Saņņikova Zeme

PIRMĀS CILVĒKA PAZĪMES

Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kuram ceļotāji, palaiduši suņus pa priekšu, atkal devās cauri pa zvēru taku.

Meža vidū pēkšņi atskanēja izmisīgas suņu rejas. Turēdami šautenes gatavībā, ceļotāji pienāca tuvāk un ieraudzīja, ka suņi apturējuši veselu baru zirgu, kuri, acīm redzot, skrējuši uz ezeru padzerties. Suņi, ierāvuši asti, vaukšķēja un smilkstēja, bet zirgi izbrīnā raudzījās uz šiem drošsirdīgajiem punduriem, kas bija uzdrīkstējušies aizšķērsot viņiem ceļu.

Zirgi dižājās, kārpīja zemi un krāca, bet neiedrošinājās doties uz priekšu.

— Ko nu darīsim? — Kostjakovs neizpratnē jautāja. — Ceļš aizsprostots.

— Vajadzēs šaut, — ieteica Gorohovs.

— Tikai ne ar lodi! — Gorjunovs brīdināja. — Gaļas mums pietiek. Zirgi nostājušies visai neērti, un barvedis ievainots metīsies mums virsū, bet viņam pakaļ gāzīsies viss bars. Šaujiet ar piļu skrotīm — tā mēs saskrotēsim tuvākajiem ādu un aizbiedēsim visus.

Šāviena dārds, aizveldamies pa šauro, zaļo takas gaiteni, un smalkās skrotis, trāpījušas priekšējos zirgos, izraisīja neaprakstāmu sajukumu.

Zirgi, mežonīgi zviegdami, saslējās pakaļkājās un, sadrūzmējušies ciešā muzguli, sviedās apkārt, notriecot cits citu no kājām, aplaužot krūmus un jaunos kociņus takas malā. Galu galā bars pagriezās un blīvā drūzmā aizauļoja atpakaļ.

— Tagad varam iet bez bažām — mežā nevienu vairs nesastapsim, — Ordins sacīja.

Mežonīgi auļojošais zirgu bars patiešām bija aizbiedējis ne vien dzīvniekus, bet arī putnus, kas uz kādu laiciņu apklusa. Ceļotāji netraucēti aizgāja līdz nākamajai klajajai vietai, kurā tūliņ saistīja uzmanību kāds sniegbalts paugurs, kas pacēlās klajuma vidū un spilgti izdalījās uz pļavas un meža zaļā fona.

— Paskat vien, kāda liela kupena! — Gorohovs iesaucās.

— Drīzāk uzledojums, kas vēl nav paspējis izkust, — piebilda Gorjunovs.

— Vai tad uzledojumi mēdz būt tik augsti? — Kostjakovs vaicāja.

— Nē, nemēdz būt. Varbūt vienīgi tad, ja uzledojumu visapkārt izplūšanas vietai radījis ļoti spēcīgs avots.

— Bet kas tad tas ir?

Pārgājuši pāri pļavai, ceļotāji pārliecinājās, ka paugurs paceļas neliela ezera vidū, tā ka pieņēmums par uzledojumu vai kupenu atkrita. Pauguru, paceldamās qita virs citas, veidoja terases, un binoklī varēja saskatīt, ka pa tām lejup plūst ūdens strūkliņas.

Neizpratnē visi aplūkoja šo dīvaino paaugstinājumu, kad pēkšņi no tā virsotnes svilpdama un šņākdama līdz ar tvaika mutuļiem izlauzās ūdens strūkla; tā uzšāvās metrus desmit gaisā un tad sašķīda uz terasēm sīkās šļakatās. Interesantā parādība ilga ne vairāk par vienu minūti, pēc tam paugurs atguva agrāko izskatu un tikai mazlietiņ kūpēja.

