Magelāna mākonis

VIESIS NO IZPLATĪJUMA

Pēc dažām dienām mēs devāmies ceļā. Pirms tam Gea vēl piecas reizes aplidoja ap Zemi. Sai laikā tai pievienojās daudz lielu un mazu kuģu, sastādot tās goda sardzi, kas mūs pavadīja līdz pat Marsa orbītai — septiņdesmit miljonus kilometru. So attālumu, tāpat kā visu pārējo ceļu cauri Saules sistēmas telpai, Gea veica samērā lēni, jo daudzo planētu un citu gravitējošo ķer­meņu tuvumā tā nevarēja attīstīt pilnu ātrumu. Tādēļ sešsimt visdažādākā lieluma raķešu, kas mūs pavadīja, varēja mums sekot bez grūtībām. Izkārtot šādu milzīgu floti nebija nekāds vieglais uzdevums, bet astrogāti to lieliski atrisināja. Mums pa priekšu tūkstoš kilometru plašā telpā traucās plakangalvainās pasažieru raķetes, ap kurām lidinājās mazu kuģīšu spieti, te atdalīdamies no saviem bāzes kuģiem, te atgriezdamies uz tiem, īdi papildinātu degvielas krājumus. Virs un zem Geas kāsī lidoja sudrabainas laiviņas, kuru dzinēju izmestās uguns strūklas krustām šķērsām izvagoja zvaigžņotās debesis, bet aiz mums, cik tālu vien sniedzās skatiens, bija redzamas citas, arvien mazākas raķetes, kuras bei­dzot izzuda debesu plašumā, un tikai reizēm, kad visa šī bezgala garā kolona manevrējot grieza ceļu kādam asteroīdam vai meteorītu straumei, saules apgaismotas, tālumā uzliesmoja šo raķešu bruņas; tad dažas sekun­des izplatījumā iemirgojās sīkas uguntiņas, kas izzuda tikpat ātri, kā bija radušās, — it kā īsā brīdī tur dzimtu un izdzistu tūkstošiem zvaigžņu. Mūsu ceļš gāja liku loču. Bez kartēs atzīmētajiem meteorītu spietiem un as­teroīdiem mums nācās vēl apiet arī tās joslas, pa kurām kursē milzīgas automātiskas preču raķetes, kas piegādā Marsam ūdeni, So raķešu trasi mēs šķērsojām septiņ­tūkstoš kilometru augstumā, tā ka tikai caur lejup pa­vērstajiem teleskopiem varēja saskatīt sīkos ķermenīšus šaudāmies šurp un turp pa ceļu, ko iezīmēja paretam iz­kaisīti gaismas signāli.

Pēc trim stundām sasniedzām Mēnesi. Kad lidojām tam garām, dienvidu puslodes observatorijas mūs sveica ar grandiozu uguņošanu, izšaudamas izplatījumā des­mitiem tūkstošu krāsainu raķešu; pat pēc stundas, kad Zemes pavadoņa sudrabaino puslodi jau sāka pārklāt ēna, pie debesīm vēl arvien bija redzamas izklīstošo fos- forescējošo dūmu strūklas. Mēs ilgi vērojām Mēnesi, kas kādu laiku aizklāja mūsu skatienam Zemi, bet tad atkal iznira tās maigais, zilgani vizošais disks. Pēdējā laikā uz Mēness notika plaši kalnrūpniecības darbi; caur Geas teleskopiem Mākoņu jūrā skaidri varēja sa-; redzēt torņa buldozeru un ekskavatoru pulkus neveikli čāpojam pa smagajām smiltīm un sprādzienus, kas pēc noteiktiem laika sprīžiem raidīja gaisā putekļu māko­ņus, aizsedzot tuksnešu vienmuļo mirgojumu. Mums arvien attālinoties no Mēness un uzņemot kursu uz Marsu, Mēness disku sāka aizklāt it kā milzīgu nakts- taureņu bari: tās vienkārši bija raķetes — Geas pava­dones. Divdesmit sešu miljonu kilometru attālumā no Marsa mēs šķērsojām tā orbītu. Sarkanais debess ķer­menis bija pārripojis pāri debesīm no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem un vienā naktī kļuvis tik maziņš, ka no rīta televizora ekrāna malā izskatījās kā sīks, sārts plankumiņš. Tikai tagad mūsu pavadones sāka posties atpakaļceļam un manevrēdamas pulcējās vienu- -viet. Zvaigžņainajā tumsā ik brīdi noplaiksnījās sarkankvēlošu dūmu mākonīši — tas bija signāls «atbrīvot ceļu». Raķetes pacēlās augšup, spirāliski atlidoja sānis, un izplatījums ap Geu, kas, izslēgusi dzinējus, lēni pla­nēja Saules pievilkšanas spēka ietekmē, pamazām at­brīvojās, līdz pulksten septiņos vakarā ēteru pēdējo reizi piepildīja vesels skaņu jūklis: visas raidstacijas cita caur citu pūlējās nodot mums daudzu tūkstošu pavadītāju novēlējumus. Zemes raķetes laidās prom kā nepārredzams sudrabvizošu zivju bars izplatījumā. Tās pamazām attālinājās no mums, līdz tumsu pāršķēla gari prožektoru stari, kurus aizlidojošie kuģi meta uz Geas sudrabotajām bruņām, tā ka mūs apņēma varens, rubīnsārts zaigojums un no klājiem vairs nevarēja sa­redzēt debesis; vispirms iedarbes, tad pirmās, otrās un, beidzot, trešās pakāpes dzinēju vārstuļos uzliesmoja uguns, un Gea, atstādama aiz sevis garu, dziestošu liesmu kūli, aiztraucās bezgalībā. Raķešu sudrabvizo- šais bars, kas viņu pavadīja un arvien vēl dreifēja dien­vidrietumu pusē, attālinājās sākumā kā gaišām ugun­tiņām nosēts lauks, tad kā dzirksteļu mākonis, kas mir­goja gaišāk un jautrāk nekā zvaigznāji, un beidzot pārvērtās par pelēcīgu putekļu saujiņu, kas drīz iz­plēnēja, izira visu aptverošajā tumsā. Tikai Zeme vēl arvien mirdzēja kā gaiša, zilgana zvaigzne ar diviem dzelteniem atomsauļu poliem. Kaut gan bija jau nakts, neviens neatstāja klājus. Arī tad, kad milzīgā pavadī­tāju flote bija izzudusi tukšumā, mēs turpinājām rau? dzīties tumsā, lai mūsu skatieni pēc iespējas ilgāk vēi kavētos pie Zemes.

Pa šo laiku Gea nepārtraukti kāpināja ātrumu. Drīz sasniedzām 200 kilometrus sekundē un tā lidojām posmā starp Marsu un Jupiteru. So milzīgo telpas daļu pilnīgi pamatoti sauc par raķešu kapsētu — tik daudz atmiņu par avārijām šeit glabā tukšums. Te virpuļo mil­joniem škautnainu dzelzs šķembu — kādas planētas atliekas. 'Kādreiz šī planēta te bija riņķojusi, bet,

nejauši pievirzījusies pārāk tuvu Jupiteram, tā nebija spējusi pretoties šī milža neatvairāmajam spēkam.

