Saņņikova Zeme

PĒDĒJĀS DIENAS PIE ONKILONIEM

Nākamajā rītā ceļotāji izbrīnījušies uzzināja divus faktus: naktī notikusi zemestrīce, un svētajā ezerā atgriezušies ūdeņi. Ezera atjaunošanos varēja izskaidrot ar zemestrīci, bet kāpēc gan viņi to nebija sajutuši? Pēc iztaujāšanas noskaidrojās, ka zemestrīci jutuši tikai tie divi sirmgalvji, kuri palikuši Amnundaka zemnīcā pēc karavīru aiziešanas; večuki iesnaudušies, bet, diezgan spēcīgā grūdiena uzmodināti, izskrējuši ārā no zemnīcas; tā kā viss bijis mierīgi un zeme tikai mazliet drebējusi, viņi, sala dzīti, drīz vien atgriezušies mājoklī.

— Kāpēc gan mēs nekā nejūtām? — Gorjunovs brīnījās. — Vai tikai veči to visu nav nosapņojuši? Ne mēs, ne mūsu daudzie viesi neko neievērojām.

— Pagaidiet! — iesaucās Ordins. — Vai zemestrīce nav notikusi tai laikā, kad visa mūsu zemnīca līgot līgojās no dejojošo sieviešu soļiem?

— Nu, protams, ka tā! Tad viegli varēja neievērot apakšzemes grūdienu, kas droši vien nav bijis pārāk spēcīgs.

— Un tomēr tas atjaunojis svētā ezera sakarus ar… — Ordins sastomījās.

— Ar ko atjaunojis?

— Es gribēju teikt — ar jūru, bet atģidos: ezera ūdeņi taču aiztecējuši jūrā, un tas kļuvis tukšs nevis tāpēc, ka šie sakari pārtrūkuši, bet gan tāpēc, ka stipri samazinājies ūdens pieplūdums no ieplakas.

— Vai zināt, būtu jāizpēta, kāpēc parādījies ūdens. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Onkiloni apgalvo, ka ūdens sācis plūst ārā no krātera.

— Ja mēs iesim uz turieni un atklāsies, ka ūdens atkal pazudis, mūs apvainos jaunajā nelaimē un neticēs nekādiem aizbildinājumiem. Nē, labāk pagaidīsim un iesim kopā ar Amnundaku, — Kostjakovs iebilda.

Ceļotāji uzzināja vēl kādu citu notikumu. Sagūstītais vampu naktī esot atraisījis saites un aizbēdzis, izmantodams brīdi, kad sargs pie ugunskura iesnaudies.

Visas šīs ziņas atnesa Annuira, kas pirmā atgriezās no briežu māšu slaukšanas.

— Kad gan onkiloni paspējuši uzzināt, ka ezers atgriezies savā gultnē, un pat redzējuši, kā paceļas ūdens? — Ordins brīnījās.

— Naktī pie svētā ezera notikusi lūgšana. Uz turieni gājuši Amnundaks, šamanis un visi karavīri. Upurējuši baltu briedi, un ezerā tūliņ sācis ieplūst ūdens, — Annuira stāstīja ar priecīgu seju, acīm redzot, pilnīgi ticēdama lūgsnu un upurēšanas spēkam.

— Notikusi upurēšana!.. — Gorjunovs novilka un apklusa.

Viņš iedomājās, cik noslēpumaina bijusi upurēšana naktī, kā pirms tās no virsaiša zemnīcas izraidītas visas sievietes un bērni, cik pēkšņi pazudis gūsteknis, — un nojauta kaut ko ļaunu.

Vēlāk, izmantodams brīdi, kad sieviešu un Gorohova nebija klāt, viņš pastāstīja par savām aizdomām abiem biedriem.

— Noteikti jāuzzina, vai manas aizdomas ir pamatotas, — Gorjunovs nobeidza. — Ja jau viņi upurē cilvēkus, tad, sākuši ar vampu, var ķerties arī pie mums, ja nelaimes nemitēsies.

Tomēr uzzināt kaut ko par šo faktu nebija iespējams. Karavīri labprāt pastāstīja, ka gari pavēlējuši šamanim pusnaktī upurēt parastu baltu briedi svētā ezera krastā, un pēc tam ūdens sācis plūst no melnās ejas un viņu acu priekšā pārklājis visu ezera dibenu. Viņi noliedza, ka šajā naktī trīcējusi zeme, acīm redzot, gājienā uz ezeru vai lūgšanas laikā karavīri zemestrīci nebija pamanījuši.

