Saņņikova Zeme

DEGUNRADŽU MEDĪBAS

Nākamajā rītā ar daudzo atnācēju palīdzību jaunās zemnīcas karkasa būvi pabeidza stundas ceturksnī.

Atstājuši zemnīcas pārklāšanu ar velēnām un iekšienes iekārtošanu sieviešu ziņā, visi sapulcējušies karavīri Amnundaka un svešzemnieku vadībā devās medībās vairākus kilometrus uz austrumiem, kur iepriekšējā dienā tika manīta degunradžu saime. Sapulcējušies karotāji — vairāk nekā simt vīru — ātri un klusītiņām lavīdamies pa mežmalu, ielenca nelielu noru, kur ganījās degunradži. Virsaitis un ceļotāji paslēpās netālu no takas, pa kuru vajadzēja dzīt medījumu.

Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, onkiloni pēc Amnundaka signāla sāka sist ar rungām pa koku stumbriem, piebalsodami mežonīgajam troksnim ar kaujas dziesmas skaļajiem kliedzieniem. Tik pēkšņi pārsteigtie degunradži izbīli sāka skraidelēt pa noru, bet neredzamie ienaidnieki, šausmīgi trokšņodami, visur stājās viņiem ceļā. Beidzot dzīvnieki nonāca netālu no mednieku slēpņa. Norībēja četri šāvieni. Tēviņš pakrita uz ceļiem, tad pietrūkās kājās, aizskrēja līdz mežmalai un tur saļima. Mātīte ar mazuli auļoja projām pretējā virzienā un sastapās ar onkiloniem, kuri pēc šāviena bija iznākuši no meža. Bet tagad degunradžu mātīte ienaidnieku redzēja un, nepievērsdama uzmanību ne kliedzieniem, ne šķēpiem un bultām, kas lidoja no visām pusēm, ar galvas triecienu pasviedusi gaisā pirmo pagadījušos onkilonu, izlauzās cauri karotāju ķēdei un pazuda mežā. Mazulis, acīm redzot, tikai nesen piedzimis, atpalika no mātes, un viņu aizturēja suņi, ieķerdamies sānos ādas krokās. Tomēr suņiem laikam klātos plāni, ja piesteigušies onkiloni nenogalinātu mazuli ar šķēpiem.

Medības bija ilgušas stundas ceturksni; gaisā uzsviestajam onkilonam gan bija lauzta kāja, tomēr šī nelaime nepavisam nemazināja mednieku uzvaras prieku. Ievainoto uzlika uz nestuvēm, ko žigli sataisīja no divām kārtiņām un tikko nodīrātās mazā degunradža ādas, un tūliņ aiznesa pie šamaņa, kurš dziedināja ari brūces un slimības. Pārējie ķērās pie vecā degunradža, no kura pēc pusstundas palika pāri vienīgi skelets, kā ari kuņģa un zarnu saturs; visu pārējo sagrieza gabalos un aiznesa uz apmetni.

Atgriezušies ap pusdienas laiku, ceļotāji redzēja, ka viņu jaunā mītne jau gandrīz pabeigta, trūka vienīgi zvērādu, ko paklāt guļvietās, un saimnieču.

Adas salūkoja Amnundaks no saviem krājumiem, bet saimnieces vajadzēja izraudzīt pavasara svētkos, līdz kuriem bija palikušas vēl trīs dienas. Ceļotāji nolēma izmantot šo laiku, lai aizstaigātu uz bāzi pie kupenām — apraudzīt Ņikiforovu un atnest no turienes dažas nepieciešamas mantas.

Tomēr vīriem vajadzēja vest diezgan ilgas sarunas, iekām izdevās pārliecināt Amnundaku, lai viņš atlaiž ceļotājus bez liela konvoja un sūta viņiem līdzi tikai divus karavīrus.

