Inženiera Garina hiperboloīds

45

Parasti Volfs pēc viesošanās pie profesora atvadījās no Hlinova uz laukuma. Bet šoreiz viņš gāja blakus Hlinovam, klaudzinādams ar spieķi, nodūris saraukto seju.

— Tātad jūs uzskatāt, ka inženieris Garins pēc notikuma Vildaurā aizlaidies ar visu aparātu? — viņš jautāja.

— Jā.

— Bet «asiņainais atradums Fonteneblo meža», vai tas nevarētu būt Garins?

— Jūs gribat teikt, ka aparātu ieguvis Seļga? …

— Tieši tā …

— Arī man tas ienāca prātā … Jā, tas būtu ļoti jauki.

— Es domāju gan, — pacēlis galvu, ņirdzīgi noteica Volfs.

Hlincvs uzmeta sarunu biedram ātru skatienu. Abi apstājās. Iztālēm laterna apgaismoja Volfa seju — ļaunu smaidu, saltas acis, spītīgu zodu. Hlinovs ierunājās:

— Katrā ziņā tie visi ir tikai minējumi, pagaidām mums nav iemesla naidoties.

— Es saprotu, saprotu.

— Volf, ar jums es nedzenu viltu, bet stingri pastāvu — nepieciešams, lai Gariņa aparā» atrastos PSRS. Tikai ar šo vēlēšanos es padaru jūs par savu ienaidnieku. Goda vārds, dārgais Volf, jums ir ļoti miglains priekšstats par to, kas jūsu dzimtenei ir kaitīgs un kas derīgs.

— Jūs pūlaties mani apvainot?

— Piķis un zēvele! Lai gan — tiesa kas tiesa. — Hlinovs īsti krieviski, ko uzreiz ievēroja Volfs, pastūma cepuri uz sāniem un pakasīja aiz auss. — Vai tad pēc tam kad mēs viens otram ^sam apkāvuši septiņus miljonus cilvēku, var vēl apvajfloties par vārdiem? … Jūs esat vācietis no galvas līdz Kājām, bruņotais kājnieks, mašīnu ražotājs, jums pat nervi, manuprāt, ir no citas vielas. Klausieties, Volf, ja Gariņa aparāts nokļūtu rokās tādiem kā jums, ko tikai jūs neizstrādātu …

— Vācija nekad nesamierināsies ar pazemojumu.

Viņi nonāca pie mājas, kur pirmajā stāvā Hlinovs

īrēja istabu. Klusēdami atvadījās. Hlinovs iegāja vārtos. Volfs stāvēja, lēni viļādams zobos apdzisušo cigāru. Pēkšņi pirmajā stāvā atvērās logs, pa to satraukts izliecās Hlinovs:

— Ā … Jūs vēl šeit? … Paldies dievam. Volf, telegrama no Parīzes, no Seļgas … Klausieties: «Noziedznieks aizmucis. Esmu ievainots, tik drīz necelšos. Pasaulei draud lielas, neizmērojamas briesmas. Nepieciešama jūsu klātbūtne.»

— Es braucu jums līdz, — noteica Volfs.