Inženiera Garina hiperboloīds

88

Augu dienu pūta ziemelis, padebeši slīdēja zemu virs meža. Skumji šalkoja augstās priedes, liecās ciedru tumšās virsotnes, birdināja skujas lapegles. Mākoņi kaisīja krusas graudus, smidzināja lietu. Taiga bija kā izmirusi. Tūkstošiem verstu uz visām pusēm šalca skujas pār purviem, pār klinšainām sopkām. Ar katru dienu kļuva aukstāks, briesmīgāk dvašoja ziemelis no apvilktām debesim.

Likās, nekas cits šai tuksnesī nav saklausāms kā tikai galotņu svinīgā šalkoņa un vēja aurošana. Putni aizlaidušies, zvēri aizgājuši, noslēpušies. Cilvēks, ja nu vienīgi nāvi meklēdams, varētu iemaldīties šais vietās.

Tomēr cilvēks parādījās. Mugurā viņam bija skrandains zvērādu kažoks, zemu apjozts ar auklu, kājās lietū izburbuši briežādas zābaki. Seja apaugusi ar ilgus gadus neskūtas bārdas pinkām, sirmie mati krita uz pleciem Viņš ar grūtībām pārvietojās pa nokalni, atbalstīdamies uz bises, brīžam pazuzdams aiz stublājiem. Apstājās salīcis un sāka svilpot:

— Fuit, Maška, Maška.. Fuit…

No zāļu biezokņa pacēlās savvaļas āža galva ar striķa galu ap nobrāzto kaklu. Cilvēks pacēla bisi, bet āzis atkal nozuda zālē. Cilvēks ievaidējās, saguma uz akmens. Bise drebēja viņam starp ceļgaliem, galva noslīga. Tikai pēc krietna brīža viņš atsāka saukšanu:

— Maška, Maška..

Viņa aizmiglotās acis meklēja zālē šo vienigo cerību — pieradināto āzi: nošaut viņu ar pēdējo lādiņu, izkaltēt gaļu un izvilkt dzīvību vēl dažus mēnešus, varbūt pat lidz pavasarim.

Pirms septiņiem gadiem viņš meklēja iespēju realizēt savas ģeniālās ieceres. Viņš bija jauns, spēcīgs un trūcīgs. Liktenīgajā dienā viņš sastapa Gariņu, kas uzbūra viņam tik grandiozus plānus, ka viņš, pametis visu, nonāca šeit, vulkāna pakājē. Pirms septiņiem gadiem tika nolīsts mežs, uzcelta ziemas mītne, ierīkota laboratorija, radioraidītājs, kas saņēma strāvu no mazas hidro- stacijas Ciemata velēnu jumti, iegrimuši zemē, čurnēja starp milzigiem, kādreiz no vulkāna izmestiem akmeņiem, blakus šalkojošai mastu meža sienai.

Ļaudis, ar kuriem viņš bija šurp atnācis, — daļa nomira, citi aizbēga. Celtnes sagāzās, mazās hidrostaci- jas aizsprostu aizskaloja pavasara pali. Viss septiņu gadu darbs, visi apbrinojamie secinājumi, zemes dzīļu — olivina joslas pētījumi draudēja aiziet bojā tāda nieka dēļ kā Maška — āzis, kas nevēlas pienākt pa šāvienam, lai arī kā šo nolādēto lopu necenstos pielabināt.

Agrāk liktos nieka lieta — noiet pa taigu kādus trīssimt kilometrus līdz cilvēku apmetnei. Tagad kājas un rokas savilcis reimatisms, zobi izkrituši no cingas. Pēdējā ceriba bija pieradinātais āzis: vecis baroja to ziemas iztikai. Nolādētais lops pārtrina auklu un izmuka no krātiņa. Vecis paņēma bisi ar pēdējo lādiņu un staigāja, pielabinādams Mašku. Tuvojās vakars, satumsa mākoņu vāli, skaudrāk brāza vējš, šūpodams milzigas priedes. Nāca virsū ziema — nāve. Sažņaudzās sirds… Vai tiešām nekad vairs viņš neredzēs cilvēku sejas, nesēdēs pie krāsns uguns, ieelpodams maizes smaržu, dzīves smaržu? Vecis klusi iešņukstējās.

