Magelāna mākonis

SARKANĀ PUNDURA PLANĒTA

Pundura otrā planēta izskatījās kā mazs, oranžs disks, un, jo tālāk lidojām, jo vairāk tā tuvojās divām patlaban visgaišākajām debesu zvaigznēm — Centaura dvīņu saulēm.

A saulei ir planētu sistēma, kas sastāv no divām grupām — iekšējās un ārējās, diezgan līdzīga mūsējai.

B saulei nav planētu šī vārda tiešajā nozīmē; to ielenc milzīgs asteroīdu wn meteoru spiets, pie tam lielākie apmēros ir gandrīz līdzvērtīgi Mēnesim un Zemei. As­trofiziķi šo sauli dēvē par «dubultsistēmas atkritumu vācēju», jo tā it kā uzsūkusi savā tuvumā matērijas atliekas, kas palikušas pēc Telemaka planētu saimes konsolidēšanās.

Sais notikumiem bagātajās dienās planetologus nebija viegli sastapt ārpus observatorijas. Mūsu Saules sistēmā viņi jau bija izmērījuši un nosvēruši visu, kas kaut mazliet atgādina planētu, atlika tikai papildināt savu priekšgājēju pētījumu rezultātus, bet tagad viņi vai slīka jaunu faktu plūdos; lai skatītos kurp skatī­damies — uz Centaura lielajām saulēm, vai Sarkano Punduri, — visur zaigoja neizpētītas planētas, tādēļ nav brīnums, ka viņi strādāja bez atpūtas un ne tikai ēda pie teleskopiem, bet bieži vien turpat arī nosnau­dās.

Un tomēr man izdevās sastapt Borelu dārzā, kas tagad bija pavisam tukšs; zinātnieks tur iegriezies, kā pats sacīja, «ar vienu kāju, lai atspirdzinātos, ieelpojot ziedu smaržu». Mēs apsēdāmies uz akmeņiem strauta malā, un te Borels izpauda man lielu, nule atklātu no­slēpumu. Proti, A saules otrā planēta, kas mazliet ma­zāka par Zemi, riņķojot ap savu asi un pie tam tik ātri, ka tās apgrieziena laiks neesot lielāks par trīs ceturt­daļām Zemes diennakts. Es pacietīgi gaidīju tālākus paskaidrojumus, taču Borels nesteidzās un, tikai pa­manījis manu pilnīgo mieru, izbrīnā iesaucās:

— Kā, vai tad tu nesaproti? Tu taču zini, ka Mer- kūrs nemaz negriežas ap savu asi, bet Venēra griežas Joti lēni. So planētu sākotnējo raito griešanos miljonu gadu laikā palēninājusi paisuma berze, ko izraisa Sau­les pievilkšanas spēks. Redzi, Centaura A tuvākā pla­nēta, tāpat kā Merkūrs, vienmēr griež savai saulei vienu un to pašu puslodi, bet šī otrā planēta, kas pēc sava stāvokļa atbilst Venērai, apgriežas trīsdesmit reižu ( īsākā laikā "nekā Venēra .,.

— Par ko tas liecina?

— Par neastronomiska faktora iejaukšanos.

— Un kas tas ir par faktoru?

— Būtnes, kas apdzīvo planētu, — Borels atbildēja.

— Un turklāt būtnes, kas attīstības ziņā ir vismaz līdz­vērtīgas mums, bet varbūt pat pārspēj mūs, jo mēs pa­gaidām vēl neesam mēģinājuši ietekmēt Zemes grieša­nās ātrumu.

— Ko?! — es iesaucos. — Tu domā, ka viņas regulē!?…

— Jā. Sai planētai nav mēness, un aprēķini rāda, ka tās apgriezienam vajadzētu ilgt divdesmit vai vismaz astoņpadsmit dienas, — īsāks apgrieziena laiks teorē­tiski nav iespējams, tātad… varam sagatavoties, ka sastapsim patiešām saprātīgas būtnes!

Es apjautājos, kādēļ, izdarījuši tik svarīgu atklā­jumu, mēs šķiežam laiku, dzenoties pakaļ Pundura otrajai planētai.

