikai vēl izšķīra arī ģinšu strīdus un noteica, kad sarīkot visām ģintīm kopīgas medības un karagājienus pret mežoņiem. Strīdi atgadījās ļoti reti un parasti izcēlās briežu ganību sadales vai meiteņu nolaupīšanas dēļ.

Ikkatra ģints, kas dzīvoja kopā vienā zemnīcā, veidoja nelielu komūnu, kurā viss galvenais īpašums — mājoklis, brieži un mājsaimniecības piederumi — bija kopējs. Sievietes kopīgi gatavoja ēdienu, apstrādāja ādas, šuva apģērbu, lasīja sēnes, ogas un ēdamas saknes; vīrieši kopīgi ganīja un apsargāja briežu ganāmpulku, gatavoja ieročus, sagādāja malku, gāja medībās un zvejā vai arī karā pret mežoņiem.

Pēc tam kad visas deviņpadsmit ģintis bija paviesojušās virsaiša zemnīcā un iepazinušās ar svešzemniekiem, baltie cilvēki kopā ar Amnundaku iznāca uz noras un šamanis ar tamburīnu deva signālu svētku sākšanai. Sievietes, meitenes, pusaudži un daži sirmgalvji no tuvākajām apmetnēm bija izvietojušies gar mežmalu abpus zemnīcas. Vīrieši bija nostājušies sāņus, veidojot vienības no katras ģints. Amnundaks ar viesiem un šamani sēdēja pie zemnīcas ieejas. Pēc otrā signāla karavīru vienības cita pēc citas sāka soļot garām virsaitim, un karavīri ar šķēpiem, vairogiem un lokiem rokās un bultu makiem uz muguras izpildīja kara deju. Dejotāji lēkāja, svieda gaisā šķēpus un uzvilka loku stiegras; viņu kustības bija saskaņotas, tā ka deja izskatījās diezgan harmoniska. Par ritmu gādāja lielas, uz steķiem uzliktas bungas — divus metrus garš, resns apses bluķis ar dobu vidu un vairākiem caurumiem augšā, no abiem galiem pārvilkts ar degunradža ādu, ko sita ar koka vālēm. Ceļotāji uzzināja, ka tādas bungas esot katrai ģintij un ar tām varot ātri pārraidīt visai ciltij svarīgas un steidzamas ziņas — gluži tāpat kā pa telegrāfu. Bungu dobjā rīboņa bija dzirdama vairāku kilometru attālumā.

Kara dejas laikā ceļotāji konstatēja, ka apbruņoto onkilonu skaits sasniedz četrsimt līdz četrsimt piecdesmit vīru, jo ikvienā ģintī bija divdesmit līdz trīsdesmit karavīru. Pieskaitot briežu ganus, sirmgalvjus, sievietes un bērnus, varēja secināt, ka visā ciltī ir tūkstoš divsimt līdz tūkstoš piecsimt locekļu un tātad onkilonu ir daudz vairāk, nekā ceļotāji bija domājuši sākumā, spriezdami pēc Amnundaka vārdiem, ka ikvienā ģintī esot divdesmit līdz trīsdesmit locekļu; noskaidrojās, ka virsaitis domājis tikai karavīrus, bet pat aptuveni nav zinājis pārējo cilts locekļu skaitu.

Pēc kara dejas sākās sacensības šķēpa mešanā un šaušanā ar loku; šķēpa metēju sacensībām starp diviem augstiem mietiem nostiepa garu ādas arkānu. Ikvienas ģints karavīri pēc kārtas atnāca sacensības vietā, sastājās rindā četrdesmit soļu attālumā no arkāna un tad visi reizē meta pa vienam šķēpam, cenzdamies, lai tas lidotu pāri arkānam. Tiesneši — trīs ģinšu vecākie — saskaitīja visus šķēpus, kas bija aizraidīti pāri arkānam, kā arī tos, kuri nebija aizlidojuši tik tālu. Ģinti, kurai bija vislielākais pārlidojušo šķēpu skaits, uzskatīja par uzvarētāju. Sacensībām šaušanā ar loku atnesa un izstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu; tumšā josla visgarām zirga mugurai bija mērķis. Ikviena ģints nostājās rindā piecdesmit soļu attālumā no mērķa, un karavīri cits pēc cita izšāva pa vienai bultai. Skaitīja tikai tās bultas, kuras bija ieurbušās tumšajā joslā, un ģinti, kurai iznāca vislielākais trāpījumu skaits, pasludināja par uzvarētāju, ko skatītāji apsveica ar biežiem bungu sitieniem un kliedzieniem.

