Magelāna mākonis

PĒTERIS NO GANIMEDA

Jau ilgi netiku stāstījis par Pēteri — veselus div­desmit mēnešus pēc pirmās operācijas viņa veselības stāvoklis palika bez pārmaiņām. Operācija izglāba vi­ņam dzīvību, un tas bija viss. Smadzenēs radušās rētas apturēja domu ritumu. Viņš nevarēja runāt, rakstīt, la­sīt, un bez tam viņam bija garozas aklums. Tas neno­zīmē, ka viņš neredzēja, nē: viņa acis reaģēja uz gaismu, bet smadzeņu redzes centrs bija kā sala, ko rētas atdalījušas no atmiņu jomām, tādēļ Pēteris re­dzēja tikai juceklīgu krāsainu plankumu un kontūru haosu. Viņš staigaja nevarīgi kā akls, un tā tas turpi­nājās līdz nākošajai operācijai, kuru mēs izdarījām otrajā ceļojuma gadā. Atveseļošanās stipri ieilga. Domā­šanas spējas Pēteris atguva gausi un ar grūtībām. Ne­var teikt, ka viņš būtu atsācis runāt, — viņš to iemācī­jās no jauna. Vakarus pavadīju pie viņa; šīs stundas prasīja daudz pacietības un pūliņu, bet es tos nežēloju, tie bagātīgi atmaksājās. Otrā gada beigās Pēteris gan­drīz nemaz vairs neatšķīrās no pārējiem biedriem, ja neskaita to, ka vairumu savas pagātnes faktu viņš zi­nāja nevis kā paša pārdzīvotus, bet gan kā iemācītus. Mēs viņam izstāstījām viņa paša dzives stāstu tā, kā mums to pārraidīja pa radio no Zemes; signālu novēlo- jumam, par laimi, nebija nozīmes, jo laikā, kad tie traucās pakaļ kuģim, Pēteris tos vēl nevarēja izmantot.

Jauneklis jau sēdēja dziļā atzveltnes krēslā, bija ļoti novājējis, bet ar katru dienu atguva spēkus un arvien biežāk izteica vēlēšanos pievienoties jauniešu grupai, kas studēja kosmonautiku; šo nodomu mēs apsveicām ar neviltotu prieku, būdami pārliecināti, ka darbs vis­sekmīgāk veicinās viņa atgriešanos normālā dzivē. Nā­kuši pie atziņas, ka Pēteris jau drikst zināt visu, kas ar viņu noticis pēdējos divos gados, jo vairāk tādēļ, ka neziņa par šī laika notikumiem satrauca viņu, mēs ar Teru Haru pastāstījām jauneklim, kādā kārtā viņš no­kļuvis uz Geas.

Ļoti piesardzīgi ieminējos par atmiņā iespiedušos eksperimentu, ko mēs izdarījām, izmeklējot viņa sma­dzenes. Pēteris uzklausīja mani mierīgi, bet pēc tam uz­budinājās, viņa acis iegailējhs tā, kti sāku baiļoties, vai tik neatgriežas nervu drudzis, kas tik ilgi bija viņu vārdzinājis: Vakarā viņš paziņoja, ka vēlas pastāstīt tiem, kas izglābuši viņa dzīvību, vienīgo pārdzīvojumu, kas saglabajies viņa atmiņā. Sākumā mēģināju viņu no šīs iedomas atrunat, bet viņš atgriezās pie tās tik stūr­galvīgi, ka, apspriedušies ar Annu un Šreju, mēs tam piekritām. Bija klāt ārsti, Ters Hārs un Ameta, kura sabiedrība vienmēr dīvainā kārtā uzmundrināja mūsu slimnieku. Pēteris runāja īsiern teikumiem, bieži apklus- dams un jautājoši uzlūkodams te mani, te Annu klusā cerībā, ka mēs uzminēsim un pateiksim priekšā vaja­dzīgo vārdu; viņa Stāstījums bija negluds, to pārtrauca garas pauzes. Reizēm viņš iegrima domās un, acis aiz­vēris, ilgi klusēja, mēģinādams rast sevī kādu izbalē­jušu, aizmirstu detaļu. Dažreiz tas viņam arī izdevās, bet citreiz viņš kratīja galvu ar vieglu, nevarīgu smaidu, kas nozīmēja — «esmu aizmirsis». Neraugoties uz to, bet varbūt arī tieši tādēļ šis stāsts, kuru Pēteris rekon­struēja mūsu acu priekšā, gluži kā cilvēks, kas, atgrie­zies dzimtajā malā, tikai ar iztēles spēku atveido sa­grautā tēva nama kādreizējo izskatu un, stāvot uz dru­pām, cilā gan vienu, gan otru akmeni, saskatīdams tajos tikai viņam zināmos veselā 'apveidus, — varbūt tieši tādēļ šis skarbais un vienkāršais stāsts mūs sa­trauca. Es jums to pastāstīšu, tikai ne tanī kroplajā formā, kādā pats noklausījos, bet pārrakstītu un papil­dinātu ar ziņām, ko saņēmām no Zemes. Tālāk seko Ga­nimeda Pētera dzīves stāsts, starpzvaigžņu tukšumā avāriju cietušā cilvēka vienīgās atmiņas, kas izrādīju­šās stiprākas par katastrofu.

Bērnība aizritēja kā'visiem viņa vecuma zēniem.

Līdz septiņiem gadiem viņš dzīvoja pie vecvecākiem Eirāzijas Dabas parka lielajā rezervātā, Pamira pakājē, un tikai divus mēnešus gadā viesojās vecajā tēva mājā Vislas krastos. Tad sākās skolas gaitas — nebeidzami ceļojumi pa jūrām un kontinentiem, saistīti ar ģeogrā­fijas un ģeoloģijas mācīšanos, senu muzeju un fondu apmeklēšana vēstures stundās, ekskursijas kalnos, va­saras izbraucieni pa upēm, pirmie lidojumi raķetēs kopā ar audzinātājiem-un biedriem, patstāvīgi fizikas un ķī­mijas eksperimenti, planētu modeļu aplūkošana Bērnu parkā tukšuma un, beidzot, pirmā divu nedēļu ilgā uztu­rēšanās Sestās kosmiskās stacijas observatorijā.

