Saņņikova Zeme

MEDNIEKI PAŠI KĻŪST PAR MEDĪJUMU

Ceļotāji pavadīja zemnīcā vairāk nekā nedēļu, atpūzdamies no ekspedīcijas un mācīdamies onkilonu valodu; tērzējot ar sievietēm, mācīšanās vedās viegli, un valodas stundas pie ugunskura, dzerot tēju vai smēķējot, pārvērtās izpriecā, jautros jokos un smieklos; sievietes savukārt mācījās krievu valodu, un nedēļas beigās abas puses jau sapratās pietiekami labi. Amnundaks, skanīgo smieklu vilināts, bieži iegriezās zemnīcā pie baltajiem vīriem, tomēr viņa klātbūtnē sievietes uzvedās visai rātni un arī ceļotāji centās izturēties ar lielāku cieņu.

Rija jau atnācis jūnijs, un saule vairs nenorietēja aiz apvāršņa; tomēr, ap pusnakti noslīgdama zemu pār ieplakas ziemeļu nomali, tā pastāvīgi uz pāris stundām paslēpās kaut kādos baltos mākoņos vai biezas miglas vālos, un tad iestājās krēsla. Ceļotāji ap to laiku parasti jau gulēja, bet kādu reizi Gorjunovs, iznācis no zemnīcas, ievēroja šo parādību un pasauca biedrus.

Iztaujājuši sievietes, viņi uzzināja, ka tā notiekot allaž, jo tajā pusē «no zemes nāk liels tvaiks kā no trauka, kad tajā vārās ēdiens, vai kā no tējkannas», — viņas paskaidroja. Šī parādība, protams, ļoti ieinteresēja ceļotājus, un viņi nolēma katrā ziņā iekļūt vampu zemē un noskaidrot, kas tur īsti notiek.

Tomēr vispirms vajadzēja apraudzīt bāzi un Ņikiforovu. Šajā pārgājienā piedalījās visi, atskaitot Annuenu, kas palika mājās.

Ņikiforovs, dzīvodams vientulībā, nemaz negarlaikojās: viņš ne vien rūpējās par suņiem un to barošanu, bet ari gatavoja malku un pārliku ziemai un saulainās dienās kaltēja gaļu, ko, sagrieztu sloksnēs, izkāra uz arkānu siksnām. Gaļu vajadzēja sargāt tiklab no suņiem, ko viņš pa dienu izlaida laukā no alām, kā arī no plēsīgiem putniem. Kazaks nereti izklaidējās, nošaudams kādu pārāk nekaunīgu ērgli, kas grasījās pakampt gaļu; putns pēc tam pats nokļuva uz tā paša arkāna, jo derēja suņu barošanai. Kupenas manāmi noplaka un no virsas apledoja, tā ka, neizcērtot ledū pakāpienus, pa sniegu vairs nevarēja uzkāpt uz kores. Kazaks, nebūdams slinks, to bija izdarījis un laiku pa laikam uzrāpās augšā, lai pavērotu jūru. Vienā mēnesī, ko ceļotāji bija aizvadījuši Saņņikova Zemē, jūra bija stipri pārvērtusies: vaļējie ūdeņi kļuvuši daudz plašāki un pievirzījušies tik tuvu, ka tos varēja labi saskatīt. Jūra bieži tinās miglā, tomēr dažās skaidrās un vējainās dienās miglas vāli izklīda un tālumā pie apvāršņa tikko samanāma iznira Koteļnija sala, ko vēl joprojām klāja sniegs un tikai šur tur uz klintīm melnēja nokusuši laukumi.

Sievietes nekad nebija redzējušas savas zemes apkaimi; uzkāpušas augšā un ieraudzījušas ledus un sniega tuksnesi, kas pavērās viņu skatienam visā savā nomācošajā diženumā, viņas nodrebēja šausmās un nožēloja baltos cilvēkus, kuri mitinoties sniegos lielāko daļu gada.

— Tālab jūs visi esat tādi balti, — viņas nosprieda.

— Nu, kā būs, Annuira, vai nāksi man līdzi turp, uz dienvidiem, kad es iešu projām no jūsu zemes? — Ordins vaicāja.

Annuira enerģiski papurināja galvu:

— Nē, neiešu, tur pārāk auksts, sniegs un ledus vien, un vairāk nekā nav. Skaties, pie mums ir vasara, silts laiks, bet šeit ziema.