Tad nāca laušanās. Divas ģintis nostājās viena pret otru un no sava vidus izraudzīja vienādu skaitu cīkstoņu, protams, pašus stiprākos; tie tuvojās viens otram un laika sprīdī, ko noteica ar pieciem vai desmit vienmērīgiem bungu sitieniem, pūlējās nogāzt pretinieku gar zemi. Un no jauna ģinti, kura bija pieveikusi visvairāk pretinieka cīkstoņu, pasludināja par uzvarētāju.

Pēc laušanās tiesneši nosauca Amnundakam tās ģintis, kuras bija guvušas uzvaru kādā sacensību veidā, un kopā ar virsaiti un visu ģinšu vecākajiem sarindoja visas ģintis pēc to gūtajiem panākumiem. Tad ģinšu karavīri sastājās aplī, apļa vidū iegāja Amnundaks un pasludināja izcīnīto vietu kārtību; ģintis, kuras bija ieņēmušas pirmās desmit vietas, apsveica šos paziņojumus ar skaļiem kliedzieniem, turpretim pārējās nokaunējušās klusēja. Kad virsaitis bija atgriezies savā vietā, ģintis atkārtoja kara deju, tikai šoreiz soļoja izcīnīto vietu kārtībā — uzvarētāji priekšgalā, uzvarētie beigās —, un skatītāji apsveica sākumā soļojošos. Sacensībās zaudējušie varēja revanšēties tikai pēc gada, un sacīkstes mudināja karavīrus nemitīgi nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem un uzturēja viņos kareivisku noskaņojumu.

Pēc dejas onkiloni sapulcējās uz pusdienām koku paēnā; sievietes jau bija sacepušas gaļu, izvārījušas viru un sagatavojušas plāceņus. Ģinšu vecākie — virsaiša viesi — sapulcējās Amnundaka zemnīcā un pie pusdienām vēl joprojām apsprieda sacensību rezultātus. Uzvarētie izskaidroja savu neveiksmju cēloņus. Svešzemniekus palūdza, lai viņi pēc pusdienām parādot onkiloniem pērkonus un zibeņus.

Pēc divām stundām no jauna iedunējās bungas, tagad aicinot jaunos, neprecējušos karavīrus uz sacensībām, lai noteiktu, kuram būs tiesības pirmajam izraudzīties sievu. Tādu neprecējušos karavīru katrā ģintī bija divi vai trīs, un viņi sacentās nevis vairs pa ģintīm, bet gan visi reizē. Vispirms no jauna atsākās šķēpa mešana, un tagad katrs karavīrs meta pēc kārtas pa trim šķēpiem, pēc tam viņi sacentās šaušanā ar loku, izšaujot pa trim bultām katrs. Tiesneši rūpīgi uzmanīja, lai visi ievērotu kārtību, un atzīmēja trāpījumus, tad sarindoja sāncenšus pēc viņu sasniegtajiem rezultātiem; ja divi, trīs vai vairāki karavīri bija saņēmuši vienu un to pašuvietu, strīdu izšķīra laušanās. Galu galā tika noteikta vietu kārtība, un karavīri nostājās rindā saskaņā ar ieņemto vietu — viņu bija četrdesmit septiņi.

