Inženiera Garina hiperboloīds

93

Pasaulē bija septiņi brīnumi. Tautu atmiņā līdz mūsu dienām saglabājušies tikai trīs: Efesas Diānas templis1,

'Efesas Diānas templis — seno romiešu rrēness un medību dievietes svētnīca Efesā. So templi, kas bija izdaudzināts arhitektonisko formu daiļuma dēļ, 856. gadā pirms m. e. nodedzināja grieķis Herostrats, lai padarītu sevi slavenu.

Par astoto brīnumu, kā diendienā daudzināja Lamola kundze, bija uzskatāma šahta Zelta salā. Pie vakariņu galda nupat grezni iekārtotā pils zālē ar milzīgiem okeāna vēsmām pavērtiem logiem Lamola kundze pacēla kausu:

— Par brīnumu, par ģēniju, par drosmi.

Visa izmeklētā salas sabiedrība piecēlās un sumināja Lamola kundzi un Gariņu Visus bija aizrāvis darba drudzis un fantastiskās ieceres Lai tur, kontinentos, vaimanā par tiesibu mīdīšanu kājām. Nospļauties. Te dienu un nakti dobjā pazemes balsī dūc šahta, šķind elevatoru kausi, lauzdamies aizvien dziļāk un dziļāk uz neizsmeļamajiem zelta krājumiem. Sibīrijas taiga, Kali- fornijas gravas, Klondaikas sniega tuksneši — blēņas, sīkrūpnieciba. Zelts atrodas zem kājām jebkurā vietā, tikai jāizurbjas caur granītiem un verdošu olivīnu.

Nelaimigā Manceva dienasgrāmatās Garins atrada šādu ierakstu:

«Mūsu laikā, kad beidzas ceturtais ledus laikmets un ārkārtīgi strauji sāka attīstīties viena no dzīvnieku sugām, būtnes bez apspalvojuma, spējīgas pārvietoties uz pakaļkājām un apgādātas ar dažādu skaņu izteikšanai piemērotu mutes dobuma iekārtojumu, — zemeslode izskatās šādi:

Tās virskārta sastāv no sacietējušiem granītiem un dioritiem, kas izveido piecus līdz divdesmit piecus kilometrus biezu slāni. Sī garoziņa no ārpuses pārklāta ar jūras nogulām, bojā gājušu augu (akmeņogles) un bojā gājušu dzīvnieku (nafta) slāņiem. Garoza balstās uz otrā zemeslodes apvalka — izkusušiem metāliem — uz olivīna joslas.

Šķidrā olivīna josla vietumis, piemēram, dažos Klusā okeāna rajonos, pienāk tuvu zemes virspusei, līdz piecu kilometru dziļumam.

Šā otrā šķidrā apvalka biezums patlaban sasniedz vairāk nekā simt kilometru un palielinās par kilometru katros simt — tūkstoš gados.

Šķidrajā olivīna joslā jāizšķir trīs slāņi: zemes garozai tuvākais — vulkānu izmestie izdedži, lava; vidējais slānis — olivīns, dzelzs, niķelis, tas ir, elementi, no kuriem sastāv meteorīti, kas rudens naktīs zvaigžņu veidā krīt uz zemi, un, beidzot, trešais, apakšējais slānis — zelts, platīns, cirkonijs, svins, dzīvsudrabs.

Šie trīs olivīna joslas slāņi tikpat kā uz spilvena atdusas uz hēlija gāzes, kas sabiezināta līdz šķidram stāvoklim un rodas kā atomu sairšanas produkts.

Un, beidzot, zem šķidrās gāzes apvalka atrodas zemes kodols. Tas ir ciets, metālisks, tā temperatūra ir apmēram divi simti septiņdesmit trīs grādi zem nulles, tas ir, līdzinās pasaules izplatījuma temperatūrai.

Zemes kodols sastāv no smagiem radioaktīviem metāliem. Mums pazistami divi no tiem, kas atrodas Men- de|ejeva tabulas beigās, tie ir urāns un torijs. Bet šie elementi paši rodas, sairstot līdz šim dabā nepazīstamam ultrasmagam pamatmetalam.

Es atradu tā pēdas vulkāniskajās gāzēs. Tas ir metāls M. Šis metāls ir vienpadsmit reižu smagāks par platīnu. Tam piemīt ārkārtīgi spēcīga radioaktivitāte. Ja vienu kilogramu šā metala izceltu virszemē, viss dzīvais vairāku kilometru attālumā būtu pagalam, visi priekšmeti, kas pārklāti ar tā emanāciju[31], izstarotu gaismu.

Tā kā zemes kodola īpatsvaru veido pavisam astoņas vienības (dzelzs īpatsvars), kas vienmēr novedis pie aplamas domas, it kā kodols būtu no dzelzs, un tā kā nevar apgalvot, ka metāls M atrodas zemes kodolā, zem mil- jons atmosfēru spiediena, porainā stāvoklī, tad jānonāk pie vienigā secinājuma:

Zemes kodols ir tukša lode vai bumba no metala M, tā pildīta ar hēliju, kas milzīgā spiediena dēļ atrodas kristāliskā stāvoklī.

Šķērsgriezumā zemeslode izskatās šādi:

— D-kodols no metala M t-kristāliskais hēlijs

metals M, kas veido zemes kodolu, nemitīgi sairdams un pārvērzdamies citos vieglos metālos, atbrīvo kolosālu daudzumu siltuma. Zemes kodols sakarst. Pēc vairākiem miljardiem gadu sakarsīs visa zemeslode, uzsprāgs kā bumba, uzliesmos, pārvērtīsies gāzu lodē ar diametru līdz orbītai, kādu mēness apliec ap zemi, pamirdzēs kā maza zvaigzne un pēc tam sāks atdzist un atkal saruks lidz zemeslodes apmēriem. Tad atkal uz zemes radīsies dziviba, pēc miljardiem gadu parādīsies cilvēks, sāksies strauja cilvēces attistība, cīņa par augstāko pasaules sociālā iekārtojuma formu.

Tad zeme, sairstot atomiem, atkal nemitīgi sakarsīs, lai atkal uzliesmotu kā maza zvaigzne.

Tas ir zemes dzives riņķojums. Šādi riņķojumi notikuši neskaitāmas reizes un neskaitāmas reizes notiks nākotnē. Nāves nav. Ir mūžīga atjaunotne..»

To Garins izlasīja Manceva dienasgrāmatā.