— Tad es aiziešu projām bez tevis, un tu paliksi atraitnēs.

— Nē, arī tu nekur neaiziesi! Jūs visi paliksiet pie mums, tā sacīja Amnundaks. Un jūs apsolījāt…

Augšā pakavējās tikai īsu brīdi; diezgan asais vējiņš, kas vilka no ledus lauku puses, viegli apģērbtajām sievietēm šķita ļoti auksts. Viņas priecājās, nokļuvušas atpakaļ lejā pie ugunskura, kur pavadīja arī visu nakti. Par šo ekskursiju uz sniegiem klāto kalnu kori ceļotāji apbalvoja sievietes ar krellēm un spogulīšiem, ko sameklēja bāzē atstātajos saiņos.

Sajā reizē viņi izkravāja no saiņiem arī visas citas līdzīgas mantas, ko bija atveduši uz šejieni, cerēdami tikties ar onkiloniem, un tagad taisījās izdāļāt Amnundaka apmetnē; ceļotāji cerēja, ka krelles, spogulīši, adatas, spožās pogas, krāšņās lentas, vara gredzeni un auskari ar neīstiem dārgakmeņiem un virsaiša sievai paredzētā koraļļu kaklarota sajūsminās onkilonietes, bet daži naži, cirvis un smalkzāģis apmierinās vīriešus un pamudinās Amnundaku norīkot drošu konvoju gājienam pa vampu zemes tālākajiem novadiem.

Atgriezušies apmetnē, vīri nodzīvoja tur vēl trīs dienas un pēc ilgām pārrunām pārliecināja Amnundaku, lai viņš piekrīt balto cilvēku nodomam doties pārgājienā uz ieplakas ziemeļiem.

— Kaut arī jūsu zibeņi nogalina bez kļūdīšanās gan putnus, gan zvērus, gan cilvēkus, — virsaitis sacīja, — tomēr vampu ir ļoti viltīgi un var uzbrukt jums no slēpņa vai arī naktī un miglā. Tālab pēc manas pavēles jūs pavadīs divpadsmit labākie jaunie karavīri, kuri apsargās jūsu miegu, nesīs mantas un izlūkos drošu ceļu.

Nākamajā rītā septiņpadsmit labi apbruņoti cilvēki atstāja apmetni. Annuira bija pierunājusi Ordinu, lai ņemot līdzi arī viņu, un tāpat apbruņojās ar šķēpu, loku un bultām, kaut arī onkiloni zobojās un sievietes visvisādi biedēja meiteni. Tomēr viņai gribējās redzēt jaunus novadus, un Ordins cerēja pieradināt Annuiru pie ceļojumiem, lai pēcāk aizvestu meiteni sev līdzi uz kontinentu; viņa bija Ordinam ļoti iepatikusies un savukārt viņu dedzīgi iemīlējusi.

Pirmajā dienā ceļotāji aizgāja līdz onkilonu apmetnei, ko bija izpostījuši vampu. Zemnīca jau bija uzcelta no jauna un tur atsākusies ierastā dzīve: sievietes rosījās pie pavarda, bērni delverējās un blēņojās, neredzēja vienīgi sirmgalvjus, ko vampu bija nogalinājuši. Pārnakšņojuši līdzās apmetnei, ceļotāji devās tālāk tieši uz ziemeļiem. Klajumi un ezeri mijās ar mežiem, bet tie pakāpeniski kļuva aizvien skrajāki, un savvaļas dzīvnieki vairs tik bieži negadījās ceļā. Uz naktsguļu apmetās norā pie ezera, kura viduci pēc katrām desmit minūtēm uzmutuļoja ūdens paugurs. Ezers bija tik silts, ka ceļotājiem iegribējās kārtīgi nomazgāties. Kamēr karavīri uzkūra uguni un sagrieza vakariņām gaļu, ceļotāji pagājās mazliet sāņus, ātri izģērbās un metās ūdenī. Udeņs šļaksti piesaistīja karavīru uzmanību, un viņi šausmās pietrūkās kājās. Kaut gan onkiloni neizjūta tādu riebumu pret ūdeni kā, piemēram, mongoli, tomēr viņi, tāpat kā citas tautas ziemeļos, kur ūdens ir pārāk auksts, nekā nezināja par peldēšanos. Tālab karavīri nodomāja, ka viņiem uzticētie baltie burvji, pārvērtušies zivīs vai roņos, grib aizbēgt no onkilonu zemes.