Pēc jauna bungu signāla no skatītāju rindām piecēlās meitenes, kas jau bija pieaugušas un vēlējās iziet pie vīra. Viņas, tāpat kā sievietes, bija ieradušās svētkos, tērpušās nevis minimālajā tērpā, ko valkāja, uzturēdamās zemnīcā, bet gan vieglās ādas biksēs un jakās un apāvušas torbasus, ko rotāja skaisti no smalkām sarkanām un melnām siksniņām pīti raksti. Meitenes bija saspraudušas bizēs ziedus un uzlikušas galvā vainagus. Tagad viņas nometa apģērbu, atstājot vienīgi jostu ap gurniem, lai parādītu jaunajiem karavīriem savus skaistos tetovējumus un, bez šaubām, arī daiļās ķermeņa formas. Meitenes sastājās rindā iepretim virsaiša mītnei, pie kuras bija apsēdušies arī ģinšu vecākie. Tad piecēlās Amnundaks un sacīja:

— Meitenes! Jūs esat dzirdējušas, ka pie mums atnākuši viesos baltie cilvēki, dievu sūtņi, kas prot rīkoties ar pērkoniem un zibeņiem. Viņi ir ar mieru dzīvot pie mums, lai pasargātu onkilonus no posta un nelaimēm, ko pareģojuši mūsu senči. Mēs dosim viesiem mājokli, uzturu un sievas, lai viņiem nekā netrūktu. Sievas viņi izvēlēsies paši no jūsu vidus. Un ikvienai, kuru izraudzīsies baltais cilvēks, jābūt ar šo izvēli mierā. Tā es saku.

Meitenes šie vārdi nepārsteidza, jo vēsts par sievu izraudzīšanu bija jau izplatījusies visās apmetnēs. Ieradušās uz svētkiem, viņas visas ziņkārīgi aplūkoja svešzemniekus — četrām meitenēm vajadzēja kļūt par viņu sievām. Dažām jau bija iemīļotie starp jaunajiem karavīriem, un tās mocījās bažās, tomēr cerēja, ka baltie viri viņas neizraudzīsies. Tāpēc par atbildi uz Amnundaka vārdiem no meiteņu rindām atskanēja vienprātīgs sauciens:

— Lai izraugās, mēs visas esam ar mieru!

— Mūsu uzturēšanās šajā salā negaidot radījusi sarežģījumus! — Ordins uztraucās. — Izvēlēdamies sievas, mēs saistāmies ar onkiloniem. Ko lai darām?

— Es domāju, — teica Gorjunovs, — ka mums jāpiekāpjas, lai neaizvainotu onkilonus un saglabātu ar viņiem visdraudzīgākās attiecības.

— Un patiešām jāizraugās sev sievas? — Kostjakovs ievaicājās.

— Mēs darīsim tā, — Gorjunovs ierosināja. — Teiksim, ka mūsu zemē vīrietim, kurš vēlas precēties, un meitenei, kura ir ar mieru iziet pie viņa par sievu, abiem jāiepazīstas tuvāk, lai nepieļautu kļūdu; tāpēc viņi zināmu laiku, teiksim, pusgadu vai gadu, dzīvo vienā mājā, labi iepazīst viens otru un tikai pēc tam, ja pēc šā laika viņiem kopdzīve palīk, var precēties.

— Lieliski! Tā ir laba izeja! — Ordins piekrita. — Liksim to priekšā virsaitim un sacīsim, ka izraudzīsim sev draudzenes pēc mūsu zemes paražām.

Gorohovs pastāstīja Amnundakam, ko nosprieduši ceļotāji, un virsaitis izteica savu piekrišanu, sacīdams:

— Baltie cilvēki, es uzaicinu jūs izraudzīties sev meitenes, kuras jums iepatikušās kā nākamās sievas.

Ceļotāji piecēlās gluži apmulsuši: viņu priekšā bija nostājušās piecdesmit labi noaugušas, lielāko tiesu skaistas meitenes, un izvēle nebija nekāda vieglā. Amnundaka pavadībā viņi gāja gar rindu, un ikviens no viņiem vilcinājās un šaubījās gandrīz pie katras skaistākas; tikai viens pats Gorohovs, jau raudzīdamies iztālēm, uzreiz noskatīja sev neliela auguma meiteni. Piegājis pie viņas un pastiepis roku, jakuts sacīja:

— Es gribu ņemt šo!