Ters Akonjans, kuram patlaban bija mazāk darba, uzaicināja mani pie sevis patērzēt. Nopratu, ka viņš grib tuvāk iepazīties ar vienu no ārstiem, kam jāstāv nomodā par ekspedīcijas dalībnieku veselību. Devos pie viņa tieši no ambulances. Astrogāta dzīvokļa portāls bija celts pēc Nonnas projekta, un viņa ar to ļoti lepo­jās. Portālu veidoja pienbalta stikla plāksne gandrīz visas sienas garumā un divas kolonas. Kreisā kolona bija koka stabs, kurā attēlotas cita uz citas sastatītas atbaidošas maskas ar atņirgtām, melnām, it kā nokvē­pušām taisnstūra lūpām. To tukšie acu dobumi blenza uz pretējo pusi, kur no grīdas flīzēm izauga gaiša, slaida kolona — ikreiz, uzskatot to, šķita, ka tā ir nu­pat sastingusi kustība. Kolona atgādināja gan asnu, kas tiecas pretim saulei, gan vingru jaunavas augumu, kad tā izslējās taisni. Uz akmens palodas bija uz­raksts «Ceļā uz zvaigznēm».

Ters Akonjans gaidīja mani sēžu zālē. Uz šīs plašās telpas sienām griezās spilgtu krāsu viesulis — vesela rudenīgu toņu gamma, un gaisu likās caurstrāvojam rudens noskaņa, ko izstaroja zeltainā bronza, dzeltē­jošais purpurs un kvēlojošais karmīns. Zāles četros stū­ros bija izveidotas nišas. Tanīs stāvēja skaistās līnijās veidoti automāti; to daļēji caurspīdīgajos korpusos elektriskās dzirkstis pulsēja tik rāmi un cienīgi, it kā šie kristālā un berilija eņģeļi apcerētu savu likteni, tādēļ atnācējam bija neviļus jāpasmīn, kad šie dižcil­tīgie mehānismi atstāja savas vietas, lai pasniegtu kafiju. Pie vidējās sienas bija redzams liels, melns pulk­stenis; ciparu vietā tanī mirdzēja sudrabā kaltas zo­diaka zīmes. Man ienākot, pirmais astrogāts bija nolie­cies pār izkiātu debess karti. Aiz viņa krēsla uz postamentiem pacēlās desmit pagātnes kosmonautu krūšutēli. Šīs sejas man bija pazīstamas jau kopš sko­las gadiem.

— Kā tev šeit patīk? — Ters Akonjans jautāja, kad biju apsēdies.

— Ļoti, bet dzīvot es te negribētu, — atteicu.

Viņš pasmaidīja.

— Nabaga Nonna, ja viņa to dzirdētu! — Un pie­bilda: — Es ari te nedzīvoju. Sīs ir tikai oficiālas tel­pas. Es strādāju tur, — viņš parādīja uz sānu durvīm.

Pagriezies es vēlreiz uzmetu skatienu akmens tē­liem, un mani pārsteidza kāda visiem viņiem piemītoša īpatnība: kaut gan viņu acis bija pievērstas gaismai, likās, ka tās raugās tumsā, it kā nebūtu ne istabas, ne kuģa sienu un tieši pie viņu granīta sejām sāktos bez­galīgais plašums; tādēļ šie akmens bluķi, kas attēloja aizgājušo laiku cilvēkus, šķita tuvi zvaigznēm. Ters Akonjans vēroja mani.

— Tu apskati manus padomdevējus? — viņš smai­dīdams vaicāja.

Sis apzīmējums man likās izdevies.

— Tu laikam šeit nekad nejūties viens?

Viņš viegli pamāja ar galvu, piecēlās un piegāja pie tuvākā krūšutēla.

— Tas ir Uldars Togs, kas pirmais sasniedza Sa- turnu, vai ne? — jautāju.

— Jā. Divdesmit trešā gadsimta dēls, reizē raķešu konstruktors un pilots. Vai tu zini viņa dzīves stāstu?

— Labi neatceros. Liekas, viņš neatgriezās no pē­dējā lidojuma?

— Jā. Viņam bija deviņdesmit astoņi gadi — tolaik tas bija liels vecums. Viņš nomira pie stūrēm, it kā aizmiga pie tām. Negribēja atdusēties uz Zemes. Viņu apglabāja pasaules telpā. Kaut kur vēl riņķo raķete ar viņa pīšļiem.

Mani aizkustināja Tera Akonjana apzīmējums «pa­saules telpa». Tā starpplanētu tukšumu dēvēja tā pirmie iekarotāji. Šāda aizkustinājuma sajūta man bija pazīs­tama no zēna gadiem, kad dzirkstošām acīm biju aiz­rautīgi lasījis stāstus un aprakstus par kosmonautiem.

— Cik dīvaini, — es teicu, — ka tagad mēs caur šo pasaules telpu ejam televizītēs pie pazīstamiem uz Zemes.

— Līdz šim gan. Bet, attālinoties no Zemes, rai­dījums sasniedz mērķi ar pastāvīgi pieaugošu novēlo­šanos. Vai tu to ievēroji?

— Jā. Vakar satikos ar tēvu; mēs sēdējām viens otram pretim kā šobrīd ar tevi. Es klusēju, jo tad tuvī­bas sajūta ir lielāka.

Astrogāts palūkojās debess kartē.

— Patlaban radioviļņi nokavējas par deviņām mi­nūtēm, — viņš sacīja. — Ir tiešām grūti sarunāties ar tādiem starpbrīžiem, kas turklāt vēl nepārtraukti pie­aug. Drīz vien tie sasniegs stundas un pat dienas.

— Jā, tā sākas mūsu vientulība.

— Nu, mūsu ir pārāk daudz, lai varētu runāt par vientulību, — astrogāts dzīvi atsaucās. — Nekad vēl nevienā kosmiskā ekspedīcijā nav piedalījies tik daudz ļaužu.

— Kas īsti ierosināja šo ekspedīčiju?

— Nav zināms. Pati ideja ir ļoti veca: ne reizi vien radusies, tā tika aizmirsta, izgaisa un radās no jauna. Par to sāka runāt jau tad, kad vēl nebija tehnisko lī­dzekļu šāda pasākuma realizēšanai, bet arī vēlāk, kad tie radās, šī doma vēl ilgi palika tikai sapnis. Sīku eks­pedīcijas plānu pirmais izstrādājis Bardera pirms ap­mēram simt četrdesmit gadiem. Bet viņam bija daudz pretinieku. Viņš mēdza sacīt: «Sī problēma ir neticami sarežģīta, tik sarežģīta, ka to jāpamēģina atrisināt.»

Kad astrogāts apklusa, es teicu:

— Paklau, varbūt man neklājas tā darīt, bet gribu tev ko pajautāt. Vai tu piedalītos šajā ekspedīcijā, ja būtu pārliecināts, ka neatgriezīsies?

— Es vai kuģis? — viņš tik strauji noprasīja, ka, nesagatavojies šādam jautājumam, es brīdi klusēju.

— Mēs visi, — beidzot atteicu.

— Protams, ka ne. Bet kā gan mēs varētu tik no­teikti zināt, ka iesim bojā?

— Nezinu, neesmu par to domājis. Tā ir tikai mana iztēle.

— Iztēlei tomēr zināmā mērā jāsaistās ar īstenību. Cik liels arī nebūtu risks, tā esamība jau liecina, ka iespējams arī pozitīvs rezultāts.

— Nu wn ja izredžu nebūtu vairāk kā viens pret tūkstoti?

