Saņņikova Zeme

KAUJA AR VAMPU

Agrā rītā ceļotājus uzmodināja stiprs troksnis, ko bija sacēluši onkiloni. Annuira uztraukusies piegāja pie durvīm, pabāza ārā galvu, ieklausījās un pēc tam iesaucās žēlabainā balsī:

— Vampu naktī uzbrukuši manas ģints mītnei! Virsaitis pasludinājis pret viņiem karagājienu!

— Nu, biedri, neko nevar darīt! Jāģērbjas: bez mums karagājienā, protams, neiztiks, — Gorjunovs, ņemdams apģērba gabalus, pavēstīja.

— Tieši no derībām karā!.. — Kostjakovs smējās, citēdams senu dziesmu: — Papu, nes šurp manu vairogu un bruņucepuri, salūko manu bruņu kreklu un neaizmirsti šķēpu un tērauda zobenu! Es jāšu karā kā jauns bruņinieks.

Papu no šīs tirādes, protams, neko nesaprata un samiegojusies izbrīnā raudzījās uz līgavaini. Tomēr, ievērojusi, ka viņš smejas, arī meitene izplūda skaļos smieklos un, kropļodama krievu vārdus, jautāja:

— Uguns kurināt, ēsti vārīt?

— Pilnīgi pareizi! — Ordins, izlīdis no segas apakšas, pasmējās. — Viņa ļoti labi saprot, ka pirms karošanas krietni jāieturas… Annuen, Annuir! Uguni, gaļu, pienu!

Annuira sēdēja pie sliekšņa un, aizklājusi seju rokām, rūgti raudāja. Izdzirdusi Ordina balsi, viņa satrūkās un, atskārtusi, kas vajadzīgs, sāka rušināties izdegušā ugunskura pelnos, lai salūkotu kvēlojošas ogles; pārējās sievietes arī piecēlās no guļvietām, apjoza ap gurniem jostu un sāka palīdzēt Annuirai uzkurt uguni.

Drīz jau sprēgāja ugunskurs un cepās uz iesmiem uzspraustā gaļa. Ceļotāji beidza rīta tualeti, kad zemnīcā ienāca Amnundaks, apsveicinājās un, apsēdies pie uguns, sacīja:

— I3altie cilvēki, pirmā nelaime jau piemeklējusi mūsu tautu! Nakti vampu uzbrukuši pašai tālākajai mītnei, nokāvuši sirmgalvjus un ganus, aiznesuši bērnus un aizdzinuši briežus.

Annuira, izdzirdusi virsaiša vārdus, ievaimanājās. Viņa pati nāca no šīs apmetnes, un vampu bija nogalinājuši viņas vecākus un aizveduši brāļus un māsas.

— Kas jums atnesa šo ziņu tik ātri? — Gorjunovs apjautājās.

— Kara bungas. Kāds gans, palicis dzīvs, ar bungām paziņoja mums šo vēsti. Es esmu izsludinājis karagājienu pret vampu. Visi karotāji ir sapulcējušies, un mēs sodīsim vampu bez žēlastības. Karavīri ļoti gribētu, lai baltie vīri ar saviem pērkoniem un zibeņiem ietu ar mums kopā pārmācīt mūsu ienaidniekus.

— Protams, mēs visi iesim kopā ar jums! — Gorjunovs pasteidzās izteikt piekrišanu. — Vēl tikai ātri pabrokastosim.

Amnundaks ļoti iepriecināts piecēlās un aiziedams sacīja:

— Es tūliņ pateikšu karavīriem, ka baltie cilvēki devuši piekrišanu, — viņi priecāsies!

Pēc maza brīža virsaitis šo vēsti bija paziņojis onkiloniem, un norā skanēja skaļi prieka saucieni. Arī sievietes, acīm redzot, jutās apmierinātas. Annuira pārstāja raudāt un, izberzējusi acis, sacīja Ordinam:

— Es iešu tev līdzi karā.

Kamēr cepās gaļa, ceļotāji iztīrīja šautenes, piepildīja patronsomas, sakravāja maišeļos ceļam nepieciešamās mantas — karagājiens varēja ilgt vairākas dienas. Sievietes ārkārtīgi uzmanīgi vēroja visu, ko darīja vīrieši, tādēļ vairāki iesmi ar gaļu apdega, un Raku tūlīt saņēma no Gorohova rājienu.

