BĒTHOVENA DEVĪTĀ SIMFONIJA

Ilgas pēc visa jaunā, neizbaudītā, neizjustā, kas dziļi un neskaidri auga manī, bet ko it kā nomāca, ap­slāpēja tikšanās ar cilvēkiem un stundas, ko pavadīju pie aparātiem, klausoties pārraides no Zemes, ilgas, kas gaiši uzplauka naktīs, kad pamodos starp diviem sap­ņiem, vai vienam pastaigājoties zvaigžņu gaismā un agrās rīta stundās — tas viss sakrājās, saplūda vien­kopus un izlauzās uz āru ceļojuma divsimt sešdesmit trešajā dienā.

Todien es pabeidzu savas nodarbības vēlāk nekā parasti un, apstājies zem lielās araukārijas starp slim­nīcas zālēm un savu dzīvokli, gudroju, kā pavadīt at­likušās vakara stundas. Neko neizdomājis, beidzot aiz­braucu uz dārzu.

Tur valdīja agrs pavasara novakars: vējš, laikam pēc kāda biedra vēlēšanās, bija stiprāks nekā parasti, tā skaudrās brāzmas ik brīdi purināja koku zarus, modinā­damas spilgtas pagātnes atmiņas. Debess zilgmē virs galvas peldēja lieli, bezveidīgi mākoņi, zemā saule te paslēpās aiz tiem, te izšļāca gaismas šaltis pār to zel­tainajām apmalēm, un tad visi koki un krūmi, it kā pie­peši pamodušies, meta uz zemi garenas ēnas.

Pie stāvas klints, no kuras gāzās strautiņš, uz ak­meņiem bija nosēdušies trīs zēni divpadsmit, piecpa­dsmit gadu vecumā. Visjaunākais no tiem, sarāvies zem granīta izciļņa, laizīja cukursniegu kociņa galā. Viņš ar tādu aizrautību nodevās šai darbībai, ka neviļus pie­nācu tuvāk, lai brīdi viņu aplūkotu. Otrs pusaudzis visai kļūdaini svilpoja melodiju no kādas simfonijas, grūtākajās vietās piepalīdzēdams ar spējiem kāju vē­zieniem. Trešais, kas izrādījās Nilss Irjēla, bija uz­rāpies visaugstāk un apsēdies klints dabiskos akmens sedlos, no kurienes, rokas uz krūtīm sakrustojis, kā varenu plašumu valdnieks vēroja apkārtni. Kāds, ko nevarēju labi saskatīt, stāvēja strautiņa pretējā krastā, tieši pie burbuļojošās straumes, kas koku paēnā šķita melna un bieza kā darva, un tikai putu krēpes, balti vizot, reizēm uzšļāca gaisā.

— Kad tad īsti sāksies tas briesmīgais tukšums, par ko tik daudz runā? — iejautājās jaunākais zēns, griezdamies pie neredzamā cilvēka. Zēns vēl joprojām laizīja savu konfekti, bet, lai arī sarunājoties varētu baudīt gardumu, nolauza tai galu un aizbāza aiz vaiga.

— Tas sāksies tad, kad tu to pamanīsi, — neredza­mais atteica.

Es pazinu Ametas balsi. Sai brīdī kāds uzlika roku man uz pleca. Tā bija Anna.

— Sen neesam redzējušies. Ko tu dari? — pagrie­zies pret Annu, smaidīdams teicu. Dzirdēju, ka zēni tur­pina sarunu ar pilotu, bet nevarēju vairs klausīties viņu vārdos.

— Šodien ir koncerts, — Anna lietišķi noteica un sapurināja savas cirteis.

— Vai Ruiss seniors? — vaicāju.

— Nē, šoreiz kas gluži senatnīgs — Bēthovens, de­vītā. Pazīsti?

— Liekas gan, — atteicu. — Tātad koncerts. Vai tu iesi?

— Jā. Un tu? — viņa jautāja. Tālumā pazibēja bērnu košie apģērbi.

— Protams, — atbildēju, — un ar tevi, ja drīkstu.

Viņa apstiprinoši pamāja un tūlīt pacēla roku, Tai

saglaustu dumpīgās cirtas.

