Inženiera Garina hiperboloīds

43

— Šahs! — iesaucās profesors, vicinādams rokā iegūto zirgu. — Šahs un mats! Volf, jūs esat sakauts, jūs esat okupēts, jūs esat uz ceļiem, sešdesmit sešus gadus jūs maksāsiet reparācijas. Tāds ir augstās imperiālistiskās politikas likums.

— Revanšu? — noprasīja Volfs.

— O nē, mēs izbaudīsim visas uzvarētāja priekšrocības.

Profesors paplikšķināja Hlinovam pa ceļgalu:

— Ko jūs izlasījāt avīzē, mans jaunais, nesamierināmais boļševik? Septiņi sagriezti franči? Ko lai dara — uzvarētājiem allaž slieksme uz pārmērībām. Vēsture tiecas pēc līdzsvara. Pesimismu — rau, ko uzvarētāji atstiepj savās mājās kopā ar salaupīto. Viņi sāk pārlieku trekni ēst. Viņu māga netiek galā ar taukiem un sagandē asinis ar riebīgām indēm. Viņi griež cilvēkus gabalos, pakaras bikšu lencēs, metas lejā no tiltiem. Viņos izdziest mīlestība pret dzīvi. Optimisms — rau, kas paliek uzvarētiem nolaupītā vietā. Brīnišķīga cilvēka gribas īpašība — ticēt, ka viss iet uz labu šai pasaulē, kas

ir labākā no labākajām. Pesimisms ir jāizravē ar visām saknēm. Es lasīju jūsu Ļeņinu, mans dārgais … Viņš ir liels optimists. Es viņu cienu …

— Jums šodien lielisks noskaņojums, profesor, — drūmi piebilda Volfs.

— Vai zināt, kāpēc? — profesors atgāzās pītajā krēslā, viņa zods sakrunkojās, acis jautri, jauneklīgi zibsnīja no uzacu apakšas. — Es izdarīju ārkārtīgi interesantu atklājumu … Es saņēmu dažus aprēķinus, salīdzināju dažus datus un negaidīti nonācu pie apbrīnojama secinājuma… Ja Vācijas valdība nebūtu avantūristu banda, ja es būtu pārliecināts, ka mans atklājums nenonāks blēžu un laupītāju rokās, es laikam to publicētu … Tomēr nē, labāk klusēt…

— Ar mums, ceru, jūs varat dalīties, — ieminējās Volfs.

Profesors šķelmīgi piemiedza ar aci.

— Ko jūs, piemēram, teiktu, mans draugs, ja es piedāvātu godīgai Vācijas valdībai — jūs dzirdat, es uzsveru: «godīgai», šai vārdā es ietveru īpašu jēgu — piedāvātu neizsmeļamus zelta krājumus?

— No kurienes? — pavaicāja Volfs.

— Protams, no zemes …

— Kur atrodas šī zeme?

— Nav svarīgi. Jebkurā zemeslodes punktā … Kaut vai Berlines centrā. Bet es nepiedāvāšu. Es neticu, ka zelts varētu padarīt bagātus jūs, mani, visus Fričus, Mi- ķe(us … Droši vien mēs kļūtu vēl nabadzīgāki … Tikai viens cilvēks, — profesors pavērsa pret Hlinovu sirmu lauvas galvu, — jūsu tautietis, ieteica izlietot zeltu patiesi lietderīgi… Jūs saprotat?

Hlinovs iesmējās, pamāja.

— profesor, esmu radis uzklausīt jūs nopietni, — teica Volfs.

— Pacentīšos būt nopietns. Pie viņiem Maskavā sals ziemā sasniedz trīsdesmit grādus zem nulles, no trešā stāva izliets ūdens nokrīt uz trotuāra ledus lodīšu veidā. Zeme joņo starpplanētu telpā desmit piecpadsmit miljardus gadu. Pa šo laiku tai taču bija jāatdziest, velns parāvis! Es apgalvoju — Zeme jau izsenis būtu atdzisusi un staru veidā atdevusi starpplanētu telpai visu savu

siltumu. Jūs jautāsiet: bet vulkāni, ugunigā lava, karstie geizeri? Starp cieto, saules vāji sasildīto zemes garozu un visu zemes masu atrodas izkusušu metālu josla, tā saucamā olivīna josla. Tās izcelsme saistīta ar nepārtrauktu atomu sairšanu zemes pamatmasā. Šī pamat- masa ir lode, kuras temperatūra līdzinās starpplanētu telpas temperatūrai, tas ir, divi simti sešdesmit trim grādiem zem nulles. Sairšanas produkti — olivīna josla nav nekas cits kā šķidrie olivīna produkti, dzīvsudrabs un zelts. Spriežot pēc daudziem datiem, tie neatrodas nemaz tik dziļi: no piecpadsmit metru līdz trīs tūkstošiem metru. Berlīnes centrā var izurbt šahtu, un izkusušais zelts pats plūdis *gšā kā nafta no olivīna joslas dzilēm …

— Loģiski, vilinoši, bet neticami, — pēc klusuma brīža ierunājās Volfs. — Izurbt ar mūsdienu ierīcēm tik dziļu šahtu — nav iespējams…

Hlinovs uzlika roku uz izklātās «L'Entregent» lappuses.

— Profesor, šis uzņēmums lika man atcerēties sarunu aeroplānā, kad lidoju uz Berlīni. Izlauzties līdz zemes centra sairstošajiem elementiem nav nemaz tik neiespējami.

— Kāds tam sakars ar sagrieztajiem frančiem? — vaicāja profesors, atkal kūpinādams cigāru.

— Slepkavība Vildaurā izdarīta ar siltumstariem.

Pēc šiem vārdiem Volfs pievirzījās tuvāk galdam, viņa

vēsā seja saspringa uzmanībā.

— Ak, atkal jau šie stari! — profesors saviebās, kā ieņēmis ko skābu. — Blēņas, blefs, pīle, ko palaidusi Anglijas kara ministrija.

— Aparātu uzbūvējis krievs, es pazīstu šo cilvēku, — Hlinovs atteica, — tas ir talantigs izgudrotājs un liela mēroga noziedznieks.

Hlinovs izstāstīja visu, ko zināja par inženieri Gariņu: par viņa darbiem politehniskajā institūtā, par no

ziegumu Krestovkas salā, par dīvainajiem atradumiem vasarnīcas pagrabā, par Šeļgas izsaukšanu uz Parīzi un par to, ka patlaban acīm redzot noris mežonīga cīņa par Gariņa aparātu.

— Lūk, apstiprinājums, — Hlinovs norādīja uz fotogrāfiju, — tas ir Gariņa darbs.

Volfs drūmi pētīja uzņēmumu. Profesors izklaidīgi ierunājās:

— Jūs uzskatāt, ka ar siltumstariem var urbt zemi? Lai gan … trīstūkstoš grādu karstumā izkūst ir māli, ir granīts. Ļoti loti interesanti… Vai nevar šim Gariņam nosūtīt telegramu? Hm… Ja apvienotu urbšanu ar mākslīgo atdzesēšanu un uzstādītu elektriskos iežu smeļamos elevatorus, tad varētu cBiļi iespiesties … Mans draugs, jūs mani velnišķīgi ieinteresējāt. .

Līdz pulksten diviem naktī, ilgāk nekā parasts, profesors soļoja pa verandu un kala plānus, citu par citu brīnumaināku.