Sai laikā radās kvēlas ilgas pēc atklājumiem, nepa­rastiem piedzīvojumiem, vēlēšanās sastapties ar tālo zemju un planētu bargajiem spēkiem, ar kuriem viņš cīnīsies līdz uzvarai. Zēnam augot, ziņkāre no rotaļas pārvērtās par tieksmi izzināt pasauli, viss, kas atradās ap viņu, ar laiku kļuva saprotams, bet pusaudža sapņi par cīņām un uzvarām pacēlās arvien augstākās, ne­reālākās sfērās. Viņš jau studēja zinātnes vispārējos pamatus un ticēja, ka noslēpumi — ja tie vispār eksistē — laikam slēpjas vienīgi vistālākajos Visuma nostūros. Sasniedzis septiņpadsmit "gadu vecumu, Pē­teris sāka-'āpmeklēt dažādus politehnikumus, institūtus, laboratorijas, lai iepazītos ar cilvēka darbības neaptve­ramajiem plašumiem un izvēlētos nozari, kurai ziedot sevi uz laiku laikiem. Sākumā viņu saistīja astronomi­jas studijas, kamēr nokļuva lielajā Vispārējās un ekspe­rimentālās astronautikas institūtā.

Pēc trim gadiem beidza ievadkursu un sāka gatavo­ties nākošajam četrus gadus ilgajam patstāvīgāku pē­tījumu posmam. Te viņš piedzīvoja savu pirmo triumfu un — pirmo neveiksmi. Profesors Diadiks, fiovērtēdams savu skolnieku darba panākumus, atzina, ka uz Pēteri liekamas vislielākās cerības, bet šim priekam drīz vien piejaucās rūgtums. Pēteris cieta sakāvi cīņā ar spēku, ko atklāja nevis uz kāda no tālajiem debess ķermeņiem, bet gan pats sevī.

Viņš iepazinās ar jaunu meiteni, savu studiju bied­reni. Viņus saistīja kopējas intereses un sapņi; pēc gada viņi jau bija draugi. Viņu domas — kā viņi bieži smie­damies konstatēja — virzījās pa paralēlām orbītām, bet

jūtas, ko mūzikas skaņas vai mākslas darba līnijas mo­dināja vienā, atbalsojās arī otrā. Šai laikā Pēteris strā­dāja intensīvāk nekā jebkad. Saduroties ar šķēršļiem, viņš agrāk nekad nebija juties tik pārliecināts par savu uzvaru, nekad nebija uzbrucis tiem ar tādu kaismi un neatlaidību, un tomēr padarītais darbs atvieglojuma vietā atnesa nemieru. Viņš nemitīgi meklēja sev pa­pildu darbus, jaunas problēmas un tēmas. Dažkārt vi­ņam uzmācās nepārvarama tieksme doties vientuļā [Sa­staigā kalnos; tai laikā viņš bija paveicis dažus ļoti grūtus, drosmīgus, pat pārdrošus pārgājienus. Kādu vakaru, kad viņi bija palikuši laboratorijā divi vien, Pēteris vēroja meiteni, kas, pagriezusi viņam muguru, viegla un vingra rīkojās ar aparatūru. Pēkšņi tik ne­gaidīti, ka sirds vai pamira, viņš saprata, ka šie cīniņi, satraukuma brīži un bēgšanas mēģinājumi, neizprota­mie aizmiršanās mirkļi, kvēlie sapņi, neizteiktās ilgas, klaiņojumi — tas viss izskaidrojams ar vienu vienīgu vārdu: mīlestība.

Tai brīdī un vēl labu laiku pēc tam Pēteris neuz­drošinājās to atklāt meitenei; reiz tomēr šis mirklis pienāca, un tad arī bija visam beigas, jo viņa gan sim­patizēja jauneklim, augstu vērtēja un cienīja viņu, bet nemīlēja. Pēc izšķirošās sarunas viņš nesatikās ar meiču vairākus mēnešus, bet tiekoties ne vārda par to nemi­nēja. Un visdīvainākais bija tas, ka Pēteris gandrīz nekad nedomāja par viņu. Tikai reizēm, kad īsināja naktis pie izklātām papīra loksnēm zemu nolaistas spuldzes gaismā, viņa skatiens pauzēs starp diviem pētījuma posmiem aizklīda no apgaismotā rasēšanas dēļa pāri galda malai, kur sākās tumsa — tukša un melna kā starpzvaigžņu izplatījums. Tad kā zibens spēriens viņu pārņēma žēlums — tik spēcīgs, ka aizrā­vās elpa. Viņš sakumpa, nodūra galvu un atsāka ap­rēķinus, truli atkārtodams pēdējos uzrakstītos vārdus, līdz viss atkal atkāpās un nogrima kaut kur dvēseles dziļumos.

Pagāja nākošais studiju gads un pēc tam vēl viens. Pēteris sāka strādāt savu diplomdarbu. Viņš apmetās kādā no institūta ārpuszemes nodaļām — astronau- tiskajā stacijā uz Mēness. Pabeidzis darbu, viņš atlidoja uz Zemi, lai nodotu to savam zinātniskajam vadītājam Diadikam. Jauneklis gribēja tai pašā dienā atgriezties, bet satika kādu vecāku kolēģi, kas puspa- jokam pateica viņam: «Nav labi, ka tu mūs nemaz ne­apmeklē. Mana meitiņa arvien vēl gaida apsolīto pasaciņu.» — «Ja esmu apsolījis, tad atvainojies manā vārdā un pasaki, ka rīt atbraukšu,» Pēteris nopietni at­teica. Tā kā viņam bija dažas stundas laika, viņš aiz­gāja uz lielo parku pie institūta un tur satika to, kuru nebija redzējis jau divus gadus. Viņa bija ļoti priecīga un aicināja pastaigāties. Viņi aizlidoja uz kādu tuvējo rezervātu. Līdz saulrietam abi klaiņoja pa viršu lau­kiem, viņa plūca ziedus un lika tos milzu pušķi. Beidzot saulē sakarsuši, noguruši viņi apsēdās ar augstu, biezu zālāju apauguša paugura dienvidu nogāzē. Saule jau bija paslēpusies aiz apvāršņa, lapās iešalkojās vēsma, vēstīdama aukstu nakti. Pēkšņi ziemeļaustrumu pusē žilbinoši iekvēlojās mākoņi, no tiem izšāvās spilgts gaismas kūlis, uzskrēja zenītā un pazuda. Pēc brīža pie apvāršņa atskanēja dobja rūkoņa, kas atgādināja tāla negaisa pērkonu.

