Inženiera Garina hiperboloīds

17

Zoja Monroza uzturēja sakarus ar dažiem krievu emigrantiem. Vienam no tiem — Semjonovam viņa regulāri izmaksāja algu. Viņš bija karalaika izlaiduma inženieris ķīmiķis, pēc tam praporščiks, tad baltais oficieris un emigrācijā nodarbojās ar sīkām komisijām.

Zojas Monrozas dienestā viņš pārzināja pretizlūkošanu. Piegādāja viņai padomju žurnālus un laikrakstus, pienesa ziņas, pļāpas, baumas. Viņš bija izdarīgs, nasks un bez aizspriedumiem.

Reiz Zoja Monroza parādīja Rollingam izgriezumu no kāda Rēveles laikraksta, kur bija ievietots ziņojums, ka Petrogradā tiekot būvēts aparāts ar milzīgu graujošu spēku. Rollings iesmējās:

— Blēņas, ar to nevienu nenobaidīs … Jums pārāk sakairināta iztēle. Boļševiki nav spējīgi kaut ko uzbūvēt.

Tad Zoja ielūdza uz brokastīm Semjonovu, un viņš sakarā ar avīzes rakstu pastāstīja dīvainu atgadījumu:

— … Deviņpadsmitajā gadā Petrogradā īsi pirms savas bēgšanas es sastapu uz ielas draugu, poli, kopā ar viņu biju beidzis tehnoloģisko institūtu — Stasu Tiklinski. Plecos maiss, kājas aptītas ar paklāja strēmelēm, uz mēteļa ar krītu uzvilkti cipari — pēdas no stāvēšanas rindās. Vārdu sakot, viss, kā pienākas. Bet seja moža. Piemiedz ar aci. Kas tad nu? «Es,» saka, «tādu zelta bedri uzgāju — ai ļautiņi! — miljoni! Kur nu —

simtiem miljonu (zeltā, protams!).» Es, skaidra lieta, mācos virsū — pastāsti. Viņš tikai smejas. Tā ari šķīrāmies. Nedēļas divas pēc tam gāju pa Vasiļjevas salu, kur dzīvoja Tiklinskis. Atminējos par viņa zelta bedri, domāju, sak, palūgšu miljonāram pusmārciņu cukura. Iegāju. Tiklinskis gandrīz uz nāves gultas, roka un krūtis sabindēti.

— Kas tevi tā apstrādājis?

— Pagaidi, — atbild, — svētā jaunava palīdzēs — atlabšu, es viņu nositīšu.

— Ko?

— Garinu.

Un viņš pastāstīja, tiesa, juceklīgi un miglaini, nevēlēdamies atklāt sīkumus, par to, kā vecs paziņa, inženieris Garins, piedāvājis viņam izgatavot ogles sveces kādam tur aparātam ar neparastu graujošu spēku. Lai ieinteresētu Tiklinski, inženieris apsolījis viņam procentus no peļņas. Pēc mēģinājumu pabeigšanas Garins plānojis aizbēgt ar gatavo aparātu uz Šveici, izņemt tur patentu un pašam nodarboties ar aparāta ekspluatāciju.

Tiklinskis ar aizrautību sāka strādāt pie ogļu svecēm. Uzdevums bija tāds: iespējami mazāka apjoma svecei jāizdala iespējami lielāks siltuma daudzums. Aparāta uzbūvi Garins turēja slepenībā, stāstīja, ka viņa princips neparasti vienkāršs un tāpēc mazākais mājiens var atklāt noslēpumu. Tiklinskis piegādāja Gariņam pi- ramīdveidīgus ogļu klucīšus, bet nemaz nevarēja pierunāt viņu parādīt aparātu.

Tāda neuzticēšanās darīja Tiklinski vai traku. Viņi bieži ķildojās. Reiz Tiklinskis izsekoja Gariņu līdz vietai, kur viņš izdarīja mēģinājumus, — pussagruvušā namā, kādā nomaļā Petrogradas puses ielā.

Tiklinskis ielavījās tur Gariņam pa pēdām un ilgi klīda pa kādām kāpnēm, tukšām istabām ar izdauzītiem logiem, līdz beidzot pagrabā saklausīja spēcīgu skaņu, kas atgādināja tvaika strūklas šņākoņu un pazīstamo degošu ogļu sveču smaržu.

Viņš piesardzīgi nokāpa pagrabā, taču kāja aizķērās aiz ķieģeļu lauskām, paklupa, sacēla troksni un soļu trīsdesmit no sevis aiz arkas kvēpekļa gaismā ieraudzīja sašķobītu Gariņa seju. «Kas, kas tur?» Garins rne-

žonigi iekliedzās un šai pašā brīdī žilbinošs stars, ne resnāks par adāmo adatu, atrāvās no sienas un iegriezās Tiklinski šķērsām pār krūtīm un roku.

Tiklinskis atguva samaņu, gaismai austot, ilgi sauca pēc paliga un četrrāpus izvilkās no pagraba, noplūzdams asinīm. Viņu atrada garāmgājēji, ar rokas ratiņiem nogādāja mājās. Kad Tiklinskis izveseļojās, sākās karš ar Poliju; viņam nācās mukt no Petrogradas.

Sis stāsts atstāja uz Zoju Monrozu ārkārtīgu iespaidu. Rollings neticīgi vīpsnāja: viņš ticēja vienīgi smacējošo gāzu spēkam. Bruņukuģi, cietokšņi, lielgabali, milzīgas armijas — tas viss, pēc viņa domām, bija barbarisma paliekas. Lidmašīnas un ķīmija — lūk, vienīgie varenie kara ieroči. Bet nez kādi tur aparāti no Petrogradas — blēņas, tīrās blēņas!

Taču Zoja Monroza nelikās mierā. Viņa nosūtīja Sem- jonovu uz Somiju, lai no turienes ievāktu precīzas ziņas par Gariņu. Semjonovā nolīgts baltgvardu virsnieks pārgāja ar slēpēm krievu robežu, uzmeklēja Petrogradā Gariņu, runāja ar viņu un pat piedāvāja viņam strādāt kopā. Garins izturējās ļoti piesardzīgi. Acīm redzot viņam bija zināms, ka viņam seko no ārzemēm. Par savu aparātu viņš izteicās tikai tik daudz, ka cilvēku, kam tas piederēs, sagaida pasakaina varenība. Aparāta modeļa izmēģinājumi deva spožus rezultātus. Garins gaidīja vienigi beidzam darbus pie svecēm — piramīdām.