— Annu, skaties, tavs vīrs un citi burvji tūliņ pazudīs — viņi ielīduši ezerā! — kāds karavīrs iekliedzās.

Annuira, kas patlaban gatavoja vakariņas, pielēca kājās un aizskrēja ezera krastā, bet viņai pakaļ metās visi onkiloni. Ceļotāji jau bija iebriduši ezerā un peldēja, tā ka ūdenī varēja saskatīt tikai viņu galvas.

— Vai redzat, viņi jau pārvērtušies roņos! Skatieties, skatieties! — krastā sapulcējušies klaigāja.

Tomēr Annuira, jau mazliet iepazinusies ar civilizāciju un šo to sapratusi, pēc pirmā izbīļa nomierinājās — viņa pazina Ordina seju — un sāka zoboties par onkiloniem. Tomēr viņus gaidīja vēl lielāki brīnumi. Kad ceļotāji izkāpa krastā un, saberzējuši, ķermeni un galvu, sāka pārklāties ar kaut ko baltu, sniegam līdzīgu, karavīri, kam nebija nekādas jausmas par ziepēm, atkal brīnījās nenobrīnīdamies.

— Skatieties, ūdens uz šo burvju miesām sasalst un pārvēršas sniegā! — viņi sacīja cits citam.

Un atkal Annuira, kas jau pazina ziepes, izskaidroja onkiloniem, kas īsti noticis., Tomēr viņi nomierinājās tikai tad, kad baltie cilvēki apģērbās un atgriezās pie ugunskura; visi karavīri paslepus vērīgi aplūkoja svešzemniekus — vai tikai viņu ārienē nav manāmas kādas pārmaiņas.

Kamēr visi vakariņoja, Annuira, paķērusi ziepes, arī aizskrēja peldēties patālāk no ugunskura. Neprazdama peldēt, viņa nebrida dziļi ezerā un ziepējās pie paša krasta. Kad meitene atgriezās, karavīri sāka viņu izsmiet.

— Tu berzējies ar sniegu, lai taptu balta tāpat kā tavs vīrs! Tu nebaidījies līst ūdenī, kur ūdens gars varēja sagrābt tevi aiz kājām un aizraut dzijumā. Tomēr tu esi palikusi tāda pati melna kā bijusi! — tā zobojās viņas ciltsbrāļi.

Annuira pēcāk atzinās Ordinam, ka ūdenī viņai bijis šausmīgi baisi — visu laiku tā vien licies, ka nupat, nupat kāds sagrābs aiz kājām un aizvilks dzelmē. Viņa, tāpat kā visi onkiloni, ticēja, ka ir ļauni gari, kuri mitinās ūdenī, mežos un alās, ka ir miglas un puteņa gari. Vienīgi vēlēšanās darīt visu pakaļ savam vīram bija piespiedusi viņu iebrist ūdenī.

— Citu reizi es iešu uz ezeru kopā ar tevi. Un tev jāparāda man, ko tu dari, ka vari peldēt kā ronis, — Annuira uzstāja.

Naktī nometni apsargāja pēc kārtas karavīri kopā ar Kurmi un Baltiņu, kas jau bija sadraudzējušies ar onkiloniem, jo tie arvien pameta suņiem pusapgrauztus kaulus un gaļas atkritumus. Karavīri augstu vērtēja suņu modrību un izteica nožēlu, ka viņu senči nav paņēmuši sev līdzi no kontinenta dažus šādus dzīvniekus.

— Kāpēc gan viņi nesaķer un nepieradina vilcēnus? — Gorohovs vaicāja.

— Vilku nekad nevarēs pilnīgi pieradināt, — Gorjunovs viņam paskaidroja. — Varbūt varētu noķert kādu vilku māti un sakrustot ar mūsu krančiem. Mums diemžēl nav līdzi nevienas kuces.

Onkiloni šaubījās par šo priekšlikumu, tomēr apgalvoja, ka noķert vilku neesot nemaz tik grūti.

Ceļā uz ziemeļiem pagāja vēl viena diena. Meži kļuva aizvien skrajāki, koki mazāki, pļavās vairs nebija sazēlusi tik kupla zāle; vērši un zirgi gadījās ceļā reti un izturējās ļoti piesardzīgi — acīm redzot, vampu, vajādami dzīvniekus, bija iemācījuši viņus neuzticēties cilvēkam. Toties biežāk pagadījās degunradži, kas paši iedvesa šausmas vampu un nebaidījās no šķēpiem un rungām.