Pagāja dažas dienas; augusts bija tikai pusē, bet likās esam jau vēls rudens: naktīs piesala, bija migla un sarma; koku lapas, nepaspējušas nodzeltēt, nobira, zāle novīta un sakūloja. Gājputni pazuda, un ezeri kļuva tukši; tagad naktī tie aizsala pavisam un atkusa tikai vakara pusē. Saule bieži slēpās aiz bieziem mākoņiem un gandrīz vairs nesildīja. Sievietes vilka ārā no maisiem un steigšus kārtoja ziemas apģērbu. Vīrieši ņēmās vēl cītīgāk, gādādami malku.

Ceļotāji no jauna ievēroja naidīgus skatienus, ko viņiem sastopoties uzmeta onkiloni, un sievietes, atskaitot Annuiru, atkal aizvien biežāk pameta viņus un uzturējās Amnundaka zemnīcā. Pēc Ordina padoma arī Annuira sāka iet uz turieni kopā ar viņām, lai neizceltos ar savu uzticību svešzemniekiem un vieglāk varētu uzzināt onkilonu nodomus.

Piecpadsmitā augusta rītā iepūtās ziemeļu vējš un sākās īsta sniega vētra — sniga sniegi, un temperatūra turējās vairākus grādus zem nulles. Ap pusdienas laiku pārstāja snigt, un, izgājuši no zemnīcas, ceļotāji ieraudzīja Saņņikova Zemi pilnīgā ziemas tērpā — klajumu klāja bieza, balta villaine, sniegs rotāja kailos lapu kokus un skujkoku mežus. No virsaiša zemnīcas savukārt iznāca onkiloni un lūkojās visapkārt; sievietes tūliņ aizskrēja pie viņiem.

Krēslā pie ceļotājiem atnāca Amnundaks, kas jau sen nebija te rādījies — kopš strīda pēc zemestrīces, kas sagrāva viņa zemnīcu. Virsaitis apsēdās pie ugunskura un, sildīdams rokas un stingi raudzīdamies liesmās, uzsāka šādu runu:

— Kas gan notiks ar mums, baltie cilvēki? Ziema atnākusi veselu pilnmēness laiku agrāk nekā parasti. Koku lapas nav pat nodzeltējušas, bet sasalušas. Putni aizlaidušies, saule nesilda. Ja uzsnigs vēl biezāks sniegs, mūsu brieži ies bojā. Un vērši, zirgi un degunradži arī ies bojā. No kā pārtiks onkiloni?

Ceļotāji klusēdami klausījās virsaiša gaušanos; viņi zināja, kāpēc sals uznācis pirms laika, un zināja arī, ka nav nekādu cerību uz stāvokļa uzlabošanos, iekām neatjaunosies pazemes ceļi, pa kuriem ieplakai pieplūda siltums. Bet kurš gan varēja pateikt, kad tas notiks? Vai viņi drīkstēja dot Amnundakam kādas cerības?

Nesaņēmis atbildi, virsaitis piecēlās un, draudošā žestā izslējis roku, sacīja:

— Un visu to esat izdarījuši jūs! Jūs atnācāt pie mums no sniega un sala zemes un atnesāt šurp salu un sniegu, tāpēc ka tie jums patīkami, jums tīk dzīvot baltā zemē, baltie cilvēki! Ar aukstumu un sniegu jūs gribat pazudināt visus onkilonus, lai sagrābtu mūsu zemi. Čukči atdzina mūsu senčus uz šejieni! Jūs, varenie baltie burvji, gribat pazudināt mūs pavisam!

Viņš strauji apsviedās un izgāja no zemnīcas. Ceļotāji uztraukti saskatījās, un, kad virsaitis bija projām Gorjunovs sacīja:

— Tagad, pēc manām domām, vilcināties vairs nav nekādas jēgas — rīt pēc iespējas agrāk jādodas ceļā; pūš ziemeļu vējš, ezeri aizsaluši, miglas nebūs, un sniegs arī vēl nav dziļš.

— Tiesa, ja snigs vēl, mums bez slēpēm būs grūti tikt uz priekšu, — piebilda Kostjakovs.

