Saņņikova Zeme

BĒGŠANA

Jau krēslā Gorohovs noņēma velēnas zemnīcas ārpusē iepretim savas guļvietas galvgalim un robu aizbēra ar sniegu. Tagad nebija grūti bez trokšņa izņemt dažus tievus baļķēnus, kuru viens gals bija mazliet ierakts zemē, bet otrs piesliets pie garajiem slīpnes baļķiem un veidoja pajumes sānus. Pirms rītausmas, kad miegs uzmācas visvairāk un sargs aizsnaudīsies, pa šo spraugu varēs klusītiņām izlīst ārā. Gorohovs cerēja, ka Raku, Annuiras piemēra iedrošināta, nāks viņam līdzi. Mantu maišelis bija sakravāts, un Raku jau staigāja ziemas apģērbā. Bēgšanu pamanīs tikai no rīta, jo guļvietas ādu segas paliks zemnīcā. Arī Raibais paliks — viņš pēc tam atskries uz bāzi pa pēdām. Spraugu no ārpuses atkal aizkraus ciet. Iekām onkiloni apķersies, bēgļi pagūs nokājot kādus desmit kilometrus; jakuts bija arī sagatavojis un pa krēslu ieracis sniegā divus pārus sieviešu slēpju.

Raku neatgriešanās sarūgtināja Gorohovu — viņš bija iemīļojis sievu un galvenokārt viņas dēļ palicis pie onkiloniem. Tagad vajadzēja iet projām, turklāt bez Raku. Taču iespējams, ka viņa nemaz nebūtu nākusi līdzi un saceltu pat trauksmi.

Varbūt pat labāk, ka viņas nav.

Gorohovs agri aizgāja pie miera un noguldīja Raibo sev līdzās; tagad suni varēja ņemt līdzi tūliņ. Likdamies gulēt, jakuts skali, lai yiņa vārdus dzirdētu karavīri, kas vēl sēdēja pie uguns, sacīja:

— Raku nav atnākusi. Suns mani rīt no rīta uzmodinās un pagatavos brokastis.

Ap pusnakti spēcīgs apakšzemes grūdiens uzmodināja gan snaudošo sargu, gan Gorohovu. Iečīkstējās zemnīcas sijas, un pa spraugām lejup nobira zeme. Karavīri pamodās un pielēca no guļvietām, paslējās arī Gorohovs, turklāt stipri satraukts. Ja apakšzemes grūdiens atkārtosies, visi ļaudis izskries ārā no Amnundaka zemnīcas un paliks pie ugunskura zem klajas debess; tad vairs neizdosies nemanot tikt projām. Vajadzēs aiziet agrāk, tikko sāksies jezga.

Kamēr viņš prātoja, ko darīt, zemi satricināja otrs grūdiens un iečīkstējās visa zemnīca; kāds baļķis izslīdēja no jumta centrālās daļas un kopā ar velēnām iegāzās ugunskurā. Gorohovs steigšus vilka mugurā silto jaku, bet karavīri, šausmās kliegdami, izmetās pa durvīm. Tomēr, kad zemestrīces vilnis mitējās un zemnīca palika stāvam, viens no viņiem atgriezās un paņēma no ugunskura dažas gruzdošas pagales; karavīri, acīm redzot, gribēja sakurt ugunskuru turpat durvju priekšā, lai turpinātu pildīt savus sardzes pienākumus.

— Tu labāk būtu nācis ārā, — karavīrs uzrunāja Gorohovu, kas sēdēja savā guļvietā, — tevi var nosist baļķi — puse Amnundaka mitekļa jau sabrukusi.

— Nē, es palikšu šeit un mierīgi gulēšu, — Gorohovs atbildēja. — Mans stūris nesabruks.

