Inženiera Garina hiperboloīds

74

— Ormani, dzen, dzen, cik jaudas… Klausos, Lamola kundze … Tātad … Kamēr es gaidīju smēķētavā …

— Es uzkāpu savā istabā. Nometu cepuri un mēteli. Es neievēroju, ka skapis, kas bija aizlikts priekšā durvīm uz blakusnumuru, stāvēja atvilkts sāņus. Nebiju vēl paguvusi pieiet pie spoguļa, kad atvērās durvis — un manā priekšā Rollings… Bet es zināju, ka vēl vakar viņš atradās Parizē. Es zināju, ka viņš briesmīgi baidās lidot pa gaisu … Bet, ja viņš tomēr ieradies, tad tas tiešām viņam ir dzīvības vai nāves jautājums … Tagad es sapratu, kas viņam padomā … Bet tobrīd es vienkārši iedegos dusmās. Ievilināt, izlikt man slazdus… Es viņam sarunā ju velns zin ko … Viņš aizspieda ausis un izgāja laukā …

— Viņš nokāpa smēķētavā un aizsūtīja mani uz jahtu …

— Skaidrs … Esmu gan es muļķe!.. Bet visas šīs dejas, vīns, blēņas … Jā, jā, mīļais draugs, kad uzsākta ciņa — blēņas jāmet pie malas.. Pēc divām trim minūtēm viņš atgriezās. Es piedāvāju: izskaidrosimies.. Viņš — nekaunigā balsī, kādā nekad agrak nebija uzdrīkstējies ar mani runāt: «Man nav ko skaidrot, jūs tupēsiet šai istabā, kamēr es jūs neatbrīvošu …» Tad cirtu viņam pļaukas …

— Jūs esat ista sieviete, — jūsmīgi noteica Jansens.

— Ak mīļais draugs, tā bija mana otrā muļķība. Bet ir gan zaķapastala! … Pacieta četrus pliķus.. Stāvēja ar trīcošām lūpām… Tikai mēģināja atvairīt manu roku, bet tas viņam dārgi maksāja. Un, beidzot, trešā muļķība: es sāku raudāt…

— O, nelietis, nelietis! …

— Pagaidiet, Jansen.. Rollings nepanes asaras, tās viņu padara vai traku … Viņš labāk paciestu vēl četrdesmit pļaukas… Tad viņš pasauca poli, tas stāvēja aiz durvīm. Viņiem viss bija norunāts. Polis iesēdās krēslā. Rollings man pateica: «Vajadzības gadījumā viņam pavēlēts šaut.» Un aizgāja. Es ņēmos apstrādāt poli. Pēc stundas Rollinga nodevīgais plāns man bija skaidrs visos sīkumos. Jansen, mīļais, uz svariem likta mana laime… Ja jūs man nepalīdzēsiet, viss pagalam.. Dzeniet, dzeniet ormani …

Kariete aiztraucās pa krastmalu, kas šai stundā pirms rītausmas bija tukša, un apstājās pie granīta kāpnēm, kur lejā, eļļaini melnā ūdeni, zvalstījās dažas laivas.

Mazliet vēlāk Jansens, turēdams uz rokām Lamola kundzi, nedzirdami uzkāpa pa nolaistām virvju kāpnēm uz «Arizonas» borta.