— Tādā gadījumā — jā.

— Kādēļ «jā»? Varbūt kļūstu pārāk uzbāzīgs?

— Tu neesi uzbāzīgs, bet ziņkārīgs, un tas ir gluži kas cits. Te var atbildēt divējādi. Vispirms, nonākot jaunā darbības jomā, cilvēks saduras ar nezināmo. Tā ir mūžsena parādība: neandertālietim — pirmajam darba rīku radītājam — bija bezgala grūti pagatavot akmens šķēpu. Un, lūk, neatlaidīgos mēģinājumos cil­vēks pārvarēja materiāla pretestību. Sī pretestība piln­veidoja viņa tālākos mēģinājumus un arī viņu pašu, vairoja divējādu pieredzi: viņš guva arvien vairāk zinā­šanu par matērijas īpašībām un arvien vairāk novē­rojumu. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Pirmie mēģi­nājumi uzveikt nezināmo var arī neizdoties, var nekā nedot — tas ir, nedot rezultātus, kas ir tūlīt izmanto­jami. Un tomēr vēstures gaita liecina, ka tie ir nepiecie­šami. Bez pirmajiem mēģinājumiem izšķilt dzirksteli nebūtu bijis uguns. Un bez pirmajām raķetēm, kuras sagrāva meteori, cilvēce nespētu pakļaut sev izplatī­jumu. Te tad arī meklējama riska jēga — tā sociālais pamatojums. Tagad pievērsīsimies mūsu ekspedīcijai. Izsludinot dalībnieku uzņemšanu, mēs neslēpām, ka lidojums būs saistīts ar milzīgām grūtībām un katas­trofa šai garajā ceļā nav izslēgta. Tu droši vien atceries paziņojuma tekstu un piekritīsi, ka tas nebija vilinošs. Bez tam kandidātiem izvirzīja visai stingrus ierobe­žojumus un prasības: runa bija tikai par noteiktām pro­fesiju grupām, pie kam ikvienam vajadzēja būt vismaz triju nozaru speciālistam un tā tālāk, un tomēr mēs saņēmām piecpadsmit miljonu pieteikumu. Mums jā­patur prātā, ka uz Zemes dzīvo vēl gandrīz pusotra desmita miljonu ļaužu, kas atsāks un nobeigs mūsu iesākto darbu, ja mēs to nepaveiksim. Vai esmu ap­mierinājis tavu ziņkāri?

— Nē. Gribu zināt, kādēļ tu — tu pats uzņēmies šo ceļojumu?

— Baidos, ka neesi izvēlējies īsto, — astrogāts pa­smaidīja. — Fiziķis tev droši vien atbildētu: «Jo gribu iepazīties ar citu sauļu atomreakcijām.» Planetologs: «Jo gribu izpētīt planētu struktūru ārpus Saules sisiē- mas.» Un astrobiologs: «Meklēju dzīvības izpausmes kosmosā.» Bet es … es nevaru tev atbildēt…

— Kā — vai tu nezini?

— Nē jel! Zinu gan un arī pateikšu, bet tas tevi droši vien neapmierinās: tādēļ, ka ir zvaigznes.

Astrogāts piecēlās.

— Vai tu negribētu pastaigāties, dakter? Piedod man šo nesmalkjūtīgo jautājumu, bet jau divdesmit stundu neesmu redzējis neviena zaļumiņa.

— Varbūt vēlies būt viens? — es jautāju-

— Nebūt ne, ja vien tev ir laiks…

Lifts mūs aizveda apakšējā stāvā. Dārzā valdīja zils novakars. Uz lielākā zaļā mauriņa bērni gāja rotaļās. Sadevušies .rokās, viņi korī dziedāja. Piepeši viens iz­rāvās un kā lode atdrāzās pie mums. Tas bija gadus pie­cus vecs zēns. Priecīgi spiegdams, viņš apskāva mana ceļabiedra kājas.

— Tas ir mans pastarītis, — Ters Akonjans pa­skaidroja un pacēla mazo gaisā, gatavodamies to pa­šūpot, bet, iaraudzījis garām ejošo Uteneitu, pasauca viņu, iedeva man bērnu un devās pretim inženierim. Lūkoju bērnu šūpot kā mācēdams, bet mazais, nevēro­dams manas pūles, enerģiski pieprasīja, lai laižot viņu zemē.

— Es varu tevi nolikt zālē, bet zemē gan ne, jo mēs vairs neesam uz Zemes, - sacīju, ļaudams maza­jam iet, bet acīm redzot biju aizskāris bērna lepnumu — viņš palika stāvot. Brīdi urbis ar papēdi smiltīs, viņš noteica:

— Pats zinu. Es tikai tāpat vien pateicu. Mēs li­dojam uz Geas.

— Ak tā, bet vai tu arī zini, kurp mēs lidojam?

— Zinu. Uz zvaigznīti.

Tā bija lieliska saruna! Nevarēju atturēties nepajau­tājis:

— Varbūt tu arī zini, kur šī zvaigznīte atrodas?

— Zinu.

— Kur tad?

— Tur, kur es būšu jau liels!

Pastāstījis visu, kas vien šai jautājumā bija sa­kāms, puisēns metās skriet pie saviem rotaļu biedriem, kas nepagurdami dziedāja:

- Dzeguze kūko, Dzeguze kūko Aiz upītes, Aiz upītes.

Klausoties dziesmā un gaidot, kamēr Ters Akonjans beigs sarunu ar Uteneitu, man iešāvās prātā, ka uz Geas nav neviena putna. Es risināju tālāk šo diezgan'

nenozīmīgo domu un, šķiroties pēc garās pastaigas, tumsā pie lifta impulsīvi uzstādīju astrogātam jautā­jumu, ko tūdaļ nožēloju:

— Uz kuģa ir daudz bērnu. Tas mani mazliet pār­steidz. Vai tu nešaubījies, ņemot līdzi savējos?

Ters Akonjans kļuva nopietns. Atlaidis vaļā manu roku, viņš lēni noteica:

— Vecākie zēni paši gribēja lidot… Par šo mazo gan… es tiešām šaubījos. Bet tad nodomāju: patlaban viņš pats to nevar izšķirt. Es gan laupu viņam laimīgo jaunību uz Zemes. Briesmas… jā, bet,,. Bet kā gan es atgriezies raudzītos viņam acīs?

Nakts, nākošā diena, vēl viena nakts un vēl diena pagāja bez jebkādiem notikumiem. Kuģis kāpināja gaitu, lidojot raidīja radara signālus, un reflektoru gliemežnīcās uztvēra to atbalsis, kas brīdināja no iespē­jamām sadursmēm. Astrogāti izvadīja kuģi ārpus eklip­tikas plaknes, jo tajā, kā zināms, ir visvairāk meteoru. Gea vēl nebija uzņēmusi savu īsto kursu uz zvaigznēm. Lidojumu līdz Jupiteram uzskatīja par ģenerālmēģinā­jumu pirms došanās bezgalībā: ierīču darbība bija jā­pārbauda Saules sistēmas vislielākās planētas gravitā­cijas laukā, tādēļ lidojām tai garām samērā nelielā attālumā. Tas bija ceļojuma trīsdesmit devītās dienas rītā. Daudzi sapulcējās uz skatu klāja, lai novērotu Jupiteru, kam mēs patlaban tuvojāmies.