— Pēdējā Mēness raķete, — meitene sacīja. — Tā aizlidoja bez tevis; vai tu paliksi vēl rītdien?

Viņš neatbildēja. Tumsa sabiezēja. Sēdošās meite­nes seja bija redzama tik neskaidri kā tumša ūdens ap­skalota skulptūra. Kādu laiku tā vēl mirdzēja, atgādinot fosforescējošu plankumu, tad nodzisa. Nakts viņus iz­šķīra, tā ka Pēteris vairs nezināja, vai šeit pie krūma vēl ir kāda dzīva būtne, tādēļ klusēja, baidīdamies ru­nāt tukšam gaisam. Viņš sēdēja nekustīgi pilnīgā tumsā, skatiens nevarīgi maldījās apkārt — šķita, ka gaiss kļūst par nesveramu vielu, kas visu ietin bezveida kokonos. Varēja dzirdēt vienīgi te stiprāku, te vājāku neredzamo lapu šalkoņu, kad tās pieskārās cita citai. Sai sausajā, vienmuļajā skaņā bija kāda neizsakāma vienaldzība, tāpēc tā likās nežēlīga.

Klusums ieilga. Beidzot Pēteris izdzirda citas, dzī­vākas skaņas: meitene piecēlās kājās.

— Mums jāiet, — viņa sacīja klusi, it kā kāds at­rastos tuvumā. — Ir jau vēls…

— Zēl, ka es nepaņēmu heliplānu, mēs varētu aiz­lidot, — viņš pieceldamies sacīja.

— Ak, tas nekas… bet es vairs nezinu, kā mēs at­nācām šurp, Pēter?

— Mēs orientēsimies pēc zvaigznēm un pameklēsim vilcienu. Tam jābūt kaut kur tuvumā. Iesim te, pa kalnu. Vai tu redzi Lielos Greizos Ratus? Lūk, tur, un tālāk ir Polārzvaigzne.

Viņi uzkāpa paugura virsotnē — tas bija viegli no­laidens, kails kupols. Zvaigznēm vāji mirgojot, tumsa visapkārt likās vēl melnāka. Nosprauduši sava ceļa vir­zienu, viņi devās lejup. Kājas grima augstā, rasotā zālē, kas viegli gurkstēja.

— Vai tu dzirdēji, — viņa pēc brīža iejautājās, — ka pārtraukuši izmest okeānu ūdeņus ārpus Zemes robežām?

— Tu runā par kontinentu paplašināšanas plānu?

— Jā, līdz šim ūdeni vienkārši izmeta, tagad tur­pretī mēs saņēmām Areoloģijas institūta projektus, kas paredz apūdeņot ar to sausās planētas… Uzmanies, te, liekas, aug paegļi, es sadūru kāju. A, nupat sākas taciņa. Kaut kur jau nu tā aizvedīs. Jā, un profesors mūs visus nozīmējis jaunā darbā. Tas ir ārkārtīgi inte­resants.

Taka, pa kuru viņi gāja, aizvijās starp augstiem, necirptiem dzīvžogiem … Līkumā pa kreisi pavērās skats uz klaju, plašu lauku. Ļoti tālu — augstu pie de­besīm virzījās mirdzošs mākonis, pēc tam apstājās un sāka kāpties atpakaļ.

— Redzi, — meitene rādīja to ceļa biedram, — tur Pozdena izdara savus eksperimentus … Zēl, ka tu tik ātri aizbrauc… Es tev būtu izrādījusi visus jaunu­mus … mēs pēdējā laikā esam daudz ko paveikuši.

— Nē, — Pēteris nepacietīgi attrauca. — Man vis­pār nevajadzēja šurp braukt, — viņam neviļus paspruka. Viņa apstājās. Sīkajām dzīVzoga lapiņām bija ļoti gaiša, gandriz mirdzoša apakšpuse, un, vējam tās sa­griežot, šķita, ka no tumsas pretī raugās desmitiem bālganu acu. Pēteris neredzēja meiteni, vienīgi vieg­lajā vēsmā drebēja lapiņas, un šīs nemierīgās trīsas kā spokainas liesmiņas neskaidri iezīmēja viņas augumu.

— Kādēļ, Pēter? — viņa klusi vaicāja.

— Nerunāsim par to, — Pēteris lūdza. Viņš pēkšņi jutās [oti noguris. Nerunāt, nedomāt, tikai soļot ar viņu caur tumsu, soļot, soļot…

— Pēter… es domāju, ka … Es tak negribēju, saproti… Domāju, ka pa šiem diviem gadiem … — viņa aprāvās.

Pēteris tumsā pasmaidīja. Viņš nejuta nekā, izņe­mot lielo, glāstošo nakts mieru.

— Nerunā tā, — viņš piebilda tonī, kādā mēdz runāt ar bērnu. — Tu to nesaproti… un es arī nesaprotu, bet… sniedz roku.

Viņa pastiepa delnu. Viņš to tumsā satvēra. Abi apstājās vistumšākajā vietā, un viņu ķermeņi likās iegrimstam nebūtībā. Viņš sāka runāt tādā balsī, kādu meitene vēl nekad nebija dzirdējusi, tā bija tik viegla, ka tikko pacēlās pāri nerimstošajai lapu šalkoņai.

— Viss, kas ar mani notiek, sākumā neeksistē, tad atnāk, paiet un izzūd, bet tu esi vienmēr. Nezinu, kādēļ tas tā, un arī nejautāju. Tavu pirkstu, lūpu, galvas ap­veidus, tāpat kā savējos, es neesmu izvēlējies; tie jau ir tādi, un es par to nebrīnos, lai gan dažreiz varu pret to sacelties… Bet kas gan pa īstam saceļas pret savu miesu?

Tu neesi man dārga, tāpat kā mana miesa man nav dārga, tā ir tikai nepieciešama, jo bez tās es nespētu eksistēt. Es pieskaros tavai rokai. Ko tas nozīmē? Lūk, kauliņi, cīpslas, āda — jā, tas viss ir tā, bet tas nav svarīgi. Kā lai es tev to pasaku? Nemirstības nav. Mēs visi to zinām un visi tā domājam. Bet tagad, šajā brīdī, ir nemirstība. Jo es jūtu tavu roku, tas ir izskaidro­jums un atbilde. Pieskaroties tavai rokai, man liekas, it kā es būtu pazinis visus aizmirstos, pazudušos cilvē­kus, visas viņu ilgas, visas pasaules, to sākumu, attīstību un galu… Bet kas gan cits, ja ne tieši tas, ir nemir­stība!

