Magelāna mākonis

CENTAURA SAULES

Astrozooloģijas sekciju vadīja profesors Entreils, gandrīz deviņdesmit gadu vecs, ļoti možs un straujš Vīrs. Uz Geas viņš publicēja savu simto darbu. Gandrīz gadsimteni ilgajā mūžā viņš bija sistematizējis citu — no mūsu Saules atšķirtīgu sauļu, proti, pārmilžu, milžu, cefeīdu, radiozvaigžņu, balto un sarkano punduru pla­nētu iedzīvotājus. Kā zināms, astrozooloģija ir nozare, par kuru labprāt mēdz zoboties. Tas arī neliksies dī­vaini, ja atcerēsimies, ka, tai pastāvot jau vairākus gadsimtus, zinātnieki, kas ar to nodarbojas, nav redzē­juši nevienas citas planētas dzīvu organismu, izņemot dažas Marsa ķērpju un sūnu sugas. Tādēļ tajā ir daudz tukšu prātojumu un gandrīz tikpat daudz savstarpēji naidīgu skolu, cik speciālistu. Entreils, starp citu, at­klājis (zobgaļi saka — izgudrojis) ožtaustes sajūtu, ar ko, kā viņš apgalvo, esot apveltītas būtnes uz planētām, kur valda mūžīga nakts. Viņš uzskata, ka šī sajūta do­dot iespēju ne tikai saost smaržas, bet arī apjaust to priekšmetu apveidus, kuri tās izdala. Astrozoologu sek­cijas sēdes, kurās risināja šādas un līdzīgas problēmas, bija nebeidzamu strīdu virknes. Tās parasti apmeklēja prāvs skaits viesu, kuri ne tik daudz vēlējās bagātināt savas zināšanas par citu pasauļu iedzīvotājiem, cik re­dzēt Entreilu, kas iekarsis raidīja zibeņus pret saviem oponentiem.

Reiz, kad sēdes darba kārtībā bija jautājums par Centaura alfas planētu sistēmas būtņu ārējiem apveidiem, pēdējā rindā kāds piecēlās un lūdza vārdu; tas bija profesors Trehubs.

Entreila un Trehuba antagonisms bija visiem zi­nāms; jāteic, ka izcilais astrofiziķis pielika visas pūles, lai tas neapsīktu. Te viņš astrozooloģiju nosauca par «augli, kas dzimis deviņus gadsimtus pirms laika», jo tā radusies deviņsimt gadus agrāk, iekams tās hipotēzēs varēja pārbaudīt lidojumos uz zvaigznēm, te atkal, sēžu zāles kuluāros iztaujāts, kāds ir viņa viedoklis par Entreila pēdējo darbu, viņš atbildēja: «Piņ Mua mā­cījies pie Fu Ceņa pūķu nogalināšanas mākslu. Pēc sešu gadu cītīgas mācīšanās viņš apguvis šo mākslu visā pilnībā, taču nekur nebijis iespējas to izmēģināt…»

Reiz vaicāju Trehubam, kādēļ viņš tik ļoti nīst astro- zoologu. Viņš man atbildēja:

— Visiem zināms, ka viņi vislabāk jūtas tad, ja kā­dai zvaigznei vispār nav planētu. Tad viņi sīki jo sīki izklāsta, kā izskatītos būtnes, kas apdzīvotu minētās zvaigznes planētas, ja tās eksistētu. Tie ir XXX gad­simta sholasti. Viņi pārāk maz uzticas dabai un pārāk daudz — paši sev.

Katrs šāds Trehuba izteiciens agri vai vēlu sasnie­dza Entreilu, padarīdams veco vīru vai traku, tomēr ar visu to viņš jutās lieliski, jo — kā mēdza teikt — tas bija viņa psihes normālais stāvoklis.

Tādēļ, kad Trehubs palūdza vārdu, astrozoologi sa- bozās, bet viesi sāka staipīt kaklus, jaušot kādu jaunu dzēlību. Trehubs visā nopietnībā izklāstīja savu vie­dokli: cilvēks vispār nespēšot ieraudzīt Centaura sistē- ņias būtnes. Iestājās neveikls klusums, kurā viņš pie­bilda, ka liekot priekšā kādu eksperimentu.