— Ceļojuma astoņos gados, — Borels man paskaid­roja, — Geas dzinēji pārvērtuši enerģijā vairākus desmitus tūkstošu tonnu degvielas; šis lielais masas zaudējums pēc iespējas ātrāk jākompensē. Kā zināms, mēs varam atbrīvot atomenerģiju no jebkura matērijas veida, bet elementu enerģētiskā vērtība atkarīga tikai no to masas. Teorētiski kuģa dzinēji varētu izmantot jeb­kuru vielu, tātad tiklab šķidrumu, kā gāzi vai minerālu, bet astrogātiern ir svarīgi, lai materiālu, ko mēs izvēlē­simies degvielas krājumu papildināšanai, varētu saga­tavot lielos daudzumos, viegli un ātri, un lai tas būtu pēc iespējas vienkārši nogādājams uz Geas. Domājams, ka Pundura otrā planēta, ko klāj smilšaini tuksneši un kuras atmosfēra ir stipri izretināta, bez mākoņiem, labi atbildīs visiem šiem noteikumiem.

— Senlaiku dārznieks, pacietīgi izaudzējis no ze­mes savu koku zaros augļus, kaut arī neviena roka tiem vēl nebija pieskārusies, varēja sacīt: darbs ir paveikts.

5os vārdus teica Ameta. Viņš kopā ar Irjēlu stāvēja uz priekšējā zvaigžņu klāja, kas bija augstu virs mums, zaigojošā Pundura sarkanās gaismas pielijis.

— Par ko jūs runājat? — es pienācis jautāju.

— Kas tas ir par dārznieku, un ko nozīmē tava meta­fora, pilot?

— Mēs spriežam, ka, ja šai brīdī mums nāktos atgriezties uz Zemes, arī tad ekspedīcija būtu veikusi savu uzdevumu, — Ametas vietā atbildēja inženieris.

— Ak tad mēs esam tie dārznieki, bet tas tur — ga­tavais auglis? — es norādīju ar roku lejup, kur no borta līdz pat apvārsnim plētās planētas oranžsarkanā pus­lode.

— Par sevi man jāsaka, ka es negribētu atgriez­ties — tieši tagad, kad mēs tuvojamies mērķim!

— Neviens jau arī negatavojas to darīt, — Irjēla atbildēja. — Mēs tik tāpat spriežam par augstām lie­tām, jo, redzi, šodien Ametam paliek piecdesmit gadu.

— Puse gadsimta! — es neviļus iesaucos. — Bet viņš kļūst arvien jaunāks! Kā tu to panāc?

Ameta sacīja:

— Mēs jau sen nosūtījām uz Zemi Gobara teorijas pamatformulu. Sis radiosignālu kūlis tagad joņo caur tukšumu un sasniegs Zemi pēc diviem gadiem. Pat ja mūs parautu velni, vai tas nav lieliski?!

— Perspektīva, ka mūs paraus velni, man neliekas lieliska, bet, ja tev dzimšanas dienā tā ir nepieciešama, esmu gatavs samierināties, — es atbildēju. — Inže- nier, — pievērsos Irjēlam, — kādēļ uz kuģa nekas ne­notiek? Kādēļ neveic nolaišanās priekšdarbus?

— Visu paveicām naktī. Mums jālido vēl kādi trīs- desmittūkstoš kilometri, bet tas ilgs kādu stundu: mēs virzāmies ļoti lēni, jo tuvojamies Roša joslai …

— Ameta, protams, lidos pirmais? — es jautāju.

— Ameta, protams, lidos, — pilots atsaucās kā at­balss, bet inženieris smaidīdams piemetināja:

— Vajadzēja lidot Zorinam, bet viņš atteicās no sa­vām tiesībām par labu Ametam, tā ir viņa dzimšanas dienas dāvana .. .

— Es ceru, ka mēs visi varēsim izstaipīt kaulus uz istas cietzemes. Iedomājies tikai, astoņus gadus mums zem kājām bija vienīgi metāls. „ Astrogāti taču apžēlosies par mums?

— Skatieties, — Ameta klusu iesaucās.