Karavīrs pašūpoja galvu un izgāja. Jakutam to vien vajadzēja. Viņš tūliņ paķēra 110 blakus guļvietas Kostjakova segu, satina apaļā vīstoklī un pabāza zem savas segas, tā ka pirmajā mirklī varēja likties, ka zem ādām guļ cilvēks. Pēc tam ātri izlauza spraugu sienā pie savas guļvietas, izlika ārā maišeli un šauteni, izlīda pats un pasauca Raibo, aiztaisīja spraugu un piesardzīgi, slēpdamies no sargu ugunskura gaismas zemnīcas ēnā, aizzagās uz tuvāko koku noras malā soļu divdesmit attālumā. Tā bija veca, kupla papele, ko onkiloni nebija nocirtuši, jo koks nederēja ne malkai, ne mitekļu būvei. Paslēpis Raibo un mantu maišeli koka dobumā, Gorohovs uzrāpās augšā un apsēdās uz resna zara, piespiedies pie stumbra. No šejienes viņš varēja saskatīt visu, kas notika klajumā, bet viņu pašu slēpa zari, kaut arī tie bija jau nometuši lapas. Viņš noprata, ka patlaban nedrīkst iet pāri klajumam: to apgaismoja onkilonu ugunskuri, un uz baltā sniega fona nomodā esošie ļaudis tūliņ pamanītu bēgļa melno stāvu. Vajadzēja pagaidīt, kamēr tie pie ugunskura aizsnaudīsies. Līkums pa mežu apkārt visam klajumam aizņemtu pārāk daudz laika, un turklāt Gorohovs baidījās, ka tumsā nevarēs atrast taku, kas ved uz bāzi, un apmaldīsies.

No sava novērošanas punkta viņš redzēja, ka Amnundaka zemnīca pa pusei jau sabrukusi; sievietes rosījās ap ugunskuriem un iznestajām mantām un bērniem, karavīri steigšus stiepa ārā no mītnes pārējo mantību. Drīz pēc tam, kad jakuts bija apsēdies uz zara, ieplaku satricināja jauns apakšzemes grūdiens; viņš juta, ka papele nodreb un sāk līgoties; Amnundaka zemnīcai iebruka vēl viens sāns; ļaudis pie ugunskuriem salīgojās, un daži pakrita, no jauna atskanēja kliedzieni un šausmu brēcieni; ieplakas malā iedārdējās nogruvumi. Un tūliņ viņš izdzirda kaut kur tuvumā, klajuma vidū, spēcīgu brikšķi. Paraudzījies uz to pusi, jakuts baltajā sniega segā, kas tikko manāmi iezīmējās uz melnā meža fona, saskatīja lielu, tumšu plankumu, kurā ātri zibēja balti lāsumiņi.

«Ezerā uzlūzis ledus!» viņš nodomāja. «Nevarēs iet pārtiešām. Nu gan ir ķibele!»

Kad zemes dunoņa un nogruvumu dārdi pieklusa, Gorohovs sadzirdēja šņākšanu un šļakstus, kas nāca no melna, ātri augoša plankuma puses.

— Vai tiešām ūdens kāpj pāri krastiem? Vai tik mūs šeit neapslīcinas? Kāds posts — ugunskuri applūdīs un ļaudis paliks tumsā! Man jau būs vieglāk aizbēgt projām no viņiem. Bet, ja nu arī citos klajumos ir ūdens, ka tad lai tiek uz priekšu? Ak tu posts un nelaime! Kalab gan es šeit paliku? Ja būtu laiva!

Un tad viņš atcerējās, ka, ezeram aizsalstot, onkiloni izvilka no ūdens divas bērza tāss laiviņas, ar kurām viņš ne vienu reizi vien bija braucis zvejot, un ieraka sniegā uz pajumes svešzemnieku zemnīcas aizmugurē, lai pasargātu tās no briežiem, kuri varēja salauzt trauslās laivas, ja tās būtu atstātas uz zemes. Gorohovs nomierinājās — laiva pavisam tuvu, kaut tikai onkiloni viņu nesagrābtu, iekām viņš tiks līdz pajumei!

Pa to laiku melnais plankums ātri auga un tā mala jau bija pienākusi soļus trīsdesmit no ugunskuriem; uzplūstošais ūdens aprija sniegu un vēlās aizvien tālāk un tālāk. Tad to pamanīja arī onkiloni. Kāds pieskrēja pie plankuma malas, pārliecinājās, ka tas kustas, un iesaucās:

— Glābieties, ūdens nāk, ūdens pārplūdina zemi!

Sacēlās neiedomājama kņada, atskanēja kliedzieni un raudas. Daži brēca: «Kāpiet kokos, kāpiet kokos!» Citi: «Kur ir laivas?» Trešie: «Paglābsimies balto burvju zemnīcā!» Karavīri grāba mantas, sievietes — bērnus.

