Inženiera Garina hiperboloīds

117

Notikumi Zelta salā sākās divdesmit trešā jūnija pievakarē. Visu dienu plosījās okeāns. Negaisa mākoņi dzinās no dienvidrietumiem. Debesis sprēgāja ugunīgos zibšņos. Ūdens putekļi blīvā miglā vēlās pār visu salu.

Dienas beigās negaiss pārgāja, zibeņi dzalkstīja tālu okeānā, bet vējš ar tādu pašu spēku lieca pie zemes kokus, nošķieba augstos laternu stabus, rāva nost vadus, noplēsa un aiznesa kā bezveidīgus karogus baraku jumtus, svilpa un gaudoja pār visu salu ar tādu sātanisku niknumu, ka viss dzīvais slēpās pa mājām. Ostā brakšķēja pietauvotie kuģi, vairākas liellaivas tika norautas no enkuru ķēdēm un aizdzītas okeānā. Kā pludiņš viena pati nelielā ostā, iepretim pilij, viļņos lēkāja «Arizona».

Salas iedzīvotāji pēdējā laikā bija stipri pārvērtušies. Darbi šahtā vairs nenotika. Lamola kundzes grandiozā celtniecība vēl nebija sākusies. No sešiem tūkstošiem strādnieku palika apmēram pieci simti. Pārējie, apkrāvušies ar zeltu, atstāja salu. Strādnieku ciemata tukšās barakas jauca nost, izlīdzināja zemi nākamajām celtnēm.

Gvardiem galīgi nebija ko darīt šai mierīgajā zemes stūrītī. Bija pagājis tas laiks, kad balti dzeltenie sargsuņi rēgojās ar šautenēm uz klintīm, soļoja gar dzeloņdrātīm, daudznozīmīgi klikšķinādami aizslēgus. Gvardi sāka žūpot. Ilgojās pēc lielām pilsētām, lepniem restorāniem. Pieprasīja atvaļinājumu, draudēja ar dumpi. Taču Garins bija devis stingru rīkojumu — nekādu atvaļinājumu. Lielā hiperboloida stobrs pastāvīgi bija nomērķēts uz gvardu kazarmām.

Kazarmās spēlēja uz velna paraušanu. Maksāja ar vekseļiem, jo zelts, kas gulēja grēdās pie kazarmām, visiem bija apnicis kā rūgta nāve. Spēlēja uz ieročiem, uz apkošļātām pīpēm, uz veca konjaka pudelēm vai arī — «gāz pa purnu». Pievakarē kazarmās visi bija apdzērušies kā lopi. Ģenerālis Subotins vairs nevarēja uzturēt ne vien disciplīnu — ko nu par to, — bet pat elementāru pieklājību.

— Virsnieku kungi, kauns, — katru vakaru virsnieku ēdnīcā dārdēja ģenerāļa Subotina balss, — tā pagrimt, virsnieku kungi!

Nekāda ietekmēšana nelīdzēja. Bet nekad vēl nebija notikusi tik traka žūpošana kā vētras dienā divdesmit trešajā jūnijā. Vēja gaudošana pamodināja gvardos mežonīgas skumjas, uzvilnīja senas atmiņa, iesmeldzās vecās rētas. Ūdens putekļi kā lietus lāses sitās logu rūtīs. Dunēja un dārdēja debesu artilērijas viesuļuguns. Drebēja sienas, uz galdiem šķindēja glāzes. Gvardi pie gariem galdiem, uzlikuši uz tiem elkoņus, atspieduši brašās galvas, nesukātas, nemazgātas, dziedāja ienaidnieka dziesmu: «Eh ābolīti..» Un šī dziesma, velns zina no kādas tālas dzīves atmaldījusies šai viļņu klaidā iemestajā saliņā, šķita kā dzimtās zemes sāls šķipsniņa. Asarās mirka noreibušās galvas. Ģenerālis Subotins ietekmēdams aizsmaka, pasūtīja visus uz elli un piedzērās ari pats.

Revolucionārās komitejas izlūkdienests (Ivana Gu- seva personā) ziņoja par smago stāvokli pretinieka kazarmās. Pēc sešiem vakarā Seļga ar pieciem spēcīgiem kalnračiem aizgāja līdz virssardzei (pretim kazarmām) un sāka lamāties ar diviem iedzērušiem sargiem, kas stāvēja pie šauteņu stata. Sargi zaudēja modrību, pēkšņi tika notriekti zemē, atbruņoti un sasieti. Seļga ieguva simt šauteņu. Tās tūdaļ izdalīja strādniekiem, kas tuvojās ar pārskrējieniem no laternas uz laternu, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, rāpodami pāri zālājiem.

Simt cilvēki ielauzās kazarmās. Izcēlās neiedomājama jezga, gvardi sagaidīja uzbrucējus ar pudelēm un ķebļiem, atkāpās, organizējās un atklāja revolveru uguni. Uz kāpnēm, gaiteņos, guļamtelpās iedegās kauja. Skaidrie un piedzērušies kāvās tuvcīņā. Pa izdauzītajiem logiem izlauzās mežonīgi bļāvieni. Uzbrucēju bija maz — viens pret pieciem, bet viņi ar tulznainajām dūrēm mal- tin mala mīkstčaulainos balti dzeltenos. Atsteidzās papildspēki. Gvardus sāka mest laukā pa logiem. Vairākās vietās izcēlās ugunsgrēks, kazarmas ietina dūmi.