Meitene, aizklājusi ar roku seju, klusu smiedamās, atstāja rindu un nostājās blakām Gorohovam. Viņa bija pirmā līgava, un viņu apsveica bungu rīboņa.

Pārējie aizgāja līdz rindas galam, nevienu neizraudzījušies. Amnundaks izbrīnījies vaicāja:

— Vai tad mūsu sievietes tiešām ir tik neglītas, ka jums, baltie cilvēki, iepatikusies tikai viena?

— Gluži otrādi, — Gorjunovs iebilda, — te ir pārāk daudz skaistuju — grūti izvēlēties. Un turklāt mēs baidāmies, ka tās, ko izraudzīsim, kļūs par mūsu sievām pret pašu gribu, pēc tavas pavēles. Pie mums vīrietim arvien jāsaņem bildinātās meitenes piekrišana.

— Ahā, tātad jūs gribat, lai meitenes izraudzītos jūs?… Labi. Es uzaicināšu visas, kuras ir ar mieru iziet pie jums par sievu. Meitenes, baltie cilvēki nevar izšķirties, kuru ņemt: visas jūs esat pārāk skaistas. Lai tad iznāk priekšā tās, kuras pašas gribētu izraudzīties balto cilvēku par viru.

Skaistuļu rindai pārskrēja smaidi un smiekli; dažas pamīņājās no vienas kājas uz otru, neuzdrošinādamās pirmās iznākt no rindas.

— Kā tad tā? — Amnundaks iesaucās. — Vai patiešām neviena no jums negrib iziet par sievu pie mūsu viesiem? Viņi var sadusmoties uz mums un aiziet projām. Bet tad mūsu tautu piemeklēs posts un nelaimes!

Šie vārdi palīdzēja, un vairāk nekā puse meiteņu vienprātīgi paspēra soli uz priekšu.

Tomēr pa šo apjukuma brīdi ceļotāji jau bija izraudzījuši sev sievas. Gorjunovs un Ordins norādīja uz meitenēm no virsaiša ģints, kuras bija paspējuši noskatīt, mitinoties kopā vienā zemnīcā, bet Kostjakovs izvēlējās mazu, smuidru tumšvaidzi, kas viņam koķeti uzsmaidīja.

— Izvēle ir nolikusi! — Amnundaks iesaucās. — Lai tagad izraugās sievas onkilonu karavīri!

Kopā ar ceļotājiem, kuriem sekoja viņu izredzētās, virsaitis devās atpakaļ uz savu vietu. Meitenes palūdza atļauju apģērbties un aizskrēja katra pie savas ģints, sieviešu apsveikuma saucieniem skanot, bet drīz vien atgriezās, lai ieņemtu goda vietu līdzās svešzemniekiem, saviem nākamajiem vīriem.

Palikušās meitenes vēlreiz sastājās ciešā rindā. Atkal iedunējās bungas. No jauno karavīru rindas, kas stāvēja nomaļus, iznāca jauneklis, kurš sacīkstēs bija izcīnījis pirmo vietu, piegāja pie meitenēm un sāka lēnām soļot gar viņu rindu. Meitenes sagaidīja karavīru ar jokiem un smiekliem, un gandrīz ikviena sacīja: «Ņem mani, ņem mani!», tāpēc ka kļūt par labākā jaunā karotāja sievu bija ļoti glaimojoši un meitenes pilnīgi atklāti centās pēc šī goda. Tomēr jauneklis tāpat atbildēja viņām ar jokiem, ātri izdomādams ikvienai citādu atteikuma iemeslu: «Tu esi pārāk skaista» (neglītai), «Tev ir kupris mugurā» (meitenei, kas taisna kā bulta), «Tu šķielē», «Tev mutē nav neviena zoba» un tā joprojām, izsaukdams protestus un smieklus.

