Inženiera Garina hiperboloīds

19

Pēc šī vakara pagāja septiņas nedēļas. Garina dubultnieks bija nogalināts Krestovkas salā. Semjonovs ieradās Malzerbas bulvārī bez plāniem un aparāta. Rollings tik tikko neielauza viņam galvaskausu ar tintnīcu. Garins vai viņa dubultnieks vakar bija redzēts Parizē.

Nākamajā dienā, kā parasti ap vieniem, Zoja iegriezās Malzerbas bulvārī. Rollings iesēdās viņai blakus slēgtā limuzīnā, atbalstīja zodu uz spieķa un izgrūda caur zobiem:

— Garins Parīzē.

Zoja atslīga spilvenos. Rollings drūmi pavērās viņā.

— Semjonovam jau sen vajadzēja nocirst galvu uz giljotīnas, viņš ir ķēpa, lēts slepkava, nekauņa un muļķis, — Rollings teica. — Es uzticējos viņam un nonācu smieklīgā stāvoklī. Kā paredzams, šoreiz viņš ievilks mani pamatīgā ķezā …

Rollings sīki atstāstīja Zojai sarunu ar Semjonovu. Rollingu īpaši mulsināja notikums ar dubultnieku. Viņš saprata, ka pretinieks ir veikls. Garins bija vai nu zinājis par uzbrukumu, ko viņam gatavo, vai arī paredzējis, ka uzbrukums tik un tā nebūs novēršams, un sajaucis pēdas, izbīdīdams priekšplānā sev līdzīgu cilvēku. Tas viss atstāja ļoti neskaidru iespaidu. Bet visnesaprotamākais — kāda velna pēc viņam ievajadzējies apmeklēt Parīzi?

Limuzīns slīdēja starp daudziem automobiļiem pa Elizejas laukiem. Diena bija silta, valga, vieglā, maigi zilā miglā iezīmējās Lielā Salona spārnotie zirgi un stikla kupols, augsto namu pusapalie jumti, markīzes[8]virs logiem, kastaņu kuplās lapotnes.

Automobiļos sēdēja — dažs izgāzies, dažs, uzcēlis kāju uz ceļgala, dažs sūkāja spieķa rokturi — lielākoties jaunbagātnieki, augumā pasīki zeļļi pavasarīgās platmalēs, košās kaklasaitēs. Viņi veda brokastot uz Buloņas mežu mīlīgas meitenes, kuras ārzemnieku izklaidēšanai viņiem viesmīlīgi piegādāja Parīze.

Zvaigznes laukumā Zojas Monrozas limuzīns panāca ērtu mašīnu; tajā sēdēja Semjonovs un vīrietis ar dzeltenu, tuklu seju un putekļainām ūsām. Viņi abi, palieku- šies uz priekšu, gandrīz vai afekta stāvoklī sekoja kādam mazam, zaļam automobilim, kas Zvaigznes laukumā pagriezās uz apakšzemes dzelzceļa pusi.

Semjonovs norādīja uz to savam šoferim, taču caur mašīnu straumi bija grūti izlauzties. Beidzot viņi izlauzās un pilnā gaitā drāzās zaļajam automobilim šķērsām priekšā. Bet mašīna jau apstājās pie metropolitēna. No tās izlēca vidēja auguma cilvēks platā koverkota mētelī un nozuda pazemē.

Tas viss norisa divās trijās minūtēs Rollinga un Zojas acu priekšā. Viņa uzsauca šoferim, lai tas piebrauc pie metro. Viņi apstājās gandrīz reizē ar Semjonovā mašīnu. Žestikulēdams ar spieķi, viņš pieskrēja pie limuzīna, atvēra kristālā durvis un ierunājās briesmīgā uzbudinājumā:

— Tas bija Garins. Aizmuka. Vienalga. Šodien došos pie viņa uz Batinjolu, piedāvāšu izlīgumu. Rolling, vajag vienoties: cik jūs asignējat aparāta iegādei? Varat būt bez rūpēm — es rīkošos likuma ietvaros. Pie reizes, atļaujiet iepazīstināt jūs ar Stasu Tiklinski. Viņš ir solīds cilvēks.

Negaidīdams atļauju, Semjonovs pasauca Tiklinski. Tas piesteidzās pie greznā limuzīna, norāva platmali, klanījās un skūpstīja panes Monrozas rociņu.

Rollings, nesniegdams roku ne vienam, ne otram, zibsnīja acīm no limuzīna dziļumiem kā puma no krātiņa. Palikt uz laukuma ļaužu acu priekšā nebija saprātīgi.

Zoja ierosināja braukt brokastīs uz kreiso krastu, uz restorānu «La Peronse», kas šai gadalaikā maz apmeklēts.