— Tagad viss skaidrs! Tas ir geizers — karsts avots, kas periodiski izsviež ūdeni un tvaikus. Tādi avoti bieži sastopami zemeslodes vulkāniskajos apgabalos, — sacīja Ordins.

— Jums taisnība, un pauguru veido silīcija tufs, kas izgulsnējas no izsviestā ūdens, kamēr tas plūst lejup pa terasēm.

Izmērīja ūdens temperatūru ezeriņā — tā bija trīsdesmit pieci grādi pēc Celsija, un, iemērcot roku, ūdens šķita karsts.

— Lūk, kāpēc ezerā nav manāmi putni, — teica Kostjakovs.

— Droši vien nav arī zivju: nekur neredz uzšļakstāmies ūdeni, — Ordins piebilda.

Tomēr ezers nebija gluži bez dzīvības. Tā dibenā manīja dīvainus sarkanīgus ūdensaugus, un starp tiem lielos baros šaudījās sīki vēžveidīgie, acīm redzot, juzdamies lieliski siltajā ūdenī. Toties citām, augstāk attīstītām dzīvām būtnēm ūdens nebija pa prātam — dažas piles, kas gribēja nolaisties ezerā, izbijās un pēkšķēdamas no jauna pacēlās spārnos, tikko bija pieskārušās ūdenim.

— Vai mums nebūtu laiks padomāt par nakšņošanu? — Gorjunovs apvaicājās.

— JāTsaule jau taisās sēsties aiz kalniem, un mēs šodien esam guvuši pietiekami daudz iespaidu, — Ordins piekrita.

— Un jāizraugās ērta, no plēsīgiem zvēriem pasargāta vieta, — piemetināja Kostjakovs.

— Tādu vietu mēs diezin vai atradīsim, varbūt vienīgi tad, ja uzrāptos kokā un gulētu, sēdēdami zaros kā putni, bet nezin vai tas būtu patīkami.

— Es domāju, vajag pārnakšņot nevis mežā, bet gan klajā laukā un pēc kārtas dežurēt, — ierosināja Gorohovs.

— Protams, un visu laiku kurināt uguni, kas aizbiedēs plēsīgos zvērus, — Gorjunovs sacīja.

Tā kā kurināmā pie ezera nebija, ceļotāji gar strautu, kas iztecēja no tā, aizgāja līdz mežmalai un apmetās netālu no biezokņa zem vientuļas papeles. Pa dienas gaišumu sacirta malku visai naktij un sakūra divus ugunskurus; pēc vakariņām viri nolikās gulēt starp abiem ugunskuriem, sadalījuši nakti divu stundu ilgās dežūrās. Nakts pagāja ne visai mierīgi: laikiem gan tuvāk, gan tālāk mauroja vērši, zviedza zirgi, rēca degunradži, brēca pūces, bet suņi atsaucās uz šīm dažādajām skaņām ņurdēdami vai riedami. Pēc pusnakts klajums sāka tīties miglā, un dilstošā mēness gaisma tikko spēja izlauzties cauri palsajiem garaiņu vāliem; migla lēnām slīdēja uz dienvidiem, laiku pa laikam pašķirdamās, un mēness uz dažām minūtēm spoži apspīdēja klajumu, bet baltais paugurs ezera vidū reizēm šķita peldam piena jūrā. Avota strūkla izšāvās ik pēc divdesmit minūtēm, un tad klusumu iztraucēja viegls svilpiens un krītošā ūdens šļaksti.

Rītausmā sāka pūst diezgan spēcīgs ziemeļu vējš, un migla ātri izklīda. Saule, pacēlusies pāri ieplakas austrumu nomalei — melnai grēdai ar asām, smailām virsotnēm un sniega joslām uz terasēm un iežu krokas —, sastapa ceļotājus jau sagatavojušos darbam. Šodien nosprieda iet uz austrumiem līdz ieplakas malai un gar klinšu sienas pakāji atgriezties bāzē pie kupenām, lai apraudzītu Ņikiforovu un pastāstītu viņam, ka šaja zemē mīt lieli lāči un degunradži, un ieteiktu viņam tos nemedīt.