— Vai tūlīt jau jāiet? — es vaicāju. Mani piepeši pārņēma viegla, tīkama noskaņa, it kā es būtu tikko iedzēris dzirkstoša vīna glāzi.

— Nē, sākums ir astoņos.

— Tātad pēc stundas. — Es palūkojos pulkstenī. — Vai mēs kaut kur satiksimies? — smaidīdams pie­bildu. Uz Geas bija pieņemts tā izturēties, jo tas iedvesa pārliecību, ka mūsu kustības brīvību neiero­bežo kuģa sienas, un piederēja pie ilūziju sistēmas, kas arvien plētās plašumā. Tāpat kā citi, es uzskatīju, ka tā ir laba metode.

— Noteikti, — viņa nopietni atbildēja, — satiksi­mies … pie šīs egles pēc stundas.

— Tieši pēc stundas, lieliski, bet vai tagad lai eju prom?

— Jā, man «vēl šis tas. jākārto.

Es atkal paliku viens. Pagāju uz to pusi, kur pirmīt sēdēja zēni, bet tagad tur vairs neviena nebija. Devos cauri dārzam. Es tik labi šeit pazinu katru stūrīti, katru celiņu un puķu dobi, ka laikam gan aizvērtām acīm varētu noiet jebkurā virzienā. Man, protams, bija labi zināms, kur beidzas pastaigu laukums un sākas video- plastikas mirāža. Te man iešāvās prātā doma, ka šī pa­staigāšanās atgādina uz galerām notiesāto senlaiku noziedznieku pastaigu, un tūdaļ sajutu nepatiku pret kokiem un krūmiem, kas šodien tik stipri šalkoja. Iegāju gaitenī. Pēkšņi mani pārņēma pilnīgs gribas trūkums: iekāpu liftā un braucu uz astoto stāvu, lai apmeklētu Rudeliku, bet jau piektajā izkāpu ārā un nobraucu atkal lejā, cerēdams lidlaukā pasažieru nodaļā sastapt Ametu,

jo vairākkārt tiku viņu tur redzējis, taču zāle bija tik plaša, ka, meklējot tajā pilotu, es būtu pazaudējis pārāk, daudz laika. Paklausīgais lifts atkal drāzās augšup, bet es izdarījos gluži kā skolas puika: aizvēru acis un, izstiepis roku, piespiedu pirmo pogu, kurai piedūrās mani pirksti. Pacietīgi gaidīju. Beidzot durvis, viegli nosēkdamās, atvērās, un izrādījās, ka esmu vienpadsmi­tajā stāvā, kur atradās Gobara darbistaba. Seit reti kāds iegriezās, jo nevienam te nekas nebija meklējams; es tomēr izkāpu no lifta un lēni tuvojos plašai sienai, aiz kuras divkāršā apšuvuma atradās Gobara perso­niskā laboratorija.

Es piegāju pie šīs sienas. Tā bija no stikla, bet ne­caurspīdīga, jo sastāvēja no polarizētajām plāksnēm, kuras vienā virzienā laiž gaismu cauri, bet otrā ab­sorbē. Patlaban tā bija tumša un spoža, kā ar spīdīgu samtu pārsegta, bet kādā vietā galvas augstumā tanī spīdēja mazs lodziņš — vai nu šī plāksne bija nejauši novietota otrādi, vai arī kāds to tika izdarījis ar nolūku, bet pa šo lodziņu varēja brīvi palūkoties iekšā, ko es arī tūdaļ izmēģināju. Ieraudzīju daļu darbistabas ar matemātiskajiem aparātiem, kas sniedzās līdz pat gries­tiem. Es stāvēju pustumsā, bet laboratorija bija gais­mas pielijuši. Pirmajā brīdī man izlikās, ka tajā ne­viena nav, tikai telpas dziļumā pamanīju vieglu re­gulāru kustību — tur ritmiski svārstījās releju sviras.

Pēkšņi satrūkos — manā redzes laukā parādījās cil­vēks. Viņš pastaigājās starp mašīnām, uzgriezis man muguru* un dzīvi sarunājās, par ko liecināja rokas iz­teiksmīgās kustības; šajā rokā viņš turēja melnu nū­jiņu, bet otru bija ielicis kabatā.