Amnundaks pieskrēja pie sargkareivjiem, kas stāvēja ap ugunskuru svešzemnieku zemnīcas priekšā, un sauca:

— Kur ir baltais burvis? Vediet viņu šurp! Lai viņš aptur ūdeni — vai arī mēs viņu nodursim uz vietas!

Pēkšņi kaut kur no augšas atskanēja gari stiepts kliedziens:

— Onkiloni, bēdziet ātrāk uz ziemeļiem — tur nav ūdens! Glābieties un bēdziet uz ziemeļiem, uz ziemeļiem! To saku jums es, debesu gars!

Un pārbiedētie ļaudis tūliņ uztvēra šo mudinājumu atkārtodami:

— Uz ziemeļiem, bēgsim uz ziemeļiem, ātrāk!

Karavīri, apkrāvušies smagām nastām, sievietes ar bērniem un briežu bars juku jukām nekārtībā traucās uz mežmalu. Ūdens jau applūdināja tuvākos ugunskurus, un no tiem cēlās kodīgi dūmi, šņākdamas dzisa kvēlojošās pagales, un viss iegrima tumsā.

Amnundaks vēl stāvēja netālu no balto cilvēku zemnīcas. Karavīri, ieskrējuši mājoklī, lai izvestu ārā Gorohovu, atgriezās izbijušies.

— Baltais burvis pazudis kopā ar suni, izlidojis pa dūmeju, miteklis ir tukšs! — viņi virsaitim ziņoja.

Amnundaks, sasitis plaukstas, sargu pavadībā aizskrēja pakaļ savas cilts locekļiem uz mežmalu ziemeļos. Kad klajums bija kļuvis tukšs, Gorohovs nokāpa zemē, pieskrēja pie zemnīcas, novilka no pajumes tāss laiviņu kopā ar piesieto airi un, izkratījis no tās sniegu, aizstiepa pie papeles. Laivas priekšgalā iesēdināja Raibo, vidū ielika mantu maišeli un šauteni, pats iesēdās pakaļgalā, satvēra airi un sāka gaidīt. Onkilonu kliedzieni jau apslāpa tālumā, nodzisa pēdējie ugunskuri, un ūdens jau bija atplūdis līdz zemnīcas durvīm.

«Eh,» Gorohovs nodomāja, «laivā varētu vēl šo to aizvest, kaut vai zvērādas segu! Biedri droši vien atdevuši manu guļammaisu Annuirai, un arī iroties naktī būs salti.»

Viņš aizskrēja līdz zemnīcai, ieraudzīja, ka tās ieeja jau pieplūduši, ātri atgriezās pie aizdarītās spraugas, atkrava baļķēnus, izvilka segu un, ūdens vajāts, atgriezās pie laiviņas.

«Tā būs labāk,» viņš nodomāja, apsēzdamies uz viena segas gala un pārklādams kājas ar otru.

Ūdens jau šņākdams aprija sniegu ap vieglo laiviņu; visapkārt kļuva tumšāks, tikai zemnīcas baltais, apsnigušais jumts iezīmējās uz melnās noras fona. Tad laiviņa sāka peldēt, un Gorohovs aizīrās uz ezera pusi.

— Ardievu, mūsu māja! — viņš sacīja, irdamies garām zemnīcai. — Mums neiznāca te pārziemot, un neviens te vairs nedzīvos — ūdens visu izpostīs!

Vienmērīgi cilājās aira lāpstiņas, gremdējoties ūdenī gan labajā, gan kreisajā pusē, un vieglā laiviņa slīdēja uz priekšu melnajos ūdeņos; acis pierada pie tumsas un jau saredzēja meža sienu, kas bija pakāpusies atpakaļ, ar diviem baltiem zemnīcu kupriem uz tās fona, bet priekšā — klajumu, no kurienes plūda spēcīga straume. Klajuma vidū Gorohovs pamanīja lēzenu pauguru un juta, ka airēt kļuvis grūtāk. Viņš noprata, ka paugurs ezera vidū veidojas, izplūstot ūdenim, un, cīnīdamies ar straumi, sāka irties tam apkārt. Kad airētājs bija pabraucis garām ūdens pauguram, straume viņam palīdzēja. Drīz vien viņš nokļuva klajuma pretējā pusē pie mežmalas. Tagad vajadzēja atrast taku, kas veda uz dienvidiem; meža fonā balojošās zemnīcas palīdzēja jakutam orientēties, un viņš atcerējās, kādā virzienā no tām jāmeklē taka.

