Inženiera Garina hiperboloīds

25

Divnieks, divairu sarkankoka sacīkšu giks, graciozs kā vijole, līdzīgi šautrai tikko manāmi slīdēja pa upes spoguli. Abi airu pāri plakaniski vilkās pa ūdens virsu. Seļga un Taraškins baltās sporta biksītēs, līdz jostas vietai kaili, ar saules aprautām mugurām un pleciem sēdēja nekustīgi, sacēluši ceļgalus.

Stūrētājs, nopietns puisis jūrnieku cepurē un šallē, kas bija aptīta ap kaklu, vērās hronometrā.

— Tuvojas negaiss, — noteica Seļga.

Uz upes bija karsti, mežainajā krastā nekustējās neviena lapa. Koki likās pārmērīgi izstiepti. Debess tik loti pilna saules, ka tās kristalzilgā gaisma šķita krītam kristālu gāzmām. Sāpīgi žilbināja acis, spieda deniņos.

— Airus ūdenī! — nokomandēja stūrētājs.

Airētāji reizē pieliecās pie izplestajiem ceļgaliem, atvēzēja, iemērca airus, atgāzās, gandrīz apgulās, izstiepuši kājas, ieslīguši sēdekļos.

— Viens — divi …

Airi ieliecās, giks kā bulta aizslīdēja pa upi.

— Viens — divi, viens — divi, viens — divi! — komandēja stūrētājs.

Vienmērīgi un ātri, taktī ar sirds pukstiem — ieelpu un izelpu airētāju augumi savilkās, pārliekdamies pār ceļgaliem, un iztaisnojās kā atsperes. Vienmērīgi, asins plūsmas ritmā, saspringti strādāja muskuļi.

Giks šāvās garām izpriecu laivām, kur braucēji bikšturos bezpalīdzīgi kūļāja airus. Seļga un Taraškins airēdami raudzījās tieši sev pretī — uz stūrētāja pieri starp uzacīm, ieturēdami ar acīm līdzsvara līniju. No izpriecu laivām paguva tikai nosaukt pakaļ:

— Va velni! … Kā aizdiedza! …

Izbrauca jūrmalā. Atkal vienu minūti nekustīgi apgulās uz ūdens. Norausa sviedrus no sejas. Viens — divi! Pagrieza atpakaļ garām jahtklubam, kur kā sastinguši transparenti kristāliskajā tveicē nokarājās Ļeņingradas arodbiedrību sacīkšu jahtu milzīgās buras. Jahtkluba verandā spēlēja muziķa. Neplīvoja arī visgarām krastam izkārtie vieglie, krāsainie signālkarodziņi un vimpeļi. Upes vidū no laivām ūdenī metās brūni augumi, uzsiz- dami šļakatas.

Izslīdējis cauri peldētāju baram, giks iegāja Ņevkā, izšāvās pa tilta apakšu, dažas sekundes turējās blakus četrairu autrigeram [10] no kluba «Šautra», tad apdzina to (stūrētājs pār plecu noprasīja: «Varbūt paņemt tauvā?»), iebrauca šaurajā, kupli saaugušu krastu ietvertajā Kres- tovkā, kur sudraba vītolu zaļganajā ēnā slīdēja sieviešu mācību komandas sarkanie lakatiņi un kailie ceļgali, un apstājās pie Airēšanas skolas boniem.

Seļga un Taraškins uzlēca uz boniem, uzmanīgi nolika uz slīpajām laipām garos airus, noliecās pār giku un pēc stūrētāja komandas izrāva to no ūdens, pacēla uz rokām un ienesa platajos vārtos, šķūnī. Pēc tam pagāja zem dušas. Norīvējās, kamēr āda sarkana, un, kā piederas, izdzēra pa glāzei tējas ar citronu. Pēc visa tā viņi jutās kā nule piedzimuši šai brīnum jaukajā pasaulē, kas ir to vērta, lai beidzot ķertos pie tās labiekārtošanas.