Tu klusē. Tas ir labi. Nesaki «aizmirsti». Nesaki tā.. Tu taču esi prātīga meiča. Ja es aizmirstu, es nebūtu vairs es, jo tu esi ienākusi manī, esi sakususi ar visse­nākajām atmiņām, esi nokāpusi dziļumos, kur vēl nav domu, kur pat vēl nedzimst sapņi, kur ir tikai akla vielu maiņa, kas dod man sākumu, un, ja kāds izrautu tevi no manis, tad paliktu tukšums, it kā manis nekad nebūtu bijis: man būtu jāatsakās no sevis, no atbildības par paša likteni, bet to es nedrīkstu. Vai tu zini, kādēļ es devos strādāt Tiho aizas observatorijā? Es gribēju aiz­mirst, bet, vērojot zilo Zemi, man bija tā, it kā uzlūkotu tevi. Domāju, ka varbūt attālums ir pārāk mazs, bet tas bija muļķīgi. Jo tu esi visur, kur vien es raugos… Pie­dod, nedusmojies … ak, ko gan es runāju. Tu tak saproti, kādēļ to visu stāstu? Ne jau tādēļ, lai pārliecinātu vai izskaidrotu — te nekas nav skaidrojams, kā nav jā­skaidro, kādēļ mēs dzīvojam. Es to stāstīju tādēļ, ka koki zaudē un atkal atgūst lapojumu, ka no rokas iz­laisti akmeņi krīt, ka gaismas stars spēcīgu zvaigžņu tuvumā izliecas, ka ledāji nes klints bluķus, bet upes — ūdeni…

Tas, ko es jūtu, tev nekā nedod, to es zinu. Bet reiz pienāks laiks, kad tev daudz kas jau būs aiz muguras un maz — priekšā. Tad varbūt tu atmiņās meklēsi kādu atbalsta punktu, kādu, mirkli, no kura sāk vai beidz skaitīt gadus. Tu jau būsi citāda, un viss būs citādi, un kas to zina, kur būšu es, bet tas nav svarīgi. Padomā tad, ka tev varēja piederēt mana astronautika, tāpat kā mani sapņi un balss, rūpes un vēl manis neapjaustas idejas, un mana nepacietība un biklums — tev varēja būt otra pasaule. Kad tu par to domāsi, vairs nebūs svarīgi, vai tu neesi pratusi vai gribējusi, lai tā būtu. Svarīgi būs tikai tas, ka tu esi bijusi mans vājums un mans spēks, zaudējums un ieguvums, gaisma, tumsa un sāpes — mana dzīve.

Ar meitenes rokas nevarīgi izplestiem pirkstiem viņš noliecies pieskārās saviem deniņiem un pierei.

— Vai tu jūti šo cieto vietu? Tas ir kauls. Reiz tas atbrīvosies no miesas, būs atsegts un kails. Bet tas nekas. Jo, kaut arī viss ir mainīgu apveidu straume, plūstoša atomu forma un struktūra, atomu savienojums, atomu tīkls, kuri tikai reizēm apvienojas, lai izveidotu cilvēka ķermeņi, un tad atkal sairst, — šis brīdis paliks. To glabās putekļi, kuros pārvērtīsies mana atmiņa, kas, apstājusies uz visiem laikiem, kļūs stiprāka par laiku, par zvaigznēm, stiprāka par nāvi.

Pēdējos vārdus viņš izrunāja čukstus, arvien klusāk, gandrīz nedzirdami, līdz apklusa pavisam. Šķita, ka viņš pat neelpo. Tad viņš palaida meitenes roku — uzmanīgi, it kā atdodams kaut ko ļoti trauslu. Viņš sāka soļot pa priekšu. Taka sākumā gāja taisni, tad nogrie­zās un šķīrās uz divām pusēm. Viņš aizgāja pa kreisi. Uzpeldēja mākoņi, aizsegdami arvien lielāku debess daļu, vējš pieņēmās. Viņi gāja klusuciešot, kamēr aiz dzīvžoga izdzirda lēnu klabēšanu, kas, viņiem tuvojoties, kļuva vājāka, bet tad atkal pieauga: tur vienmērīgi klau­dzēja kādu neredzamu griežņu asmeņi.

— Vai tur kāds ir? — Pēteris skaļi jautāja, pagriez­damies uz to pusi.

— Es te … esmu, Sigma seši, — metālisks baritons atbildēja.

Pēteris pagāja uz to pusi, bet atdūrās pret cieši savijušos dzeloņainu zaru sienu un apstājās.

— Sigma seši, kā pie tevis var nokļūt? Vai te ir kāds ceļš?

— Ja tu nevari… tikt, tad tu esi cilvēks. Ej desmit metrus taisni uz priekšu, — balss atteica, — tur ir izcirtums.

— Sigma seši, dod signālu.

Krūmos iekvēlojās rožaina, zaļi svītrota lode. Viņi abi izgāja pa diezgan zemu eju dzīvžogā. Zem nolīku­šiem zariem, balstīdamās uz trim sliecēm, stāvēja ma­šīna. Vienu tās antenu apgaismoja signālspuldze, pā­rējā metala virsmas daļa, ko sedza nogriezti krūmu zariņi un lieli, kā asaras mirdzoši rasas pilieni, grima tumsā.

— Sigma seši, kur te ir vilciens? — Pēteris jautāja, tuvodamies Inašīnai. Viņš uzlika roku uz tās aukstā vāka.

— Vilciena pieturas vieta … ir četrsimt metrus uz ziemeļaustrumiem, — mašīna atbildēja. Tās balss kļuva arvien klusāka, vārdi sekoja ar lielām pauzēm.

— Kāda nomaldījusies Sigma, — Pēteris sacīja sa­vai ceļa biedrenei. — Liekas, tā ir izlādējusies. Vai tu Ievēroji, cik tā jocīgi stostās?

— Es ne… esmu… iz… izlādējusies, — mašīna sacīja ar metālisku šņirkstoņu, kas skanēja savādi — kā aizvainojuma pieskaņa. — Man… ir pārdedzis.., modulācijas … vads, — tā vēl nopūtās un apklusa.