Drīz ceļotāji atrada šauru taku no klajuma uz austrumiem cauri mežam, kas, pamazām kļūdams sīkāks, stiepās vairākus kilometrus tālu. Nošāva dažas irbes un lielu medni, ko suņi uzdzina kokā; putns izbrīnījies lūkojās no augšas dīvainajos zvēros, kamēr šāviens viņu notrieca zemē. Aiz meža nāca ļoti slapjš klajums ar īstu sūnu purvu vidū — acīm redzot, vecs, aizaudzis ezers.

Vajadzēja iet apkārt purvam gar mežmalu, kur suņi drīz vien izdzina lielu briedi.

— Paskat vien, platradzis! — Gorohovs iesaucās.

Tomēr tas bija nevis alnis, bet gan tikpat liels briedis ar lepni izslietu skaistu galvu un milzīgu ragu rotu; tiem piemita tiklab aļņa, ka arī staltbrieža ragu īpatnības — ragi bija tikpat lieli kā staltbriedim un beidzās ar platu, izrobotu lāpstveida paplašinājumu kā alnim. Sis lieliskais dzīvnieks iekārdināja medniekus, un briedis, uzbrūkošo suņu apturēts, krita par upuri sprāgstošajai lodei.

— Tā kā izskatās pēc platradža un arī neizskatās, — Gorohovs prātoja. — Kas tas ir par zvēru, vai nezināt, Matvej Ivanovič?

— Es domāju, — Gorjunovs, aplūkojis dzīvnieku, atbildēja, — ka tas ir izmirušais milzu briedis Cervus euīyceros, mamuta laikabiedrs.

— Tomēr nav no lielajiem. Droši vien jauns tēvainis, — piemetināja Ordins.

— Nē, ļoti vecs! — Gorohovs iebilda. — Paskaitiet, cik žuburu ragiem. Pēc manas saprašanas, viņam būs gadu piecpadsmit.

— Acīm redzot, šī suga deģenerējusies, tās pārstāvji kļuvuši sīkāki, — Kostjakovs paskaidroja.

— Turklāt reta suga, citus zvērus no dzīvajām fosilijām esam redzējuši bieži, bet šo — pirmo reizi.

— Tātad dzīvnieks jāizmērl un jāpaņem līdzi galvaskauss un ragi, — sacīja Gorjunovs.

— Ragi ir pārāk smagi, turklāt arī saglabāt tos nevar — skatieties, tie ir pavasara ragi, mīksti, asinīm pierietuši, — Kostjakovs iebilda.

— Žēl! Nekas, vismaz būs fotogrāfija. Es paguvu uzņemt briedi, kamēr šis atkāvās no suņiem, — Ordins sacīja.

Nekavēdami laiku, vīri apmērīja nošauto briedi, izgrieza labākos gaļas gabalus, krietni pabaroja suņus, pēc tam nocirta ragus un paņēma līdzi galvu preparēšanai bāzē.

— Smadzenes un mēli vakariņām! Tas tik būs mielasts! — priecājās Gorohovs. Viņš bija vēl izgriezis no muguras ādu apavu labošanai.

Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kas, pamazām kļūdams aizvien skrajāks un sīkāks, stiepās gandrīz līdz pašai klinšu sienas pakājei. Gar krauju metru piecsimt platā joslā pletās bagāts sūneklis: nelīdzeno augšni klāja zaļo aknu sūnu un bālgano briežu ķērpju biezie spilveni, paslēpjot zem mīkstās segas no kraujas nobirušās akmens šķembas un atlūžņus.

— Eh, kas par bagātām ganībām! Vajadzētu atdzīt šurp pa vasaru mūsu briežus, — Gorohovs nopūtās.

