Inženiera Garina hiperboloīds

106

Kad nogranda eskadras zalve, Rollings stāvēja uz terases pie kāpnēm, kas veda lidz ūdenim. Viņš izņēma no mutes pipi un klausijās lidojošo lādiņu rēkoņā: vismaz deviņdesmit tērauda briesmoņi, pildīti ar melinītu un kodigo gāzi, drāzās uz salu, tieši Rollinga smadzenēs. Tie uzvaroši rēca. Likās, sirds neizturēs šīs skaņas. Rollings atmuguriski kāpās uz durvim granīta sienā. (Viņš jau sen bija sagatavojis sev pagrabā patvertni, kur paslēpties bombardēšanas gadījumā.) Šāviņi izsprāga jūrā, uzšļākdami gaisā ūdens stabus. Nogranda. Par tuvu mērķēts.

Tad Rollings sāka skatīties uz caurspīdīgā torņa galotni. Tur kopš vakarvakara sēdēja Garins. Apaļais kupols uz torņa gfiezās, tas bija redzams pēc meridionālo spraugu kustības. Rollings uzlika pensneju un iegrima vērošanā, atgāzis galvu. Kupols griezās ļoti ātri — pa labi un pa kreisi. Kustībā pa labi bija redzams, kā pa meridionālo spraugu virzās augšup un lejup hiperboloida stobrs.

Visbaismīgāko iespaidu atstāja steiga, ar kādu Garins rīkojās gar aparātu. Un — klusums. Salā nebija dzirdama neviena skaņa.

Te pēkšņi no okeāna atdunēja plata un dobja skaņa, it kā padebešos būtu pārplīsis burbulis. Rollings sakārtoja pensneju uz nosvīdušā deguna un raudzijās tagad uz eskadras pusi. Tur izplūda sēnēs trīs gubas balti dzeltenu dūmu. Pa kreisi no tām uzvirda skaraini mutuļi, asiņaini atplaiksnījās, pacēlās un izauga, izplūda ceturtā sēne. Atdunēja ceturtais pērkona grāviens.

Pensnejs aizvien vēl slīdēja nost no Rollinga deguna. Bet viņš vīrišķīgi stāvēja un skatījās, kā aiz horizonta izauga dūmu sēnes, kā visi astoņi amerikāņu eskadras līnijkuģi uzsprāga gaisā.

Atkal iestājās klusums salā, uz jūras un debesīs. Caurspīdīgajā tornī no augšas uz leju nozibēja lifts. Pilī noklaudzēja durvis, kāds sāka aplami svilpot foks- trotu, uz terases izskrēja Garins. Seja viņam bija izmocīta, sagurusi, mati — saslējušies stāvus.

Nepamanījis Rollingu, viņš sāka izģērbties. Noskrēja pa kāpnēm pie paša ūdens, novilka laša krāsas apakšbikses, zīda kreklu. Vērdamies uz jūru, kur vēl klīda dūmi pār eskadras bojā ejas vietu, Garins kasīja sev paduses. Viņa miesa bija balta kā sievietei, labi barota, viņa kailumā bija kaut kas neķītrs un riebīgs.

Viņš pārbaudīja ar kāju ūdeni, pietupēs pēc sievu paraduma pretim vilnim, sāka peldēt, bet tūdaļ izlīda laukā un tikai tagad ieraudzīja Rollingu.

— Ā! — viņš novilka. — Vai jūs arī taisījāties peldēties? Auksts, velns parāvis.

Viņš pēkšņi iesmējās drebelīgiem smiekliņiem, paķēra drēbes un, vicinādams tās, devās uz pili.

Vērdams vaļā milzīgās bronzas durvis, Garins pagriezās atpakaļ:

— Onkulīt, ejam brokastīs. Izmetīsim pudeli šampanieša.

107

Visdīvainākais Rollinga tālākajā rīcībā bija tas, ka viņš padevīgi aizvilkās brokastīs. Pie galda bez viņiem sēdēja tikai Lamola kundze, bāla un nerunīga aiz pārdzīvotā uztraukuma. Kad viņa cēla pie mutes glāzi, stikls šķindēja pret viņas vienādajiem, žilbinošajiem zobiem.

Rollings, it kā baidīdamies pazaudēt līdzsvaru, saspringti raudzījās vienā punktā — uz pudeles zelta korķi, kas bija izveidots tā paša nolādētā aparāta formā, ar kuru pirms dažām minūtēm tika iznīcināti visi Rollinga līdzšinējie priekšstati par spēku un varenību.

Garins ar slapjiem, nesaglaustiem matiem, bez apkaklītes, saburzītā un apsvilinātā žaketē trieca kaut kādus niekus, rīdams austeres, — vienā rāvienā izdzēra vairākas glāzes vīna:

— Tikai tagad sāku aptvert, cik briesmīgi esmu izsalcis.

— Jūs krietni pastradājāt, mans draugs, — klusi piebilda Zoja.

— Jāatzistas, vienu bridi bija baismīgi, kad horizontu ietina lielgabalu dūmi… Viņi tomēr aizsteidzās man priekša… Velni tādi… Būtu paņēmuši vienu ka- beļtauvu tālāk — no šā nama, vai prāts — no visas salas akmens uz akmens nepaliktu pāri …

Garins izdzēra vēl vienu glāzi vīna un, lai gan bija teicies esam izsalcis, ar elkoni atgrūda livrejā tērptu sulaini, kas atnesa ēdienu.