Pēteris devās norādītajā virzienā, atliekdams šmau­gos zarus, lai tie necirstos sejā meitenei, kas sekoja viņam. Drīz tumsā pazibēja tāla, oranža gaismiņa. Krū­māji nozuda, un iesākās plašs klajums. To šķērsoja vakuumdzelzceļa caurules, kuru sienas blāvi mirdzēja. Netālu pacēlās pieturas vieta ar pusapļa jumtiņu. Te no galvenā ceļa nošķīrās sānu atzarojums, ko veidoja ar­vien īsākas caurules; viss kopā atgādināja zemē nolik­tas milzu ērģeļu stabules. Viņi uzgāja pa kāpnēm, ar­vien vēl klusēdami. Pēteris nospieda pogu, lai izsauktu vilcienu, meitene atslējās pret metala durvīm. Viņas seja bija stingra un noslēgta. Tikai reizi iedrebējās lū­pas, un viņa pavēra muti, kā gribēdama ko sacīt, bet tikai nopūtās. Beidzot atskanēja signāls, pašķīrās dur­vis un kļuva redzama maza vagona kupeja.

Pēteris izstiepa roku. Meitene viegli sakustējās, tā kā negribēdama to saņemt, beidzot satvēra viņa delnu un ātri izdvesa:

— Pēter, tici man, es gribētu … piedod ..,

— Piedod tu man, — viņš to mierīgi pārtrauca. — Esmu dažkārt neprātīgs, sevišķi naktīs…

— Vai tu nebrauksi man līdzi?

.— Nē, es mazliet pastaigāšos. Ar labu nakti.

Durvis aizvērās. Vagonete, ko iesūca vakuums, traukdamās no viena caurules segmenta otrā, šāvās arvien ātrāk, kādu laiku caurspīdīgajās sienās vēl viļ­ņoja gaisma, tad viss norima un atkal parādījās oran­žais spīdums,* kas blāvi apgaismoja tuvāko apkārtni. Pēteris paskatījās aizvērtajās durvīs, kā brīnīdamies par meitenes pēkšņo nozušanu, tad viegli noskrēja pa kāpnēm lejā.

Drīz viņš sasniedza krūmu audzi. Tad gāja ilgi, neko neredzēdams, tikai ar seju, vaigiem, acīm sajuz­dams vēju, kas glāstīja viņu tāpat kā tumsā melnojošos kokus un krūmus. Viņš dziļi elpoja un arvien paātrināja soli. Viņam šķita, ka kaut kur tālu aiz muguras dārd vareni viļņi, ka viņš daudzas dienas cīnījies ar jūru, ka­mēr sasniedzis krastu, kurā tagad izkāpis, un tumsā soļo pa svešas piekrastes smiltāju, kails, noguris, ne- juzdams nedz žēluma par visu, ko aprijis okeāns, nedz prieka par savu izglābšanos.

Viņu pārņēma arvien lielāka vienaldzība, bet reizē atgriezās orientēšanās spēja. Bija jaušama tumša, pau­guraina apvāršņa līnija un virs tās — vēl tumšāki mākoņi. Mākoņa spraugā nespoži iemirdzējās zvaigzne. «Marss,» viņš nodomāja un gāja tālāk. Rokas pašas atlieca zarus, miklas lapas liegi un mazliet nepacietīgi glastīja seju. Sie maigie, biežie, vieglie pieskārieni pa­dziļināja mieru, viņam aizejot, aizpeldot, izzūdot. Pie­peši, vēl neapzinādamies, kādēļ, Pēteris apstājās. Viņš pazina lielo krūmu ar mirdzošajām lapu apakšpusēm — vietu, kur bija runājis ar meiteni. Iedomājoties, ka ta­gad būs jāiet pāri šai vietai vienam, viņu parņēma vēl nekad nepiedzīvots satraukums. Pēteris atkāpās, nodūra galvu un sāka klupdams skriet uz priekšu. Viņš lauzās cauri biezoknim, neredzami zari cirtās sejā, krūtīs, sirds spēji dauzījās, bet viņš tikai skrēja, skrēja caur tumsu, līdz sajuta, ka nekas vairs nestājas ceļā. Brik- snājs bija beidzies. Viņš apstājās šajā klajumā tikpat negaidīti, kā bija sācis skriet.

«No kā es bēgu? No sevis?» viņš sev domās jau­tāja. «Man kaut kas jādara, loģiski jādomā, jārisina galvā kāda teorēma, citādi…»

Pēteris elpoja arvien dziļāk un vienmērīgāk. Spējš, brāzmains vējš pildīja plaušas ar tīkamu vēsumu, uz­mundrināja, nakts bija tumša un bezgalīga. Pēdējo zvaigzni aizsedza mākoņi. Viņš neredzēja nekā, nedzir­dēja pat vēju un klusumu. Lēni nometās ceļos un pie­spieda seju smagajai, valgajai zālei. Rokas piedūrās kādam cietam, vertikālam priekšmetam, pret kuru viņš atspiedās, ļajjdams tam balstīt savu nevarīgo ķermeni, pārāk vienaldzīgs, lai mēģinātu noskaidrot, kas tas īsti ir. Atmiņā šaudījās juceklīgi pagājušās nakts noti­kumu fragmenti. Viņš nevaldīja pār atmiņu, asociā­ciju straume plūda haotiski, tajā jaucās atsevišķi vārdi un teikumi, balss intonācijas, neskaidri tēli. Pēkšņi viņš izdzirda viņas balsi: «Pēter…» Ilūzija bija tik stipra, ka šķita — gaiss vēl virmo, aizpildot tukšumu, ko at­stājusi šī balss. No krūtīm izlauzās dziļa nopūta — kā vaids, kā elsas. Tad no augšas — no nezināmas tā­les atlidoja lēni izteikti vārdi:

— Cilvēk, ko tu dari?

Pēteris ieraudzīja tumšas, lielas, mākoņainas de­besis, no kurām — ienāca prātā — pirms daudziem gadsimtiem cilvēki izdzinuši dievu, kas bijis vājo un uzvarēto patvērums. Tagad šai lielajā klusumā viņš sa­dzirdēja savas sirds pukstus; likās, ka tie atbalsojas pamestā, aizslēgtā namā: vispirms puksts, tad asiņu šalts atbalss un īss klusuma bridis. Viņš necentās ieklausīties sirds sitienos, bet klausījās klusumā, vēlē­damies to paildzināt un gaidīdams, lai abi dobjie, rit­miskie toņi atkārtotos arvien retāk, lai klusums augtu …

— Cilvēk, — atkal, nezin no kurienes nākdama, at­skanēja zema, lēnīga balss. — Vai tu esi apmaldījies?

