Inženiera Garina hiperboloīds

60

Pagāja piecas dienas. Nekas netraucēja mieru mazajā Piereinas pilsētiņā K, kas gulēja zaļā un miklā ielejā netālu no slavenajām Anilīna kompānijas rūpnīcām.

Likumotajās ielās ar šaurām ietvēm no rīta jautri klaudzināja skolēnu koka pazoles, dunēja smagie strādnieku soļi, sievietes vizināja bērnu ratiņus liepu ēnā pie upes… No frizētavas iznāca frizieris buraudekla vestē un novietoja uz ietves kāpnītes. Māceklis uzlīda uz tām tīrīt jau tāpat mirdzošo izkārtni — vara šķīvi un baltu zirgasti. Kafejnīcā spodrināja spoguļstiklus. Uz milzīgiem riteņiem dārdināja rati ar tukšām alus mucām.

Tā bija vecā, rūpigi izslaucītā, spodrā pilsētiņa, klusa dienas stundās, kad saule silda kūkumaino plātņu bruģi, nesteidzīga balsu atdzīvināta saulrietā, kad no rūpnīcām atgriežas strādnieki un strādnieces, iedegas ugunis kafejnīcās un vecais laternu uzraugs īsā apmetnī, dievs vien zina cik vecā, iet, šļūkdams ar koka pazolēm, iedegt laternas.

Pa tirgus vārtiem nāca laukā strādnieku un birģeru sievas ar groziem. Agrāk grozi bija piekrauti ar putniem, dārzeņiem un augļiem, kārdinošiem kā Sneidersa[19] klusajā dabā. Tagad — daži kartupeļi, saišķitis sīpolu, kālis un nedaudz pelēkas maizes.

Savādi. Četros gadsimtos velns viņu zina cik bagāta kļuvusi Vācija. Kādu slavu piedzīvojuši viņas dēli. Kādās cerībās izstarojušas vācu zilās acis. Cik daudz alus notecējis pa atgāztajām rūsainajām bārdām. Cik biljonu kilovatu cilvēkenerģijas atbrīvojies …

Un tas viss veltigi. Virtuvītēs — sīpolu saišķītis uz podiņu dēļa, un sievietēm — senkrātas skumjas izsalkušajās acīs.

Volfs un Hlinovs, noputējušos apavos, uz rokas uzmestiem svārkiem, ar slapjām pierēm, pārgāja pār kuprainu tiltiņu un sāka soļot pa šoseju zem liepām uz K.

Saule grima aiz pazemiem kalniem, zeltainajā vakara gaismā vēl kūpēja Anilīna kompānijas dūmeņi. Korpusi, dūmeņi, dzelzceļa stigas, noliktavu kārniņu jumti pa kalnu nogāzi pienāca pie pašas pilsētas.

— Noteikti tur, — teica Volfs un norādīja ar roku uz rieta sārtotām klintīm. — Ja būtu jāizvēlas rūpnīcu apšaudei piemērotākais punkts, es izvēlētos vienīgi tur.

— Labi, labi, bet atlikušas tikai trīs dienas, Volf…

— Nekas, no dienvidiem nekādas briesmas nevar draudēt — pārāk tālu. Ziemeļu un austrumu sektori izvandīti līdz pēdējam akmenim. Trīs dienu mums pietiks.

Hlinovs pagriezās pret ziemeļos zilgmojošiem pakalniem, starp tiem gulēja tumšas ēnas. Tai pusē Volfs un Hlinovs šais piecās dienās bija izlodājuši katru ieplaku, kur varētu būt patvērusies kāda celtne — vasarnīca vai baraka ar logiem pret rūpnicām.

Piecas dienas un naktis viņi nebija novilkuši drēbes, gulējuši tikai pa nakts melnumu, nokrizdami, kur pagadās. Kājas bija pat mitējušās sāpēt. Pa akmeņainiem ceļiem, taciņām, taisni pār gravām un žogiem viņi izmala pa piepilsētas kalniem turpat simt kilometru. Taču nekur netika manīta pat vismazākā pazīme, kas liecinātu par Gariņa klātbūtni. Ceļā sastaptie zemnieki, fermeri, kalpotāji no vasarnicām, mežziņi, mežsargi tikai noplātīja rokas:

— Visā apkārtnē nav neviena iebraucēja, šejieniešus mēs pazistam.