— Kā jūtaties, onkulīt? — viņš negaidīti pievērsās Rollingam un jau bez smīna ieurbās viņā ar acīm. — Tā kā būtu pienācis laiks nopietni izrunāties. Vai arī jūs gaidīsiet vēl satriecošākus efektus?

Rollings bez trokšņa nolika uz šķīvja dakšiņu un sudraba omāru pinceti, nodūra acis:

— Runājiet, es klausos.

— Jau sen tā vajadzēja … Es jau divas reizes esmu jums piedāvājis sadarboties. Cerams — jūs atceraties? Starp citu, es jūs nevainoju: jūs neesat domātājs, jūs esat no bifeļu sugas. Tagad piedāvāju vēlreiz. Brināties? Paskaidrošu. Es esmu organizators. Es pārveidoju visu jūsu smagnējo, vismuļķigākiem aizspriedumiem piestūķēto kapitālistisko sistēmu. Saprotams? Ja es to neizdarīšu, komunisti jūs apēdīs bez sāls un vēl ar baudu nosp|ausies. Komunisms — tas ir vienīgais dzīvē, ko es ienīstu … Kāpēc? Tas iznīcina mani, Pjotru Gariņu, veselu ieceru pasauli manās smadzenēs … Jums ir pamats jautāt, ko es darīšu ar jums, Rolling, kad man zem kājām neizsmeļami zelta krājumi.

— Jā, es jautāju, — Rollings nosēcās.

— Onkulīt, izdzeriet glāzi džina ar Kaijenas pipariem. Vai tiešām jūs kaut uz mirkli varējāt pieļaut domu, ka es grasos padarīt zeltu par mēsliem? Tiešām, es sagādāšu cilvēcei dažas karstas dieniņas. Es pievedīšu cilvēku pie baismīga bezdibeņa malas, kad viņš turēs rokās kilogramu zelta, kas maksā piecus centus [33].

Rollings pēkšņi pacēla galvu, blāvās acis jauneklīgi iedzalkstījās, mute izstiepās šķībā smīnā …

— Ahā! — viņš noķērcās.

— Tā gan — ahā! Vai beidzot sapratāt? … Un tad, šais vislielākās panikas dienās, mēs, tas ir, es, jūs un vēl trīs simti tādu pašu bifeļu, pasaules mēroga neliešu vai finansu karaļu, — izvēlaties nosaukumu pēc savas gaumes, sagrābsim pasauli aiz rīkles … Mēs nopērkam visus uzņēmumus, visas rūpnīcas, visus dzelzceļus, visu gaisa un jūras floti… Viss, kas mums vajadzīgs un kas var noderēt, būs mūsu. Tad mēs uzlaižam gaisā šo salu kopā ar šahtu un paziņojam, ka zelta krājumi pasaulē ir ierobežoti, zelts atrodas mūsu rokās, un zeltam tiek atdota atpakaļ agrākā funkcija — būt par vienotu vērtības mērauklu.

Rollings klausījās, atgāzies pret krēsla atzveltni, viņa mute ar zelta zobiem atvērās kā haizivij, seja tumši piesarka.

Tā viņš nekustīgi sēdēja, zibsnīdams ačelēm. Lamola kundze uz mirkli pat nodomāja: vai tikai veci neķers trieka.

— Ahā! — Rollings atkal ieķērcās. — Ideja ir drosmīga … Jūs varat cerēt uz panākumiem … Bet jūs neesat ņēmuši vērā visādus streikus, dumpjus …

— Tas viss ņemts vērā pirmām kārtām, — Garins strupi noteica. — Sākumā mēs ierīkosim milzīgas koncentrācijas nometnes. Visus, kas nebūs apmierināti ar mūsu režīmu, — aiz dzeloņdrātīm. Pēc tam — realizēsim likumu par smadzeņu kastrāciju. Tātad, dārgais draugs, jūs ievēlēsiet mani par vadoni? … Ha! (Viņš negaidīti piemiedza ar aci, un tas bija gandrīz šaušalīgi.)

Rollings nodūra pieri, sarauca uzacis. Viņam jautāja, viņ-a pienākums bija padomāt.

— Jūs piespiežat mani to darīt, mister Gariņ?

— Kā gan citādi, onkulīt? Vai tad uz ceļiem būs jālūdzas? Piespiežu, ja jūs paši vēl neesat sapratuši, ka jau sen gaidāt mani kā glābēju.

— Ļoti labi, — Rollings noteica caur zobiem un pastiepa Gariņam violetu, raupju roku.

— Ļoti labi, — Garins atkārtoja. — Notikumi attīstās strauji. Nepieciešams, lai kontinentā būtu pareizi noskaņoti trīssimt karaļu. Jūs uzrakstīsiet viņiem vēstuli par to, cik neprātīgi rīkojas valdība, sūtīdama floti ap

šaudīt manu salu. Jūs pacentīsieties sagatavot viņus «zelta panikai». (Viņš izsita knipi; piesteidzās livrejā tērptais sulainis.) Ielej vēl šampanieti. Tātad, Rolling, iedzeram par lielo vēsturisko apvērsumu … Vai ne, draudziņ, bet kaut kāds Musolīni ir vienkārši kucēns …

Pjotrs Garins vienojās ar misteru Rollingu … Vēsturei sānos bija ietriekti pieši, vēsture aizaulēkšoja, skandinādama ar zelta pakaviem pa muļķu galvaskausiem.