Beidzot viss bija sagatavots, brokastis paēstas, plāceņu un ceptās gaļas krājums salikts maišeļos, un ceļotāji atstāja zemnīcu. Viņi ienira biezā miglā, kas kā allaž bija ietinusi visu ieplaku. Cauri miglai tik tikko varēja samanīt blāvās ugunskuru liesmas un šurpu turpu slīdošus onkilonu stāvus. Iztālēm dobji dunēja bungas, joprojām nesdamas sīkākas ziņas par uzbrukušo nelaimi. Amnundaks jau stāvēja apbruņojies pie savas mītnes sliekšņa un, ieraudzījis, ka baltie vīri sagatavojušies gājienam, pamāja ar roku. Tūlīt iedārdējās tuvumā stāvošās bungas, vēstījot par karavīru došanos ceļā un pārraidot šo ziņu kaimiņu apmetnēm. Ļaudis pie ugunskuriem sāka rosīties un stāties pa ģintīm kolonās: priekšā karavīri, aiz muguras sievietes ar nastām un pusaudži, kas devās atpakaļ uz apmetnēm. Amnundaka ģints sievietes, protams, palika mājās; viņas visas ar bērniem bija iznākušas palūkoties — varbūt pēdējo reizi — uz aizejošajiem vīriem un dēliem. Atvadīšanās bija ļoti īsa; neviena sieviete neraudāja. Sieva, apskāvusi vīru, paberzēja vaigu pret viņa vaigu — onkiloniem šis žests nozīmēja skūpstu. Bungām rībot, kolona devās ceļā. Pa priekšu gāja Amnundaks un baltie cilvēki, ko pavadīja abi suņi, kuri varēja būt ļoti noderīgi vampu pēdu dzīšanai. Soļoja ātrā gaitā tieši uz izlaupīto apmetni, kas atradās kādu divdesmit piecu kilometru attālumā. Meži mijās ar norām un klajumiem, un laiku pa laikam pulciņš sieviešu, atvadījies no savējiem, nošķīrās no bara, lai atgrieztos savā apmetnē. Migla pamazām izklīda, un starp mākoņiem parādījās saule, stipri tveicēdama.

Jau krietni pirms pusdienas onkiloni sasniedza posta piemeklēto apmetni. Vampu aizdedzinātā zemnīca bija izdegusi no iekšpuses un iebrukuši, no apsvilušo, no- brūnējušo velēnu kaudzes vietām vēl cēlās dūmu strūklas un reizēm izlauzās liesmu mēles; smirdēja sadegušas ādas un spalvas. Zāle klajumā bija izmīdīta, vietām asinīm nošķiesta. Dažviet gulēja nogalinātie sirmgalvji, ko vampu nebija gribējuši nest sev līdzi, bet tikai nocirtuši viņiem galvas kā trofejas. Visapkārt mētājās salauzti šķēpi un bultas, apģērba skrandas un sasisti trauki.

Sīs apmetnes ģints sievietes, ieraudzījušas posta ainu, skaļā balsī ievaimanājās, žēlodamās par nolaupītajiem bērniem un nogalinātajiem tuviniekiem. Karavīri klusēja, taču pēc viņu drūmajām sejām un zvērojošajām acīm varēja manīt, ka viņi atriebsies ienaidniekam bez žēlastības. Amnundaks pavēlēja uz īsu brīdi atpūsties. No meža iznāca pie dzīvības palikušais briežu gans ar pārsietu galvu un pastāstīja sīkāk par uzbrukumu.

Vampu, droši vien uzzinājuši, ka no apmetnes uz svētkiem aizgājuši gandrīz visi vīrieši, ap pusnakti aplenkuši klajumu un negaidot uzbrukuši ganiem: divus ar rungām nosituši, trešo tikai apdullinājuši. Kad viņš nācis pie samaņas, viss jau beidzies: zemnīca degusi pilnās liesmās, brieži bijuši aizdzīti, klajumā palikuši vienīgi līķi. No rīta gans pēc pēdām noteicis, uz kuru pusi laupītāji aizgājuši. Viņš pats izglābies tikai tāpēc, ka stāvējis pie krūmiem un iekritis biezoknī, — tumsā un miglā vampu nebija viņu atraduši.

