Inženiera Garina hiperboloīds

21

Balts, stiklots, mirdzošs pazemes dzelzceļa ziemeļu- dienvidu līnijas vilciens ar klusu dārdoņu joņoja pa tumšām dzīlēm zem Parīzes. Līkumotajos tuneļos garām aiz- zibēja elektrisko vadu tīmekļi, cementa masīvā iedobtas nišas, kur, skrejošo uguņu apspīdēts, spiedās strādnieks, dzelteni burti uz melna fona: «Du Bonnet», «Du Bonnet», «Du Bonnet», apzīmēdami riebīgu dzērienu, kuru reklāmas ar varu dzina parīziešu apziņā.

Acumirklīga pietura. Pazemes gaismas pielieta stacija. Krāsaini reklāmu taisnstūri: «Brīnišķīgas ziepes», «Izturīgas bikšu lences», «Zābaksmērs ar lauvas galvu», «Autoriepas «Sarkanais sātans»», gumijas papēži, izpārdošana par lētām cenām universālos preču namos — «Luvra», «Daiļā puķu pārdevēja», «Lafajeta galerija».

Skaļš, smejošs pūlis — piemīlīgas universālveikalu pārdevējas, izsūtāmie zēni, ārzemnieki, jauni cilvēki apspīlētās žaketēs, strādnieki sviedrainos kreklos, kas sabāzti zem kumača jostām, — spiezdamies virzās uz vilcienu. Momentāli atbīdās stikla durvis … «O-o-o-o,» pārskan nopūta, un dāmu cepurītes, izbolītas acis, vaļā pavērtas mutes, sasarkušas, jautras, saniknotas sejas vienā virpulī sāk gāzties iekšā. Konduktori ķieģeļkrāsas blūzēs, ieķērušies rokturos, ar vēderu iespiež publiku vagonos. Blīkšķēdamas aizcērtas durvis; aprauts svilpiens. Vilciens kā ugunīga lenta ienirst pazemes melnajās velvēs.

Semjonovs un Tiklinskis sēdēja ziemeļu-dienvidu līnijas vagonā uz sānu sola, ar muguru pret durvīm. Polis nevarēja rimties:

— Palūgšu panu ņemt vērā — vienīgi pieklājība mani attur no skandāliem … Simtreiz es biju gatavs aizsvil- ties … It kā nebūtu ēdis brokastis pie miljardieriem! Es uzspļauju virsū šīm brokastīm … Nosaukt mani par nelieti!

— Eh, liecieties mierā, pan Stas. Mums maksā brangu naudu, no mums galu galā nekas netiek prasīts. Darbs nav bīstams, gandrīz vai patīkams: blandāmies pa krodziņiem un kafejnīcām..

— Es prasu, lai mani cienī!

— Rimsties, Stas, par cienīšanu naudu nemaksā!..

Pie durvim, aiz sola, kur sarunājās Tiklinskis un Semjonovs, atbalstījies ar elkoni pret vara stieni, stāvēja tas, kas kādreiz Arodbiedrību bulvārī sarunā ar Seļgu bija nosaucis sevi par Pjankovu-Pitkeviču. Viņa mēteļa apkakle bija uzcelta un aizsedza sejas apakšējo dalu, platmale uzvilkta virs acīm. Stāvēdams nevērīgi un laiski, pielicis pie mutes spieķa kaula rokturi, viņš vērīgi noklausījās visu sarunu starp Semjonovu un Tiklinski, pieklājīgi pavirzījās sāņus, kad viņi piecēlās, un izkāpa no vagona divas stacijas vēlāk — Monmartrā. Tuvākajā pasta nodaļā viņš nodeva telegramu:

«Ļeņingrada. Kritninālizmeklēšanas nodaļa. Seļgam. Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.»