Nogājis gandrīz gar visu rindu, jaunais karavīrs pēkšņi apstājās iepretim kādai meitenei, kas stāvēja, kautrīgi nodūrusi acis, un nemaz netaisījās piedāvāties. Jauneklis uzsita viņai uz pleca un iesaucās: «Tu man patīc!» Meitene nodrebēja, izlēca no rindas un kā bulta aizjoņoja pa noru, bet jauneklis metās viņai pakaļ.

— Ko tas nozīmē? — Gorjunovs jautāja Amnundakam. — Kāpēc sieva, ko viņš izraudzījies, bēg no viņa? Vai meitene viņu nevēlas?

— Tāda ir mūsu paraža. Karavīrs, izraudzījies meiteni, saņems viņu tikai tad, ja noķers.

— Jauna sacensība! — sacīja Ordins.

— Tā ir ļoti gudra paraža, — virsaitis paskaidroja. — Meitene skrien kaila, viņai ir viegli, turpretim jaunais karavīrs skrien apģērbies, ar šķēpu rokā. Tikai retais varēs panākt meiteni, ja viņa to nevēlēsies. Ja karavīrs meitenei derdzas vai arī viņa iemīlējusi citu, viņa neļaus sevi noķert.

— Lielisks labojums, — Ordins atzina un vaicāja virsaitim: — Vai tad karavīrs, kurš nav noķēris meiteni, paliks bez sievas?

— Nē, viņš var atkārtot sievas raudzīšanu, kamēr kādu noķers.

— Cik ilgi meitene drīkst skriet — visu dienu?

— Nē, tikai vienu reizi pa apli, pa kara dejas apli. Skatieties, viņš meiteni ir panācis!

Patiešām — karavīrs jau veda noķerto meiteni, satvēris to aiz bizes; viņa izlikās pretojamies un sita jauneklim pa. roku. Sievietes un pārējās meitenes apsveica viņu ar zobgalībām. Atnākuši atpakaļ, karavīrs un notvertā mierīgi nostājās sāņus.

No jauna iedārdējās bungas. Pie meitenēm piegāja otrais jauneklis, arī viņu vēl kāroja daudzas kā otru uzvarētāju un sagaidīja tāpat kā pirmo. Tomēr viņš stūrgalvīgi klusēja, lēnītiņām apstaigādams rindu, aizgāja līdz galam un pagriezās atpakaļ, izraisīdams sašutuma pilnus meiteņu saucienus.

— Cik ilgi viņš drīkst lūkot līgavu? — Kostjakovs interesējās.

— Viņš drīkst noiet gar rindu trīs reizes, ne vairāk, — Amnundaks atbildēja. — Tas ir ļoti drošsirdīgs mednieks, bet viņš grib meitenes paspīdzināt. Skatieties, kā viņas piktojas!

Patiešām — karavīrs jau beidza otro gājienu un vēl nevienu nebija izraudzījies. Meitenes sirdījās un vairs nepiedāvājās, rādīja viņam grimases un kliedza: «Vari iet pavisam projām! Lasies pie vampu, izraugies sev spalvainu sievu! Tev jau kailās nepatīk!» un tā joprojām. Karavīrs tikpat lēnām, neteikdams ne vārda, nepievērsdams uzmanību zobgalībām, nogāja gar rindu arī trešo reizi un pēkšņi, gandrīz sasniedzis rindas galu, strauji pagriezās atpakaļ un uzsita uz pleca vienai no pēdējām meitenēm. Viņa pārsteigumā tā apmulsa, ka, izlēkusi no rindas, uzreiz nespēja pietiekami ātri uzsākt skrējienu, un karavīrs viņu noķēra pēc pārdesmit soļiem.

— Paskat, cik viltīgs! — Gorohovs ierunājās. — Viņš izvārdzināja meitenes, lai pašam nebūtu jāskrien tik tālu.

— Te nu jums ir labojums! — iesmējās Kostjakovs.

— Tā jau var noķert arī tādu, kura nemaz nevēlas iziet par sievu pie šā puiša.