Atstājuši uzbrukumā cietušās ģints sievietes izpostītajā apmetnē, karavīri no jauna devās uz priekšu, šoreiz uz ziemeļaustrumiem, pa mežoņu un briežu pēdām. Suņus palaida pa priekšu gājējiem, tāpēc varēja soļot ātri, jo gudrie dzīvnieki nevarēja nepamanīt vampu slēpni. Tagad, kad kolonai vairs nenāca līdzi sievietes ar nastām, karavīri steidzās vēl knašāk un laiku pa laikam pat skrēja skriešus; varēja dzirdēt tikai mīksto apavu kluso dipoņu un ļaužu elpošanu. Tā pagāja vēl pāris stundu, tad suņi apstājās mežmalā pie lielas papeles un, pacēluši galvas, ierējās.

— Kokā slēpnis! — Amnundaks sacīja un čukstus deva rīkojumu aplenkt klajumu pa mežu.

Šajā brīdī Baltiņš iekaucās — sunim bija trāpījis lingas sviests akmens. Ceļotāji ievēroja sašūpojamies zarus un tūliņ izšāva. Papeles vainagā triecās arī onkilonu bultas. Par atbildi kokā atskanēja skaļš rēciens, un divi tumši stāvi, zarus lauzdami, nogāzās zemē.

— Vai tiešām tur bijuši tikai divi? — Gorjunovs, no jauna pielādēdams šauteni, jautāja.

— Nē, — Amnundaks atbildēja, — viņu slēpņos nekad nav mazāk par pieciem, tūliņ jūs redzēsiet.

Viņš deva kādu pavēli, un vairāki karavīri pazuda biezoknī. Kokā viss bija klusu. Vampu saprata, ka ienaidnieki viņus pamanīs, ja slēpnī palikušie kustēsies. Tāpēc uz bultām, ko onkilonu karavīri vēl joprojām raidīja koka galotnē, neviens nereaģēja — vampu bija paslēpušies aiz stumbra un resnajiem zariem. Bet tad no tuvējā meža izskrēja vairāki onkiloni ar lielām žagaru nastām; aizsegdamies ar tām pret mežoņu šķēpiem, viņi ātri metās pie koka, sakrāva žagarus visapkārt stumbram un tikpat žigli pazuda; žagariem jau bija pielikta uguns, tāpēc kaudzes tūlīt sāka kūpēt. Vampu, slēpdamies lapotnē un uzmanīdami ienaidniekus, kuri apšaudīja viņus no vienas puses, uguns pielaidējus nebija ievērojuši. Bet, kad no žagaru kaudzes sāk plūst biezi dūmu mutuļi, kāpdami uz augšu gar stumbru, kokā atkal atskanēja rēciens un vairāki šķēpi ietriecās ugunskurā. Tomēr tas stāvokli padarīja vēl ļaunāku — izvandītie žagari iedegās gaišās liesmās, un palikt kokā vairs nebija iespējams. Vampu rāpās vēl augstāk, līdz pašai koka galotnei, bet tur zari bija retāki, cauri lapām pavīdēja tumši stāvi, un šāvienu zalve nogāza vēl divus; viens novēlās zemē, otrs iekārās zaros ar galvu uz leju un bija pavisam labi redzams; pēc brīža viņa ķermenī jau rēgojās desmitiem bultu. Pēdējais vampu aizlavījās uz vainaga pretējo pusi, aizrāpoja pagaru zaru līdz galam, tad, aptvēris zaru rokām, nolieca to uz leju un no četru metru augstuma nolēca zemē. Mežonis drāzās projām pa klajumu, bet onkiloni, aizsteigušies bēglim priekšā, sagaidīja viņu ar bultām, un vampu pakrita, nemaz neticis līdz mežmalai.

Amnundaks deva signālu, pūšot tauri, kas bija izgatavota no pirmvērša raga, un no meža izskrēja karavīri un steidzās pie koka, kur jau bija sanākuši citi karotāji, virsaitis un baltie cilvēki. No koka nokritušie vampu nekustējās; viņiem bija ložu brūces, tomēr onkiloni drošības labad ar šķēpiem tos pienagloja pie zemes. Nogalinātie atgādināja to mežoni, ko ceļotāji bija sastapuši nesenajā gājienā: spalvaini, muskuļoti ķermeņi, zvēru purniem līdzīgas sejas, sapinkājušies mati. Dodamies karagājienā, vampu bija notriepuši seju ar sarkanu okeru, tāpēc izskatījās vēl pretīgāki. Kāds onkilons uzrāpās kokā, lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas vēl kāds. Viņš nosvieda lejā vampu rungas un šķēpus, ko pēc tam sameta dziestošajā ugunskurā.