Pret vakaru pirms iziešanas kādā klajumā izlūki, kas gāja kopā ar suņiem pa priekšu, apturēja gājējus ar ziņu, ka parādījušies vampu. Visi, paslēpušies krūmos mežmalā, sāka vērot apkārtni.

Klajumā ganījās vairāki vērši; viens no tiem stāvēja mazliet atstatu no bara un laikam gremodams snauda. Vērsim no mugurpuses zagās klāt pieci vai seši vampu, lēnītiņām līzdami pa zāli.

Pielīdis soļu divdesmit attālumā no vērša, pirmais vampu ātri pielēca stāvu un svieda vienu pēc otra divus šķēpus; pārējie mednieki arī pietrūkās kājās un skrēja vērsim klāt no sāniem, pacēluši šķēpus un sagatavojušies uzbrukumam. Viens šķēps bija trāpījis vērsim krustos un iecirties ādā; vērsis izbīlī un sāpēs iebaurojās, tad pamanīja ienaidniekus un metās viņiem virsū, noliecis galvu un izslējis uz priekšu milzīgos ragus; vampu paspēja laikus atlēkt sānis, un dzīvnieks, saņēmis vēl pa šķēpam katrā sānā, aizdrāzās garām cilvēkiem; tomēr krama smailes droši vien nespēja ieurbties dziļi biezajā ādā, jo šķēpi tūlīt pat nokrita zemē. Saniknotais vērsis apsviedās apkārt, negaidot panāca vienu no medniekiem un ar galvas vēzienu uzsvieda viņu diezgan augstu gaisā; citi vampu atkal meta šķēpus un novirzīja vērša uzmanību no pakritušā.

Pamanījis, ka ienaidnieki uzbrūk no visām pusēm, vērsis turēja par labāku meklēt glābiņu bēgot un aizauļoja pār klajumu līdzi baram. Vampu metās vērsim pakaļ, bet tūliņ atpalika, kaut arī viņiem kājas bija žiglas. Pilnā sparā auļojošais dzīvnieks nemaz neievēroja vairākus nopakaļ sviestus šķēpus.

— Medības viņiem nav izdevušās, — Gorjunovs sacīja. — Tagad nošausim vērsi vampu acu priekšā, bet, protams, ne jau viņiem.

Vērsis tobrīd skrēja kādu divsimt soju atstatumā no vērotājiem, bet četri vampu — soļu trīsdesmit iepakaļ; piektais bija palicis turpat, kur nokritis. Vampu joza milzīgiem soļiem, stipri noliekušies uz priekšu, pinkainie mati plīvoja vēja; katram rokā bija palicis tikai viens pats šķēps. Mednieki cerēja, ka noasiņojošā vērša spēki izsīks un viņu varēs panākt. Te pēkšņi vērsis, kurš auļoja cik jaudas, sabruka.

Iekarsuši vajāšanā, vampu vai nu nebija dzirdējuši šāvienu, vai arī nesaprata, ko tas nozīmē. Uzvaras priekā kliegdami, viņi pieskrēja pie pakritušā dzīvnieka un sāka dejot tam apkārt uzvaras deju.

— Vajadzēs viņus pabiedēt, — Ordins sacīja. — Citādi mums gaļas neredzēt kā savu ausu.

— Jā, un vispār vajag atbrīvot ceļu tālāk uz ziemeļiem un piespiest viņus laisties projām uz savām alām.

Gorohovs pacēla šauteni un izšāva. Vampu vispirms sastinga kā zemē iemieti, pēc tam, šausmās bļaudami, drāzās atpakaļ pa klajumu; piecēlās arī vērša savainotais vīrs un klibodams vilkās bēdzējiem nopakaļ. Onkiloni tajā pašā mirklī izskrēja klajumā un izkliedza savu kaujas saucienu, lai vampu saprastu, ka šāviens ir saistīts ar viņu kliedzienu.

— Mēs pārnakšņosim šeit! — Gorjunovs pavēstīja. — Gaļa vakariņām mums ir, un vampu neuzdrošināsies atgriezties.