Es pazinu šo cilvēku, pirms vēl viņš nogāja īso ceļu līdz istabas galam un apgriezās, — tas bija Gobars. Viņš soļoja šurp un turp gar mašīnu, no kuras spurojās kontakti, uņ šķita, ka sarunājas ar kādu, bet ne viņa balss, ne arī'citas skaņas cauri biezajam stiklam nebija dzirdamas.

Mani interesēja, ar ko viņš tur tik dzīvi sarunājas, un pienācu vēl soli tuvāk, aizmirsis, ka Gobars var mani ieraudzīt. Tagad viņš stāvēja, kājas mazliet ieplētis, un, nūjiņu gaisā vēzēdams, ātri runāja, pagriezies par trim ceturtdaļām, tā ka redzēju vienīgi deniņos viegli pulsējam muskuļus. Pa ekrāniem, kas atradās viņa priekšā, slīdēja -zaļas gaismas svītras.

Gobars bija viens ar saviem automātiem un disku­tēja ar tiem. Tas bija visai neparasts skats. Gobara vārdus es noteikti nebūtu sapratis arī tad, ja varētu tos dzirdēt. Un tomēr, ilgāk vērojot viņu, es sāku pa­mazām apjaust, kas īsti notiek: Gobars acīm redzot kaut ko izklāstīja vai paskaidroja apkārtstāvošajām mašīnām; centrālās elektronsmadzenes — liela kā milža piere, uz priekšu izspiedusies metala masa, ko sedza bruņas ar skalu acīm, — atbildēja tiklab vār­diem, kā arī skaitļu un līkņu virknēm, tām uzliesmojot un nodziestot uz automātu ekrāniem. Gobars gan klau­sījās atbildēs, gan nolasīja rezultātus un lēni, norai­doši kratīja galvu. Brīžiem viņš neapmierināts novērsās un, paspēris divus trīs soļus pa istabu, atkal nostājās ar seju pret mašīnu, lai pateiktu tai dažus vārdus, brī­žiem pieskārās kādam kontaktam vai, pagājis sānis, darbojās ap vienu no rokas elektronanalizatoriem, tad atgriezās, nesdams rokā kartīti, ko tūlīt kā vēstuli iesvieda mašīnā. Mašīna tūdaļ sāka darboties, ekrāni iedegās un nodzisa, un dažubrīd likās, ka tā savām za­ļajām un dzeltenajām acīm saprotoši mirkšķina Goba- ram, bet zinātnieks, iepazinies ar visu, kas tai bija ziņojams, atkal noraidoši kratīja galvu un sacīja vienu vienīgu vārdu: «Nē,» — ko es jau biju iemācījies no­lasīt no viņa lūpu īsās iedrebēšanās.

Gobars ilgi uzkavējās pie automātiem. Vairākkārt pacēlis melno nūjiņu kā burvja zizli, viņš pārtrauca automāta garos pierādījumus un pavēlēja tam atsākt aprēķinus, tad piepeši sarauca uzacis, aizsvieda nūjiņu un nozuda manam skatienam. Kādu laiku neviena ne­bija, tikai uz mašīnas ekrāniem periodiski uzliesmoja līkņu figūras, pamazām sasaldamas zaļā ledū, un šķita, ka vientuļais, saimnieka pamestais automāts vēlreiz apsver visus atraidītos argumentus. Pēc minūtes Go­bars atgriezās kopā ar mehānoautomātu, kas taisnā ceļā devās pie elektronsmadzenēm, bet zinātnieks atkāpās, piemiedza aci un kaut ko pateica tam. Es sarāvos, kad automāts, klausīdams Gobara pavēlei, izņēma no ins­trumentu nodaļas urbi, izurba caurumu smadzeņu bruņu pierē un ar sviras palīdzību atlieca visu pārsegu.