Pirmajā kaujā onkiloni bija guvuši uzvaru bez zaudējumiem. Karavīri devās tālāk pa pēdām, kas tagad veda tieši uz austrumiem, uz ieplakas nomali, kur, acīm redzot, atradās vampu apmetne. Pa ceļam karotāji vairs nesastapa nevienu slēpni; arī pirmais slēpnis, acīm redzot, bija tikai novērošanas postenis, kam vajadzēja dot apmetnei ziņu par ienaidnieka tuvošanos, bet karotāji, suņu pārsteigti, laikam nebija paspējuši to izdarīt.

Onkiloni ātri nogāja vēl dažus kilometrus. Kroplie, zemie koki liecināja, ka ieplakas mala vairs nav tālu. Kad mežu nomainīja krūmi, karotāji apstājās un ieklausījās — priekšā klaigāja cilvēki un klaudzēja akmeņi. Uz priekšu izsūtītie izlūki aizlīda līdz mežmalai un atnesa ziņu, ka apmetne atrodoties alā iepretim takai un vampu to nocietinot, kraudami alas priekšā akmens bluķu sienu. Saņēmis šo vēsti, Amnundaks sadalīja onkilonus trīs vienībās: pirmā vienība Ordina vadībā lavījās pa krūmiem uz ziemeļiem, otrā, kuru vadīja Kostjakovs, — uz dienvidiem. Abām vienībām vajadzēja noiet kādu puskilometru, žigli pārskriet pāri klajajai joslai un pēc tam no abām pusēm virzīties uz vampu apmetni gar klinšu sienas pakāji. Trešā vienība aizgāja pa taku līdz krūmmalai un, šeit paslēpusies, gaidīja pienākam onkilonus no flangiem, lai vienā laikā uzbruktu apmetnei no trim pusēm. Vampu cītīgi strādāja, kraujot akmens bluķu sienu, kas apjoza ieeju alā; paļaudamies uz kokā atstāto slēpni, viņi nebija pat izlikuši sargposteņus, tādēļ nepamanīja ienaidnieka tuvošanos. Sienu viņi cēla, acīm redzot, jau no paša rīta, un tagad tā sniedzās vampu krūšu augstumā. Kādi divdesmit cilvēki akmens sabirās izraudzījās piemērotas plakanas šķilas un stiepa tās pie sienas, kur citi tās cēla augšā. Nesēji pēkšņi pamanīja tālumā pāri klajumam skrejošos onkilonus. Atskanēja nemiera pilni izsaucieni, un vampu ar nastām steidzās pie sienas.

— Jāšauj, kamēr viņi vēl redzami, — Gorjunovs sacīja. — Šāvieni radīs paniku, un pretošanās nebūs tik nikna.

No krūmiem līdz vampu bija kādi četrsimt soļi. Gorjunovs un Gorohovs izšāva. Vampu apstājās pārsteigti, jo dzirdēja tikai pērkonu un neredzēja tuvumā ienaidniekus; viņi skatījās uz visām pusēm un sakliedzās ar tiem, kuri stāvēja aiz sienas. Citi šausmās nosvieda akmeņus un, mežonīgi brēkdami, metās bēgt-katrs uz savu pusi — daži uz sienas pusi, daži uz krūmiem. Aiz sienas atskanēja zvērisks šausmu rēciens. Vampu, atskrējuši pie krūmiem, nokļuva zem onkilonu bultām; daži saļima, pārējie metās projām gar krūmu malu. Onkiloni dzinās viņiem pakaļ.

Aiz sienas neviens vairs nerādījās, un, pamanījis, ka flangu vienības jau tuvu, Amnundaks deva signālu uzbrukumam. Viņa karavīri, atskaitot dažus, kuri vajāja bēgļus, metās skriešus pāri akmenājam uz ienaidnieka apmetni. Kad līdz sienai bija palicis soļu četrdesmit, aiz akmeņu krāvuma parādījās vampu pleci un galvas un pretim uzbrucējiem lidoja šķēpi un akmeņi; daži onkiloni pakrita, bet divi šāvieni no tuva atstatuma atkal iedvesa vampu šausmas, un viņi apjukuši paslēpās. Šajā brīdī abas flangu vienības ielauzās aiz sienas pa ejām, kas bija atstātas krāvumā klinšu sienas pakājē, un pie alas iedegās nikna tuvcīņa; frontālā vienība, pārrāpusies pāri sienai, arī metās kaujā. Vampu aizstāvējās vāji, jo Ordina revolveris arvien no jauna izraisīja viņos paniku.