— Arī ziemas apģērba mums šeit nav — viss palicis noliktavā, — Ordins piebalsoja.

— Jūs dariet, kā zināt, — Gorohovs enerģiski sacīja, — bet es palikšu pie onkiloniem. Sals drīz mitēsies, un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Bet jūs nemaz netiksiet līdz Koteļnija salai, pazudīsiet ledos.

Gorohovu sāka pierunāt, bet viņš stūrgalvīgi atkārtoja, ka šeit būšot labāk nekā Kazačjē: pilns vēders, mierīga dzīve, laba sieva, silta zemnīca, — neesot ko kurnēt par likteni.

— Ja nu jūs, Ņikita, nokaus, tāpat kā nokāva vampu, un upurēs dieviem, lai mitētos aukstums? — Gorjunovs noprasīja.

— Jūs gvelžat niekus! Vampu aizbēdzis. Onkiloni cilvēkus neupurē. Ja viņi tos upurētu, tad jau sen būtu mūs visus nokāvuši, nemaz nesāktu runāties, nenāktu šurp, kā nupat atnāca Amnundaks. Mūs lūgsies, nevis nokaus.

Iestājās smags klusums.

Mazliet pagaidījis, Gorohovs piecēlās un izgāja ārā, bet pēc brīža ieskrēja Annuira.

— Nupat no jums pārnāca Amnundaks un sacīja mums: «Mēs vairs nedosim sievietes baltajiem cilvēkiem. Kamēr viņi neaizdzīs salu un sniegu, jūs dzīvosiet pie manis un uz turieni vairs neiesiet, citādi jums klāsies slikti.» Un visi vīrieši un sievietes sāka kliegt: «Jau sen tā vajadzēja, lai viņi padzīvo bez sievām, bez piena, bez plāceņiem!» Es tikai palūdzu, lai mani atlaiž uz šejieni pēc segas. Viņš sacīja: «Ej, bet tūliņ nāc atpakaļ!»

Annuira paņēma savu kažokādas segu un pačukstēja Ordinam pie auss:

— Naktī, kad visi aizmigs, es atnākšu pie tevis un izstāstīšu visu, ko būšu uzzinājusi, — man liekas, slikti būs.

Viņa aizskrēja, atstājusi ceļotājus nomāktā garastāvoklī.

— Jā, rīt mazā gaismiņā iesim projām, — Kostjakovs sacīja. — Droši vien tas ir tikai sākums; pret mums vērsīsies ar represijām, lai piespiestu mūs aizdzīt agro ziemu.

— Un, ja mēs kavēsimies, vēl sagaidīsim, ka mums zemnīcā pieliks sargus, un tad aiziet nebūs nemaz tik viegli, — Gorjunovs piebilda.

— Kamēr Gorohova nav, sagatavosim visu ceļam, — Ordins ierosināja. — Interesanti, uz kurieni viņš aizgāja, — vai tikai nav aizsteidzies pie Amnundaka izstāstīt mūsu nodomus?

Gorohovs un sievietes neatgriezās visu vakaru. Ceļotāji paši parūpējās par vakariņām, uzvārīja tēju, sakravāja mantas, pēc tam vēl ilgi sēdēja apspriezdamies un beidzot devās pie miera. Gorohovs, acīm redzot, bija palicis pārnakšņot pie Amnundaka.

Dziļā naktī Ordinu uzmodināja Annuira.

— Jums jāiet projām, cik ātri vien var, — viņa čukstēja. — Karavīri runā: apakšzemes gariem upurējām vampu — un viņi atdeva ūdeni svētajam ezeram; debesu gariem upurējām tikai briedi — viņi sadusmojās un uzsūtīja mums ziemu. Vajag arī viņiem salūkot labāku upuri. Nekā gan nesaka, bet es nojaušu — domā par jums.

— Vai Ņikita arī dzirdēja šīs runas?

— Nē, tas bija agrāk. Viņa klātbūtnē to nerunāja. Viņš atnāca un sāka stāstīt, ka gribot būt onkilons, iešot no jums projām un dzīvošot pie mums, viņš negribot uzlaist onkiloniem nekādas nelaimes. Visu vakaru stāstīja, cik slikta dzīve esot jūsu zemē. Tagad onkiloni saprot, kāpēc jūs esat atnākuši uz šejieni, — jūs meklējat savai ciltij labu zemi. Amnundaks tā arī pasacīja: «Tātad viņi ir spiegi un okšķeri! Bet mēs viņus nelaidīsim no šejienes projām, citādi viņi atgriezīsies ar lielu karavīru pulku un uzbruks mums ar saviem zibeņiem — tad onkiloniem būs gals!»