— Laikam šoreiz tā būs noticis, — Ordins sacīja.

— Skatieties, viņa nemaz nepretojas izlikdamās tā kā pirmā, tomēr nav arī priecīga.

Meitene, nodūrusi galvu un neatbildēdama uz pārējo zobgalībām, soļoja pakaļ karavīram.

— Pati vainīga — nav ko snaust! — Gorohovs noteica.

Trešais karavīrs ātri izraudzījās vienu no pirmajām meitenēm rindā. Tā bija lieliska skrējēja un tālu aizsteidzās viņam priekšā. Tomēr žiglā skrējēja pēkšņi paklupa un izstiepās zālē garšļaukus visiem par lielu prieku; iekām meitene pietrūkās kājās, viņas bize jau atradās ķērāja rokā un viņš triumfēdams vilka notverto sev līdzi. Tomēr viņa, acīm redzot, bija paklupusi tīšām — tas bija viens no paņēmieniem, ar kuru līgava izpauda savu piekrišanu.

Ceturtais karavīrs ātri nogāja gar meiteņu rindu trīs reizes, nevienu neizraudzldams, tad tuvojās virsaitim un klusēdams paklanījās.

— Vai tu nevēlies ņemt sev sievu? — Amnundaks izbrīnījies jautāja.

— Nē, lielais virsaiti! Bet mūsu apmetnes kaimiņos mīt jauna atraitne, kas man patīk, un es lūdzu dot man viņu par sievu. Viņa ir ar mieru.

Šās ģints vecākais apstiprināja jaunekļa vārdus, un Amnundaks deva savu piekrišanu.

Piektajam karavīram vajadzēja skriet divas reizes, tāpēc ka pirmā meitene, ko viņš izraudzījās, neļāva spvi noķert; otrā, atriebdamās par to, ka jauneklis nebija izraudzījies viņu pirmo, piespieda karavīru noskriet visu apli un padevās tikai pēdējā solī, simulēdama nogurumu. Sestais līgavainis izraudzījās meiteni, kura bija aizbēgusi no piektā, un viņa ļāva noķert sevi jau pēc pusapļa. Kad karavīrs veda notverto garām meitenēm, tās viņai sauca: «Cik ātri tu, spridzīgā, piekusi!»

Tā līgavu raudzīšana turpinājās dažādās variācijās, un meiteņu rinda kļuva aizvien īsāka. Ne viņām, ne skatītājiem šī rotaļa neapnika, kaut arī vilkās stundām ilgi. Meitenes, tik ilgu laiku stāvējušas kājās, tomēr skrēja žigli, un tikai retā padevās ātri. Dažiem karavīriem vajadzēja skriet pa divām reizēm, bet vienam pat trīs: Uz beigām, kad bija palikušas tikai dažas meitenes, līgavu raudzīšana veicās ātrāk.

Pēdējā meitene, aizbēgusi jau no trim karavīriem, kas viņu izvēlējās, visiem par lielu pārsteigumu aizbēga arī no pēdējā. Meiteni ataicināja pie virsaiša, un tas viņai vaicāja:

— Kāpēc tu nevēlies iziet pie vīra? Ikvienai meitenei jākļūst par sievu, lai izauklētu ciltij jaunus karotājus. Tu jau esi noraidījusi četrus! Ko tas nozīmē?

— Labi karavīri mani neizraudzījās, bet pie sliktiem iet par sievu negribu, — meitene lepni atbildēja.

— Kā tad būs, vai gaidīsi nākamo pavasari?

— Es gribētu būt par sievu šim baltajam cilvēkam! — negaidot sacīja augstprate, radīdama uz pārsteigto un izbrīnījušos Ordinu.

— Bet viņš jau ir izraudzījis sev sievu! — Amnundaks iebilda.

— Viņš ir liels virsaitis, viņam var būt divas sievas, — meitene nerimās. — Es viņu izvēlējos pēc tavas pavēles, bet viņš paņēma citu. Es būšu viņam otra sieva.

