Saņņikova Zeme

DĪVAINIE DZĪVNIEKI

Rīts, kaut arī apmācies, taču bez lietus un miglas, deva iespēju uzsākt ieplakas pētīšanu. Četri ceļotāji ar maišeliem uz muguras un šautenēm plecā izgāja uz ziemeļiem. Viņi ņēma sev līdzi divus gudrākos suņus, aizjūgu vadoņus; viens bija gluži melns, otrs — gandrīz pavisam balts; pirmo tāpēc sauca par Kurmi, otru — par Baltiņu. Ņikiforovs ar trešā suņu aizjūga vadoni Raibo pavadīja biedrus, lai pamedītu un sagādātu sev un suņiem pārtiku pirmajām dienām.

Jo tālāk viņi aizgāja no kupenām, jo bagātāka kļuva veģetācija; sūnu vietā stājās zālaugi, pēc tam nāca pie zemes pieplakuši polāro bērzu, kārklu un alkšņu krūmi. Šeit ielejā jau uz īsu bridi ielūkojās pusdienas saule, un augu valsts modās jaunai dzīvei. Jo tālāk virzījās ceļotāji, jo augstāki kļuva krūmi, pēc tam polārās sugas nomainīja mērenās joslas pārstāvji — parādījās lapegles, baltie bērzi un alkšņi, zalē ņirbēja pirmie ziedi. Trīs četrus metrus augstie koki bija saauguši nelielās birzīs, kas mijās ar klajām norām un pļavām.

Ejot cauri kādai birzij, suņi, ko veda saitēs, kļuva nemierīgi, rāvās uz priekšu un ņurdēja. Satvēruši šautenes, ceļotāji piesardzīgi tuvojās mežmalai un ieraudzīja klajumā ganāmies lielu baru dzīvnieku. Tiem bija melnas muguras ar diezgan lieliem kupriem un kuplas, īsas astes, kas atgādināja lielu sareni. Kad viens no dzīvniekiem pacēla galvu, izrādījās, ka tā ir līdzīga vērša galvai, tikai īsāka un stāvāka, ar lieliem, uz priekšu un augšu izliektiem ragiem. Dzīvnieks noģida briesmas un dobji iemāvās, satraukdams visu baru.

Vilcināties vairs nevarēja. Gorjunovs izšāva no vinčestera uz tuvāko vērsi, tas salēcās un pakrita uz ceļiem. Pārējie nesapratnē paskrējās sānis, tomēr projām nebēga. Dažiem dzīvniekiem ragi bija īsāki un tievāki; barā redzēja arī dažāda vecuma teļus.

Palaiduši vaļā suņus, mednieki metās klāt ievainotajam vērsim. Dzīvnieki, ieraudzījuši cilvēkus, auļoja projām, tomēr suņiem izdevās aizkavēt teļu, un Ņikiforovs to nošāva. Ievainotais vērsis, redzēdams tuvojamies cilvēkus, pietrūkās kājās un, nikni baurojot, metās viņiem pretim; noliecis galvu un izslējis milzīgos ragus, dzīvnieks drāzās uz priekšu, atstādams aiz sevis asiņainu sliedi. Tomēr suņi, pieskrējuši no sāniem, pievērsa viņa uzmanību sev; vērsis strauji pasviedās pretim suņiem un šai mirklī saņēma vēl divas lodes, kas viņu nogāza pie zemes.

Mednieki sanāca apkārt nošautajam dzīvniekam un izbrīnījušies to aplūkoja.

— Sakiet, ko gribat, tas nav mošus vērsis, kā varētu domāt, — prātoja Kostjakovs. — Mošus vērsim spalva ir īsāka un galva, kā ari ragi, citādi.

— Jā, šis vērsis ir līdzīgs Tibetas savvaļas jakam, ko esmu redzējis zooloģiskajā dārzā, — Gorjunovs apstiprināja.