— Es, — viņš teica, — būšu cilvēks, kura priekšā stāv šāda dzīva būtne, bet jūs mani iztaujāsiet par tās izskatu. Ja, pamatojoties uz manām izsmeļošajām, sī­kajām un pēc labākās sirdsapziņas sniegtajām atbil­dēm, jūs varēsiet rast kaut vai vispārīgu priešsta'tu par šo būtni, es atzīšu, ka esat uzvarējuši. Pretējā gadī­jumā izrādīsies, ka taisnība bijusi man.

Astrozoologi klusi apspriedās. Entreilam bija aiz­domas, ka tas ir paradokss vai joks; Trehubs apgal­voja, ka viņam esot visnopietnākie nolūki. Beidzot Entreils iznāca zāles vidū un aicināja arī TrehubU, kurš atbildēja, ka labāk runāšot no vietas. Vecais -zvaigžņu faunas pētnieks pastiepa uz priekšu savu aso zodu, it kā gatavodamies triecierfam, un iesāka:

— Cik liela ir šī būtne?

— Dažreiz tā ir mazliet garāka par cilvēku, citreiz kļūst mazāka, kādreiz atkal pavisam maza.

— Vai tas nozīmē, ka tā. Saraujas un izplešas?

— Nē, tas laikam notiek apmēram tāpat, kā kad cilvēks šķietami samazina savu augumu, nometoties ce­ļos, apsēžoties vai noliecoties.

— Tātad šī būtne var nomesties ceļos, apsēsties, un noliekties. Kādēļ tu to tūlīt neteici? — Entreils iekars- dams jautāja.

— To es attiecināju tikai uz cilvēku, jo nomesties ceļos var vienīgi tad, ja ir kājas, noliekties — ja ir mu­gura, pleci, bet nekā tamlīdzīga es šai būtnei neredzu.

— Vai šai'būtnei ir locekļi?

— Man šķiet — ir.

— Kā tā — man šķiet? Tu neesi par to pārliecināts?

— Nē.

— Kādēļ?

— Tas atkarīgs, no tā, ko mes saucam par locek­ļiem. Ja būtne no citas planētas pirmoreiz ieraudzītu cilvēku, tā varētu nākt pie slēdziena, ka cilvēkam ir pieci locekļi, un piebilstu, ka ar piekto tas izdod skaņas un uzņem barību, jo tā noturētu galvu par kaut ko līdzīgu loceklim. Tas skan savādi, bet ir tikai secinā­jums, kas izriet no cilvēkiem sveša viedokļa. Tā arī es, protams, redzu būtnes daļas, kas šķietami izdalās telpā, tomēr-nezinu, vai tie nav tikai ķermeņa paplašinājumi.

— Bet vai šīs «daļas, kas šķietami izdalās telpā», gadījumā nav mākslīgas, kā, piemēram, cilvēku apavi vai apģērbs? — Entreils jautāja un uzmeta mums ska­tienu, kas likās sakām: «Viņš gribēja būt gudrāks par mani, bet es ari neesmu ar pliku roku ņemams.»

Trehubs brīdi vilcinājās ar atbildi, un vecā vīra sejā pavīdēja uzvaras prieks, kas tomēr pamazām iz­zuda, klausoties astrofiziķa paskaidrojumu:

— Nezinu, kas šajā būtnē ir mākslīgs un kas da­bisks. Būtne no citas planētas ari nevarētu zināt, kur beidzas mūsu apģērbs un sākas miesa. Tā varētu do­māt, ka mūsu ķermeņa atsevišķas daļas sedz «sakaltuši segaudu dziedzeru izdalījumi» — kā viņš varbūt no­sauktu apģērbu. Ieraugot jātnieku, šī būtne varētu to uztvert kā kaut ko līdzīgu centauram, bet, ja tā turklāt red2ētu, ka cilvēks nokāpj no zirga, tā droši vien do­mātu, ka redz vienas būtnes disociāciju divās… Tā varbūt arī tas, ko es redzu, nemaz nav viena būtne, bet gan divas vai pat vesels to konglomerāts …

Entreils sāka uztraukties, bet, brīdi apsvēris, sacīja:

— Varbūt tu vari pazīt šīs būtnes locekļus pēc funk­cijām, kādas tie pilda?