Meitenes neatlaidība un lepnais izskats Ordinam iepatikās, un viņš, visai samulsis, deva savu piekrišanu. Meitene ātri aizskrēja pēc apģērba un atgriezusies apsēdās viņam līdzās.

Šajā laikā jaunie pāri, bungām rībot, defilēja garām Amnundakam un ģinšu vecākajiem; meitenes jau bija pārpinušas savas četras bizes divās par zīmi, ka izgājušas pie vira. Pēdējais karavīrs, palicis bez sievas, paslēpās skatītāju drūzmā; viņam vajadzēja gaidīt veselu gadu līdz nākamajam pavasarim.

Pienāca ceļotāju kārta parādīt onkiloniem savus pērkonus un zibeņus. Tā kā labāka mērķa nebija, no jauna atnesa un uzstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu. Strēlnieki, par lielu izbrīnu onkiloniem, nostājās divsimt soļu attālumā no mērķa — četrreiz tālāk par bultas lidojumu. Onkiloni sastājās abās pusēs puslokā, kas aizsniedzās gandrīz līdz pašam mērķim, un sasprindzinātā uzmanībā vēroja, ka svešzemnieki kaut ko dara ar savām spožajām nūjām un pēc tam pieliek tās pie vaiga. Dūmu mutulīši un šāvienu dārdi lika skatītājiem nodrebēt. Tad visi drūzmēdamies, aizsteigdamies cits citam garām, metās pie mērķa un aizgūtnēm bakstīja ar pirkstiem ložu izurbtajos caurumos. Daudzi izbrīnījušies jautāja, kur tad palikuši paši zibeņi, kas izsituši ādā caurumus, un skrēja meklēt tos norā. Vēl lielāku pārsteigumu sagādāja Gorjunovs, kas uzsvieda gaisā savu cepuri un sašāva to ar lodi. Ordins tobrīd pamanīja, ka dienvidos virs meža parādās zosu bars un laižas uz ziemeļiem. Viņš ātri pielādēja šauteni ar skrotīm. Iekām onkiloni paspēja apjautāties, kam viņš grib raidīt savu zibeni, norībēja šāviens — un zoss gāzās lejup tieši virsū skatītājiem, kas aiz sajūsmas kļuva vai traki. Beidzot Amnundaks pavēlēja atvest briedi, ko nevis piesēja, bet palaida vaļā; izbiedētais dzīvnieks auļoja atpakaļ uz mežu, taču Gorohova lode nogalināja briedi, pirms viņš bija noskrējis divdesmit soļu.

Ar to beidzās svešzemnieku varenības demonstrēšana. Visas cilts pavadībā viņi devās uz Amnundaka zemnīcu kopā ar savām izraudzītajām, kas ļoti lepojās ar tuvību baltajiem cilvēkiem. Norā visās malās uzliesmoja ugunskuri, un sākās vakara azaida gatavošana. Gaidot uz vakariņām, vīrieši un meitenes dejoja apkārt ugunskuriem.

Pēc mielasta virsaitis aicināja ceļotājus uz viņu jauno mājokli:

— Tagad jums ir draudzenes, un tur jums būs plašāka un ērtāka mītne nekā šeit, kur mums pašiem tikko pietiek vietas.

Sievietes ātri aizsteidzās pa priekšu, lai iekurtu mītnē uguni un sagatavotu cienastu. Ceļotāji kopā ar virsaiti mazliet uzkavējās norā, kur onkiloni, izlikuši sargus un izklājuši uz zemes ādas, jau taisījās uz naktsguļu pie ugunskuriem, katra ģints atsevišķi. Amnundaks pavadīja viesus līdz viņu zemnīcas slieksnim.