Bija redzami četri no tā divpadsmit pavadoņiem. Vistuvāk bija Jo — gaiši vizuļojoša zvaigzne, kas riņ­ķojot meta ēnu uz planētas gigantiskās platām, tum­šām svītrām izraibinātās virsmas. Redzējām uzlecam ziemeļu puslodi ar tās Sarkano plankumu pie ekvatora (kā to dēvēja viduslaiku astronomi), ko mūsdienās sauc par Gondvana Lidojošo kontinentu. Caur planētas biezo atmosfēru varēja saskatīt tikai tās saraustītās kontū­ras, kuras aizsedza dūmi un apskaloja metāna un amon­jaka viļņi. Parasti tumšo zvaigžņu galeriju tagad no apakšas apgaismoja dīvaina atblāzma, ko raidīja Ju­pitera disks, kas pašreiz bija sasniedzis vislielākos šķietamos izmērus un plētās dziļi lejā zem kuģa kā milzīga, sarkanīgi dzeltena bļoda, ko lidz pat atliekta­jām malām pilda mutuļojošas gāzes, kurām laužas cauri taifūna grīstes.

Otrs Jupitera mēness — Eiropa — spīdēja augstu virs mūsu galvām, un no tā uz planētas centru stiepās it kā melnu kreļļu virknes. Tie bija automātiskie raķe- tori, kas pētīja Gondvana Lidojošo kontinentu. Ar tāl­skatiem varēja redzēt, kā tie cits pēc cita ienira mā­koņu okeānā, brīdi kā sīki punktiņi melnoja tā dzeltenajos izgarojumos un pazuda. Sos automātus va­dīja neliela grupa cilvēku, kas mitinājās uz Ganimeda mākslīgā spiediena kamerās. Cilvēka kājas vēl nav skā­rušas Jupitera virsmu, jo zem gāzu apvalka spiediens sasniedz miljonu atmosfēru un nav tāda skafandra, kas to varētu izturēt.

Gea lidinājās virs Jupitera diska vairākas stundas. Klājs pamazām kļuva tukšs. Arī man te jau bija apnicis, tāpēc devos uz atpūtas zāli, kas atradās tikai dažus desmitus soļu no zvaigžņu klāja. To sauc par baroka zāli, kas iekārtota ar pārmērīgu, barbarisku greznību. Sešās zeltraibās sienās redzamas nišas, kurās blāvo lieli senlaiku dievu tēli. Mirdzošajās grīdās spoguļo­jas kristālā lustras, bet 110 griestiem lejup raugās sim­tiem apaļīgu, spārnotu puisēnu. Te var sēdēt stundām, vērojot griestu kvadrātos pasteļtehnikā gleznotās īpat­nēji daiļās mežu un kalnu ainavas un ērmotos pasaku tēlus, tā gūstot priekšstatu par gaumīgi iekārtotu gleznu galeriju. Tomēr skatītāju drīz vien pārņem no­gurums-, skatiens maldās, nerazdams atpūtu ne sudraba un zelta ornamentos, kas veido mežģinēm līdzīgu lapo­jumu, ne arī miniatūrajos bareljefos; katra siena slēpj sevī spoguli, kuri vēl neskaitāmas reizes atkārto visu šeit sakopoto mākslas darbu spīguļojošo bagātību. Zā­les vidus ir tukšs, tikai gar sienām stāv lieli krēsli ar cietām atzveltnēm, kurās iegriezti lauvu un ērgļu cīņu skati, bet krēslu kājas veidotas kā plēsīgu zvēru ķetnas. Sie krēsli der visam, izņemot sēdēšanu, — apbrīnojami )ija cilvēki, kas tos darinājuši! Bet neērtības pazemīgi āpacieš, jo, kā apgalvo vēsturnieki, šī iekārta ir kāda jarbaru valdnieka pils zāles pilnīga kopija.

Pirmajā brīdī man likās, ka zālē neviena nav, bet tad ieraudzīju cilvēku, kas, rokas uz muguras salicis,

stāvēja marmora dievu grupas priekšā. Pēc šaurā gal­vaskausa un lielajām ausīm pazinu Moletiču. Te aiz kādas skulptūras pjedestāla parādījās Nilss Irjēla. Iebā­zis degunu kabatas uztvērējā, viņš bija tā iegrimis la­sīšanā, ka uzgrūdās vēsturniekam. Labu brīdi viņi dedzīgi viens otram atvainojās, un, ja nebūtu modernā apģērba, viņus varētu noturēt par kādiem galminiekiem no tūkstoš gadu senas pagātnes. Tuvojoties viņiem, es izdzirdu zēna pēdējos vārdus:

— Šausmīgi interesants romāns, bet vietām grūti izprotams. Un tulkojums arī pavājš — reizēm gadās pat kļūdas.

— Ko tu saki? Tas ir savādi, — vēsturnieks teica.

— Jā, piemēram te, — Nilss parādīja. — «Sirds man sažņaudzās žēlumā par pazaudētajiem instru­mentiem.»

— Kādu kļūdu tu šeit saskati?

— Nu kā, vārds «žēlums» taču var attiekties tikai uz dzīviem priekšmetiem. Žēlot var tikai dzīvu būtni, bet ne rīkus …

— Tā tas ir šodien, manu zēn, — Moletičs sacīja, — bet senāk bija citādi. Vārdi «žēlot rīkus» griežas tev ausīs, jo tu neesi radis tos dzirdēt un neesi radis tādēļ, ka apstākļi, kas darīja iespējamu šo jēdzienu savieno­jumu, kopš gadu simtiem vairs neeksistē.

— Un es domāju, ka tā ir kļūda, — Nilss brīnījās.

Atvērtajās durvīs parādījās vairāki cilvēki, pienāca pie mums un klausījās sarunā.

— Tad tālāk, — Nilss turpināja, priecīgs, ka at­radis kādu, kas spēj izkliedēt viņa šaubas, — kāds gudrs un interesants cilvēks pēkšņi sāk sapņot par to, cik jauki būtu, ja katram piederētu personīga lidma­šīna, un tūlīt piebilst: «Bet tā ir pasaka.»

— Nūja. Darbība taču norisinās viduslaikos. Doma, ka katram cilvēkam varētu piederēt personīga lidma­šīna, toreiz šķita līdzīga pasakai.

— Bet tas taču ir pavisam muļķīgs sapnis! Kas par to, ka tagad tas vairs neizklausās kā pasaka, tikpat jau nevienam nepieder personīgas lidmašīnas.

— Protams, ka ne, jo tas nevienam nav vajadzīgs.

— Vienu acumirkli,,, — Nilss brītiņu apdomājās.

— Bet kādēļ gan šodien nevienam nepieder personīgas lidmašīnas?