— Bet šeit, Ziemeļos, vienīgais šīs dzimtas pārstāvis ir mošus vērsis — Ovibos moschatus — piebilda Ordins, — turklāt arī tas mīt Ziemeļamerikā, nevis Āzijā.

— Jums taisnība, tikai šis nav mošus vērsis, tur nebutu ko strīdēties.

— Kā gan Tibetas jaks varējis nokļūt šeit, tik tālu projām no savas dzimtenes, desmit tūkstoš kilometru atstatumā?

— Tā, acīm redzot, ir vēl viena mīkla, ko mums uzdod Saņņikova Zeme, — Kostjakovs ieminējās. — Varbūt onkiloni atveduši šos vēršus sev līdzi no kontinenta un mēs esam aizskāruši viņu īpašuma tiesības?

— Nē, tie ir savvaļas vērši, — Gorohovs iebilda.

— Mūsu zemē nekad nav bijis tādu kustoņu.

— Lai atrisinātu šo miklu, mums nāksies saglabāt un aizvest sev līdzi kaut vai šī vērša galvaskausu ar ragiem, — sacīja Gorjunovs. — Es atceros, jakam ragi galos izliekti vairāk uz augšu un vispār tie ir tievāki, bet aste — īsāka un kuplāka.

Sajā brīdī Ņikiforovs atstiepa nomedīto teļu, tikai divas trīs nedēļas vecu.

— Nu gan būs garšīgs cepetis! — viņš priecājās.

— Ilgus gadus neesmu ēdis teļa gaļu.

— Dodieties atpakaļ uz nometni, Kapiton, — Gorjunovs izrīkoja, — un atvediet šurp nartas, bet mēs tikām nodīrāsim nomedītos dzīvniekus.

Ņikiforovs ar Raibo aizgāja atpakaļ, orientēdamies pēc sniega kupenām, kas skaidri iezīmējās uz melnās klinšu sienas aiz zemā meža joslas.

Pārējie novilka ādu vērsim un teļam, bet Gorjunovs izmērīja dzīvniekus un pierakstīja to pazīmes. Pāri klajumam jau riņķoja vairāki lieli putni, acīm redzot, maitu klijas, kas cerēja, ka cilvēki atstās viņiem daļu laupījuma. Tomēr putni pievīlās savās cerībās, jo Ņikiforovs bija attapies atvest sev līdzi visus suņus, lai tos krietni pieēdinātu turpat uz vietas un uz nometni nebūtu jāved tik smaga krava. Atvadoties kazakam vēl piekodināja, lai viņš paglabā ledus alā visu nošauto dzīvnieku galvaskausus un ādas.

Četri ceļotāji devās tālāk. Attālāk no ieplakas malas auga augstāki koki un biezāka zāle, parādījās papeles, apses, ievas, sausserži, mežrozes un citi krūmi; daži jau bija pilnās lapās vai arī sākuši ziedēt. Gorohovs pārsteigts aplūkoja veģetāciju, jo Kazačjes apkaimē un visā okeāna piekrastē nekā līdzīga nebija redzējis, bet tālāk uz dienvidiem viņam bija gadījies pabūt tikai ziemā. Arī pārējie bija stipri izbrīnījušies, redzot, ka šeit, uz 80° z. pl., aug tādas augu formas, kas Sibīrijā nav aizceļojušas pāri polārajam lokam.

Pļavas un noras joprojām mijās ar meža joslām, kas kļuva biezākas; divos klajumos ceļotāji ieraudzīja ganāmies vēršus un ar interesi tos novēroja. Tomēr dzīvnieki, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, metās bēgt. Tas pierādīja, ka ieplakā mīt ļaudis, kuri medī vēršus un kuriem nav šaujamo ieroču, jo šāvieni dzīvniekus nebiedēja. Kādā klajumā, kilometrus astoņus no ieplakas malas, gājēji pamanīja ne vien melnos vēršus, bet arī kaut kādus tikpat lielus brūnus dzīvniekus. Viens no tiem pacēla galvu, un Gorohovs iesaucās:

— Skatieties, Matvej Ivanovič, tas taču ir zirgs!