Iegājuši savā mītnē, ceļotāji ieraudzīja degam spožu ugunskuru, kas apgaismoja nelielu, tīru telpu; zemnīcā spēcīgi smaržoja sienās iebūvēto sveķaino lapegļu stumbri. Apkārt ugunskuram sēdēja visas piecas meitenes, tagad jau mājas tērpā, tas ir, apjozušas vienīgi jostu ap gurniem. Viņas dzīvi sarunājās, bet, tikko mītnē ienāca līgavaiņi, apklusa, nekavējoties piecēlās un atgāja sāņus. Zemnīca jau izskatījās pavisam mājīga: pie staba karājās ādas maiss ar pienu, tējkanna un katliņš; uz plaukta stāvēja sarindotas ceļotāju krūzes un koka bļodiņas, uz klona — divi koka trauki viras vārīšanai un kaudzīte karsējamo akmeņu, kā arī iesmi gaļas cepšanai. Zemnīcā zem trim slīpajām pajumēm bija iekārtotas guļvietas — sausu lapu un svaigu lapegles zariņu kārtai pārklātas mīkstas briežu un lāču ādas, ar brieža spalvu piebāzti ādas spilveni un briežādas segas. Pie durvīm bija sakrauta smalki saskaldīta malka un stāvēja trauks ar ūdeni.

Pēc Amnundaka pārpildītās un piekvēpušās zemnīcas ceļotāji savā plašajā, tīrajā mītnē jutās pavisam brīvi, un viņiem iegribējās vēl pasēdēt pie uguns un pirms gulētiešanas izsmēķēt pīpi. Iekārtojušies ap pavardu, viņi pasauca meitenes un aicināja viņas apsēsties blakus. Ar dažiem vārdiem, ko ceļotāji bija paguvuši iemācīties, nekāda dzīvā sarunāšanās neiznāca, un lielāko tiesu vajadzēja izlīdzēties ar žestiem un mīmiku. Vispirms katrs apvaicājās, kā sauc viņa izraudzīto; Gorjunova meitenes vārds bija Matu, Kostjakova — Papu, Gorohova — Raku, bet Ordina pirmo meiteni sauca Annu, un ari otrā bija Annu.

— Te tev nu bija! — Ordins samulsis iesaucās. — Uztiepa divas meitenes un turklāt ar vienu un to pašu vārdu! Kā es viņas uzrunāšu, lai abas neatsauktos reizē?

— Sauciet viņas par Annu pirmo un Annu otro, — Gorohovs ierosināja.

— Kā tas būtu viņu mēlē?

— Annu ennena un Annu ngireka, — Gorohovs atbildēja.

Ari abas Annu pamāja par piekrišanas zīmi.

— Tie ir pārāk gari vārdi, vai nevar īsāk? Es saukšu viņu par Annuenu, — Ordins norādīja uz pirmo meiteni, kas pamāja ar galvu, — un šo par Annuiru, — viņš paņēma otro aiz rokas/ un arī tā bija ar mieru.

— Jūs varat saukt viņas gluži vienkārši pirmā un otrā, viņas sapratīs, — Gorjunovs sacīja.

— Kāpēc — Annu ir skaists vārds, turpretim «ngireku» dažu reizi bez aizķeršanās nevarēs izrunāt.

Gorohovs pārtulkoja sacīto, un meitenes jutās glaimotas, ka Ordins atzinis viņu vārdus par skaistiem. Viņas vērīgi ieklausījās krievu valodas vārdos, un varēja manīt, ka meitenes šo to jau saprot un noskārš runātā jēgu. «Pēc kādām pāris nedēļām, dzīvodami kopā, mēs sapratīsimies gluži labi,» tā domāja ikviens no krieviem.

Parunājušies sāka dalīt guļvietas: slīpā pajume iepretim durvīm, platāka nekā sānu pajumes, bija pārdalīta gareniski divās daļās ar zemu šķērssienu — zemē iedzītiem mietiem, — te apmetās uz guļu visi vīrieši; pajumes pa labi un pa kreisi no centrālā kvadrāta aizklāja ar ādām un ierādīja sievietēm. Kurmis un baltiņš, kuri bija atnākuši kopā ar saimniekiem, saritinājās uz klona pie ieejas. Sievietes piesvieda ugunskurā malku, un visi devās pie miera. Zemnīcā iestājās klusums.