Inženiera Garina hiperboloīds

49

— Tātad jūs, Seļga, savām acīm redzējāt, kā darbojas aparāts?

— Redzēju un tagad zinu: lielgabali, gāzes, aero- plāni — tas viss ir bērnu paijiņas. Neaizmirstiet, Garins vairs nav viens … Garins un Rollings. Nāves mašīna un miljardi. Visu var gaidīt.

Hlinovs pacēla štoru un ilgi stāvēja pie loga, raudzīdamies uz smaragdzaļām lapām, uz veco dārznieku, kas ar grūtībām pārstiepa posmainas caurules dārza ēnainajā daļā, uz četriem melnajiem strazdiem; tie norūpējušies savā nodabā tekāja zem verbenas krūmiem, viika laukā no melnzemes sliekas. Debesis, zilas un daiļas, mūžīgā mierā klājās pār dārzu.

— Ļauj tikai tiem vaļu, lai izvēršas visā savā krāšņumā — Rollings un Garins, un gals būs klāt, — ierunājās Hlinovs. — Sī pasaule neglābjami aizies bojā … Te vienīgi strazdi dzīvo saprātīgi. — Hlinovs atgāja no loga. — Akmens laikmeta cilvēks bija nozīmīgāks, noteikti … Bez atlīdzības, vienīgi iekšējās tieksmes mudināts, pārklāja ar zīmējumiem alu sienas, domāja, sēdēdams pie uguns, par mamutiem, par pērkonu, par divaino dzīves un nāves riņķojumu un pats par sevi. Velns parāvis, cik tas bija cienījami!.. Smadzenes vēl mazas, galvaskauss biezs, bet garīgā enerģija tā vien zibsnija no viņa galvas.. Bet šie, pašreizējie, kāda velna pēc viņiem vajadzīgi lidaparāti? Nosēdini kādu frantu no bulvāra alā pretim paleolita cilvēkam. Tas, spalvains tēviņš, viņam jautātu: «Stāsti, — cik tālu tu esi aizdomājies šais simttūkstoš gados? …» — «Ak, ak,» sarosītos frants, «es, zināt, vairāk baudu civilizācijas augļus nekā domāju, senča kungs … Ja nebūtu skrandainā pūļa un briesmīgo revolūciju, tad mūsu pasaule būtu patiesi brī- num jauka. Sīs pastāvīgās krizes un revolūcijas — tas ir pārāk nogurdinoši …» — «Eh tu,» atbildētu sencis, ieurbdamies frantā kvēlojošām acīm. «bet man patīk domāt, es, rau, sēžu un cienu savas ģeniālās smadzenes. . Man gribētos ar tām caurdurt Visumu. .»

Hlinovs apklusa. Smīnēdams cieši ielūkojās paleolita alas nokrēslā. Papurināja galvu:

— Pēc kā tiecas Garins un Rollings? Pēc niezes. Lai arī viņu izpratnē tā ir vara pār pasauli. Tā tomēr nav nekas vairāk kā nieze. Pagājušajā karā krita trīsdesmit miljoni. Viņi pacentīsies noslaktēt trissimt. Garīgā enerģija atrodas visdziļākajā ģībonī. Profesors Reihers ēd pusdienas tikai svētdienā. Pārējās dienās viņa maltīte ir divas maizes šķēles ar marmelādi un margarinu — brokastīs un vārīti kartupeļi ar sāli — pusdienās. Tāda ir maksa par smadzeņu darbu … Un tā būs, kamēr mēs neuzspridzināsim visu viņu «civilizāciju», Gariņu neie- sprostosim trako namā, bet Rollingu nenosūtīsim par saimniecības vadītāju kaut kur uz Vrangeļa salu.. Jums taisnība, vajag cīnīties … Ko tur — esmu gatavs. Gariņa aparāts jāiegūst Padomju Savienībai..

— Aparāts būs pie mums, — aizvēris acis, noteica Seļga.

— Ar ko sakt?

— Ar izlūkošanu, kā jau tas pieņemts.

— Kādā virzienā?

— Garins patlaban, cik var spriest, trakā ātrumā būvē aparātu. Vildaurā viņam bija tikai modelis. Ja viņš pagūs uzbūvēt kaujas aparātu, tad viņu sagūstīt būs ļoti grūti. Vispirms — jāuzzina, kur viņš būvē aparātu.

— Būs vajadzīga nauda.

— Šodien pat aizbrauciet uz Grenelas ieiu, aprunājieties ar mūsu vēstnieku, esmu viņu mazliet informējis. Nauda būs. Otrkārt — jāsameklē Zoja Monroza. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ir gudra, nežēlīga sieviete, ar neapvaldītu fantāziju. Viņa Gariņu un Rollingu sasaistījusi uz nāvi. Šī sieviete ir viņu mahināciju atspere.

— Piedodiet, cīnīties ar sievietēm atsakos.

— Aleksej Semjonovič, viņa ir spēcīgāka par mums abiem … Viņa vēl daudz asiņu izlies.