— Tā jau izskatās. Vai patiešām mājas zirgs?

— Diezin vai tā būs, tie visi ir vienas sugas, tumšbrūni, ar melnu joslu visgarām mugurai, ar plānu asti un plānām krēpēm, turklāt arī ausis tiem ir garas, — sprieda Ordins, aplūkodams dzīvniekus ar binokli.

— Tad viņi ir līdzīgi savvaļas zirgam, ko atklājis Prževaļskis tālajos Centrālās Āzijas novados, — Gorjunovs sacīja.

— Bet šeit, polārajos ledos? Vēl viena šīs dīvainās zemes mīkla! — iesaucās Kostjakovs.

— Pamēģināsim pielavīties viņiem tuvāk.

Apmetuši likumu apkārt klajumam pa mežmalu, mednieki tika zirgiem mazliet tuvāk. Tie ganījās atsevišķi no vēršiem. Viens no zirgiem, acīm redzot, vecs ērzelis, bara vadonis, brīdi pa brīdim pacēla galvu, aplūkoja klajumu un, piepūtis nāsis, ošņāja gaisu. Pēkšņi ērzelis pamanīja cilvēkus. Atskanēja trauksmains zviedziens, kas atgādināja ēzeļa brēkšanu, un viss bars, kādi divdesmit pieauguši zirgi un desmit kumeļi, paceltu galvu un izliektu asti auļoja projām.

— Ek, palaidām garām tādu medījumu! — Gorohovs nopūtās. — Izvārītu kumeļa gaļu, varen garšīga!

— Kāpēc gan? Šodienai gaļa mums ir, un apkrauties ar lieku nastu nav nekādas vajadzības. Turklāt žēl nogalināt veltīgi.

— Bet kolekcijai? — ievaicājās Ordins. — Vai tas nav retums — savvaļas zirgs un, iespējams, īpašas sugas?

— Šie zirgi gluži vienkārši kļuvuši mežonīgi, — sprieda Kostjakovs.

— Nevar būt! Pie mums visi zirgi ir balti, reti ja gadas pelēki vai ābolaini, — Gorohovs iebilda.

— Un augums pavisam citāds, — piemetināja Gorjunovs. — Acīm redzot, kaut kādu vēl nenoskaidrotu apstakļu dēļ Saņņikova Zemē saglabājušies iepriekšējā ģeoloģiskā perioda dzīvnieki, kuri citās zemēs izmiruši.

— Tāpat kā Austrālijā saglabājies krūmu suns, ķengurs un citi dīvaini somaiņi, primitīvi zīdītāji, pufni bez spārniem un tiem līdzīgas dzīvas fosilijas, dzīvi izrakteņi, kā tos reizēm dēvē, — Ordins paskaidroja.

— Jūs varbūt apgalvosiet, ka šeit mitinās mamuts, garspalvainais degunradzis, alu lācis un citi pirmatnējā cilvēka laikabiedri? — Kostjakovs pasmējās.

— Pilnīgi iespējams, ja vien cilvēks nav tos iznīcinājis, — atbildēja Gorjunovs.

— Un interesi, ko izraisa Saņņikova Zeme sava stāvokļa un formas ziņā, vēl palielinās tās dzīvie izrakteņi, — Ordins piebilda.

— Aiziesim pie ezeriņa, ko es redzu tur, pļavas vidū, — Kostjakovs ierosināja. — Varbūt ieraudzīsim ezerā kādu nīlzirgu?

— Nīlzirgs nav nekāds dzīvs izraktenis, — Gorjunovs iebilda, — tie mīt Āfrikas upes, un šeit mēs tos neatradīsim.