— Jautādams tā, tu pielaid kļūdu. Kā redzu, tu sāc piekrist manam apgalvojumam, ka būtne pēc savas struktūras tik maz līdzinās cilvēkam, ka tos nav iespē­jams salīdzināt. Samierinājies ar to, tu pieļauj domu, ka, lai gan būtnes ķermenis nemaz nav līdzīgs "mūsē­jam, varbūt līdzīgas ir tā funkcijas. Un te tu atkal — protams neapzināti — nokļūsti antropocentrismā. Jā gan, būtne izdara dažādas kustības, tomēr es pilnīgi nesaprotu to nozīmi.

— Labi, — Entreils sacīja. — Pamēģināsim ci­tādi. — Viņš piemiedza acis, it kā gribēdams noslēpt nākošā jautājuma asmeni, un teica: — Vai tas ir mu­gurkaulnieks?

Trehubs apvaldīja smaidu.

— Lai izpētītu būtnes ķermeņa struktūru, tu gribi pievērsties morfoloģijai un fizioloģijai. Bez šaubām, tādā veidā tev izdotos daudz ko par to uzzināt, bet, pirms es tev atbildu, man pašam vajadzētu to izpētīt, tomēr mans pienākums ir atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas vienīgi uz būtnes ārējo izskatu. Nu, vai tu vari to uzskicēt, kaut vai gluži pavirši?

Vecais astrozoologs klusēja.

— Mūsu visu domāšanas pamatā, — Trehubs turpi­nāja. — slēpjas atavistiska, aplama pārliecība, ka citu sistēmu saprātīgajām būtnēm ķermeņa struktūras ziņā jābūt — vismaz tikai vispārīgos vilcienos vai kariķētā, izkropļotā veidā — kaut cik līdzīgām mums. īstenībā var būt pavisam citādi. Cilvēks, kas ieraudzīs šādu būtni, jutīsies kā akls kopš dzimšanas un tikai nesen operācijas ceļā atguvis redzi. Mums pazīstamās lab­iekārtotās telpiskās pasaules vietā, ko sastāda dažādas krāsas un dažādu apveidu priekšmeti, šis cilvēks

redzēs tikai tumšāku un gaišāku plankumu haosu, un viņam būs ilgi jāmācās, iekams šo jauno pasauli varēs pakļaut citu jutekļu agrāk apgūtajai pieredzei. Iespē­jams, ka, pirms mēs tiešām iemācīsimies redzēt, tas ir, ar vienu skatienu aptvert un saprast šo būtņu struktūru, mums būs iepriekš jāiepazīstas ar dzīvības attīstības vēsturi uz viņu planētas, vides apstākļiem, kādos tās veidojušās, daudzām sugām, kas bijušas to priekšteči, un tikai tad, pirmo reizi skatot, redzētais haoss izrādī­sies par sistēmu un nepieciešamību, kas izriet no da­biskās attīstības likumiem.

Noslēdzot diskusiju, Entreils, protams, neatzina sevi par uzvarētu. Viņš nolasīja garu lekciju, kurā izklāstīja Centaura sistēmas iemītnieku anatomiju un fizioloģiju, it kā būtu pazinis tos gadiem ilgi. Pēc viņa domām, tie sastāv no stipri metalizētiem audiem, kas spēj pa­sargāt iekšējos orgānus no spēcīgās radiācijas, ko iz­staro saules, kas agrāk bijušas spilgtākas par mūsējo. Trehubs vairs neņēma vārdu, tikai, sēdei beidzoties, it kā pie sevis noteica:

— Ar mašīnām tomēr patīkamāk runāt; tās necen­šas izskaistināt savas kļūdas!

Entreils, kam bija laba dzirde, uzsita ar plaukstu pa katedru, ka noskanēja vien, iesaukdamies pāri visai zālei:

— Fakti izšķirs to, kolēģi Trehub! Fakti izšķirs!

Astronoms galanti palocījās savam pretiniekam.

Ceļojums ilga jau gandrīz septiņus gadus, un tuvojās brīdis, kad visām mūsu gaidām, plāniem un ce­rībām bija jāsaduras ar īstenību.

Proksima kvēloja arvien spilgtākā purpursarkanā gaismā. Rokas teleskopos varēja redzēt šīs sarkanās pundurzvaigznes planētas — tā, kas atradās tālāk, bija lielāka par Jupiteru, bet tuvākā līdzinājās Marsam. Divām pārējām zvaigžņu sistēmas sastāvdaļām — Centaura A un B saulēm — bija lielas planētu saimes. Sīs abas saules mirdzēja pie mūsu debesīm kā žilbinoši baltas zvaigznes. Tās šķīra tikai dažu leņķa minūšu attālums. Daudz bālāks zvaigžņu pāris bija Sīriuss un

Betelgeize, kuras veidoja zili sarkanu optisko dubult­zvaigzni.