Nākamajā rītā ceļotāji atstāja onkilonu apmetni un izraudzījās ceļu gar ieplakas rietumu nomali, lai tuvāk iepazītos ar šo apvidu. Viņi gāja gar polārbērzu mežu, kam cauri vijās neskaitāmas briežu takas. Šeit, sūnekļos, kas aizstiepās plašā joslā starp akmenājiem un bērzu biezokņiem, gani uzraudzīja Amnundaka ģints ziemeļbriežu baru.

Ziemeļbriedis — vienīgais onkilonu mājdzīvnieks — deva viņiem pienu, gaļu un ādu. Šos produktus papildināja nomedītie zvēri un putni, kā arī ezeros sazvejotās zivis, bet no augu barības onkiloni uzturā lietoja ezerriekstus, ko sievietes izzvejoja ezeros, un saranas sīpolus, ko izraka pļavās. Onkiloni bija patiešām miermīlīga cilts, kas ķērās pie ieročiem vienīgi tādēļ, lai atvairītu kaimiņos dzīvojošo vampu uzbrukumus. Vampu savukārt sagādāja pārtiku tikai medībās un iznīcināja daudz savvaļas dzīvnieku, turpretim onkiloni tos saudzēja; tāpēc dzīvnieki vairāk turējās ieplakas dienvidu daļā, kur viņus mazāk vajāja, bet vampu mednieki bieži iebruka onkilonu novados un nesaudzēja arī ziemeļbriežu ganāmpulkus. Galvenokārt tieši tāpēc onkiloni naidojās ar vampu un bija spiesti arvien turēties kaujas gatavībā. Bez tam vampu reizēm nolaupīja jaunās onkilonietes, kas rupjās apiešanās un smago pirmatnējās dzīves apstākļu dēļ gūstā drīz gāja bojā, ja vien viņām neizdevās aizbēgt. Protams, sieviešu laupīšana nesekmēja mieru starp onkiloniem un vampu, un sadursmes starp abām ciltīm nekad nemitējās.

Ieplakas mala arī šajā pusē sastāvēja no bazalta, kas veidoja augstas, cilvēkam nepieejamas terases un stāvumus. Stāvajās kraujās mijās gan poraini, pat izdedžiem līdzīgi, gan blīvi slāņi, saskaldīti regulāros dažāda resnuma un garuma sešskaldņu stabos; vietām melnēja lielas alas vai nišas, kur patvērumu atrada klinšu auni. Gigantiskais vulkāns, kurš senos laikos aizņēma Saņņikova Zemi, droši vien bija darbojies ļoti ilgu laiku un lavas straumes izvirdumos plūdušas uz visām pusēm, iekām grandiozs iegruvums vulkāna centrālajā daļā izveidoja ieplaku ar karstiem avotiem — aprimstošo vulkānisko procesu pēdējām pazīmēm. Dažās lavas straumēs netrūka kalcedona, ahāta, karneola un opāla ieslēgumu, un onkiloni, kuri pavadīja svešzemniekus, zināja stāstīt, ka šajās sastingušajās lavas straumēs varot atrast krāsainus akmeņus sieviešu rotaslietu gatavošanai, bet no lielākajiem taisot bultu un šķēpu uzgaļus, kaut gan onkiloni dodot priekšroku kaulam, kas vieglāk apstrādājams.

Pēc nogurdinoša gājiena tās pašas dienas vakarā — tikai tāpēc, ka saule jau rietēja ļoti vēlu un diena bija gara — ceļotāji sasniedza bāzi pie kupenām, kur sastapa Ņikiforovu pie ugunskura cepam gaļu. Vientuļnieks pārsteigts aplūkoja abus kopā ar biedriem atnākušos onkilonus, un iezemieši savukārt brīnījās par ledus alā uzcelto telti un cilvēku, kurš atzinis par labāku dzīvot sniega mājoklī, nevis zaļā mežā. Viņus interesēja arī suņiem izraktās alas; nartas un kajaku ceļotāji onkiloniem nerādīja, lai neizpaustu, kādus satiksmes līdzekļus viņi lietojuši gājienā pāri lediem. Onkiloni nodomāja, ka baltie cilvēki visu mūžu mitinās sniegos un suņus izmanto kā nastu nesējus dzīvniekus.

