Saņņikova Zeme

Gandrīz puse Arktikas, tas ir, zemeslodes apgabala ap ziemeļpolu, piekļaujas tieši Padomju Savienības teritorijas ziemeļu krastiem. Pretstatā Antarktīdai — lielajam kontinentam, kas ietver dienvidpolu — Arktiku lielāko tiesu aizņerņ jūra.

Ziemeļu Ledus okeānā pie Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas kontinentiem izkaisīts ļoti daudz lielu un mazu salu, tās nav sastopamas vienīgi okeāna centralajā daļā, pola apkaimē.

Arktikā valda bargs klimats, tālab šīs salas augu gadu sedz biezi ledi un sniegi, un tikai dažas no tām īsajā polārajā vasarā atbrīvojas no saltajām važām. Lielāko daļu jūras ap salām klāj nekustīgs blīvledus, bet pārējos ūdeņus — biezi daudzgadīgi klīdledi, kas, straumju un vēja dzīti, dreifē dažādos virzienos.

Pr spīti grūtajiem navigācijas apstākļiem un bargajam klimatam drošsirdīgi jūras braucēji ielauzās Arktikā, pakāpeniski atklādami un izpētīdami polārās salas, un dažreiz apmetās šeit uz dzīvi. Daži drosminieki pat mēģināja kuģos (brīvā kuģojumā vai dreifējot kopā ar klīstošajiem lediem) nokļūt tajos Ziemeļu Ledus okeāna rajonos, kur nekad nemēdz būt no lediem brīvu ūdeņu, un izdarīt šeit pētījumus: izmērīt okeāna dziļumu, ūdens temperatūru dažādos slāņos, izpētīt ūdens sastāvu, dzīvniekus un augus, jūras dibena grunts sastāvu, straumju virzienus u. tml.

Jaunu salu atklāšana Arktikā turpinājās līdz pat pēdējam laikam: tā, piemēram, vēl 1881. gadā uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas arhipelāga polārpētnieki atklāja trīs mazas saliņas — Žanetes, Henrietes un Beneta salas, 1913. gadā uz ziemeļiem no Taimiras pussalas — lielo Severnaja Zemļas arhipelāgu, vēl vēlāk — mazas saliņas Karas jūrā. Tomēr nevar apgalvot, ka visas Arktikas salas jau zināmas, jo okeāna dreifējošo ledu apgabalā vēl var slēpties salas, kuras nav iespējams sasniegt ar kuģiem, bet ceļš pa klīstošajiem lediem līdz tām ir ļoti grūts. Lidmašīnas paver jaunas iespējas izlūkot no gaisa tos Arktikas rajonus, kuri nebija aizsniedzami pa ūdeni un pa lediem.

Līdz šim laikam vēl nav atminēts divu salu noslēpums, kaut leģenda par to pastāvēšanu klīst jau kādus simt piecdesmit gadus. Drošsirdīgie mednieki un mamutu ilkņu vācēji, kas apmeklējuši Sibīrijas ziemeļaustrumu krastiem tuvākās salas, tāpat arī daži polārpētnieki skaidrās dienās, kādas ziemeļos tik reti gadās, no augstākām vietām iztālēm redzējuši nezināmās salas, tomēr nokļūt līdz tām nav varējuši. Tās ir Saņņikova Zeme ziemeļos no Jaunsibīrijas arhipelāga un Andrejeva Zeme ziemeļos no Kolimas upes grīvas; pirmā nosaukta mednieka Jakova Saņņikova, otrā — seržanta Andrejeva vārdā; abi viņi pirmo reizi ieraudzījuši pieminētās salas tālu pie apvāršņa lediem klātajā okeānā.

Romānā stāstīts par mēģinājumu atrast un izpētīt vienu no salām — Saņņikova Zemi. Romāns nosaukts par zinātniski fantastisku tāpēc, ka autors attēlo šīs salas dabu un iedzīvotājus tā, kā to iedomājies saskaņā ar zināmiem teorētiskiem pieņēmumiem.

Lasītājs iegūs priekšstatu par dažām Arktikas salām, par ceļojumiem pāri lediem, par nezināmās zemes dabu un iedzīvotājiem — kādi tie varētu būt, ja šī zeme eksistētu un tur pastāvētu tādi apstākļi, kādus tos iedomājies autors. Grāmatas pēcvārdā lasītājs atradīs atbildi uz dažiem jautājumiem, kas skar hipotēzi par Saņņikova Zemes pastāvēšanu, un īsumā iepazīsies ar tiem padomju zinātnieku jaunākajiem atklājumiem Arktikā, kuri zināmā mērā noskaidro Saņņikova Zemes noslēpumu.