Sarkanā pundurzvaigzne auga tik lēni, ka dienām un pat nedēļām likās nemainīga, tomēr zvaigžņu ga­lerijas tumsa nemanot bija kļuvusi retāka, tās melnumu it kā atšķaidīja tikko jaušams pelēcīgums.

Kādu rītu ļaudis purpurkrēslā tītajā telpā sāka cits citam kaut ko rādīt: priekšmetiem un mūsu ķermeņiem bija radusies ēna.

• Kad attālums, kas mūs šķīra no pundurzvaigznes, samazinājās līdz sešsimt miljardiem kilometru, atska­nēja sen nedzirdētais brīdinājuma signāls, un kopš šī brīža tas bija dzirdams katru vakaru: Gea sāka palēni­nāt gaitu. Bija savādi, atceroties drūmās izjūtas, ko kādreiz modināja šis signāls, kurš tagad skanēja kā uzvaras fanfaras. Pēc sešpadsmit nedēļām mūsu kuģis pakāpeniski samazināja ātrumu līdz četriem tūksto­šiem kilometru sekundē un tuvojās pirmajai Sarkanā Pundura planētai. Pret Geas kustības virzienu tās eklip­tika veidoja četrdesmit grādu leņķi. Astrogāti ar no­domu neievirzīja kuģi planētu orbītu plaknē, jo pare­dzēja, ka tur, tāpat kā mūsu Saules tuvākajā apkārtnē, ir daudz meteorītu putekļu, kas apgrūtina manevrēšanu. Mēs lidojām četrsimt miljonu kilometru no pirmās planētas; astrofiziķi un planetologi dienu un nakti de­žurēja pie saviem novērošanas instrumentiem. Mēs ne­tuvojāmies planētai, jo tā bija klinšaina un apledojusi un to sedza biezs sasalušu gāzu slānis.

Deviņpadsmitajā dienā pēc planētas orbītas šķērso­šanas Geu no ekliptikas šķīra vairs tikai četrsimt tūk­stoš kilometru, tomēr kosmiskajiem putekļiem vēl arvien nebijām uzdūrušies. Vēlu vakarā, kad taisījos jau iet gulēt, skaļruņi pavēstīja, ka pēc brīža observatorija sniegs ārkārtēju ziņojumu. Pēc minūtes kļuva dzirdama Trehuba balss: viņš pastāstīja, ka pirms stundas ce­turkšņa Gea šķērsojusi gāzes joslu ar neparastu ķīmisko sastāvu un tagad mēģinot to atkal atrast.

Es steidzīgi apģērbos un aizbraucu uz zvaigžņu klāju. Lai gan bija jau pāri pusnaktij, tas mudžēja no ļaudīm. Tālu lejā zem kreisā borta tumsā zaigoja Sar­kanais Punduris šķietami nekustīgā liesmu mēļu vai­nagā. Tā gaisma bija 20 000 reizes vājāka par Saules gaismu, tomēr tukšums likās asiņainas miglas pielijis. Augstāk plētās mūžam nemainiga tumsa. Pēkšņi no visu klātesošo krūtīm reizē izlauzās aprauts sauciens.

Gea bija ielidojusi gāzes joslā, kas, saskaroties ar kuģa korpusu, spoži mirgoja; vienā mirkli kuģis iegrima blāvā, drebošā gaismas jūrā, kas liesmodama sašķēlās un izdzisa tālu aiz kuģa pakaļgala, un mēs turpinājām ceļu spokainu atspulgu mākonī. Drīz vien Gea atkal lidoja tukšā izplatījumā; arvien samazinā­dama ātrumu, tā gandrīz apstājās un, pacēlusi priekš-* galu uz augšu (kuģim manevrējot, vienmēr šķita, ka zvaigžņu loks riņķotu un grieztos), otrreiz ienira ne­redzamās gāzes straumē. Te gāze bija stipri izretināta, tāpēc, kuģim lēni lidojot, nespīdēja, taču, ātrumam pie­augot līdz deviņsimt kilometriem sekundē, jonizētie atomi, saduroties ar kuģa apvalku, sāka mirgot un pie galerijas sienām atkal iedrebējās blāvas gaismas strēles.