— To es tev izskaidrošu. Tas, ko teicis romāna va­ronis, nav gluži bez jēgas. Ļoti sen, barbarisma laik­metā, ražošanas līdzekļi, kā arī saražotās vērtības at­radās individuālajā īpašumā. Vēlāk, komunisma pirmajā attīstības stadijā, ražošanas līdzekļi kļuva par sabiedrisku īpašumu, bet materiālās vērtības patērēja joprojām individuāli, tas nozīmē, ka katram cilvēkam varēja būt personīga lidmašīna — tieši tā, kā par to sapņoja šīs grāmatas varonis. Tomēr sabiedrības at­tīstība neapstājās, kad šis sapnis bija piepildījies, bet gāja uz priekšu, un šodien mēs dzīvojam jau tādā laik­metā, kad sāk izzust individuālais īpašums pat uz pa­tēriņa materiālajām vērtībām. Kādēļ tas tā? Tādēļ, ka arvien pilnīgāk tiek realizēts princips «katram pēc viņa vajadzībām». Kam kalpo lidmašīna? Lai varētu pār­vietoties no vienas vietas citā. Tu izsauc to un lido, bet, aizlidojis tur, kur vēlējies, tu vairs neinteresējies par to, vai ne? Bet ja tev būtu pašam sava lidmašīna? Kur tu to noliktu? Mājās. Bet, dodoties raķetē uz otru pus­lodi, tu taču to neņemtu līdzi: pārvadāšana būtu pārāk sarežģīta; labāk būs, ja tur, ceļojuma gala punktā, tevi sagaidīs cita lidmašīna. Arī tava personīgā … Nu, bet cil­vēks ceļo ar raķetēm dažādos virzienos; katra ceļojuma galā vajadzētu sagatavot savu lidmašīnu. Tātad savas lidmašīnas būtu jāizvieto visās Zemes raķešu stacijās, jo iepriekš jau nevar paredzēt, kur kādreiz gadīsies aiz­lidot; un ko tad iesāksi bez lidmašīnas? Galu gaīā, ja katrs tā rīkotos, tad visu Zemi pārklātu lidmašīnas, tūk­stošiem mašīnu, kas gaidītu, ka varbūt to īpašnieks te kādreiz ieradīsies kādās darīšanās. Cik tas būtu ne- saimnieciski un neērti! Un nebūtu arī iespējams ikvie­nam novietot savas lidmašīnas itin visās Zemes malās. Bet tagad, kad cilvēks atteicies no «īpašuma privilēģi­jas», uz Zemes katru bridi viņa rīcībā ir tāds satiksmes līdzeklis, kāds tam patlaban nepieciešams.

— Saprotu, — Nilss sacīja, — mēs esam aizsteigu­šies priekšā pat senatnes cilvēku sapņiem … Bet pašam sava lidmašīna var būt arī šodien, vai ne?

— Protams. Tomēr mūsu attieksme pret šo prob­lēmu ir izmainījusies tādējādi, ka katrs šādu «īpašumu»

Uzskatītu tikai par lieku slogu, nevis par «sapņa pie­pildīšanos».

Sai brīdī pie griestiem iedegās sarkana gaisma un viss kuģis viegli, bet manāmi nodrebēja. Kļuva dzir­dams kaut kas līdzīgs dobjai, metaliskai nopūtai. Tad Iestājās klusums, kurā neredzami skaļruņi ierunājās:

— Uzmanību! Pirmās pakāpes trauksmes gatavība! Visas gravitācijas iekārtas — • stopi Uzmanību! Saga­tavoties gravitācijas izzušanai.

Es jutu, ka kļūstu arvien vieglāks. Gea palēnināja griešanās kustību; pēc mirkļa zāle piepildījās brīvi li­dojošiem cilvēkiem. Krēsli, vairāki galdiņi — viss, kas nebija piestiprināts grīdai, tagad zaudēja svaru un li­dinājās gaisā. Man tieši gaiām aizpeldēja kādas sta­tujas marmora S3ja, kas likās it. kā sastingusi neizsa­kāmā pārsteigumā; es ar pirkstiem pieskāros griestiem. Tas viss ilga sekundes divdesmit, tad atkal atskanēja balss:

— Uzmanību! Pirmās pakāpes trauksmes gatavība tiek atcelta. Iedarbināt gravitācijas iekārtas. Uzma­nību! Gaidīt turpmākos rīkojumus.

Mēs nokritām uz gridas kā baloni, no kuriem iz­laista gāze; katrs, nostājies ar kājām uz gridas, pie­ķērās kādam tuvākajam priekšmetam, lai noturētu līdz­svaru. Dažus mirkļus vēl valdīja apjukums, tad visi gandrīz skriešus metāmies uz zvaigžņu klāju.

Lejā arvien vēl bija redzams tas pats skats: milzīgā, svītrotā Jupitera masa žilbināja mūs ar savu nespodro, dzintardzelteno gaismu. Otrā pusē, dažus kilometrus aiz Geas, izplatījumā rēgojās nekustīgs, mirdzošs gāzu kamols, kas gluži kā eksplodējusi zvaigzne ļoti lēni piepūtās. Pilnīgā klusumā, kurā bija dzirdami tikai mūsu straujie elpas vilcieni, atskanēja īsi, aprauti sa­karu zvani, pēc tam vairākkārt iedicās ātrlifti, beidzot kuģis nobremzēja un, pavērsis savu dzinēju vārstuļus tieši pret Jupitera disku, divreiz pēc kārtas izgrūda uz tā pusi īsas liesmu strūklas. Tad klājus aplidoja tāls, klusināts svilpiens — sāka darboties staru emitori. Ku­ģis, viegli sagāzies uz sāniem, ieslīpi karājās virs pla­nētas diska, kas plētās zem mums uz visām pusēm. At­kal iedūcās lifti, neviens no mums neuzdrošinājās sazināties ar stūrēšanas kameru, lai neiztraucētu astrogātus.

Pēc minūtēm piecām viss nomierinājās un mēs jau gatavojāmies doties pie tuvākā telefona, kad atkal ieru­nājās skaļruņi:

— Uzmanibu! Speciāls rīkojums. Visiem ārstiem ieņemt savus posteņus.

Es steidzos uz liftu, kas mani noveda lejā; skrienot uz operāciju zāli, sadūros ar Annu Ruisu.

— Kas noticis?! — es iesaucos.

— Nelaimes gadījums! Tagad nav laika stāstīt, brauc lejā uz spiediena kameru, es tūlīt būšu klāt! — viņa iestūma mani liftā un aizcirta durvis tik strauji, ka es pat nepaspēju atbildēt. Tā es braucu lejā, nezi­nādams, kādēļ, kad piepeši priekšpēdējā stāvā lifts ap­stājās, durvis pavērās un ienāca Ters Akonjans ar Irjēlu.

— Kas noticis? — jautāju viņiem, kad lifts atkal sāka kustēties.

Inženieris pastāstīja, ka no Ganimeda, Jupitera pa­vadoņa, kuram mēs lidojām garām tikai astoņdesmit tūkstoš kilometru attālumā, šorīt mums pretim izlidojis kāds cilvēks. Tas laikam esot kosmodromijas students, kas atradies viengadīgā praksē astronautikas stacijā uz Jupitera mēness; tur parasti dzīvojot daži desmiti cilvēku pilnīgā nošķirtībā, uzturēdami sakarus ar Zemi tikai pa radio. Sos kolektīvus ik gadus nomainot. Pilots, kas devies mums pretim vienvietīgā raķetē, droši vien jau sen dzirdējis par Geas lidojumu un nepacietīgi gai­dījis tās ierašanos.