Kamēr onkiloni uzšķērda un nodīrāja vērsi, ceļotāji klajuma vidū sameklēja mazu, dīķim līdzīgu ezeriņu ar remdenu ūdeni; stāvā krants strauji aizgāja dzelmē, un ezeriņš likās ļoti dziļš. Krastā apmetās uz naktsguļu, atnesa šurp labākos gaļas gabalus, pārējo atstājot ērgļu un vilku mielastam. Sāka sprēgāt ugunskurs, un visi ķērās pie vakariņu gatavošanas. Ordins, paņēmis katliņu, aizgāja pie ezeriņa; lai pasmeltu ūdeni, viņam vajadzēja nogulties uz zemes — tik zems bija līmenis. Pasniedzies ar katliņu izstieptajā rokā, viņš ievēroja, ka ūdens it kā ceļas pretī; Ordins sāka lēnītiņām celt katliņu uz augšu — un ūdens sekoja tam, it kā magnēta pievilkts.

Ūdens kāpa aizvien augstāk un augstāk un beidzot sniedzās līdz pašai krants augšai.

— Ūdens kāpj ārā no ezera! — Ordins, pielēcis kājās, iesaucās.

Uz šo saucienu visi-saskrēja ezeriņa krastā un izbrīnījušies raudzījās ūdenī, kas taisījās plūst pāri malām.

— Jāsavac mantas un jāiet tālāk, — Kostjakovs noteica.

Onkiloni sāka čukstēties un māņticīgās šausmās skatījās ūdeni, gaidīdami, ka no tā izbāzīs galvu kāds briesmīgs zvērs. Annuiras sejā atspoguļojās pārmaiņus bailes un jautrība, jo viņa pamanīja, ka Ordins smaida. Meitene jau bija apradusi ar domu, ka baltie cilvēki visu zina, visu var izdarīt un ne no kā nebaidās.

Iekām onkiloni izšķīrās par bēgšanu, ūdens ezeriņā sāka lēnām kristies un pēc dažām minūtēm nostājās agrākajā līmenī. Gorohovs atviegloti nopūtās.

— Aizgāja, aizgāja atpakaļ dziļumā, laikam nobijās! — viņš nomurmināja.

Ordins, Gorjunovs un Kostjakovs sāka smieties — viņi noskārta, ka tas ir ezers ar pazemes pieteci; ezera dibenā, acīm redzot, atradās ar ūdeni pieplūdis krāteris, kas aizsniedzās lielā dziļumā; tvaiki un gāzes laiku pa laikam pacēla ūdeni uz augšu, bet pēc tam atrada izeju kādā sānu plaisā, neizlaužoties cauri ūdens slāņiem kā citos ezeros, tāpēc ezera līmenis atkal nokritās. Vajadzēja vienīgi noskaidrot šīs parādības periodiskumu, lai pārliecinātos, vai tāds izskaidrojums ir pareizs. Ordins izvilka pulksteni.

— Tagad es saprotu, kā dzīvnieki var padzerties šajā ezerā, — sacīja Gorjunovs. — Viņi nogaida, kamēr ūdens paceļas līdz pašai krants augšai.

— Jā, es arī brīnījos, redzot stāvos krastus un nekur nemanot, ka dzīvnieki būtu izminuši kādu noeju pie ūdens, — Ordins apstiprināja.

— Un dažs zvērs varbūt nepaspēj padzerties, kad jau — paskat vien — ūdens pazūd no paša degungala! Ej nu gaidi, kamēr tas atkal celsies uz augšu.

Gaidīt patiešām vajadzēja ilgi: ceļotāji paspēja izvārīt un izcept visu vajadzīgo un ari pavakariņot, kad ūdens līmenis no jauna pamazām sāka celties; izrādījās, ka intervāls ir gandrīz vesela stunda.

Tikko saule bija paguvusi paslēpties aiz ieplakas ziemeļu daļas tvaiku aizsega, no turienes atplūda bieza migla un īsā brīdī iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Tomēr malka bija sagādāta visai naktij, un ugunskurs deva gaismu un siltumu. Ceļotāji sprieda un prātoja par šīs dīvainās zemes ezeriem ar to periodiskajiem izvirdumiem, ko onkiloni izskaidroja ar ūdens garu rotaļām. Viņi stāstīja, ka ziemeļu pusē esot Tūkstoš Dūmu ieleja, kur no zemes dziļumiem visur nākot laukā dūmi un zeme esot tik sveloti karsta, ka dedzinot pēdas pat cauri apaviem. Viņi paši tur neesot bijuši, bet dzirdējuši par to stāstām sirmgalvjus, kuri jaunības gados piedalījušies lielā uzbrukumā vampu; šo karagājienu vadījis Amnundaka vectēvs.