Pie mums pienāca astrofiziķis, kas nupat bija bei­dzis dežūru. Viņš pastāstīja, ka, spriežot pēc analizēm, gāze, kuras straumē mēs lidojam, esot molekulārais skābeklis. Tas radīja vispārēju izbrīnu, jo tukšumā nemēdz uzkrāties nesaistītais skābeklis.

— Astrogāti domā, — astrofiziķis teica, — ka esam ielidojuši kādas ļoti dīvainas komētas astē un vēlētos ziedot mazliet laika, lai atrastu pašu komētu; tādēļ arī Gea ienirusi gāzes straumē un virzās uz priekšu, it kā šķeldama to.

Pēc pāris stundām automāti bija veikuši aprēķinus, kas ļāva secināt, ka šai straumei ir izliekta forma. Tas apstiprināja domu, ka straume ir kāda kosmiska ķer­meņa gāzveida aste; šis ķermenis ir tik sīks, ka mēs to vēl nevaram saskatīt. Nākamā diena, nakts un vēl viena diena pagāja, dzenoties pakaļ arvien vēl neredzamajai komētas galvai. Tikai trešajā naktī, atkal ļoti vēlu, visos skaļruņos atskanēja Trehuba balss, vēstot, ka gal­venais teletaktors esot atklājis komētas galvu, kura atrodoties deviņpadsmit miljonus kilometru no mums.

Ļaudis sāka plūst uz observatoriju, bet komētas galva joprojām izskatījās kā bāls punkts tumsā, un tās. šķietamais rādiuss ilgi palika nemainīgs. Tomēr vakarā jau varēja noteikt, ka tas nepārsniedz kilometru. Pēc astrogātu domām, mēs ziedojām pārāk daudz larika mīklainajai komētai; astrofiziķiem šī problēma, bez šau­bām, esot svarīga, taču tā novēršot mūs no ceļojuma galvenā mērķa, un tagad mums atkaP esot jāuzņem agrākais kurss. Astrofiziķi tomēr izlūdzās vēl vienu nakti komētas pēdu dzīšanai; tā kā tukšums šajā ap­vidū bija maz «apdzīvots», mēs palielinājām ātrumu līdz 950 kilometriem sekundē, un kuģis, arvien spēcī­gākas skābekļa liesmas pavadīts, drāzās pakaļ komētas galvai. Pulksten piecos no rīta skaļruņi pārraidīja Tre­huba ziņojumu, un līdz ar viņa pirmajiem vārdiem visu sirdis iepukstējās straujāk, jo šī vienmēr nosvērtā cil­vēka balss drebēja.

— Runā Geas Centrālā observatorija. Tas, ko mēs uzskatījām par komētas galvu, nav kosmisks ķermenis, bet gan mākslīga konstrukcija, kas līdzīga mūsu zvaigžņu kuģim.

Grūti aprakstīt satraukumu, kas valdīja uz klājiem. Kuģis turpināja lidot taisna līnijā pakaļ bēgošajam'bā- lajam plankumiņam; abās observatorijās izcēlās tāda drūzma, ka astrofiziķi beidzot bija spiesti lūgt daļu ziņ­kārīgo iziet, jo viņi traucēja darbu. Tad, apbruņoju­šies ar visiem optiskajiem instrumentiem, kādi vien bija pieejami, mēs sapulcējāmies kreisās galerijas priekš­galā, no kurienes jau ar neapbruņotu aci varēja saskatīt blāvu punktu, kas gausi pārvietojās uz nekustīgā zvaigžņu fona.

Kad attālums, kas mūs šķīra, samazinājās līdz tūk­stoš kilometriem, Gea pavērsa raidītājas antenas uz svešā kuģa pusi un signalizēja tam ar visu savu spēcīgo raidstaciju jaudu. Paredzēdami, ka nepazīstamās būt­nes mūs nesapratīs, mēs nepārtraukti pārraidījām Pi­tagora trijstūra teorēmas un citu vienkāršu ģeometrisko attiecību simbolus, bet šīs sauksmes tukšumā palika bez atbildes. Mūsu uztvērēji klusēja.

