Inženiera Garina hiperboloīds

96

Seši tūkstoši Zelta salas strādnieku un kalpotāju bija savervēti visās pasaules malās. Gariņa pirmais palīgs, inženieris Cermaks, kuram bija piešķirts gubernatora tituls, izvietoja darbaspēku pēc nacionalitātēm piecpadsmit iecirkņos, kas bija norobežoti cits no cita ar dzeloņdrāšu žogu.

Katrā iecirknī bija uzceltas barakas un lūgšanas nami, pēc iespējas nacionālā gaumē. Konservi, biskvīti, marmelāde, muciņas ar kāpostiem, rīsu, marinētām medūzām, siļķēm, cīsiņiem un viss cits tika pasūtīts (Amerikas rūpnīcām) tāpat ar nacionālām etiķetēm.

Divreiz mēnesī tika izsniegtas darba drēbes, ieturētas nacionālā garā, un reizi pusgadā — nacionālie svētku tērpi: slāviem — krokoti uzsvārči un vestes, ķiniešiem — zīda jakas, vāciešiem — žaketes un cilindri, itāliešiem — zīda veļa un lakādas kurpes, nēģeriem — ar krokodilu zobiem un karuļiem izrotāti gurnu lakati un tā tālāk.

Lai attaisnotu iedzīvotāju acīs šis dzeloņainās robežas, inženieris Čermaks noorganizēja provokatoru štatu. Tādu provokatoru pavisam bija piecpadsmit. Viņi kurināja nacionālo naidu: darbdienās mēreni, svētkos — līdz pat kautiņiem.

Salas policija, bijušie Vrangeļa virsnieki, kas valkāja Zojas ordeņa, mundieri — īsu baltas vadmalas žaketi ar zelta izšuvumiem un apstieptas kanārijkrāsas bikses„uzturēja kārtību, lai nacionalitātes neiznīcinātu cita citu.

Salīdzinot ar kontinentu, strādnieki saņēma milzīgu algu. Daži sūtīja naudu uz dzimteni ar pirmo tvaikoni, citi nodeva glabāšanā. Iztērēt nebija kur, tā kā tikai svētku dienās vientuļā aizā salas dienvidaustrumu krastā bija atvērtas dzertuves un Lunaparks.

Strādniekiem bija zināms, kādam nolūkam zemes dzīlēs tiek urbta milzīgā šahta. Garins visiem paziņoja, ka norēķina dienā viņš atjaus katram ņemt līdz tik daudz zelta, cik var panest uz muguras. Tāpēc salā nebija neviena cilvēka, kas ar satraukumu nevērotu, kā tērauda lentas aiznes uz okeānu zemes dzīļu iežus, kas nenoreibtu no dzeltenīgās dūmakas virs šahtas mutes.