Inženiera Garina hiperboloīds (Алексей Николаевич Толстой) читать бесплатно онлайн полную версию книги

82

Negaisa mākoņi nogrima ziemeļaustrumos. Zilais okeāns bija neparasti glāstains. Viļņu mīkstās galotnes stiklaini laistījās. Nopakaļ jahtai pa ūdenī ievilkto vagu dzinās delfīni, steidzās cits citam priekšā, meta kūleņus, eļļaini spīdīgi un jautri. Ķērkstoši klaigāja lielas kaijas, lidinādamās virs burām. Tālumā no okeāna kā zilgana mirāža cēlās klinšainas salas kontūras.

Augšā, no mucas, matrozis sauca: «Zeme!» Uz klāja stāvošie nodrebēja. Tā bija nezināmas nākotnes zeme. Tā atgādināja garenu mākonīti, kas gulēja pie horizonta. «Arizonu» uz salu dzina pilnas buras.

Matroži mazgāja klāju, slampādami basām kājām. Plūksnaina saule kvēloja debess un okeāna bezgalīgajos dziļumos. Garins, plūkādams bārdiņu, pūlējās ielūkoties aiz nākotnes plīvura, kas ietina salu. Ak, ja zinātu! …