Pēc laba iaika — vēlreiz pasauca:

— Aļaska. Maška..

Nē. šodien par nošaušanu nav ko domāt… Vecis krekšķinādams piecēlās, kleimuroja atpakaļ uz ziemas mītni. Apstājās. Pacēla galvu, sniega pārslas iesitās sejā, vējš plucināja bārdu. Viņam likās … Nē. nē, tas ir vējš, droši vien iečīkstējās priede pret priedi … Vecis tomēr ilgi stāvēja, cenzdamies panākt, lai sirds nesistos tik skaļi.

— Ē-hej, — tikko dzirdami atskanēja cilvēka balss no Šaitana akmens puses.

Vecis ievaidejās. Acis aizmigloja asaras. Atplestajā mutē sitās pārslas. Sabiezējušā krēslā vairs neko nevarēja izšķirt. .

— Ē-hej, Mancev, — atkal vēja brāzienos ielauzās skanīga zēna balss. No nezālēm pacēlās āža galva, Maška pienāca pie veča un, saspicējis ausis, tāpat ieklausījās neparastajās balsīs, kas ienesa satraukumu šai tuksnesī … No labās, no kreisās puses tuvojās, sauca.

— Hej. . Kur jūs, Mancev? Vai esat vēl dzīvs?

Vecim trīcēja bārda, trīcēja lūpas, viņš plātīja rokas un neskanīgi atkārtoja:

— Jā, jā, esmu dzīvs.. Tas esmu es, Mancevs.

Nokvēpušie ziemas mājokļa baļķi vēl nekad nebija

piedzīvojuši tādu greznību. No vulkāniskajiem akmeņiem saliktajā pavardā sprēgāja uguns, katlos vārījās ūdens. Mancevs vilka nāsīs sen aizmirstās tējas, maizes, šķiņķa smaržas.

Nāca iekšā un gāja laukā skali cilvēki, ienesdami un raisīdami vaļā saiņus. Kāds vīrietis ar platiem vaigu kauliem pasniedza viņam krūzi ar kūpošu tēju, maizes riku.. Maize. Mancevs trīcēja pie visām miesām, aši košļādams ar smaganām. Kāds zēns, notupies zemē, līdzjūtīgi noraudzījās, kā Mancevs, nokodis no maizes rikas, ikreiz piespieda to pie pinkainās bārdas, it kā baidījās: vai nav sapnis visa šī dzīve, kas ielauzusies viņa pussagruvušā mājokli.

— Nikolaj Kristoforovič, vai patiešām jūs mani nepazīstat?

— Nē, nē, esmu atradis no cilvēkiem, — murmināja Mancevs, — es ļoti ilgi neesmu ēdis maizi.

— Es esmu Ivans Gusevs … Nikolaj Hristoforovič, es visu izdarīju, kā jūs bijāt licis. Atcerieties, vēl draudējāt man galvu noraut.

Mancevs neko neatcerējās, tikai blenza uz liesmu apspīdētajām, svešajām sejām. Ivans sāka viņam stāstīt, kā toreiz gājis caur taigu uz Petropavlovsku, slēpies no lāčiem, redzējis rudu kaķi teļa lielumā, briesmigi nobijies, bet kaķis un aiz tā vēl tris kaķi pagājuši garām; pārticis no ciedru riekstiem, kurus sameklējis vāveru ligzdās; Petropavlovskā nolidzis uz kuģa mizot kartupeļus; atbraucis uz Vladivostoku un vēl septiņus tūkstošus kilometru kratījies zem vagoniem ogļu kastēs.

— Es savu vārdu turēju, Nikolaj Hristoforovič, atvedu pie jums cilvēkus. Tikai jūs toreiz veltigi aprakstījāt manu muguru ar ķīmisko zīmuli. Vajadzēja vienkārši pateikt: «Ivan, vai apsolies?» — «Apsolos.» Bet jūs man uz muguras uzrakstijāt, varbūt kaut ko pret padomju varu. Vai tas ir glīti? Tagad jūs uz mani vairs necerat, es esmu pionieris.