Tomēr aizkļūt līdz ezeram neizdevās: jo tuvāk ūdenim, jo pļava kļuva staignāka un beidzot pārvērtās purva augiem pāraugušā slīkšņā, kas līgojās zem cilvēku soļiem. Acīm redzot, ezers agrāk bijis daudz lielāks un pamazām aizaudzis no krastiem. Tāpēc vīriem neiznāca ne nogaršot ezera ūdeni, ne apskatīties, vai tur nemīt kādas zivis. Par nīlzirgiem, protams, nevarēja būt ne runas: smagnējais dzīvnieks jau ar pirmajiem soļiem būtu iegāzies muklājā.

Aiz šā klajuma sākās biezāks mežs ar garākiem kokiem un tik ciešu jauno kociņu un krūmu pamežu, ka tikt cauri tam būtu ļoti grūti, ja negadītos dzīvnieku iestaigātas takas.

Spraucoties cauri biezoknim pa tādu taku, ceļotāji klausījās putnu skaļajās pavasara dziesmas un ūbeļu dudošanā; tālumā pat kūkoja dzeguze. Manīja arī sīļus, žagatas un kovārņus, un augstu debesīs lielus lokus meta divi ērgļi, uzglūnēdami laupījumam meža norās.

— Kāda skaista, bagāta zeme! — Gorjunovs brīnījās. — Varētu domāt, ka mēs atrodamies kaut kur Sibīrijas dienvidu joslā, nevis desmit grādu attālumā no ziemeļpola.

— Jā, vienīgi saule, kas pat tagad, pusdienas laikā, nepaceļas necik augstu virs apvāršņa, liecina, ka esam tālu jo tālu ziemeļos, — piebilda Ordins.

— Bet man šīs melnās, izrobotās kraujas virsotne ar sniega joslām atgādina manu dzimto pusi — Irkutas ieleju, gar kuru stiepjas Tunkas grēda, tā arī izskatās gluži tāda pati, — sacīja Kostjakovs, — un turklāt veģetācija un putni palielina šo ilūziju.

Nākamajā pļavā, tāpat ar ezeru vidū, vīri pamanīja ganāmies vēršus un zirgus un nolēma apstāties mežmalā, lai pavērotu dzīvniekus un pie viena izvārītu pusdienas. Strautiņā, kas iztecēja no ezera un šķērsoja klajumu, varēja pasmelt dzidru ūdeni. Ceļotāji apmetās krūmos uz pašas takas, tur, kur tā iznāca pļavā, ātri sakūra uguni, uzkāra virs ugunskura tējkannu un zupas katlu, sagrieza gabaliņos teļa gaļu, sasprauda uz iesmiem un salika cepties. Paši viņi apsēdās krūmos blakus takai, no kurienes cauri biezoknim varēja redzēt dzīvniekus, kas ganījās klajumā.

Pēkšņi meža dziļumā atskanēja smaga dipoņa, kas ātri tuvojās. Pārsteigtie ceļotāji tikko paspēja ierauties krūmos, kad pa taku, dobji rūkdams, garām aizdrāzās milzīgs tumšbrūns dzīvnieks.

— Kas tas tāds bija? Kas tas par nezvēru? — pārbiedētais Gorohovs čukstēja.

— Vai ievērojāt milzīgo ragu viņam uz deguna? — Gorjunovs, ne mazāk pārsteigts, vaicāja.

— Un strupo sivēna astīti? — piemetināja Kostjakovs.

— Bet te ir viņa pēdiņas, — sacīja Ordins, rādīdams pēdas nospiedumu uz mitrās takas, kur bija izliets ūdens.

Pēda bija gandrīz astoņpadsmit centimetru diametrā un beidzās ar vairāku nagu bedrītēm.

— Tātad mēs esam redzējuši vēl vienu dzīvu fosiliju — izmirušo garspalvaino degunradzi! — Ordins teica.