Tad mehāniskais «ķirurgs» sastinga. Gobars ar lielu interesi apskatīja mašīnas iekšpusi, satvēra dažus ne­lielus instrumentus un sāka veicīgi mainīt kabeļu sa­vienojumus; viņš strādāja ļoti ātri. Pēc tam pakāpās atpakaļ, brīdi pētoši raudzījās atvērtajā mašīnā, kur vijās baltu un sudrabainu vadu spirāles, dažas pārvie­toja vēlreiz, beidzot lika automātam pacelt cauro pieres plāksni un nostiprināt agrākajā vietā. Kad tas bija izdarīts, Gobars ieslēdza strāvu. Smadzenes atkal at­dzīvojās, uz ekrāniem ietrīsējās gaisma, un zinātnieka rokā kā uz burvja mājienu atkal parādījās melnā nū­jiņa — tagad es ieraudzīju, ka tā bija tūbiņa ar pipar­mētru konfektēm. Gobars piemetās uz augsta sola ma­las un ilgi pētīja līknes, kas staipījās uz ekrāniem, beidzot piekrītoši pamāja ar galvu un, pavērsies pret man neredzamo istabas daļu, kaut ko pateica.

Sāku noskārst, ka zinātnieks nupat pārveidojis kādu aksiomātiskās aparatūras daļu; acīm redzot viņš radīja jaunu matemātikas nozari, kas kļuvusi nepie­ciešama sakarā ar viņa jaunajiem pētījumiem, ievirzot elektronsmadzeņu domāšanu jaunās sliedēs. Es neviļus izrādījos šīs operācijas aculiecinieks.

Zinātnieks sēdēja uz soliņa, vērodams smadzenes, kas arvien vēl darbojās. Brīžiem līknes kļuva bālā­kas, — tad Gobars sakustējās, gribēdams uzsākt nākošo darba posmu, bet uz smadzeņu ekrāniem atkal iemir­dzējās jaunas ugunis, un releji, kas bija norimuši, sāka svārstīties, atspoguļodami mehānismu vienmērīgo, mo­notono dzīvības pulsu.

Piepeši manu uzmanību saistīja jauna persona — Kalarla. Viņa nesteidzīgi izgāja cauri telpai, apstājās līdzās Gobaram, aizsegdama viņu manam skatienam, tad pagriezās un nāca tieši uz manu pusi. Es satrūkos un gribēju paiet sānis, bet kājas šķita pieaugušas pie grīdas. Kalarla pienāca tik tuvu stikla sienai, ka viņas seja aizņēma visu caurspīdīgo lodziņu. Nešaubījos, ka viņa mani ieraudzīs. Tad Gobars kaut ko sacīja, uz ko Kalarla, galvu nepagriezusi, atbildēja vienīgi ar lūpu kustībām, viņas seja palika vienaldzīga pret šo sarunu, kas droši vien skāra kādu tehnisku jautājumu. Kalarla mani neieraudzīja. Viņas acu lielās, melnās zīlītes leni plētās, it kā tās dzertu tumsu. Viņa neredzēja mani un vispār nekā neredzēja ap sevi. Viņas skatiens nekā negaidīja, tas necerēja ieraudzīt ne kādu ainavu, ne gaismu un pat ne tumsu. Viņa ilgi tā stāvēja. Līdzās šai gaišajai sievietes sejai ar gludo pieri, klusajām lū­pām un acīm, kas, ieurbušās stikla kvadrātā, šķita tik tālas, it kā būtu aizklīdušas bezgalīgajā tukšumā, Go­bara melnais stāvs dibenplānā izskatījās dīvaini neno­zīmīgs, bet milzīgie aparāti ap viņu atgādināja lieliski konstruētas mehāniskās rotaļlietas.

Beidzot Kalarla pagriezās pret Gobaru un vēroja viņu sarunājamies ar mašīnām, bet es, pietvīcis un no­kaunējies par to, ka noskatījos viņa dzīves epizodi, kas nevienam nebūtu jāredz, zagšus atkāpos un aizbēgu kā ļaundaris.

Lifts mani aizveda līdz stāvam, kurā atradās filhar­monija, lai gan pats neapzinājos, kurp man jābrauc. Pēkšņi atģidos spožas gaismas plūdos. Stāvēju uz mar­mora grīdas zem arkādēm pie ieejas zālē, kurā steidzās nokavējušies klausītāji, un piepeši atcerējos, ka man bija jāsatiek Anna, bet tai pašā brīdī arī ieraudzīju viņu. Pieskrējis meitenei klāt, satvēru viņas rokas un taisnodamies kaut ko juceklīgi čukstēju. Slaidāka nekā parasti — garajā tērpā, kas izskatījās kā no veca, no­sūbējuša sudraba darināts, viņa savilka lūpas, izlikda­mās dusmīga.