Oranžsarkanā virsma bija plaisu izvagota. Tur viss

likās nekustīgs, nedzīvs, bet, vērīgāk ielūkojoties, lē­zenajos, šķietami pilnīgi gludajos klajumos varēja pa­manīt pelēcīgas, ļoti gausi plūstošas straumes; tas stipri atgādināja skatu, kas ceļiniekam paveras, ja tas tuvo­

jas Marsam; tie bija milzīgā ātrumā traucoši putekļu mākoņi.

Galerijā pulcējās ļaudis, bet Gea lidoja arvien lē­nāk, kā apsvērdama, vai nederētu nolaisties līdz pašai planētas virsmai.

— Jāpošas ceļā, — sacīja Ameta un pasmaidīja. Es ievēroju, ka viņam ir gluži sirmi deniņi; no augšas krī­tošā Pundura gaisma iemirdzējās šais sirmajos matos kā visskaidrākais rubīns.

— Jāpošas ceļā, — viņš atkārtoja. — Es dodos citā pasaulē, bet neatvadīšos, jo tūlīt būšu atpakaļ!

Pēc triju stundu ilga izlūklidojuma Ameta sniedza šādu ziņojumu:

«Maza, tuksnešaina, Marsa tipa planēta. Stipri iz­teikta bezūdens erozija; nekādu organiskās dzīvības pēdu; plaši akmeņaini un smilšaini tuksneši; vientuļas klintis, cirkveida kalnu grēdas un izdzisuši vulkāni. At­mosfēra divsimt reižu retāka par Zemes atmosfēru, skā­bekļa un ūdens tvaiku nemana. Dienas un nakts pus­ložu temperatūras starpība sasniedz 110 grādus. Uz terminatora līnijas negaisu josla, kas pārvietojas ar planētas griešanās ātrumu. Dienvidu puslodes subtro- piskās joslas centrālajā kalnu masīvā liels regulārs iedobums, kurā atsedzas garozas dziļākie slāņi, jādomā, kristāliskā bazalta vairogs. No šī apvidus vairāku simtu kilometru apkārtnē stiepjas lielas sadēdējušu lavas klinšu joslas.»

Planetoķīmiķi nosprieda, ka, lai gan bazalts un tam­līdzīgi minerāli ir enerģētiski daudz mazvērtīgāki par Zemes smagajiem elementiem, kurus līdz šim izmanto­jām kā degvielu, tomēr ērtie iegūšanas un transporta apstākļi lielā mērā kompensēs šo starpību. Nolēma, ka Gea lidināsies virs norādītā apvidus piecas sešas die­nas un pa šo laiku kravas raķetes piepildīs tās tvertnes ar attiecīgi sasmalcināto minerālu.

Visu nakti analizēja Ametas atvestos fotoplānus. Gea lidinājās apmēram 200 kilometrus virs planētas, tātad krietni tālu no izretinātās atmosfēras slāņa. Uz rīta pusi izgājis zvaigžņu galerijā, ieraudzīju neparasti skaistu skatu. Mūsu kuģis tobrīd tieši iznira no konusveida ēnas, ko meta planētas nakts puslode. Tās milzī­gais pusloks aizklāja zvaigžņotās debesis, bet pati aug­šējā maliņa kvēloja asins sārtumā; tad aiz gludā, melnā loka parādījās Pundura sarkanā galva. Tiklīdz tā stari ielauzās planētas atmosfērā, pēdējā iekvēlojās neskai­tāmās bengāliskās ugunīs; vietvietām pa spokainām gultnēm šķita plūstam asiņu straumes; planētas disks līdz pašai apvāršņa malai pielija spilgti sarkanas gais­mas, kas pamazām pārvērtās rožainā; šī parādība tur­pinājās tik ilgi, līdz pundursaule pacēlās augstāk un tai pretim joņojošā Gea noņāca virs dienas puslodes.