Tad mēs sākām raidīt gaismas signālus; no kuģa priekšgalā novietotajiem stobriem melnajā izplatījumā aizlidoja atomu šāviņi, nostaipīdamies kā sudrabotas uguns dzīslojums, zaļas un zilas signālraķetes, taču tā­lumā redzamais kuģis joprojām palika mēms.

Beidzot pēcpusdienā astrogātu padome nolēma pa­laist vieglo izlūkošanas raķeti, kurā vienojās sūtīt tikai automātus, un pulksten sešpadsmitos pēc vietējā laika ap divsimt cilvēku, kas bija sapulcējušies galerijā virs lidlauka, vēroja, kā apakšā mašīnas uz starta sliežu ceļa uzvelk četrpadsmittonnīgo slaido cigāru un tajā iekāpj automāti matētās bruņās.

Raķete iegrima izšāves telpā, iekšējās lūkas aizvē­rās, un pēc brīža, kad pirmais astrogāts Centrālajā vadīšanas kamerā ieslēdza kontaktu, Geu caurstrāvoja dobja skaņa, kas atgādināja gigantiska pulksteņa si­tienu. Kuģa tērauda korpuss tikko manāmi nodrebēja; priekšgalā izšautā raķete atrāvās no kuģa, aplidoja tam apkārt un, radioviļņu vadīta, aiztraucās uz mērķi.

Mēs devāmies uz zvaigžņu klāju, lai no turienes vērotu tālāko notikumu gaitu. Diemžēl, saredzēt varēja maz, jo virs nezināmā kuģa kvēloja Centaura dvīņu saules, kuru žilbinošā gaisma traucēja novērošanu. Iz­retinātā skābekļa josla vairs neliesmoja, jo visi dzinēji bija izslēgti un Gea lidoja tikai kā Sarkanā Pundura pavadonis. Pateicoties Paula Borela laipnībai, manā rīcībā bija tālskatis ar simtkārtīgu palielinājumu; no­vietojis to gaiteņa galā un žilbinošajā gaismā piemie­dzis acis, vēroju, kā mūsu raķete, sadegušās atomdeg- vielas strūklai blāvi mirgojot, šķeļ tumsu. Beidzot tā pienāca svešajam kuģim tik tuvu, ka saplūda ar to vienā plankumā. Raķetes ugunis nodzisa — acīm redzot tā izslēdza dzinējus. Raķetes raidītāji bija savienoti ar Geas skaļruņu tīklu, un katrs ziņojums, ko pārraidīja automāti, nekavējoties nonāca līdz mums. Pirmais sa­sniedza mūs vienpadsmit minūtes pēc starta. Tas skanēja:

«Nezināmais kuģis ir bojāts.»

Pēc trim minūtēm otrs:

«Cenšamies iekļūt iekšā, nesabojājot apvalku.»

Tad iestājās klusums. Astrogāti raidīja jautājuma signālu, bet atbildes nebija. Mūs pārņēma nemiers, tad pēkšņi atskanēja viens vienīgs vārds: «Atgriežamies,» — un tai pašā brīdī atkal ieraudzījām palaisto dzinēju ugunis.

Aplidojusi, kā parasti, kuģim apkārt, raķete tuvojās pieņemšanas nišai un, magnētiskā lauka iesūkta, no­kļuva pasažieru lidlauka pirmajā līmenī.

Mēs atkal nobraucām ar liftiem lejā. Gaisa slūžu

dubultvārstuļi atvērās, parādījās raķetes priekšgals, uz mirkli apstājās, tad, tērauda rokas vilkts, sāka cel­ties augšup, līdz kļuva redzams viss korpuss. Četri me- hānoautomāti reizē atskrūvēja lūkas vaku; iestājās kapa klusums, kurā varēja dzirdēt darbojamies vēl arvien ieslēgto raķetes dzesinātāju. Zem raķetes stāvēja grupa cilvēku — astrogāti, fiziķi un lidlauka apkalpes inže­nieri. Pa atvērto lūku iznāca pirmie automāti un no­brauca lejā uz platformas. Grotrians tiem kaut ko jau­tāja. Mēs nesadzirdējām atbildi, jo atskanēja visu klātesošo pārsteiguma saucieni. Vairākas balsis no augšas kliedza:

— Ko viņi saka?

Grotrians pacēla augšup pēkšņi nobālušu seju.

— Viņi saka, ka tur esot cilvēki.