Onkiloni aizgāja pārnakšņot mežu joslā, tālāk no sniega, bet ceļotāji iekārtojās uz naktsguļu teltī. Pirms rītausmas suņi, kas gulēja ārā pie alas ieejas, sāka izmisīgi riet. Ņikiforovs, pabāzis galvu no telts, pamanīja milzīga lāča siluetu. Zvērs ar pakaļējām ķetnām atgaiņājās no trim uzklupušajiem suņiem, kuri viņam aizdeva dusmas, bet ar priekšējām lūkoja izsvaidīt ledus bluķus, kas neļāva iekļūt blakus esošajā ledus noliktavā, kur glabājās dzīvnieku ādas, galvaskausi un gaļas krājumi. Kazaks uzmodināja biedrus un izlēca no telts ar šauteni rokās. Ieplaka, kā parasti, bija tinusies biezos miglas vālos, un vajadzēja atsaukt suņus, lai tos netrāpītu kāda lode. Lācis, izdzirdis cilvēku balsis, saslējās uz pakaļkājām un metās viņiem virsū. Nakts mijkrēslī un miglā zvērs šķita milzīgs, krietni vien augstāks par cilvēka augumu. Lāci no telts durvīm šķīra tikai divi trīs soļi, kad viņam krūtīs ieurbās divas lodes. Zvērs sagrīļojās, ierēcās un iegāzās tieši alā. Ņikiforovs tikko paguva atlēkt sānis, bet Gorjunovs metās atpakaļ teltī, kur Gorohovs un Ordins tumsā taustījās pēc savām šautenēm. Zvērs raustījās agonijā, un zem ķetnu zvēlieniem ledus gabali šķīda uz visām pusēm; suņi gaudoja, un no sniega alām viņiem piebalsoja trīsdesmit citas rīkles. Stāvoklis teltī kļuva kritisks; lācis, mazliet pašļūcis uz priekšu, jau varēja sasniegt ar ķetnām alas dibenā sadrūzmējušos ļaudis, kuri nekur tālāk vairs nespēja atkāpties. Par laimi, Ņikiforovs nezaudēja aukstasinību: pielādējis šauteni ar sprāgstošo lodi, viņš nogaidīja izdevīgu mirkli un izšāva no gluži niecīga atstatuma. Vēl dažas konvulsīvas kustības — un zvērs sastinga.

Šajā brīdī, saceltās kņadas un šāvienu satraukti, atskrēja abi onkiloni, nesdami rokā degošas pagales. Kopējiem spēkiem vīriem izdevās atvilkt lāci no alas ieejas. Zvērs bija neparasti liels, tā ka onkiloni brīnījās nenobrīnīdamies. Viņi lāču medībās devās tikai lielā barā, un gandrīz arvien vismaz pāris cilvēku gāja bojā vai guva smagus sakropļojumus. Tāpēc lāča ilkņus onkiloni vērtēja ļoti augstu, un tikai daži mednieki varēja ar tiem papildināt savu kaklarotu.

Sāka svīst gaisma. Pēc satraukuma pilnajiem brīžiem miegs vairs nebija ne prātā, un visi ķērās pie lāča dīrāšanas un grieza gabalos medījumu. Ņikiforovs saņēma daudz gaļas suņu barošanai, bet ar ādu ceļotāji nolēma izgreznot savu jauno mītni. Tāpēc viņi pierunāja onkilonus nest ādu tieši uz virsaiša apmetni, solīdamies, ka drīz vien uz turieni atnākšot arī paši. Ceļotāji bija izdomājuši šo plānu, lai uz veselu dienu tiktu vaļā no aizbildņiem un papūlētos iekļūt vampu novados, kur varētu pavērot mežonīgos cilvēkus miera laikā, nevis karagājienā, kā baltajiem bija piedāvājis Amnundaks.