— Bet vai jūs ievērojāt, ka Saņņikova Zemē nav gandrīz nekādu mūdžu, kaut arī ezeru un purvainu pļavu te ir bez sava gala? — vaicāja Gorjunovs.

— Jā, jā! Nav ne dunduru, ne knišļu, pat odu ir pavisam maz, — Ordins apstiprināja.

— Vārdu sakot, paradīze zemes virsū! Te viss gluži savādāks nekā mūsu zemē, kur vasarā no šitiem mūdžiem nav nekāda glābiņa, — Gorohovs piebilda.

— Atcerieties, Ņikita, ko jūs nesen runājāt par māņiem, mirāžu un šaitaniem! — smējās Gorjunovs.

— Varbūt viss, ko mēs redzam, ir tikai acu apmānīšana un murgi? — Kostjakovs noprasīja.

Gorohovs apmulsis pasmaidīja un pašūpoja galvu. Viss, ko viņš bija redzējis šajās divās dienās, likās neparasts, taču nelīdzinājās ne murgiem, ne acu apmānīšanai.

— Kad mēs laimīgi atgriezīsimies Kazačjē, tad es pateikšu, vai tie ir māņi vai nav! — šķelmīgais jakuts izgrozījās.

Netālu sūneklī ganījās ziemeļbrieži, kuri, pamanījuši cilvēkus, ātri nozuda krūmos.

Tuvāk kraujas pakājei ceļotāji uzdūrās klinšu aunu baram, kuri bija paslēpušies aiz milzīga, no augšas nobrukuša akmens bluķa. Dzīvnieki aizjoņoja vispirms gar klinšu sienas pakāji, bet pēc tam apbrīnojami veikli sāka kāpt augšup pa šaūro dzegu, lecot pāri platām plaisām, kas sadalīja dzegu atsevišķos posmos. Kadu simt metru augstumā auni pazuda uz platākas terases.

Drūmas, melnas sienas, izraibotas sarkanbrūniem satecējumiem un ķērpju plankumiem, cēlās uz augšu, veidojot stāvu krauju un augstas terases; klinšu sienas sastāvēja no bazalta, un šis iezis droši vien bija sastopams visā apbrīnojamās ieplakas nomalē. Kraujas pakājē nekas neauga; šeit haotiskā nekārtībā bija sagāzušās klinšu šķembas un akmens bluķi, vietām apauguši ar ķērpjiem; iedobēs starp akmeņiem šur tur baloja sniegs. Ceļotāju uzmanību saistīja nokarena klints.. Tā pasargāja no lietus vairākus kvadrātmetrus lielu no šķembām brīvu laukumiņu, ko bija nomīdījuši un piemēslojuši klinšu auni. Dziļāk zem klints rēgojās kaut kas līdzīgs dabiskai nišai, un uz tās sienas Gorohova skadrais skatiens pamanīja kvēpu kārtiņu.

— Šeit mituši cilvēki! — viņš iesaucās.

— Tie, kuri ganījuši klinšu aunus? — Kostjakovs pasmējās.

Visi sadrūzmējās pie nišas; tās dziļumā mētājās vairāki nodeguļi, ogles, pelni un apdeguši kauli. Uzmanīgi aplūkojuši laukumiņu, vīri atrada dažus visai rupji apstrādātus krama rīkus un krama šķēpeles.

— Akmenslaikmeta cilvēki! — Ordins pavēstīja. — Un turklāt, spriežot pēc rīku primitīvās apstrādes, nevis neolīta, bet gan paleolīta cilvēki.

— Kad gan viņi šeit mitinājušies? Varbūt pirms tūkstoš gadiem? — vaicāja Kostjakovs.

— Nē, ugunskura paliekas ir diezgan svaigas. Ogles un nodeguļi guļ tieši uz zemes, nevis klinšu šķembu, bet gan vienīgi putekļu klāti, ko, mīdīdamies te, nišā, droši vien uzvandījuši auni.