Pulksten divpadsmitos pēc vietējā laika Gea apstā­jās virs Ametas norāditā apvidus, kurp devās tekto- niķu un planetoķīmiķu izlūkošanas grupas. Zem mums, retas miglas plīvurā tītas, neskaidri iezīmējās līkumo­tas kalnu grēdas; pašā vidū atradās vislielākā no tām, kurai bija četrsimt kilometru plata apļa veids; tā atgā­dināja varenos Mēness krāterus. Krātera ziemeļaus­trumu sienā bija dziļš iedobums, un likās, ka pirms daudziem gadsimtiem te iecirties milzu veseris, kas sa­grāvis un samalis klintis, bet no briesmīgā trieciena klinšu drupas tikušas izmētātas tālu pa visu tuksnesi, kur tās izveidojušas bālganas joslas, kas starveidīgi stie­pās uz visām pusēm. Aplūkots no liela augstuma, šis apvidus izskatījās kā jūras zvaigznes nospiedums uz planētas virsmas.

Kad raķetes, krizdamas lejup, nozuda mūsu skatie­niem, mēs tvērām pēc tālskatiem. Redzes laukā, ko ne­mitīgi šķērsoja oranži mākoņi, parādījās sudraba dzirk­steles, kas jau tuvojās planētas virsmai; pjrmā kuģa atomuguns liesma nolaizīja tuksnešaino līdzenumu, at­stājot aiz sevis sārti kvēlojošu joslu. Izkausētā smilts pārvērtās par stiklainu garozu, radot kaut ko līdzīgu dabiskam skrejceļam, uz kura nolaidās pārējie šāviņi. Pētniekiem bija jāievāc klinšu paraugi un jāiezīmē vie­tas, kur minerāli satur visvairāk smago elementu. Iz­darot analizēs lauka apstākļos, pagāja trīs stundas; tad, saņēmušas radiosignālu, no Geas lidlaukiem startēja raķetes ar ekskavatoriem, mehāniskajiem sa­smalcinātajiem un krāvējiem. Izlūku grupa varēja jau atgriezties uz kuģa, bet vēl turpināja pētījumus. Pēc­pusdienā zinātnieki griezās pie astrogātiem ar lūgumu atsūtīt apvidus kāpurķēžu vilcējus. Es izmantoju iz­devību, lai pievienotos šāviņa apkalpei, kurai bija uz­dots aizvest pieprasītās mašīnas un rīkus.

Sis šāviņš, kas bija daudz smagāks par pētnieku pasažieru raķetēm, nevarēja nolaisties uz mākslīgās stikla masas garozas. Tā vadītājs Uls Vefa strauji no­bremzēja virs smilšu kāpām, bet nepietiekami samazi­nāja ātrumu un iedrāzās tajās ar tādu sparu, ka veselu minūti pār raķetes priekšgalu vēlās krēpjaini smilšu viļņi, kas, saskaroties ar raķetes bruņām, ellišķīgi dār­dēja. Tiklīdz pārstāja žvarkstēt bremzes, iestājušos klu­sumu piepildīja vēja svilpšana. Aiz logiem joņoja oranži mākoņi.

Mēs atradāmies seklas ieplakas viszemākajā vietā, ko no visām pusēm amfiteātra veidā ietvēra klintis. Pēt­nieku raķetes atradās kādu kilometru tālāk; plūstošās smiltis, kas nemitīgi viļņoja visapkārt, cik tālu vien sniedzās skatiens, bija izveidojušas ap tām pusmēneš- veida līčus un sāka jau aizputināt to sānus. Atvestie kāpurķēžu vilcēji noripoja lejā pa ieslīpi novietoto no­brauktuvi. Kopā ar vairākiem biedriem uzrāpos uz pirmā vilcēja ārējā pārsega, un jau pēc brīža mēs brau­cām galvenās nometnes virzienā.