— Nac, nāc, — viņa mudināja, — gan vēlāk iz­rēķināsimies.

Tikko bijām iegājuši zālē, lielās lustras nodzisa un plašo estrādi no augšas apgaismoja starmeši, bet uz mirdzošo instrumentu un publikas galvu fona kā melns krusts izslējās diriģenta slaikais siluets. Sausi noklau­dzēja nūjiņa.

Sākumā šīs senās mūzikas skaņas plūda man ga­rām, pat nesaviļņodamas. Ar patiku aplūkoju mirdzo­šos vara un lakotos senlaiku instrumentus, uz kuriem vienmēr izpilda veco autoru darbus. No caurulēm izvei­dotās gliemežnīcas, ar ādu pārvilktās apaļās kārbas, metala šķīvji — tas viss liekas tik ērmots un reizē aiz­kustinošs. Ikreiz, kad domāju par senseno pagātni, ne­spēju atvairīt domu par dīvaino pretrunu: cilvēki ar tik bagātu iztēli, kuri mīlēja muziķu tāpat kā mēs, atska­ņoja to uz koka kastēm un dzīvnieku dzīslām .,.

Galvā jaucas tēlu fragmenti, balsis, aprauti vārdi, domas, bet no ārpuses to visu apšalkoja dunošā muziķa, te pieaugdama spēkā, te mazinādamās. Un pēkšņi, pats nezinu, kā un kad, šī muziķa ielauzās manī. Starp sa­stingušām atmiņām iespiedās varenas, pacilātas ska­ņas kā plūdi, kas iebrūk mājā, aizraudami līdzi kā at­kritumus, tā dārglietas, un tur, kur pirms brīža vēl valdīja ikdienišķa, pieticīga kārtība, tagad virpuļoja tumši atvari. Un tad notika tā, ka es sāku slīgt mūzikas skavās. Dusmās iededzies, gribēju tam pretoties, pār­traukt melodijas plūdumu, bet velti. Visas domas, atmiņas, viss mans es, nezināmas varas aizrauts, trau­cās kaut kur, līdz izsīka pēdējie spēki un, nejaudādams pretoties, es paliku kails un nevarīgs. Jutos kā upes gultne, kurā nikna straume laužas arvien dziļāk un dziļāk, izgrauzdama un saārdīdama krastus, bet at­griezusies brāžas ar divkāršu enerģiju, un šajā orkānā izdzirdu neatlaidīgus, nerimstošus saucienus — mani aicināja kāda pārcilvēciska balss.

Piepeši viss salīgojās, it kā varenais spēks, paša drosmes izbiedēts, būtu uz mirkli aprimis — iestājās klusums, īss un tik negaidīts, ka sirds stājās pukstēt, bet tad sākās jauns skaņu izvirdums.

Gribēju piecelties un aiziet — vairs nespēju to ciest. Zagšus, saliecies, kā nemaņā aizstreipuļoju līdz durvīm. Pēc brīža stāvēju tukšā telpā, ko pusaplī iežogoja mar­mora kolonas, un smagi elpoju, kā skrējiena nokausēts. Sāku kāpt lejā pa kāpnēm, jo klusinātas mūzikas ska­ņas aizsniedza mani arī šeit. Sajutu, ka neesmu te viens.

Pakāpienu augstāk stāvēja Anna. Klusuciešot sa­tvēru viņas roku — viss norima, pamira, arvien tālāki un tālāki simfonijas brāzieni pavadīja mūs tukšajā gaitenī, tad klusi iesanējās lifts. Daži desmiti soļu — un mūsu priekšā -pavērās zvaigžņū galerija.

Nezinu, vai es pats aizgāju turp vai viņa mani aizveda. Nezinu. Mēs nekustējāmies, bet pie mūsu kā­jām, kas bija neredzamas, it kā mēs paši būtu pārvēr­tušies par tumsu, rēgojās dzelmes, bezdibeņi, mūžīgais, nemainīgais tukšums un tajā sastingušas ugunis — nežēlīgās, nežēlīgās zvaigznes.