Tūkstoš Dūmu ielejā vampu agrāk pārlaiduši ziemu.

Sarunu pārtrauca gari stiepti kaucieni, kas atskanēja mežā; suņi tiem atbildēja ar niknām rejām.

— Vilki tuvu — saoduši gaļu, — Gorohovs sacīja.

— Nu būtu īstā reize noķert vienu vai divas vilku mātes, — Gorjunovs ieteicās.

Onkiloni apgalvoja, ka tas nebūšot grūti izdarāms; vilkus, kas nedodot miera briežu bariem, viņi ziemas naktīs medījot ar dzinējiem lāpu gaismā. Vilcenes gūstīšanai viņi salūkoja no tievām siksnām pītu tīklu, ko lietoja zosu ķeršanai, kad tās nometušas spalvas. Visi sāka gatavoties vilku tvarstīšanai. No sagādātā kurināmā kaudzes izmeklēja sausus, sveķainus jaunu lapegļu stumbrus, saskaldīja tos pusmetru garās šķilās un piesēja tās pie šķēpiem; tādas lāpas sagatavoja katram medību dalībniekam un sakrāva ugunskurā. Pa to laiku vilki bija sapulcējušies pie vērša paliekām, un no turienes skanēja ņurdēšana, smilksti, kaulu brīkšķēšana — plēsoņu bars miglas aizsegā mielojās bez bēdu.

Kad sveķeļi bija krietni iedegušies, onkiloni un ceļotāji ar lāpu vienā rokā un šķēpu vai šauteni otrā skriešus ielenca plēsoņu mielasta vietu lielā lokā un pēc tam, noliekuši lāpas uz priekšu gandrīz līdz pašai zemei un vēzēdami tās pa labi un pa kreisi, sāka tuvoties centram, kur kustīgais uguns loks ietvēra vilku baru. Drīz vien cauri miglai varēja saskatīt pelēkos plēsoņus drūzmējamies pie beigtā vērša; ierautu asti un atņirgtiem zobiem viņi apjukuši stāvēja, neredzēdami nevienas spraugas, pa kuru izbēgt no šā šausmīgā loka, kas šūpojās un nāca aizvien tuvāk. Zvēri iegaudojās, sāka šaudīties šurpu turpu, lēkdami cits citam virsū, un beidzot, zaudējuši galvu, pa diviem, pa trim metās projām uz visām pusēm.

Tomēr aizbēgt izdevās tikai nedaudziem: onkiloni veikli nodūra vilkus ar šķēpu vai arī, iezveļot ar lāpu pa purnu, aiztrieca plēsoņus atpakaļ. Karavīrs, kuram bija tīkls, uzmeta to vilku mātei, kas pūlējās izlauzties no aplenkuma, — viņa uzreiz sapinās un nogāzās pie zemes. Dzīvi palikušie vilki atgriezās pie vērša paliekām, saspiedās cieši kopā, trīcēja un klabināja zobus, bet vairs nemēģināja bēgt; mednieki viņus nogalināja ar dažiem šāvieniem. Pacēluši lāpas, onkiloni tagad nobeidza ievainotos vilkus, kas gulēja visapkārt; starp ievainotajiem plēsoņiem atrada vēl vienu vilcēni, uzmeta tai uz galvas svārkus, sasēja kopā visas četras ķetnas, piekāra aiz kājām pie šķēpa un aiznesa projām.

Savākuši visus nogalinātos zvērus, kuru bija vienpadsmit, onkiloni atgriezās pie ugunskura un ķērās pie ādu novilkšanas.

Katru noķerto vilku māti piesēja pie trim zemē iedzītiem mietiem: pie diviem ar siksnām pievilka priekškājas ūn pakaļkājas, pie trešā — kaklu, tā ka zvērs nevarēja ar zobiem aizsniegt nevienu siksnu. Pēc šīm oriģinālajām medībām vīri nolikās gulēt visapkārt ugunskuram, kā parasti atstājuši sargus, kuriem vajadzēja pieskatīt vilcenes un pasargāt tās no Kurmja un Baltiņa — suņi ilgi nevarēja nomierināties, izpauzdami vēlēšanos izrēķināties ar bezspēcīgajiem ienaidniekiem.