Inženiera Garina hiperboloīds

85

Pie Airēšanas kluba vārtiņiem stāvēja labi ģērbies pilsonis ar platiem vaigu kauliem un urķēja ar spieķi zemi. Viņš pacēla galvu un tik dīvaini paskatijās uz pienākušo Taraškinu un Ivanu, ka Taraškins salēcās. Ivans piespiedās viņam cieši klāt. Svešais teica:

— Es gaidu te kopš rīta. Vai šis zēns ir Ivans Gusevs?

— Kāda jums dala? — iešņācies noprasīja Taraškins.

— Piedodiet, vispirms ievērosim pieklājību, biedri. Mans vārds Artūrs Levī.

Viņš izvilka apliecību un atvēra to Taraškinam pie deguna:

— Es strādāju padomju pārstāvniecībā Parīzē. Vai jums ar to pietiek, biedri?

Taraškins norūca kaut ko nenoteiktu. Artūrs Levī izvilka no kabatas portfeļa fotogrāfiju, ko Šeļgam bija atņēmis Garins.

— Vai varat apliecināt, ka fotogrāfijā redzams šis pats zēns?

Taraškins bija spiests piekrist. Ivans mēģināja aiz- lavīties, bet Artūrs Levi cieši saspieda viņa plecu.

— Fotogrāfiju man nodeva Seļga. Man uzticēts slepens uzdevums — nogādāt zēnu pēc minētās adreses. Pretošanās gadījumā man viņš jāarestē. Vai esat ar mieru pakļauties?

— Mandātu? — Taraškins noprasīja.

Artūrs Levī parādija padomju vēstniecībā Parīzē izsniegtu mandātu ar visiem parakstiem un zīmogiem Taraškins ilgi to lasīja Nopūtās, salocīja četrām kārtām.

— Velns viņu sazin, it kā viss būtu pareizi. Varbūt viņa vietā var aizbraukt kāds cits? Zēnam jāmācās …

Artūrs Levī zobgalīgi iesmējās:

— Nebaidieties. Zēnam pie manis neklāsies slikti…

Taraškins piekodināja Ivanam pa ce]am rakstīt. Taraškina satraukums mazliet aprima, kad viņš saņēma no Ceļabinskas atklātni.

«Dārgais biedri Taraškin, slava darbam — braucam mēs tīri pieklājīgi, pirmajā kiasē. Ēdiens labs, arī apiešanās. Maskavā Artūrs Artūrovičs nopirka man cepuri, jaunus vatētus svārkus un zābakus. Tikai viena nelaime — garlaicība māc nost: Artūrs Artūrovičs cauru dienu klusē. Starp citu, Samaras stacijā sastapu vienu bezpajumtnieku, bijušo draugu. Es viņam iedevu, piedodiet, Jūsu adresi, droši vien atbrauks, gaidiet.»