Pēteris klusēja.

— Ko tu vēlies? Jautā, es atbildēšu.

Pēteris sēdēja sagumis, ar muguru vēl arvien balstī­damies pret neredzamo cieto sienu. No tās saltā pie­skāriena ķermenim pārskrēja tirpas. Viņš jutās kā no nāves miega uzmodināts un dzirdēja visu, kas notika apkārt. Izdvesa:

— Kādēļ tas tā ir?

— Nesaprotu. Atkārto teikumu. Ja esi apmaldījies, parādīšu tev pareizo virzienu.

— Man nav kur iet.

Atkal iestājās klusums. Vējš, pūzdams no augšas, skāra Pētera mitro, vēso pieri. Viņam sāka rasties ne­noteikta vēlēšanās turpināt šo tukšo, nevajadzīgo un reizē nepieciešamo sarunu. Viņš tagad nejuta nekā, gluži nekā — šis tukšums bija lielāks par pirmītējām sāpēm, un šo nesakarīgo jautājumu un atbilžu plūsma to zināmā mērā piepildīja. Klusums atkal pieauga. Bija tā, it kā viņš redzētu sapni un tomēr būtu nomodā. At­kal viņš dzirdēja pukstam savu sirdi, kas šķita atrai­sījusies no ķermeņa. Viņš atradās zemūdens kuģī, kas līdz ar viņu grima bezdibeņa dzelmē. Juta tumšos, bez­galīgos ūdeņus, kas apskāva kuģa sienas un, kļūdami arvien lielāki, spiedās tām virsū, līdz ielieca tērauda bruņas un sāka mēmi lauzties iekšā, — melna, salta straume pildīja vienu telpu pēc otras. Tikai vienā no tām vēl bija palicis gaiss. Tur pukstēja viņa sirds, gai­dot brīdi, kad sagrūs pēdējā šķērssiena. Kuģis joprojām grima. Viņš murgos izstiepa roku, lai pieskartos tē­rauda šķērssienai, kuras esamībai uz brīdi bija noticējis, un lai palūkotu, vai tā vēl nav ieliekusies. Pirksti sa­taustīja vēsu tēraudu, bet tā nebija siena. Viņš neatra­dās uz kuģa, negāja bojā. Veltas cerības.

— Ko tev vajag? Pasaki, cilvēk, — atkal atskanēja balss.

— Es nekā negribu. Tu man nevari palīdzēt.

— Kāpēc? Nesaprotu. Vai esi kaut ko pazaudējis?

Sis jocīgais jautājums Pēteri aizkustināja.

— Jā, — viņš atteica, — esmu pazaudējis.

— Ko?

— Visu.

— Visu? Tas nekas. Katru priekšmetu var atkal atgūt.

— Tu tā saki? Katru priekšmetu? Visu pasauli?

— Pasaule pieder cilvēkiem. Tātad arī tev.

— Pasaule kļūst nevajadzīga, ja to ne ar vienu nedala.

— Nesaprotu. Atkārto teikumu.

Pēteris sāka pamazām apjaust, ar ko tik dīvaini sa­runājas. Domas kļuva skaidrākas. Atgriezās apziņa, bet līdz ar to — sāpes.

— Tu to nesapratīsi, — viņš sacīja. — Tu nespēj man palīdzēt.

— Esmu radīts, lai tev kalpotu.

— Zinu. Tu vari būt derīgs… bet es, mēs vairāk par visu vērtējam kaut ko, kas tev nav aizsniedzams, saproti? Man nav nekā, itin nekā, un tomēr es varu citiem ziedot ļoti daudz. Neviens nevar dot citiem vai­rāk kā tas, kas visu zaudējis. Tu nesaproti, vai ne?

— Nē, — balss atbildēja gausi un nelabprāt, bet laikam Pēterim tikai tā likās. Pats nezinādams, kādēļ, viņš ātri uzrausās kājās un pavērās uz to pusi, no ku­rienes nāca balss.

— Klausies… — viņš ātri čukstēja. — Tu esi Sigma, es zinji. Klausies …

— Es klausos.

— Nogalini mani!

Iestājās klusums, kurā ar vienmuļo vēja šalkoņu jau­cās elsām līdzīgie cilvēka elpas vilcieni.

— Nesaprotu. Atkārto teikumu.

— Tu esi mašīna, kas kalpo cilvēkiem. Tev ir me­hāniska atmiņa, un visu, kas tanī ierakstīts, tu vari iz­dzēst, it kā tas nekad nebūtu bijis. Neviens neuzzinās; nevienam tas nekaitēs. Sigma, glāb mani! Nogalini mani, vai dzirdi?!

— Nesaprotu. Ko nozīmē «nogalini»?

Pēterim likās, ka viņā kas pārtrūkst. Viņš sagrīļo­jās, pieskārās mašīnas platajam metala vākam un tū- lit atlēca atpakaļ.

— Nē! — viņš ievaidējās. — Nē! Es neko neesmu teicis. Klusē! Nesaki nekā. Aizmirsti! Aizmirsti! Vai dzirdi?!

Elsas sažņaudza viņam kaklu.

— Tu esi no metala … mašīna … nedzīva … Tu neko nejūti … nezini.-.. nezini, kas ir izmisums, mokas, nezini nekā. Cik labi… Man… tagad nav spēka. Nav, bet es zinu: man jārod spēks, — un tas jau ir daudz… Es… Aizmirsti šo sarunu, Sigma, vai dzirdi?!

— Neaizmirsīšu, — mašīna atbildēja.

— Kāpēc?

— Man pārdedzis vads. Kad mani izremontēs, aiz­mirsīšu.

