Inženiera Garina hiperboloīds

68

Divdesmit astotajā no rīta K pilsētas laukumā bir- ģeri salasījās pulciņos un daži ar neizpratni, citi ar bažām sprieda par dīvainajām proklamācijām, kas ielu krustojumos ar sakošļātu maizi bija pielīmētas pie namu sienām.

«Ne varas iestādes, ne rūpnīcas administrācija, ne strādnieku biedrības — neviens nevēlējās uzklausīt mūsu izmisīgos brīdinājumus. Šodien — mēs esam par to pārliecināti — rūpnīcām, pilsētai, visiem iedzīvotājiem draud bojā eja. Mēs centāmies to novērst, taču amerikāņu baņķieru uzpirktie nelieši izrādījās nenotverami. Glābieties, bēdziet no pilsētas uz līdzenumu. Ticiet mums jūsu dzīvību, jūsu bērnu vārdā.»

Policija noskārta, kas rakstījis proklamācijas, un meklēja Volfu rokā. Bet viņš bija nozudis. Dienas vidū pilsētas varas iestādes izlīmēja afišas, brīdinājumu — nekādā gadījumā neatstāt pilsētu un nepadoties panikai, jo blēžu banda acīm redzot šonakt nodomājusi pasaim- niekot atstātajās mājās.

«Pilsoņi, jūs muļķo. Uzticieties veselajam sapratam. Blēži šodien pat tiks atrasti, saņemti ciet un nodoti likuma bardzībai.»

Varas iestādes bija trāpījušas naglai uz galvas: biedējošais noslēpums izrādījās skaidrs kā diena. Birģeri tūda) nomierinājās un drīz vien jau zobojās: «Makten veikli izdomājuši, saimniekotu šie ziķeri veikalos, dzīvokļos, ha-ha. Bet mēs, stulbie, visu nakti aiz bailēm drebinātos līdzenumā.»

Iestājās vakars, tāds pats kā tūkstoši vakaru, likdams kvēlot pilsētas logiem rieta blāzmā. Kokos norima putni. Pie upes, mitrajos krastos, iekurkstējās vardes. Pulkstenis- mūra baznīcas tornī nosita astoņi. No krodziņu logiem rāmi plūda gaisma, pastāvīgie apmeklē

tāji nesteigdamies mērcēja ūsas alus putās. Norima ari ārpilsētas restorāna «Pie piekaltā ģindeņa» saimnieks — soļoja pa tukšo terasi, zākāja valdību, sociālistus un ebrejus, pavēlēja aizvērt slēģus un aizbrauca ar velosipēdu uz pilsētu.

Sai stundā pa kalnu rietumu nogāzi, pa vientulīgu ceļu gandriz bez trokšņa un bez ugunīm joņoja automobilis. Blāzma jau bija nodzisusi, zvaigznes vēl nebija spožas, aiz kalniem atplaiksnījās vēss mirdzums — lēca mēness. Līdzenumā šur tur dzeltoja uguntiņas. Un vienīgi rūpnicu pusē neapklusa dzīve.

Virs kraujas, tur, kur beidzās pilsdrupas, sēdēja Volfs un Hlinovs. Viņi vēlreiz bija izlodājuši visus kaktus, uzkāpuši kvadrātveidīgajā tornī — nekur ne mazākās pazīmes, kas liecinātu par Gariņa priekšdarbiem. Vienu bridi viņi šķitās dzirdam tālumā aizdrāžam automobili. Viņi ieklausījās, lūkojās naktī. Vakars bija kluss, smaržoja pēc mūžsena zemes miera. Brīžam gaisa strāvas atvēdīja no lejas puķu valgmi.

— Skatījos kartē, — ierunājās Hlinovs. — Nokāpjot no kalniem rietumu virzienā, mēs šķērsosim dzelzceļu pie mazas lauku stacijas, kur pietur pasta vilciens, piecos trīsdesmit. Nedomāju, ka tur dežurētu policija.

Volfs atbildēja:

— Smieklīgi un muļķīgi tas viss iznāca. Cilvēks vēl pārāk nesen beidzis pārvietoties četrrāpus un piecēlies uz pakaļkājām, viņu vēl pārāk smagi nospiež tumsonīgi un dzīvnieciski gadsimtu miljoni. Briesmīga lieta ir cilvēku masa, ko nevada liela ideja. Cilvēkus nedrīkst atstāt bez vadoņiem. Viņiem uznāk vilinājums notupties četrrāpus.

— Ko nu jūs, Volf? …

— Esmu noguris, — Volfs sēdēja uz akmeņu kaudzes, atspiedis dūrēs spēcīgo zodu. — Vai kaut mirkli jums iešāvās prātā, ka divdesmit astotajā mūs tvarstīs kā blēžus un laupītājus? Ja jūs būtu redzējis, kādiem skatieniem pārmijās šie varas pārstāvji, kad es viņu priekšā līdu vai no ādas ārā … Ai, kāds es muļķis! Un viņiem taisnība, tur tas trakākais. Viņi nekad neuzzinās, kas viņiem draudēja …

— Ja nebūtu jūsu šāviena, Volf…

— Sasodīts! … Ja es nebūtu nošāvis greizi… Esmu gatavs simt gadu nosēdēt katorgas cietumā, lai tikai pierādītu šiem idiotiem..

Volfa balss tagad dobji atbalsojās pilsdrupās. Trīsdesmit soļu attālumā no runātājiem — gluži tāpat, kā mednieks zogas uz medņa dziesmu, — pussagruvušā mūra ēkā lavījās Garins. Viņš skaidri saskatīja divu cilvēku apveidus virs kraujas, dzirdēja katru vārdu. Klajumu starp mūra stūri un torni viņš pārrāpoja. Tai vietā, kur torņa pakājei piekļāvās «Piekaltā ģindeņa» spraiš- ļotā ala, gulēja smilšakmens kolonas gabals. Garins nozuda aiz tā. Atskanēja akmens šņirkstoņa un sarūsējušas dzelzs skrapstēšana. Volfs pietrūkās kājās:

— Vai dzirdējāt?

Hlinovs skatijās uz akmeņu kaudzi, zem kuras bija nozudis Garins. Viņi aizskrēja turp. Apgāja tornim apkārt.

— Te mitinās lapsas, — ieteicās Volfs.

— Nē, drizāk būs kliedzis kāds naktsputns.

— Jāiet prom. Mums sāk rādīties halucinācijas …

Kad viņi pienāca pie stāvās taciņas, kas veda no

drupām līdz kalnu ceļam, atskanēja otrais troksnis — šķiet, kaut kas nokrita un aizvēlās. Volfs sadrebēja ar visu augumu. Viņi ilgi klausījās, aizturējuši elpu. Pats klusums, likās, džinkstēja ausīs. «Guļu — guļu, guļu — guļu,» īsi un maigi, brīžam patālu, brīžam turpat virs galvas lidojumā iekliedzās neredzams vakarlēpis.

— Ejam.

— Jā, muļķīgi.

Šoreiz viņi apņēmīgi un neatskatīdamies sāka soļot lejup. Tas izglāba vienam no viņiem dzīvību.