— Lai šī fosilija ir nolādēta, kaut arī ir dzīva! — Kostjakovs iekliedzās. — Šis izraktenis izķēzījis mums pusdienas!

Patiešām — degunradzis, kā vējš drāzdamies pa taku, bija nodarījis daudz posta: zupas katls gulēja aizsviests krūmos, protams, izgāzts tukšs, gaļa mētājās zālē, iesmi ar uzsprausto gaļu samīdīti, tējkanna novēlusies uz sāniem.

— Sāc nu no sākuma, pavār! — iesmējās Gorohovs, pievākdams katlu un tējkannu, lai ietu pēc ūdens.

— Šito lempīgo nezvēru! — Kostjakovs ņurdēja, lasīdams kopā izsvaidītos gaļas gabaliņus. — Viņam vēl par maz vietas uz takas!

— Citreiz būsim gudrāki, — smējās Gorjunovs, — un apmetīsimies sānis no zvēru lielceļa!

— Vēl kaut kas skrien! — Ordins uzsauca un ielēca krūmos; pārējie sekoja viņam.

Pēc dažām sekundēm, tāpat dobji rūkdami, cits aiz cita garām paskrēja trīs degunradži, kurus ceļotāji paspēja apskatīt labāk. Pa priekšu drāzās tēviņš ar milzīgu ragu uz purna; aiz lielā raga slējās otrs, daudz īsāks. Tēviņam sekoja mātīte ar vienu nelielu ragu, bet tai — mazulis bez raga, ar savām īsajām kājiņām tikko likdams līdzi vecākiem. Dzīvniekus klāja reta, diezgan gara tumšbrūna spalva.

— Nu, puiši, sargieties! — Gorjunovs brīdināja. — Droši vien viņi mūk no kāda plēsīga zvēra. Sagatavojiet šautenes!

Viņš vēl nebija paspējis izteikt šos vārdus, kad uz takas parādījās plēsonis, kurā nebija grūti pazīt lāci, taču milzīgi lielu; zvērs rikšoja, zemu nodūris galvu, ošņādams zemi un gāzelēdamies no vienas/ kājas uz otru. Pamanījis takas malā pusizdzisušo, kūpošo ugunskuru, viņš uzreiz apstājās, pacēla galvu un atplēta rīkli, parādīdams milzīgus ilkņus un Tsarkanu mēli. Bet tad lācim no mugurpuses uzklupa suņi, un viņš strauji apsviedās un, neapmierināti ņurdēdams, aizļekoja atpakaļ.

— Nu, draugi, — Gorjunovs aicināja, — labāk pārcelsimies uz klajāku vielu! Seit zvēri, acīm redzot, neļaus ne izvārīt pusdienas, ne mierīgi paēst.

— Varens ķepainis! Savu mūžu nebiju tādu matījis … — Gorohovs, līzdams ārā no krūmiem, sacīja.

— Milzīgs gan, tak ne visai dūšīgs, izbijās no suņiem! — Ordins smējās. — Vai zināt, es esmu pārliecināts, ka tas bija nevis vienkārši ļoti liels brūnais lācis, bet gan izmirušais alu lācis, degunradža un mamuta laikabiedrs. Jūs ievērojāt, kādi šim zvēram žokļi?

— Tātad vēl viena dzīva fosilija! Mūsu kolekcija ļoti ātri papildinās un kļūst pārāk neticama, — sacīja Kostjakovs.

— Jā, vajadzēs visus šos fosilos dzīvniekus fotografēt tieši dabā, citādi mums neviens neticēs, — atbildēja Gorjunovs. — vēl, ka esam paņēmuši līdzi maz fotoplašu. Kurš tad varēja zināt, ka Saņņikova Zeme ir īsts zooparks vai — pareizāk — paleontoloģijas muzejs?

— Tagad jūs, Ņikita, varēsiet pastāstīt saviem draugiem kajuriem, ka pats savām acīm redzējāt uz degunradža galvas šo ragu, ko viņi uzskata par eksekī putna nagu.