Kā to bieži mēdz darīt jauni karstgalvji, viņš iz­slēdzis sava kuģīša automātiskos stūres drošinātājus, lai mums par godu varētu izpildīt vairākus pārgalvī­gus trikus. Viņš arī apmetis ap Geu divkāršu cilpu. Mūsu kuģis atbildējis ar brīdinājuma signāliem, bet, kad tas nelīdzējis, ietinies sarkanu dūmu mākonī. Kad arī tas nedevis rezultātus, Gea palielinājusi ātrumu. Kuģi vadījuši automāti, jo tai brīdī stūrēšanas kamerā neesot bijis neviena astrogāta. Neprātīgais pilots, igno­rēdams brīdinājumus un redzēdams, ka Gea sāk attā­lināties, meties tai pakaļ, izspiezdams no savas mazās raķetes visu tās jaudu. Tuvojoties mūsu bortam no Jupitera puses, viņš neņēmis vērā šis planētas pievilk­šanas spēku, tādēļ kuģītis, izdarot pārāk strauju pa­griezienu, iekļuvis Geas izmesto atomgāzu strūklā. Vir­pulī ierautā raķete zaudējusi līdzsvaru, bet pilots, ne­spēdams vairs orientēties un mēģinādams iztaisnot li­dojuma virzienu, pilnā ātrumā stūrējis tieši virsū Geai. Atkāpties bijis par vēlu; kad attālums samazinājies līdz dažiem simtiem metru, automāti iedarbinājuši staru emitorus un kuģītis saņēmis spēcīgu radiācijas trie­cienu, kas to strauji apstādinājis. Tas nevarīgi sastin­dzis izplatījumā, un varēja gadīties, ka nogāztos uz Jupitera virsmas, ja Gea nebūtu turpinājusi manevrēt. Tā nobremzējusi, pārtraukusi griešanās kustību un ar magnētiskā lauka palīdzību iesūkusi nelaimīgo kuģīti savā korpusā.

Visas automātu paveiktās darbības bijušas pilnīgi nepieciešamas. Ja kuģītis netiktu apstādināts ar radiā­cijas šāviņu, būtu notikusi traģiska sadursme. Lai nu kā, bet mazā raķete sverot vienpadsmit tonnas un drā- zusies mums virsū ar septiņpadsmit kilometru ātrumu sekundē: tā varējusi pāršķelt Geas aizsargbruņas un ieurbties tās korpusā.

Pa to laiku lifts bija sasniedzis apakšējo stāvu. Mēs iegājām mākslīgā spiediena kamerā ar kailiem metala griestu spraišļiem, kas atsedza kuģa apvalka konstruk­ciju. Šeit uz platformas, kas bija piebīdīta pie sienas, kā krastā izmesta zivs gulēja šaura, gara, melni brūn­gana apsvilusi raķete. Radiācijas trieciena ietekmē tās apvalks bija pārvērties par grumbuļainu, kā izde­džiem pārklātu čaulu. Lūkas bija tā aizcirtušās, ka tās neizdevās atvērt, tādēļ automāti ar lielu piesardzību grieza caurumu virs pilota sēdekļa. Mums ienākot ka­merā, darbs jau tuvojās beigām; vēl dažus mirkļus no elektriskā zāģa žokļiem bira dzirkstis, pēc tam izgriezto gabalu viegli noņēma un pa caurumu izvilka hermē­tiskā apvalkā ieslēgto ķermeni.

Sī biezā, tumšā, elastīgā apvalka priekšējā daļā bija iemontēta stūrēšanas aparatūra un radiolokators, kā arī bruņas, kas sedza pilota galvu un krūtis; tādēļ griezumu sākām mugurpusē. Apgaismotā ātrlifta plaši atvērtajās durvīs jau gaidīja nestuves; mēs rīkojāmies tā, it kā lidotājs būtu dzīvs, lai gan tas nebija droši zināms, jo radiācijas trieciena apturētā raķete bija tik strauji zau­dējusi ātrumu, ka tanī ieslēgtais cilvēks dabūjis palēni- nājumu, kas daudzkārt pārsniedz maksimāli pieļaujamo.

Kāds man pasniedza griežamos instrumentus; jo dziļāk iegriezu apvalkā, jo kļuvu uzmanīgāks. Piepeši izdzirdu izplūstoša gaisa sīkšanu, jo apvalkā bija pa­augstināts spiediens. Vēl viens grieziens — un spraugā parādījās lidotāja kombinezons. Tas bija piepūšams gumijas maiss, ko cieši apvija metala spirāles, kuru uz­devums bija aizsargāt ķermeņa mīkstos audus, kuģim strauji startējot vai nobremzējot.

Pilota krūtīm un vēderam piekļāvās galos piltuv- veidīgi paplašinātas caurulītes, kurās cirkulēja gāze. Tās spiedienu regulēja lidojuma izraisītais paātrinā­jums. Vairāki cilvēki man palīdzēja cietušo, kas vēl at­radās kombinezonā, pārvietot uz nestuvēm. Stikla dur­vis aizvērās, lifts viegli sakustējās un aiztraucās aug­šup.

Operāciju zālē jau bija iedegtas visas spuldzes. No galda puses man pretim nāca Anna. Kad nestuves tu­vojās apsildāmajai metala plāksnei, kāds ienāca no blakus zāles. Tas bija galvenais ķirurgs Srejs.

Es gribēju atkāpties, bet viņš ātri noteica:

— Nē, rīkojieties, rīkojieties, — un pagāja sānis.

Zemu noliecies, Annai asistējot, tagad griezu kom­binezona ārējo un iekšējo slāni. Zem griežņu asmeņiem spirāles tinumi krikstēdami saira, kamēr beidzot kļuva redzamas kailas kājas. Grieznes drīz vien sasniedza ap­valka galu, tas sakrokojās un saplaka. Mēs ieraudzījām nesamaņā guļošu kailu vīrieti. Pienāca Srejs, un labu brīdi mēs klusēdami raudzījāmies šai cilvēkā.

Tas bija gadus divdesmit vecs jauneklis ar kupliem, gaišiem matiem, kas tagad bija asiņaini un salipuši. Viņa nevarīgais kailums dīvaini kontrastēja ar melno apvalku, kas vēl pirms brīža viņu sedza, bet tagad gu­lēja nomests uz grīdas kā nodīrāta zvēra āda. Uz jau­nekļa vēdera, gurniem un krūtīm, kur, raķetei strauji bremzējot, miesā bija iespiedušās gāzes cauruļu pil­tuves, iezīmējās tikko redzami violeti aplīši. Rokas bez­spēcīgi nokarājās pāri plāksnes malām; seja bija zil­gani balta, bet virs atslēgas kauliem, kuri šķita kā izcirsti no alabastra, tikko manāmi pulsēja asinis.

Srejs bezgala uzmanīgi pielika jaunekļa krūtīm clcktrofonendoskopa galu, tad pavilka lejup pārvieto­jamos ekrānus un nodzēsa visas ugunis. Tumsā iemir­dzējās zaļganie rentgena aparātu ekrāni; mēs noliecā­mies pār tiem. Locītavas, kauli, locekļi bija veseli. Srejs ieslēdza gaismu un atgrūda ekrānus, kas klusi pacēlās pie griestiem.

Tad parādījās rieksta čaulai līdzīgā elektroencefa- lografa ķivere, kas viegli uzmaucās jaunekļa galvai. Pastiprinātājos iesanējās strāva, Srejs sāka izmeklēt smadzenes. Viņš īsi izmeta:

— Lūdzu pastiprināt sirdsdarbību.

Es padevu zīmi. No divām pusēm pievirzījās spožas mehāniskās rokas ar injekcijai sagatavotām šļircēm. Adatas iegrima apakšdelma bālajā ādā. Šķidrums ātri izplūda no stikla cilindriem.

— Asinis? — Anna jautāja.