Pēteris iesmējās

— Ak tā? Labi. Varbūt arī mani izremontēs, varbūt arī es aizmirsīšu …

Viņš pagriezās un aizgāja prom, spraukdamies caur biezokni, līdz sasniedza klajumu. Mati, rokas, apģērbs bija mitri. »

Viņš pārvilka roku sejai — vēsums viņu atspirdzi­nāja. Starp mākoņiem pavīdēja bāli .«violeta rītausma. Ausa jauna diena. No miglas iznira koku silueti, vējš norima, visapkārt valdīja dziļš klusums. Zeme plētās milzīga, pelēka, it kā nakts to būtu pārvērtusi pelnos. Kaut kur apvāršņa malā kādās mājās iedegās ugun­tiņa — mirgojoša Zemes zvaigznīte, no kuras Pēteris nespēja atraut acis. Tur cilvēki atmodās, darbs ritēja kā vienmēr. Tālajos lidlaukos nolaidās raķetes. Labo­ratorijās saspringtas sejas noliecās pār instrumentiem. Viņa kolēģi Tiho observatorijā nometa uz tērauda grī­das sarmotos skafandrus un raudzījās pulkstanī. Viņi gaidīja Pēteri. Tālajā Silistrijā jau bija rīts un kāda maza meitenīte sacīja mātei: «Es nebraukšu ar krust­māti ekskursijā, jo šodien ieradīsies tēvocis Pēteris un pastāstīs man pasaku.» Tad Pēteris pacēla rokas pie sejas, izberzēja acis un devās uz stacijas pusi, rau­dzīdamies austošā rīta debesīs, it kā meklēdams šai gaišajā ainavā patvērumu.

Beidzis stāstīt, jauneklis drīz nespēkā aizmiga. Es pamāju kolēģiem, lai viņi iziet ārā; mēs ar Annu vēl brīdi pakavējamies pie slimnieka gultas. Viņš sāka elpot lēnāk un dziļāk, krūtīm piespiestā roka viegli, nedroši sakustējās, it kā ko glāstīdama, tad atslīga atpakaļ un sastinga uz gultas malas.

Biedri - stāvēja vestibilā zem lielās araukārijas. Pēkšņa impulsa vadīts, es pavēru sava dzīvokļa durvis.

— Ienāciet pie manis, — es paklusi sacīju, kaut gan no šejienes neviena skaņa nevarēja aizsniegt Pētera istabu.

Viņi ienāca. Bija jau vēls novakars, okeāns aiz logiem kļuva arvien tumšāks, tomēr es neiededzu gaismu. Mēs apsēdāmies kur kurais, vērodami zilo mij­krēsli aiz loga; virs apvāršņa atvizēja garš, sudrabains zodiakālās gaismas kūlis un pamazām iedegās zvaig­znes — kaut arī mākslīgas, bet skaistas, mirgojošas Zemes zvaigznes.

Sarunas šķietamais haotiskunis un garie klusuma brīži nebija nejauši, jo mēs visi domājām vienas domas. Piepeši durvis strauji atsprāga vaļā un istabā ieplūda svaiga gaisa strāva: ienāca Nilss Irjēla, kas vakaros reizēm mēdza pie manis iegriezties. -

Viņš tūlīt centās uztvert rnūsu sarunas pavedienu, bet, nezinādams tās iemeslu, beidzot skaļi jautāja:

— Piedodiet, vai drīkst zināt, par ko jūs runājat?

— Varbūt atceries, — es atbildēju, — ka tev stāstīju par Pētera izmeklēšanu un piepešo smadzeņu strāvu izmaiņu, kad Anna viņam pajautāja…

— Protams, atceros, — Nilss mani pārtrauca. Pret loga stiklu tumšāks par āra nokrēslu iezīmējās viņa jauneklīgais, tvirtais profils.

— Redzi, Pēteris pastāstīja mums šo gadījumu, šīs saglabājušās atmiņas; tā bija mīlestība.

— Un par to jūs te tumsā spriežat? — Nilss jautāja.

— Jā. Saproti, tā bija reta un skumja mīla — bez pretmīlas.

—_Ahā, nelaimīga mīlestība, — zēns nolieca galvu, bet pēc brīža ar vieglu neiecietību balsī sacīja: — Jā, reizēm gadās nelaimīga mīlestība. Esmu par to lasījis. Mēdz but gan svarīgākas problēmas, bet es saprotu, ka notiek ari tā. Nākotnē, bez šaubām, arī šādas lietas pra­tis atrisināt.

— Kā tu to domā? — es jautāju, un Nilss paskaid­roja:

— Nu itin vienkārši, varēs kaut kādā veidā pārvei­dot cilvēka psihi…

— Lai tas pārstātu mīlēt? — Ameta visā nopietnībā iejautājās no sava kakta.

— Var ari tā, bet tas nav obligāti. Var pārveidot otra cilvēka psihi… Esmu lasījis, ka var pēc patikas izraisīt matēs instinktu dzīvniekos, ievadot tiem attiecī­gus hormonus. Ķīmiskie līdzekļi te iedarbojas uz sma­dzeņu garozu; tātad, lai arī cilvēku droši vien būs grū­tāk iespaidot, tomēr principiālas atšķirības nav …

— Tev tā liekas? — Ameta teica, bet Srejs piebilda:

— Tas nav tik vienkārši, Nils.

— Kādēļ?

— Tu esot par to lasījis, — Srejs sacīja. — Esi la­sījis un jau visu zini? Ir tāda Arhiopa komēdija «Vie­sis», kurā uz Zemi atlido ļoti inteliģents marsietis, kam vispār nav dzirdes orgānu. Viņš iepazīstas ar mūsu civilizāciju un starp citu apmeklē arī koncertu. «Ko cil­vēki te dara?» viņš jautā.— «Klausās muziķu.» — «Kas tas ir — muziķa?» Zemes iedzīvotāji sāk viņam skaid­rot gan šā, gan tā. «Nesaprotu,» saka marsietis, «bet pagaidiet, tūlīt pats visu izpētīšu.» Viņam rāda instru­mentus, viņš tos pēta un atklāj, ka tajos ir dažādi vār­stuļi, veserīši, beidzot aplūko trompeti. Marsietim ļoti iepatīkas tās izliektās formas un ģeometriskā harmo­nija, viņš to rūpīgi aptausta un saka tā: «Paldies, tagad es zinu, kas ir muziķa, tā ir jauka.» Tu, manu zēn, par mīlestību šobrīd zini tikpat daudz, cik šis marsietis par muziķu. Ceru, ka neesmu tevi apvainojis?

— Ai nē, — Nilss atteica, — bet paskaidrojiet man, lūdzu, — kādēļ tas, ko es sacīju, bija muļķīgi, ja ta„s tiešām tā bija?