— Bet es taču esmu redzējis šo radījumu jau agrāk.

— Kur tad? Pagājušo nakti, vai?

— Nē, tas notika jau sen. Pie Ačadas upītes, kas no labās puses ietek Janā, kādu pavasari tāds pats zvērs bija izvēlies no krasta kraujas un gulēja lejā pie ūdens.

Polārlapsas jau bija apgrauzušas viņam purnu un izkrimtušas vēderu, kad es to uzgāju. Toreiz mūsu apriņķa policijas priekšnieks ziņoja par atradumu gubernatoram, bet tas sūtīja uz turieni ierēdni, lai aizvedot zvēru. Tikai līdz. ierēdņa atbraukšanai nekas no kustoņa nebija palicis pāri: gaļu aprija polārlapsas, bet kaulus aizskaloja upe.

— Tā arvien mēdz būt ar šiem atradumiem, — Gorjunovs žēlojās. — Kamēr tos kāds nejauši uziet, kamēr dod ziņu priekšniecībai, kamēr ierēdņi paziņo uz Pēterburgu akadēmijai, kamēr tā komandē zinātnieku atraduma apskatīšanai — tikām paiet daudzi mēneši. Turpretim plēsīgie zvēri un upes negaida. Cik daudz retu atradumu jau gājis zudumā!

— Nekas, mēs pārvedīsim šo to labāku! — Ordins priecājās. — Tās būs nevis nobeigušos, bet gan dzīvu fosilo dzīvnieku ādas, galvaskausi un fotogrāfijas.

— Fotogrāfijas laikam varēs aizvest, bet galvaskausu un ādu skaits būs stipri jāierobežo; šīs mantas ir ļoti smagas un aizņem daudz vietas, bet mums ir tikai trīs nartas, — iebilda Kostjakovs.

— Un mamuta galvaskausu un ādu ar mūsu satiksmes līdzekļiem nepavisam nevarēs pārvest mājās! — Gorjunovs pasmējās.

— Jūs, šķiet, domājat, ka mēs ieraudzīsim arī dzīvu mamutu? — Kostjakovs zobgalīgi apjautājās.

— Kāpēc gan ne? Ja degunradzis šeit dzīvo zaļas dienas un vairojas, tad var mitināties arī mamuts.

— Mūsu onkiloni jau sen būtu iznīcinājuši mamutus, ja tos šeit sastaptu.

— Kālab gan? Ilkņi viņiem nav vajadzīgi — tos nevienam te nevar pārdot; medījumu arī bez mamutiem diezgan, un nogalināt šo milzeni bez šaujamiem ieročiem nav nemaz tik viegli.

— Bet akmenslaikmeta cilvēks taču medīja mamutus, laizdams darbā vēl primitīvākus ieročus.

— Matvej Ivanovič, es domāju, — Gorohovs iejaucās sarunā, — ja šis pats mamuts te mitinās, tad šejienieši to pielūdz kā svētu zvēru, gluži kā eksekī putnu.

— Pilnīgi iespējams, Nkita. Un tāpēc es ceru, ka mēs šo zvēru ieraudzīsim.

Savākuši mantas, ceļotāji pārcēlās uz pļavmalu pie strauta un no jauna uzkūra uguni. Klajumā neviena vairs nebija — droši vien degunradžu soļu dipoņa un rēcieni bija aizbiedējuši visus dzīvniekus.

— Arī te visu izjaukuši! — Ordins pukojās. — Es cerēju — kamēr vārīsies pusdienas, pa mežmalu piezagšos tuvāk vēršiem un zirgiem un tos nofotografēšu.

— Jā, palikuši vienīgi putni, kas interesanti tikai ceptā veidā, — sacīja Kostjakovs, rādīdams uz pīļu baru, kas laidās pāri ezeram.