— Nē.

Asinis nedrīkstēja pārliet. Kad pilota ķermenis, drā- žoties ar galvu pa priekšu, tika līdz ar raķeti spēji ap­stādināts, visi viņa iekšējie orgāni un asinis ar inerces spēku tiecās iespiesties krūšu dobumā, prettrieciena ierīces spēja to tikai daļēji aizkavēt; tās radīja strauju pretspiedienu uz krūtīm un kakla, bet nevarēja novērst milzīgo spiediena pieaugumu galvaskausā, tādēļ bija paredzami daudzi asinsvadu plīsumi un asinsizplūdumi smadzenēs. Ik pēc dažām sekundēm nevarīgajam ķer­menim pārskrēja vieglas trīsas. Nodomāju, ka sākas kloniskie krampji, tātad smagi cietusi smadzeņu ga­roza. Gadījums likās bezcerīgs.

Srejs noliecās zemu pār encefaloskopa ekrānu. Viņš vienīgais, vērojot strāvu drebošās līknes, redzēja, kas notiek slimā smadzenēs. Annai un man atlika tikai gai­dīt, raugoties viņa sejā. Velti pūlējos no tās kaut ko nolasīt. Dziļajā klusumā, pievērsis skatienu vecā ķirurga sejai, es pirmo reizi pārsteigts ievēroju, ka tā ir skaista.

Viņam bija liela galva, augstu pieri, bet tā nedūrās acīs, tāpat kā gotiskās katedrāles milzu apmēri liekas neuzkrītoši tās vieglās konstrukcijas dēļ. Viņa augšējie un apakšējie plaksti bija pievērti, acu dobuma pašā vidū atstājot vaļā divas šauras, tumšas spraudziņas; no­liektā seja bija gandrīz bez jebkādas izteiksmes, un šķita, ka mēs vērojam sastingušu masku, aiz kuras slēp­jas istā, sasprindzinājuma pilnā seja. Tikpat piepeši, kā bija sastindzis, viņš tagad atliecās un plaši atvēra acis.

— Visvairāk cietušas pakauša smadzenes,,, —. ķirurgs sacīja, kā apžilbis mirkšķinādams acis.

Mēs klusējām. Tas, ko viņš pavēstīja, bija nopro­tams jau pašā sākumā, bet — kā vienmēr tādos gadī­jumos, kad bijām bezspēcīgi, — mēs vēl cerējām. Es gaidīju Sreja lēmumu.

— Ja viņš dzīvos, — ķirurgs ieteicās, — tad vai nu zaudēs atmiņu, vai arī… būs epileptiķis… Vai viss ir sagatavots?

— Jā, — mēs ar Annu reizē atsaucāmies.

— Sāksim.

Kad plāksne, uz kuras gulēja slimnieks, aizslīdēja operācijas galda virzienā, Srejs, mūs neuzlūkodams, klusi piebilda:

— … Vai ari notiks kā viens, tā otrs …

Operācijas galda zvanveidīgais stikla pārsegs pa­šķīrās. Automātu elastīgo roku bīdīts, slimā ķermenis viegli noslīdēja uz sniegbaltas virsmas, kas pilnīgi at­bilda tā apmēriem. Slimnieka izskats vedināja uz do­mām par asinsizplūdumu iekšējos orgānos; mūsu in­jekcijas bija maz līdzējušas, jo viņa āda kjuva tikai mazliet dzeltenāka, bet vēl joprojām nebija daudz tum­šāka par galda porcelāna malām. Stikla pārsegs hermē­tiski noslēdzās, un tai pašā brīdi ietrīcējās rādītāji nar­kozes ievadīšanas aparatūrā. Caurulēs klusi iesanējās saspiestais skābeklis. Tagad pilots gulēja uz galda zem stikla kupola. Viņa roku un kāju locītavas aptvēra elastīgi apsēji. Operācijas galds pavirzījās lejup, tad sānis, līdz ķirurģisko instrumentu saišķis atradās tieši virs slimnieka galvas. Pa šo laiku zem stikla pārsega ieplūda siltais gaiss, tad atkal parādījās mehāniskās rokas ar šļircēm, bet no sānu iedobuma ka čūskas galva ar asu dzeloni izšāvās asins pievads, ik brīdi gatavs iezīsties operējamā slimnieka dzīslā.

Srejs nozuda aiz zilganās sienas, kur atradās operā­cijas vadīšanas pults Viņš apsēdās pie ekrāna, uz kura bija redzama pilota galva, un iebāza rokas līdz pat elkoņiem sarkanos gumijas uzročos; tajos atradās me­tala kloķi, kurus kustinot no instrumentu saišķa virs slimnieka galvas kā no savilktas ķetnas cits pēc cita izšāvās spožie riki.

Negaidot Sreja uzaicinājumu, piegāju pie pults no kreisās puses, lai sekotu operējamā sirdsdarbībai un elpošanai. Anna pretējā pusē pārzināja asins piegādi organismam.

Zālē, no kuras mūs šķīra zilganā siena, bija gaiši, karsti un klusi. Brīžiem nodžinkstēja naža asmens, at­griežoties saišķī, vai ari viegli noklikšķēja klamburi, noslēdzot pārgrieztos asinsvadus. Uz ekrāna kjuva re­dzams atsegts galvaskauss; trepanācijas urbji iegrima kaulā un sāka virzīties pa apli, atstājot aiz sevis asi­ņainas skaidas. Tad pietuvojās celtnis, kura neasās lāpstiņas paslīdēja zem izgrieztā kaula malām, un gal­vaskausa vidus ar klusu šmakstienu pacēlās augšup kā vāciņš. Tiklīdz tas sāka celties, no galvaskausa izspie­dās zili sarkana smadzeņu masa un, neredzamā asins­izplūduma spiediena dzīta, arvien vairāk uzblīda. Lie­lās artērijas, kas sazarojās cietā smadzeņu apvalka plēvēs, vāji pulsēja. Srejs mainīja ekrāna palielinājumu. Tagad tanī vairs nebija redzams viss slimnieka galvas­kauss, bet tikai daudzkārt palielināts operācijas lauks, ko ietvēra asinsuzsūcēju sūkļu virkne. Mirdzošais, trauslais, sudraba matiņam līdzīgais nazis noslīdēja vertikāli lejup līdz smadzenēm un, likās, bezgala vāri pieskārās tām. Apvalks acumirklī pārplīsa. No tā iz­šļāca asins vilnis, izmezdams sarecējušas piciņas. Fi­zioloģiskā šķīduma ežektoru tievās strūkliņas attīrīja lauku; šķidrums skalojās, kļuva iesārts, sarkans, bei­dzot ķiršbrūns; asinis arvien vēl plūda, salvetes mai­nījās automātiski. Srejs pilnīgi saliecās, viņa dziļi gu­mijas uzročos iegremdētās rokas nebija redzamas, tikai plecu kustības liecināja, ka tās ātri, drudžaini strādā.

Viņš pievirzīja seju vēl tuvāk ekrānam. Piepeši no automāta, kas kontrolēja asinsriņķošanu, atskanēja atkārtots spalgs signāls. Sajā brīdī operācijas lauks sāka attīrīties. Acis no ekrāna nenovērsdams, Srejs strauji pavēlēja:

— Mākslīgo sirdi! — Un vienīgi no šiem aizsma­kušā balsī izdvestiem, tikko saprotamiem vārdiem va­rēja nojaust, cik liela ir viņa piepūle.