Pieliecies pie zēna, Mancevs, šķobīdams lūpas, pavaicāja ķērkstošā čukstā:

— Kas ir šie cilvēki?

— Franču zinātniskā ekspedīcija, kad jums saka. Speciāli mani sameklēja Ļeņingradā, lai es atvestu viņus šurp. pie jums…

Mancevs sāpīgi satvēra zēna plecu:

— Vai Gariņu tiki redzējis?

— Nikolaj Hristoforovič, metiet draudus pie malas, aiz manis tagad stāv padomju vara… Jūsu vēstule uz mana kupra nokļuva drošās rokās … Garins man vairs nav nekas.

— Kāpēc viņi ir šeit? Ko viņi grib no manis? … Es viņiem neko neteikšu. Es viņiem neko nerādīšu.

Manceva seja tumši pietvīka, viņš satraukti atskatījās. Blakus viņam uz lāvas sēdēja Artūrs Levī.

— Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič. Ēdiet, atpūtieties.. Laika mums diezgan, agrāk par novembri no šejienes jūs neaizvedīsim.

Mancevs norausās no lāvas, viņa rokas trīcēja …

— Es vēlos runāt ar jums zem četrām acīm.

Viņš aizkleterēja līdz durvīm, kas bija sanaglotas no neaptēstiem, pussapuvušiem nomaļiem. Pagrūda tās. Nakts vējš ieklupa viņa sirmajās pinkās. Artūrs Levi devās Mancevam lidz tumsā, kur virpuļoja slapjš sniegs.

— Manā bisē pēdējais lādiņš … Es jūs nošaušu! Jūs ieradāties mani aplaupīt! — kliedza Mancevs, drebēdams aiz dusmām.

— Ejam, nostāsimies aizvējā. — Artūrs Levī aizvilka viņu, atbalstīja pret baļķu sienu. — Beidziet plosīties. Mani atsūtīja pēc jums Pjotrs Petrovičs Garins.

Mancevs krampjaini satvēra Levī rokas. Viņa pietūkuši seja ar izrieztiem plakstiem drebēja, bezzobainā mute šļupstēja:

— Garins ir dzīvs?… Viņš nav mani aizmirsis? Kopā badojāmies, kopā kalām lielus plānus. . Taču tas viss ir blēņas, murgi … Ko es šeit atklāju? … Es iztaustīju zemes garozu … Es guvu apstiprinājumu visiem maniem teorētiskajiem paredzējumiem … Es nebiju gaidījis tik spīdošus rezultātus… Olivīns ir te, — Mancevs piedauzīja ar slapjajiem briežādas zābakiem, — dzīvsudrabu un zeltu var smelt neierobežotā daudzumā. Klausieties, es iztaustīju ar isvilņiem zemes kodolu.. Tur velns zin kas notiek … Es apgriezu otrādi pasaules zinātni … Ja Garins varētu sagādāt simt tūkstošus dolāru, — ko visu mēs nedabūtu gatavu! …

— Garinam pieder miljardi, par Gariņu brēc visas pasaules avizes, — teica Levī, — viņam izdevās uzbūvēt hiperboloidu, viņš ieņēma salu Klusajā okeānā un gatavojas lielām lietām. Viņš gaida vienigi jūsu pētījumus par zemes garozu. Pēc jums atsūtis dirižabli. Ja laika apstākji neliks šķēršļus, pēc mēneša mēs varēsim uzsliet piestātnes mastu.

Mancevs uzgulās sienai, ilgi klusēja, nodūris galvu.

— Garins, Garins, — viņš atkārtoja ar sirdi plosošu pārmetumu. — Es iedevu viņam hiperboloida ideju. Es uzvedināju viņu uz domām par olivīna joslu. Par salu Klusajā okeānā pateicu es. Viņš apzaga manas smadzenes, sapūdēja mani nolādētajā taigā … Ko lai es tagad paņemu no dzīves — gultu, ārstu, mannas putru? … Garins, Garins … Svešu ideju gremotājs! …

Mancevs pacēla seju pret trakojošo sniega vētru:

— Cinga sagrauza manus zobus, ēdes saēda manu ādu, esmu gandrīz akls, manas smadzenes notrulinātas.. Vēlu, pārāk vēlu Garins atcerējies mani..