Paspiedu Annas roku. Sajutu viņas siltumu, tomēr biju viens.

— Bērns… — es čukstēju, — Tu nekā nezini.,. viņš… viņš zināja par mums, vai dzirdi? Viņš visu zināja, šis aizvēsturiskais muziķis, šis Bēthovens, XVIII gadsimta kurlais vācietis .,, Viņš visu paredzēja, visu zināja…

Anna klusēja. Sajutu viņas pirkstu mierīgo pieskā­rienu. Pieķēros šim mieram, no kura varēja izaugt pa­rasta, vienkārša saruna, kas pavērtu ceļu atpakaļ pie kaut kā, kas bijis agrāk, bet šai brīdī šķita zudis uz vi­siem laikiem. Man pavīdēja cerība.

— Viņš nekā nesaprata, — sāku runāt vēl klusāk, — nekā, tikai runāja, un šī balss ir dzīva vēl šodien .., Man šķita, ka visi skatās uz mani, jo viņš pateicis to, ko es pats sev nebūtu atzinies… pat to viņš zi­nāja… — Es pacēlu roku pret zvaigznēm.

Es neredzēju zvaigznājus. Tur bezgalīgi senajā iz­platījumā vizēja it kā sasalušas ugunis — aukstas, mē­mas dzirkstis kā šausmīga vienaldzības grimase. Ne­spēju aizvērt acis un nespēju arī skatīties. Satvēru Annas plecus. Viņas galva nostājās starp mani un tuk­šumu, kā sargādama un aizstāvēdama mani. Nedomā­dams, ko daru, pievilku viņu sev klāt, jutu viņas kailo plecu siltumu, viņas elpa appūta manu seju, mūsu lū­pas sakļāvās.

Klusumā mūsu asinis šalkoja un sirdis pamira. Anna cieši, uzticīgi piekļāvās man. Es nedrīkstēju to pieļaut.

— Anna, — es čukstēju, — klausies, es …

Viņa atbrīvoja savu roku un ar plaukstu aizspieda man muti. Kā gan lai aizmirst šo sievišķās gudrības apdvesto žestu?

— Nesaki nekā, — Anna čukstēja.

Mēs viens otru neredzējām. Bija tumšs, tukšums ap­tvēra mūs no visām pusēm, tas atklāti uzglūnēja ikvie­nam mūsu skatienam; un likās, ka Geas bruņas sairu­šas, un es pat sāku šaubīties, vai man zem kājām ir drošs pamats. Vienīgi šis slaidais augums sniedza pa­tvērumu. Es piespiedu savu kaistošo pieri pie viņas vēšā pleca, un mēs stāvējām tā, paši nezinādami, cik ilgi. Pēkšņi sajutu, it kā putns nolaistos man uz ma­

tiem. Seit putns? Uz Geas taču nebija putnu, tie nespētu šeit dzīvot, jo kā akli sistos pret Zemes mirāžas sie­nām …

Anna glāstīja manu galvu. Es ar lūpām pieplaku viņas kaklam un sajutu viņas sirdi; asinis pulsēja rit­miski, it kā no viņas ķermeņa dzīlēm mani uzrunātu kas ļoti tuvs un pazīstams. Mēs sākām iet, cieši piekļā- vušies viens otram un klusēdami, it kā viss jau būtu pateikts. Gaitenis nogriezās sānis, garām paslīdēja zilo nakts spuldžu blāvi apgaismotās kāpnes, tad nāca garš gaiteņa atzarojums, plašs priekšnams … mēs stāvējām pie manas istabas durvīm. Annas roka uz mirkli sa­stinga manējā, tad viņa to pati pastiepa uz priekšu, no­spieda rokturi un pirmā pārkāpa pār slieksni. Es pa­griezos atpakaļ un taustīdamies mēģināju aizvērt dur­vis, kad piepeši satrūkos kā no sitiena. Anna pieplaka man, bet velti. Mūs jau šķīra tumsa — tā, no kuras iz- niia ilgs, nepārtraukts, dobjš signāls. Gea kāpināja ātrumu.

Загрузка...