Beidzot Gorohovs to atrada un īrās projām pa šauro kanālu starp meža sienām; kļuva tumšāks, un vajadzēja airēt ļoti uzmanīgi, lai uz kāda zara nepārplēstu laiviņas plāno dibenu. Gorohovs nolika airi un ļāva, lai straume nes vieglo laivu. Tomēr drīz straume kļuva pavisam vāja, un pēdīgi sākās pretstraume, tā ka no jauna nācās ķerties pie aira; izmērījis dziļumu, Gorohovs konstatēja, ka ūdens nesniedzas augstāk par ceļiem.

Tikko viņš sāka airēt, priekšā atskanēja stiprs troksnis, ūdens šļaksti, sprauslošana un maurošana — acīm redzot, pa taku nāca meža vērši; tikšanās ar tiem bija ārkārtīgi bīstama. Gorohovs, ilgi nedomādams, iestūma laiviņu meža biezoknī divus trīs soļus no takas, aptvēra ar vienu roku koka stumbru, bet ar airi atspiedās pret zemi un sāka gaidīt. Šļaksti un troksnis ātri tuvojās, un tad pa šauro taku garām viņa patvērumam tusnīdami, šņākdami un sprauslodami tumšā masā sāka virzīties lieli dzīvnieki, spiezdamies cits citam virsū; tie steigšus bēga no plūdiem uz ziemeļiem. Vērši skrēja smagos rikšos, brizdami pa ūdeni gandrīz līdz vēderam, šķiezdami šļakatu strūklas un saceldami viļņus, kas aizvēlās dziļāk mežā. Ja Gorohovs nebūtu turējies pie koka un atspiedies ar airi pret zemi, viļņi droši vien viņu apgāztu; jakuts aizvadīja nepatīkamus brīžus, kamēr meža vēršu bars paskrēja garām un ūdens nomierinājās.

Viņš nepaspēja aizirties ne simt metru, kad no jauna izdzirda strauji tuvojamies troksni un šļakstus, un atkal viņam vajadzēja patverties meža biezoknī. Šoreiz garām aizjoņoja vairāki degunradži, kas sacēla tādus viļņus, ka Gorohovs tikai ar pūlēm noturēja laivu līdzsvarā; viņu apšļāca milzīgas ūdens šaltis.

— Esiet nolādēti, lempīgie radījumi, velns lai jūs rauj, nolāpītie lopi! — viņš rūca, slaucīdams seju. — Šitā tālu netiksim, ūdeni ne ar ko nevar izsmelt, tumšs ari kā ellē.

Degunradžu saceltie viļņi vēl nebija paspējuši norimt, kad jau tuvojās zirgu bars, vēl vairāk saviļņodams ūdeni; zirgi skrēja ātrāk nekā meža vērši, slējās pakaļkājās, cenzdamies tikt cits citam garām, sprausloja un zviedza.

Neaizīries līdz nākamajai norai, Gorohovs bija spiests paslēpties vēlreiz; tagad juku jukām bēga meža vērši un zirgi, bet tiem nopakaļ joza vēl kādi desmit lāči. Beidzot viņš izīrās klajā ezerā un devās pāri ūdeņiem, metot likumu apkārt ezera viducim, kur pacēlās ūdens paugurs; kad viņš bija gandrīz pašā vidū, ūdens pēkšņi sakūlās putās, pacēlās uz augšu, un viļņi gandrīz apsvieda laiviņu. Dārdi un ūdens šļaksti, kas atskanēja no ieplakas malām, liecināja, ka Saņņikova Zemi piemeklējis jauns zemestrīces grūdiens. Cīnīdamies ar viļņiem, Gorohovs beidzot sasniedza nākamo mežmalu, atrada kanālu un īrās tālāk, bet drīz vien neizpratnē apstājās; kanāls sadalījās trīs zaros, un naktī nebija iespējams izraudzīties vajadzīgo virzienu — ieplakas malas klintis nevarēja saskatīt, kompasa nebija, un zvaigznes neredzēja.

«Neko darīt, vajadzēs gaidīt, kamēr svīdīs gaisma,» Gorohovs nosprieda. «Droši vien rīts atnāks ātri: es taču tik ilgi klīstu pa ūdeņiem, bet zemestrīce sākās pēc pusnakts.»