— To, ko tu pateici, Nils, — ierunājās Ters Hārs, kas līdz šim bija cietis klusu, — var iztēloties šādi: vī­rietis mīl sievieti, kura viņu nemīl, citu šķēršļu nav, tādēļ sieviete norij tableti, kas viņai pārveido tas prāta īpašības, kuras bija liegušas mīlēt tieši šo cilvēku, un beigās visi ir apmierināti. Vai tu tā to iztēlojies?

— Nu … — Nilss sāka šaubīties. — Tā kā tu to pa­stāstīji, profesor, tas skan mazliet jocīgi… tā nebūs tablete …

— Ai, nav taču svarīgas tehniskās detaļas, runa ir par iedarbību uz psihi. Te tad arī slēpjas galvenais šķērslis.

— Kādēļ? Vai tu domā, ka tas tik grūti?

— Nezinu. Varbūt šāda iedarbība iespējama jau šo­dien, varbūt — ne. Sai problēmas pusei es nepieskaršos. Šķērslis nav vis biotehniskas, bet gan ētiskas dabas. Redzi, šī sieviete ir tāds pats pilnvērtīgs cilvēks kā attiecīgais vīrietis. Ja viņa to nemīl, tas izriet no viņas rakstura struktūras, viņas psihes, noskaņojuma, visas viņas individualitātes. Lai viņa šo vīrieti iemīlētu, va­jadzētu pārkārtot viņas prātu, kaut ko izmainīt tajā, kaut ko novērst, iznīcināt, nogalināt,— tad, lūk, neviens no mums tam nepiekristu, neviens visā pasaulē, pat tas nelaimīgi iemīlējies vīrietis ne. Jo pastāv nerakstīts, bet kategorisks aizliegums izdarīt jebkādus pasākumus ar cilvēka dvēseli. Kā tas cēlies? Mūsu civilizācija bieži izdzēš atšķirību starp dabisko un mākslīgi radīto, tomēr vrši mūsu izgudrojumi un tehniskās ērtības apstājas cilvēka prāta priekšā. Mēs paši novelkam šo robežu,- jo indivīda gara pasauli uzskatām par visaugstāko, ne­aizskaramo sabiedrisko vērtību. Tas valstība nedrīkst ielauzties nekādas dzīves «atvieglošanas» metodes. Nie­cīgākais eksperiments šai jomā varētu kļūt par bīstamu precedentu: sāktu ar sīku rakstura trūkumu izravēšanu, ar sīku «psihes retušu», beigās nonāktu līdz tādai ga­rīgo īpašību jaukšanai un pārkārtošanai, kas atgādinās mozaīkas veidošanu no krāsainiem akmentiņiem…

— Kad tu tā runā, man liekas, ka tev taisnība, — Nilss pēc brīža noteica, — bet nelaimīga mīlestība taču rada ciešanas? Tiesa, es nekad kaut ko tādu neesmu iz­jutis, bet domāju, ka nevajadzīgas jūtas…

— Nevajadzīgas jūtas? — Ameta viņu pārtrauca. — Nav nevajadzīgu jūtu, mans dārgais. Neveiksmes, ciešanas, skumjas ir tiešām nepieciešamas. Tā nav tukša frāze, ne arī slavas dziesma ciešanām. Pārvarot lielas grūtības, mēs augam paši; apmierinot visas iegribas,

kas cilvēkā vēl nav īsti attīstījušās un nobriedušas, var nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Tādēļ arī audzi­nātāji zina, ka bērnu sapņi jāpilnveido un to piepildī­šanās jānovilcina, lai dvēselē rastos mērķtiecīgs sa­sprindzinājums, kas ir ļoti vērtīgs, jo nemanot veicina topošā rakstura veidošanos. Cilvēks dzīvē sasniedz jo vairāk, jo tālākus mērķus viņš sev nospraudis. Tā nav nejaušība, ka uz Geas tagad izstrādā plānus ceļojumanr; kas būs daudz tālāks par mūsējo. Tu teici «nevajadzīgas jūtas». Padomā par Pēteri. Tas, ko viņš pārdzīvojis, tik dziļi iezīdies viņā, ka saglabājies pat tad, kad visas pārējās atmiņas gājušas bojā. Ta viņam palika kas savs, pie kā varēja atgriezties, kad kļuva akls un no­lemts mūžīgai klusuciešanai. Nekā neatceroties, viņš varēja sacīt sev: «Esmu mīlējis,» — un tas jau ir ļoti daudz. Tagad ap šīm vienīgajām atmiņām grupējas ci­tas; ja to nebūtu, viņa atgriešanās dzīvē nestu līdzi kaut ko necilvēcīgu, viņš būtu kā automāts, kas pēc pavēles aizmirst un top tukšs kā neaprakstīta lapa. Cil­vēks, kas aizmirsis itin visu, ir šausmīga parādība, jo tas zaudējis savu individualitāti un vārds «es» viņa mutē ir tikai tukša skaņa. Tādēļ pat vislielākās ciešanas ir vajadzīgas; tiesa, tās ir jāpārvar, bet pārvarēt neno­zīmē atraidīt.

Mēs vēl kādu laiku sarunājāmies; kad visi jau tai­sījās aiziet, Nilss sacīja:

— Man liekas, profesor Šrej, ka tagad es zinu par mīlestību vairāk nekā marsietis par muziķu …

Vecais ķirurgs vēl kādu laiku uzkavējās pie manis. Mēs diezgan ilgi sēdējām klusēdami, beidzot Srejs at­vēra acis, kas mijkrēslī dzīvi iemirdzējās, un balsī, kādā es viņu vēl nebiju dzirdējis runājam, sacīja:

— Vai tu pazīsti Tīringas mežus? … Un baltos liel­ceļus, kas no tiem aizvijas uz vēju appūstiem līdzenu­miem, un bērzu birzis . .. Tur var klaiņot caurām die­nām, bet vakaros sildīt rokas pie ugunskura, un tik zemu klājas dūmi, un tā sprakšķ zari…

— Tu to katrā laikā vari apskatīt video, — es at­teicu, — kaut vai tūlīt.

Srejs sāka mirkšķināt plakstus un piecēlās.

— Atmiņu protēzēs man nav vajadzīgas, — viņš sausi atbildēja un tūlīt aizgāja.