Dažās minūtēs viss bija beidzies: plašo laukumu klāja mirušo un ievainoto ķermeņi; kādi desmit vampu, kas bija pārlēkuši pāri sakrautajai sienai un meklēja glābiņu bēgot, saļima, vajātāju bultu un ložu ķerti. Bija kritušas arī sievietes, kas, aizstāvot alu, cīnījās līdzās vīriešiem.

Iekļuvuši alā, ceļotāji tās dziļumā ieraudzīja ciešā muzgulī saspiedušās vecenes un kādus trīsdesmit bērnus, kas bailēs drebēja un griezīgi brēca. Onkiloni sāka meklēt šajā muzgulī savus nolaupītos bērnus, ko viegli varēja atšķirt gan pēc ķermeņiem, uz kuriem nebija spalvu, gan pēc gaišākas ādas krāsas, gan pēc sejām; karavīri citu pēc cita izvilka bērnus no ķepurojošās un spiedzošās kaudzes; vampu bērni, kad viņus sagrāba, skrāpēja un pūlējās iekost uzbrucējiem rokās. Nolaupītos bērnus atrada paša kaudzes vidū šausmīgā izskatā — saskrambātus, sadauzītus, sakostus, brūcēm un zilumiem klātus, — tā viņus bija apstrādājuši «viesmīlīgie» saimnieki. Atrada tikai septiņas meitenes un divus zēnus, bet vampu bija nolaupījuši trīspadsmit bērnus — trūka četru zēnu. Saniknotie onkiloni izveda no alas un nodūra visus vampu zēnus; viņi gribēja nogalināt arī vecenes un liieitenes, bet ceļotāji pierunāja Amnundaku, lai viņš pārtrauc slepkavošanu.

Apskatījuši visu alu, onkiloni pašā tumšākajā kaktā zem ādu kaudzes atrada sievieti ar sasietām rokām un kājām. Kad viņu izvilka gaismā, atklājās, ka tā ir onkiloniete, ko vampu bija nolaupījuši pašā pavasara sākumā; nelaimīgā zem ādām tik tikko nebija nosmakusi, visu viņas ķermeni klāja zilumi un asinsizplūdumi — siksnu un nūju sitienu pēdas. Atguvusi samaņu, gūstekne pastāstīja, ka viņu pastāvīgi situši un spīdzinājuši, sevišķi sievietes, kas ņirgājušās par to, ka viņas miesa esot kaila, bez spalvām, kā vardei. Kad sācies uzbrukums apmetnei, vecenes viņu sasējušas un paslēpušas zem ādām.

Alā atrada arī nolaupītos ieročus, traukus, apģērbu un zvērādas. Onkiloni izdzina vecenes un meitenes ārā no alas, sakrāva tur kaudzē kaujas laukā salasītās vampu rungas un šķēpus un aizdedzināja. Pa to laiku izlūki krūmos netālu no alas bija atraduši nolaupīto briežu baru; vampu, neprazdami ganīt briežus un nespēdami apēst tos visus vienā reizē, bija piesējuši dzīvniekus ar siksnām pie krūmiem; trūka tikai dažu briežu, kuri bija pazuduši pa ceļam vai jau apēsti.

Pret vakaru onkiloni atstāja izpostīto apmetni, pametuši vampu līķus turpat, kur tos bija pārsteigusi nāve; visi ievainotie tika nogalināti tūliņ pēc apmetnes ieņemšanas.

Nesdami līdzi piecus nogalinātus un sešus stiprāk ievainotus karotājus, onkiloni devās mājup; viegli ievainotie, starp tiem arī Ordins, kam ar šķēpu bija ievainots plecs, soļoja paši pa vidu vienībai, ku,r karotāji dzina arī briežus, nesa izglābtos bērnus un atgūtās mantas. Tāpēc gājiens virzījās uz priekšu lēnītiņām, un tikai naktī karavīri atgriezās izlaupītajā onkilonu apmetnē, kur sievietes priecīgi sagaidīja izglābtos bērnus. Annuira, ieraudzījusi Ordina pārsieto roku, pieskrēja pie viņa ar asarām acīs un apskāva. Kāda cita no šīs apmetnes jaunajām sievām sagaidīja savu vīru mirušu uz nestuvēm.