Inženiera Garina hiperboloīds

34

Aeroplāns tuvojās zemei virs Kauņas. Zaļais, lietus apslacītais lauks ātri skrēja preti. Lidaparāts paripoja kādu gabalu un apstājās. Maui^ņā izlēca pilots. Pasažieri izkāpa ielocīt kājas. Uzsmēķēja papirosus. Seļga, pagājis sānis, atlaidās zālē, aizlika rokas aiz pakauša, un dīvaini viņam bija vērties tālajos mākoņos ar zilganām pamatnēm. Viņš nupat bija atradies tur, lidojis starp viegliem sniega kalniem, virs zilgmojošām iegruvēm.

Viņa debesu sarunu biedrs. Hlinovs, mazliet vīstīdamies apvalkātā mētelītī, stāvēja pie pelēkā, rievotā putna spārna. Cilvēks kā cilvēks, pat cepure Ļeņingradā šūta.

Seļga iesmējās:

— Dzīve tomēr ir varen jauka. Velnišķīgi jauka!

Kad lidmašīna pacēlās no Kauņas aerodroma, Seļga

apsēdās blakus Hlinovam un pastāstīja viņam, nesaukdams nevienu vārdā, visu, ko zināja par Gariņa neparastajiem eksperimentiem, un to, ka par tiem acīm redzot ļoti interesējas ārzemēs.

Hlinovs pajautāja, vai Seļga redzējis Gariņa aparātu.

— Nē. Aparātu vēl neviens nav redzējis.

— Tātad tas viss tikai minējumi un pieņēmumi, turklāt fantāzijas izpušķoti?

Tad Seļga pastāstīja par pagrabu pussagruvušajā vasarnīcā, par sagraizītiem tērauda gabaliem, par kastēm ar ogles piramīdām. Hlinovs piekrītoši māja, piebalsoja:

— Tā, tā. Piramīdas. Ļoti labi. Saprotu. Sakiet, ja tas nav pārāk liels noslēpums, — vai jūs nestāstāt par inženieri Gariņu?

Seļga bridi klusēja, vērdamies Hlinovam acīs.

— Jā, — viņš atbildēja, — par Gariņu. Jūs pazīstat viņu?

— Ļoti ļoti apdāvināts cilvēks, — Hlinovs saviebās, it kā būtu ieņēmis ko skābu. — Neparasts cilvēks. Taču stāv ārpus zinātnes. Godkārīgs. Pilnīgi izolēta persona. Avantūrists. Ciniķis. Ģēnija dotumi. Neapvaldīts temperaments. Cilvēks ar mežonīgu fantāziju. Bet viņa apbrīnojamo prātu vienmēr tirda zemiskas vēlēšanās. Viņš sasniegs daudz un beigs vai nu ar nepārtrauktu dzeršanu, vai arī mēģinās «sašausmināt cilvēci» … Ģēnijam vairāk kā jebkuram citam vajadziga visstingrākā disciplīna. Tas ir pārāk atbildīgi.

Sarkani plank-ami atkal iekvēlojās Hlinova vaigos.

— Apgaismots, disciplinēts prāts — vislielākais svētums, brīnumu brīnums. Uz Zemes — smilšu graudiņa pasaules izplatījumā — cilvēks ir viena miljarddaļa no vismazākā lieluma… Un šai sīksīkai daļiņai, kas caurmērā dzīvo sešdesmit Zemes apgriezienu ap Sauli, piemīt prāts, kas aptver visu izplatījumu.. Lai saprastu to, mums jāpāriet uz augstākās matemātikas valodu … Bet ko jūs teiktu, ja jums no laboratorijas paņemtu kādu ļoti dārgu mikroskopu un sāktu ar to dzīt naglas? … Tieši tā Garins rīkojas ar savu ģēniju … Es zinu, viņš izdarījis lielu atklājumu infrasarkano staru tālpārraides novadā. Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par Grindela- Matīza [13] nāves stariem? Nāves stari izrādījās tīrās blēņas. Bet princips ir pareizs. Tūkstoš grādu karsti siltum- stari, paralēli raidīti, karā var būt drausmīgs iznīcināšanas un aizsardzības līdzeklis. Jāpanāk vienīgi, lai staru kūlis neizkliedētos. Tas līdz šim nebija sasniegts. Spriežot pēc jūsu vārdiem, Gariņam, redzams, izdevies uzbūvēt šādu aparātu. Ja tas tā, tad atklājums ir ļoti nozīmīgs.

— Man jau sen liekas, — Seļga atsāka, — šis izgudrojums ož pēc lielas politikas.

Kādu brīdi Hlinovs klusēja, tad pat ausis viņam iekvēlojās.

— Sameklējiet Gariņu, paņemiet viņu aiz apkakles un kopā ar aparātu nogādājiet atpakaļ uz Padomju Savienību. Aparāts nedrīkst nokļūt mūsu ienaidnieka rokās. Pajautājiet Gariņam, — vai viņš apzinās savu pienākumu? Bet ja nu viņš tiešām ir neģēlis… Tad dodiet viņam, velns parāvis, naudu — cik viņš vēlas… Vai arī nogaliniet viņu …

Seļga pacēla uzacis. Hlinovs nolika klausāmās austiņas uz galdiņa, atslīga, aizvēra acis.

Aeroplāns slīdēja virs līdzeniem tīrumu kvadrātiem, virs taisnajām ceļu līnijām. Tālumā, no augstuma, starp zilganajiem ezeru plankumiem vīdēja brūnā Berlīnes karte.