— Vai Ņikita neteica, ka mēs rīt taisāmies iet projām?

— Nē, neteica vis. Viņš tikai par sevi visu izstāstīja. Amnundaks viņu uzslavēja un uz šo nakti atdeva viņam sievu. Pēc tam pavēlēja, lai rīt ataicinot šamani — vakarā izvaicāšot garus laikam par jums un arī par sniegu.

— Nu, Annuir, rīt no rīta mazā gaismiņā mēs iesim projām. Bet ko tu darīsi, vai nāksi man līdzi?

— Iešu tev līdzi, kur vien gribēsi, ja es tur, jusu zemē, būšu tev vienīgā — pirmā sieva, — Annuira atbildēja.

— Jā, tu būsi man ne tikai pirmā, bet gan viena vienīgā sieva.

Viņi abi vēl ilgi runājās, līdz Ordins, paskatījies pulkstenī, redzēja, ka rītausmas stunda jau tuvu, un uzmodināja biedrus; viņi uz ātru roku ieturēja brokastis un, tikko sāka aust gaisma, uz visiem laikiem atvadījās no mājīgās zemnīcas. Gorohovam viņi atstāja zīmīti ar lūgumu paziņot Amnundakam, ka viņi aizgājuši atgādāt šurp savu silto apģērbu un pēc dienas atgriezīšoties. Ja Gorohovs gribot viņus panākt, viņš to vēl varot izdarīt: viņi gaidīšot divas dienas ieplakas malā. Ceļotāji brīdināja Gorohovu, ka Saņņikova Zemei draudot šausmīga ziema un ka šeit nepavisam nebūšot labāk kā Kazačjē. Uzrakstīja arī, ka viņš varot atnākt uz bāzi vēlāk kopā ar onkiloniem un paņemt gaļas krājumus, ko Ņikiforovs sagatavojis ziemai, jo viņi visu tik un tā nevarēšot aizvest.

Zemnīcā viņi atstāja degam ugunskuru, lai dūmi kādu laiku vēl rādītu onkiloniem, ka tajā mitinās cilvēki; guļasvietas saklāja tā, lai izskatītos, ka tur atlaidušies ļaudis; tikai Annuira paņēma līdzi savu segu un visus apģērba gabalus.

Sniga sīks sniedziņš, kas drīz vien varēja paslēpt viņu pēdas. Tomēr pakaļdzīšanos vajadzēja novērst Gorohovam, vismaz līdz vakaram. Viņam atstāja Raibo, ieslodzītu zemnīcā.

Kad uzausa gaisma, bēgļi atradās jau vairākus kilometrus no apmetnes — klajumā, ko viņi tikai ar pūlēm varēja sazīmēt. Kā pa šiem četriem mēnešiem viss bija pārvērties! Toreiz — jauni, spilgti iespaidi, brīnišķīga, tikko atklāta zeme, pilna noslēpumu, kas gaida atklājējus, pavasaris, pirmais zaļums. Tagad — kaili meži, sniegā ieputināti klajumi; bēgšana no tumšās, māņticīgās tautas; priekšā garlaicīgs, bīstams un ilgs ceļš pāri lediem uz kontinentu; sarūgtinājums par biedru, kas līdz šim bija kopā dalījies visās grūtībās, bet tagad kļuvis neuzticīgs, un bažas par viņa likteni; beidzot — atstātās sievietes, kuras bija iepatikušās. Tikai Ordins likās priecīgāks par citiem — viņam līdzās pa sniegu mundri brida Annuira, kura viņa dēļ bija pametusi tuviniekus un ierasto dzīvi, grasījās atstāt dzimteni, un, neskatīdamās ar skumjām atpakaļ, devās pretim svešajai, jaunajai pasaulei, kas varēja iedvest viņai šausmas.