Es pārslēdzu releju, tādējādi nododams visus šīs puses aparātus Annas ziņā, un steidzīgi piesēdos pie Sānu pults. Te atradās otrs ekrāns, uz kura bija redza­mas slimnieka kailās krūtis. Iedarbināju nažus, tie ne­kavējoties iegrima ādā, klamburi aizspieda asinsvadus, kuri vairs tikpat kā neasiņoja. Spiediens strauji krita, automāts dūca arvien dobjāk — vairs nebija dzirdami atsevišķi signāli, bet gan nepārtraukta, žēla, pama­zām dziestoša skaņa. Tas vairs nebija operācijas šoks, bet agonija. Slimnieks mira. Jutu, ka mana seja sa­stingst, strādāju, cik ātri spēdams, kad piepeši atska­nēja griezīga, spalga skaņa un ekrānu malas iekvēlojās spilgti sarkanā gaismā — tas nozīmēja, ka lidotāja sirds stājas pukstēt. Vēl viens sitiens — un beigas .., Zaudējusi pēdējos spēkus, tā apstājās.

— Mākslīgo sirdi! — nevaldāmi, gārdzošā balsī iesaucās Srejs. Zobus līdz sāpēm sakodis un elpu aiz­turējis, es griezu plēves, asmeņi pāršķēla ribas, un bei­dzot pavērās liels, tumšs dobums. Asinspievadītājas aparatūras caurulītes tūdaļ ienira šajā tumšajā alā, ko es apgaismoju, uzlaizdams no katras puses pa gaismas kūlim; klamburi aizspieda ciet aortas loku, asmens pārgrieza galveno artēriju, un vakuums to piesūca pie vienas no caurulītēm; steidzīgi ieslēdzu asinsriņķo­šanu — kļuva dzirdami arvien skaļāki rotācijas sūkņa šmakstieni, rādītāji virzījās augšup, spiediens kāpa. Ne­dzīvajā ķermenī sāka plūst konservētās asinis.

Tagad pārgriezu atsegto traheju un ievadīju tanī skābekļa vadu. Aparātu rādītāji virs ekrāna pulsēja ar­vien straujāk, mākslīgā sirds un mākslīgās plaušas darbojās. Vairāk es neko nespēju darīt. Kvēlojošām acīm vēroju daļēji atgriezto, nedzīvo sirdi, kas līdzīgi gatavam auglim karājās starp zilganajām plaušām. Pagāja minūte, vēl viena — sirds palika nekustīga.

Velti mākslīgi sūknētās asinis ar varu lauzās at­dziestošajā ķermenī, velti darbojās siltuma izstarotāji, velti plūda heparīna šķīduma strūkliņas. Srejs turpi- nāja operēt līķi, kas marmora baltumā gulēja uz slīpi sasvērtā galda.

— Palielināt spiedienu! — Srejs gārdza, it kā būtu zaudējis balsi. Brīdi vēroju viņu. Sviedri aumaļām lija pār ķirurga pieri. Susinātājs šaudījās šurp un turp, slaucīdams kā asaras lielos pilienus, kas ritēja viņam ncis. Kā naža asmens cieši savilktās lūpas bija sastin­gušas sāpīgā vaibstā.

Palielināju asinsspiedienu, aparāti iedūcās skaļāk, pagāja ceturtā, tad piektā nāves minūte.

— Adrenalīnu!

Adatas spoži iezibsnījās, izšāvās uz priekšu, ieurbās sirdī, un piepeši šis pelēkzilais gaļas maisiņš sakustē­jās un sāka trīcēt.

— Krampji! — es iesaucos.

— Elektrisko šoku! — kā atbalss izskanēja Sreja vārdi. Es pats zināju, ka tas ir vienīgais glābiņš. Saņē­muši strāvu no platīna elektrodiem, sirds nodrebēja, pamira un uzreiz, bez jebkādas pārejas sāka vienmērīgi pukstēt.

— Tā turpināt! — Srejs noteica zemā, dobjā balsī.

Agonijas signāls, kas līdz šim brīdim bija dūcis ne­pārtraukti, kļuva arvien retāks un retāks. Tad iedūcās atkal. Paliecos sānis, lai ielūkotos Sreja ekrānā.

Galvaskausā rēgojās asiņaina masa ar sarecējušu izplūdumu pēdām, bezkrāsainā šķidruma straumītes to nenogurstoši apskaloja, instrumenti te izšāvās, te atkal nozuda, pūlēdamies smadzeņu gabalus novietot savā vietā, bet tas nekādi neizdevās, jo uztūkušie audi izples- damies vēlās pāri brūces malām.

— Palielināt spiedienu zem pārsega!

Es sapratu. Srejs gribēja mēģināt ar ārējā spiediena palīdzību iedabūt galvaskausā kaut vai daļu izkritušo smadzeņu. Tas bija nedzirdēts risks, jo varēja ievainot smadzeņu stumbru, elpošanas centru. «Galu galā,» es nodomāju, «ja ir izplūdumi iegarenajās smadzenēs, vi­sas mūsu pūles veltas.» Šīs šaubas kā zibens uzliesmoja manā apziņā, bet es tomēr nevilcinādamies izpildīju rīkojumu.

Smadzenes sāka lēni saplakt, asinsriņķošana maz­liet uzlabojās; pēc desmit minūtēm varēja izslēgt māk­slīgo sirdi. Es aizšuvu traheotomijas brūci un krūšu do­bumu. Slimniekam, kas joprojām bija bez samaņas, ievadīja arvien vairāk siltu asiņu ar glikozi un olbal­tumvielām. Arī Srejs beidza operāciju. Brūce jau bija aizvērta, no augšas kā alumīnija folija locīdamies siī- dēja metala tamponi. Ieknikstējās šujamais aparāts, ežektori vēlreiz izšļāca šķidruma strūkliņas, tad iedegās lielās, baltās griestu lampas un ekrāns satumsa.

Šrejs pieceldamies gandrīz vai paklupa pie savas pults. Es satvēru viņu zem rokas. Vecā vīra lūpas trī­cēja; viņš mēģināja kaut ko sacīt, atteikties no palīdzī­bas, atgrūst mani; brīdi man likās, ka starp smagajiem elpas vilcieniem uztveru klusi izdvestus vārdus: «Es pats!» — bet nelaidu viņu vaļā. Pienāca Anna, un mēs trijatā izgājām aiz zilās starpsienas.

Mūsu priekšā uz slīpi novietotā galda gulēja kailais jaunekļa ķermenis. Mēs vērojām šaurās pēdas, slaidās kāju līnij as, kas noslēdzās gurnu skaistaja lokā, tad daiļi veidoto torsu. Kakls kā spēcīgs, balts zieda stub­lājs balstīja sānis noliekto un saitēm notīto galvu ar miegā aizvērtiem plakstiem. Vēl vārgā elpa te sabiezi­nāja, te izkliedēja ēnas atslēgas kaulu bedrītēs. Mēs stā­vējām nekustīgi, bet jaunekļa krūtis cilājās, ribas iz­plētās un sakļāvās, un varēja jau redzēt, kā ķermenī strāvoja neredzamas asins plūsmas. Mani pārņēma va­rena līksme, it kā es tikko būtu ievērojis šī jaunekļa daiļumu, kas tagad izrauts no iznīcības skavām.