Inženiera Garina hiperboloīds

110

— Nu, Ivan, kā ar veselību?

Seļga noglāstīja zēna galvu. Ivans sēdēja pie viņa mazā piekrastes namiņā, pie loga, skatījās uz okeānu. Mājiņa bija uzcelta no piekrastes akmeņiem, apmesta ar gaišdzelteniem māliem. Aiz loga pa zilo okeānu, balti putodami, vēlās viļņi, sašķīda pret rifiem, pret vientuļā līcīša smilšaino krastu, kur dzīvoja Seļga.

Ivanu atveda pusdzīvu ar gaisa kuģi. Seļga darīja visu iespējamo, lai zēns izveseļotos. Ja salā nebūtu bijis pašu cilvēks, tad diez vai Ivans būtu palicis dzīvs. Viņa locekļi bija apsaldēti, pats apaukstējies, turklāt viņu nospieda drūmas domas: bija noticējis cilvēkiem, pūlējies cik spēdams, bet kas iznāca?

— Man, biedri Seļga, tagad ceļš uz Padomju Krieviju ir slēgts, notiesās.

— Rimsties, muļķīt. Tu ne pie kā neesi vainīgs.

Gan sēdēdams krastā uz akmens, gan ķerdams krabjus vai klaiņodams pa salu starp brīnumiem, kūsājošu darbu, svešiem rosīgiem cilvēkiem, Ivans ik pa brīžam ar skumjām acīm vērās uz rietumiem, kur okeānā grima spožā saules ripa, kur vēl tālāk aiz saules atradās Padomju Dzimtene.

— Laukā nakts, — viņš ierunājās klusā balsi, — pie mums Ļeņingradā — rīts. Biedrs Taraškins sadzērās tēju ar baltmaizi, aizgāja uz darbu. Krestovkas salas klubā drīvē laivas, pēc divām nedēļām uzvilks karogu.

Kad zēns atlaba, Seļga sāka viņam uzmanīgi izskaidrot radušos stāvokli un redzēja, tāpat kā savā laikā Taraškins, ka Ivans visu aptver jau pusvārdā un noskaņots nesamierināmi, padomju garā. Ja tikai negaustos pēc Ļeņingradas — būtu zelta puika.

— Nu, Ivan, — kādu dienu priecīgi teica Seļga, — nu, Vaņuška, drīz sūtīšu tevi uz mājām.

— Paldies, Vasilij Vitaļjevič.

— Tikai vispirms vajadzēs izdarīt kādu darbiņu.

— Labprāt.

— Vai tu esi veikls kāpelētājs?

— Sibīrijā, Vasilij Vitaļjevič, rāpos piecdesmit metru augstos ciedros pēc čiekuriem, uzkāpsi — un zeme no turienes nav saredzama.

— Kad vajadzēs, pateikšu tev, kas darāms. Bez vajadzības neblandies pa salu. Labāk pamakšķerē, ķer jūras ežus.