Inženiera Garina hiperboloīds

120

— Visi jūsu rīkojumi izpildīti, direktora kungs… Garins aizslēdza izejas durvis, piegāja pie sekla

grāmatu skapja un novilka ar roku pa labi no tā. Sekretārs noteica ar smīnu:

— Slepenā durvju poga atrodas kreisajā pusē, diktatora kungs…

Garins aši uzmeta sekretāram savādu skatienu. Nospieda pogu, grāmatu skapis bez trokšņa atvirzījās sāņus, atklādams šauru ieeju pils slepenajās istabās.

— Lūdzu, — teica Garins, piedāvādams sekretāram doties tur pirmajam. Sekretārs nobāla, Garins ar ledainu pieklājību pacēla stara revolveri viņa pieres augstumā. — Prātīgāk būs paklausīt, sekretāra kungs …

Durvis no kapteiņa kajītes bija līdz galam vajā. Gultā gulēja Jansens.

Jahta tikko kustējās. Klusumā varēja dzirdēt šļakstam viļņus pret bortu.

Jansena vēlēšanās bija piepildījusies: viņš atkal bija okeānā viens ar Lamola kundzi. Viņš zināja, ka nomirs. Vairākas dienas cīnījās par dzīvību — lodes trāpījums vēderā — un, beidzot, aprima. Raudzījās zvaigznēs pa atvērtajām durvīm, no kurienes ieplūda mūžības gaiss.

No ārpuses, uzmezdama ēnu uz zvaigznēm, ienāca Lamola kundze. Noliecās pār Jansenu. Pavaicāja čukstus, kā viņš jūtas. Viņš atbildēja ar plakstu kustību, un Zoja saprata, ko viņš gribēja teikt — «Es esmu laimīgs, ka tu esi ar mani». Kad Jansenam, vairākas reizes, iekampdamas gaisu, krampjaini pacēlās krūtis, Zoja apsēdās pie gultas un nekustējās. Laikam skumjas domas klimta viņas galvā.

— Mans draugs, mans vienīgais draugs, — viņa ierunājās ar klusu izmisumu, — jūs vienīgais pasaulē mani mīlējāt. Jums vienīgajam es biju dārga. Jūsu vairs nebūs … Kāds saltums, kāds saltums …

Jansens neatbildēja, tikai ar plakstu kustību it kā apliecināja tuvo saltumu. Zoja redzēja, ka viņa deguns kļuva smails, lūpas savilktas tikko jaušamā smaidā. Vēl nesen viņa seja kvēloja sārtumā, bet tagad bija kā no vaska. Zoja pagaidīja vēl daudzas minūtes, tad ar lūpām pieskārās viņa rokai. Bet Jansens vēl nebija miris. Lēni pavēra acis, atlipināja lūpas. Zojai likās, ka viņš pateica: «Labi..»

Pēc tam viņa seja izmainījās. Zoja novērsās un uzmanīgi aizvilka ciet zilos aizkariņus.