Pret vakaru ceļotāji sasniedza bāzi, sagādādami lielu prieku Ņikiforovam, kurš jau sen nebija saņēmis no viņiem nekādas ziņas. Bāzē viss bija kārtībā, ziemai sagatavoti lieli gaļas un malkas krājumi; suņi uzbarojušies un veseli, trūka tikai viena, ko bija saplosījis lācis kādās medībās. Kazaks brīnījās, kāpēc vīri nolēmuši bez kavēšanās doties projām no šīs bagātās zemes.

— Pagalam visi mani pūliņi! — viņš sacīja pārmetoši. — Kālab gan es tā centos, gāju medībās, šāvu, stiepu mājās, žāvēju un kūpināju? Kālab iznīdēju tik daudz dzīvu radību? Kālab sacirtu tik daudz malkas? Viss paliks tiem pašiem lāčiem, kaut velns viņus rāvis!

— Nebēdājieties, Kapiton, nevis lāči, bet gan cilvēki apēdīs jūsu sagādāto gaļu. Atnāks Gorohovs ar onkiloniem un aiznesīs visus krājumus uz apmetni.

— Kā, vai tad Ņikita nenāks mums līdzi uz mājām?! — kazaks pārsteigts iesaucās.

— Nē. Viņš nolēmis palikt šeit. Iemīlējis te sievieti, saka, šeit būšot labāk nekā Kazačjē.

— tJn tā nolēmis? Ak tu draņķis tāds! Viņam taču Kazačjē ir laulene, tiesa, vecs, negants sievišķis.

— Bet šeit jauna, labsirdīga. Viņš te dzīvos gluži kā kņazs.

— Un kas tad te atnācis kopā ar jums? Varbūt pavadīt? — kazaks, rādīdams uz Annuiru, jautāja.

— Nē, tā ir mana sieva, viņa nāks mums līdzi uz kontinentu, — Ordins atbildēja.

— Paskat vien! — Ņikiforovs novilka, ziņkārīgi aplūkodams samulsušo sievieti, kura pietiekami labi nepārvaldīja krievu valodu, lai saprastu ātro sarunu, tomēr nojauta, ka runa ir par viņu.

— Tātad Ņikitas vietā mums līdzi nāks šejienes cilts sievišķis! Nezinu, kā mēs tiksim galā ar suņiem, — viņa tak nevarēs stāties Ņikitas vietā, sunīšus droši vien nav pat redzējusi, kur nu vēl nartas vadījusi. Ek, tīrais posts un bēdas!

Ņikiforovs pie ugunskura, ap kuru bija sasēdušies ceļotāji, vēl ilgi filozofēja par šo tematu. Tomēr, vērodams, cik veikli Annuira gatavo vakariņas, viņš jau mazliet samierinājās ar jauno ceļabiedru un vēlāk pat sacīja:

— Sieva jums, Semjon Petrovič, gan gadījusies lieliska, čakla! Un stipri jūs iemīlējusi, ja nospriedusi pamest savējos un iet projām pāri jūrai uz svešu zemi… Bet jūsējās, redzams, nav gribējušas nākt līdzi? — viņš vaicaja abiem pārējiem.

— Nē, negribēja… — Gorjunovs atbildēja un īsos vārdos paskaidroja Ņikiforovam, kā radušies apstākļi, kuri piespieduši viņus bez kavēšanās atstāt šo interesanto zemi. — Pavasarī mēs atgriezīsimies uz šejieni, — viņš piebilda, — ja vien viss beigsies laimīgi.

Pie vakariņām Ņikiforovs pastāstīja, ka tūliņ tikt projām no ieplakas nevarot, jo kupenas pa vasaru esot stipri kusušas un vairs nesniedzoties līdz kraujas korei, bet tikai lidz augšējai terasei, no kuras vēl vajadzētu rāpties augšā pa klintīm kādus piecpadsmit metrus. Lai uzvilktu augšā nartas un kravu, vajadzētu attīrīt ceļu, izcirst pakāpienus. Arī kupena attiecīgi jāsagatavojot: tās virsa stipri apledojusi un visā tās garumā nāktos izcirst pakāpienus.

— Pa vienu dienu ar visu to gan netiksim galā, — viņš sacīja.

— Mūsu rīcībā ir divas dienas, — Gorjunovs atbildēja. — Mēs apsolījām Ņikitam, ka gaidīsim viņu šeit divas dienas. Varbūt viņš pārdomās un steigsies uz šejieni.