— Tātad mēs Saņņikova Zemē kaut kur sastapsim akmenslaikmeta mežoņus, varbūt pat cilvēkēdājus? — Kostjakovs jautāja.

— Apdegušie kauli, šķiet, ir cilvēka, — Ordins apstiprināja.

— Vai patiešām tie būs jūsu onkiloni? — Kostjakovs, it kā pārmezdams, uzrunāja Gorjunovu.

— Onkiloni atstājuši Sibīriju pirms dažiem gadsimtiem. Tajos laikos ziemeļu cilšu ļaudis vairs nebija akmenslaikmeta cilvēki — viņi jau pazina un lietoja dzelzi.

— Jā, mūsu senči kausēja rūdu un kala dzelzs nažus, seglu kāpšļus, gredzenus un āķus, — Gorohovs apstiprināja.

— Tomēr līdztekus dzelzij plaši lietoja arī raga, kaula un akmens priekšmetus, ko joprojām izgatavoja visi iezemieši, kuri, šķirti no jaunāko laiku kultūras, mitinājās mežu biezokņos, tālos novados, uz kurieni smagos dzelzs priekšmetus varēja nogādāt tikai ar lielām grūtībām. Tomēr viņu kaula, raga un akmens izstrādājumi apdares ziņā salīdzināmi ar neolīta, bet nekādā ziņā ne ar paleolīta izstrādājumiem, — Gorjunovs paskaidroja.

— Tātad šo ugunskuru nav kurinājuši onkiloni?

— Protams, nē! Acīm redzot, šajā zemē saglabājušies senā akmenslaikmeta ļaudis — mamuta, alu lāča un citu leduslaikmeta beigu posma dzīvnieku laikabiedri.

— Ja saglabājušies šie dzīvnieki, par ko jau pārliecinājāmies, tad, dabiski, varēja saglabāties arī cilvēki, — Ordins piebilda.

— Ja vien onkiloni, kas atrodas uz augstāka kultūras līmeņa salīdzinājumā ar šiem mežoņiem, nav tos iznīcinājuši, — sacīja Gorjunovs.

— Ugunskura paliekas liecina, ka viņi vēl mīt šajā zemē vai arī mitinājušies te pavisam nesen; varbūt tie ir atsevišķi cilvēki, — atsaucās Ordins.

— Un ieraudzīt akmenslaikmeta cilvēkus būs ārkārtīgi interesanti, — piebilda Kostjakovs. — Viņi, acīm redzot, mitinās alās pa ieplakas nomalēm, un vajadzēs brīdināt Ņikiforovu, tāpēc ka sastapšanās ar šiem cilvēkiem diezin vai nebūs saistīta ar briesmām, ja viņi ir cilvēkēdāji.

Atgriezušies pie krūmāja, ceļavīri gar tā malu devās uz dienvidrietumiem un vakara pusē tuvojās bāzei.

Kad baltās kupenas vairs nebija tālu, Gorohovs nenocietās un noknieba klinšu aunu, kas bija nostājies pa šāvienam uz šauras dzegas.

Par atbildi bāzē norībēja šāviens, un drīz vien pretim biedriem iznāca Ņikiforovs Raibā pavadībā, kas, priecīgi kūļādams asti, metās apošņāt Kurmi un Baltiņu, kuri viņam atbildēja ar to pašu.

Ņikiforovs iepriekšējās dienas vakarā bija laimīgi nogādājis nometnē nošauto vērsi, bet šodien nogāzis klinšu aunu un sagādājis malku. Viņš jau bija izcirtis sev alu kupenā, uzslējis tur telti, aizkrāvis alas ieeju ar ledus bluķiem, atstājot tikai šauru spraugu, ko naktī tāpat aizsprostoja ar ledus gabaliem, un Raibā sabiedrībā jutās pilnīgā drošībā.