Biju iedomājies, ka planētas kalni, kaut arī sveši, atgādinās man kādu no jaunības ainavām, kas vis­dziļāk iespiedusies atmiņā: aukstas, tālumā izzūdošas kalnu virsotnes, lielo klusumu, kurā dzirdami vienīgi pulsa sitieni un kas modina bezgalības sajūtu — nevis tās melnās un neaptveramās, kas uzglūn aiz planētu atmosfēru trauslajiem apvalkiem, bet gan Zemes gai­šās, zilās bezgalības. Tagad, sēžot uz mašīnas, kas raustījās no motora grūdieniem un lēkāja pa nelidzeno virsmu, vēroju pelēku, kā pelnos pārvērstu klajumu, kas pamalē, neskaidri viļņojot, saplūda ar debesīm*; cauri putekļu mākoņiem, kas mūs apņēma, nespodri vizēja Sarkanais Punduris. Vilcējs, aiz piepūles vibrēdams un sprauslādams, uzrausās uz platās, stiklainās masas joslas, ko bija izveidojušas raķetes, tad, ar kāpurķēdēm izmisīgi kuldams gaisu, pārvēlās tai pāri un otrā pusē strauji iegrima ļoti smalkā, irdenā, gandrīz baltā smiltī vai, pareizāk, vulkāniskā tufā. No apkārtējo kāpu vir­sotnēm celdamās, joņoja virpuļojošas smilšu pātagas un čirkstot pa sejsega stiklu plūda lejup. Beidzot vilcējs apstājās blakus bāzes raķetei; mēs nolēcām no tā un tūdaļ līdz ceļiem iestigām smiltīs. Līdz raķetei bija jā­brien tikai simt metru, bet, veicot šo ceļu, es mirku sviedros. Gāju pret gaismu. Zemais vējš, kas pūta tieši kājās, sacēla oranžu putekļu mākoņus; tie krāsoja reto gaisu kā dūņas, ko zemūdens straume izceļ no dibena, un iespiedās visās skafandra krokās. Raķete stāvēja uz kailas klints izciļņa, kas pacēlās kā sala virs plūstoša­jām smiltīm. Visapkārt plētās tuksnesis. Nebija ne vēsts no tām starveida svītrām, kuras tik skaidri saskatījām no ^ugšas.

Raķetes lielajā kabīnē bija sapulcējušies kādi desmit cilvēki; viņi sprieda, noliekušies pār galdu, kas bija noklāts kartēm, fotoplāniem un minerālu drumslām. Uzzināju, ka, ieinteresējušies par klinšu masu konfigu­rāciju, pētnieki gatavojās izdarīt grunts izmēģinājuma zondēšanu. Drīz vien mēs atkal apvilkām skafandrus un devāmies pie vilcējiem, kas mūs jau gaidīja.

Es pakāpos uz tornīša, lai varētu acīm aptvert pēc iespējas lielāku platību; tai brīdī vilcējs strauji sakus­tējās un devās uz priekšu, saceldams aiz muguras un gar malām veselus smilšu geizerus. Mašīna virzījās lēni, brīžiem iegrimdama līdz pusei smiltīs; līdz ar smilšu nemitīgo līgošanos un viļņošanu tas radīja jūras ceļojuma ilūziju. Kalnu silueti, kas tikko jaušami iezī­mējās caur putekļu mākoņiem, kļuva arvien melnāki un staltāki. Kad attālums jau bija pietiekami sarucis, ievē­roju, ka mēs tuvojamies tieši robam kalnu grēdā.

Rietumos pacēlās sienas, izvagotas dziļām plaisām, kurās bija iespiedušās nogruvumu mēles; aiz šīs da­biskās erozijas ainavas sekoja neaprakstāms haoss. Sa­plaisājušās nogāzes atgādināja gigantiskas vagas; no šīm gravām pacēlās milzīgi, apaļi veidojumi — šķita, ka akmens te ir izkusis un tad atkal sacietējis, izveido­dams izliektas, sastingušas pieres. Stāvas kraujas ietvēra violeta mirdza; visa varenā kalnu grēda trīs baisos nāves lēcienos te krita lejup līdz pašam iepla­kas dibenam, lai dažus kilometrus tālāk — pie oranžā apvāršņa atkal paceltos tikpat stalta.

Vilcējs arvien biežāk meta līkumus ap pusaizputi- nātiem bazalta blāķiem; beidzot tas apstājās cieši sabll- vējušos, asu klints bluķu lauka malā, jo tam nevarēja tikt pāri. Tālāk kalnos jau kāpām kājām. Kādu laiku sekoju zinātniekiem, bet viņu vienmuļais darbs — klinšu zondēšana ar ultraskaņas aparātiem, akmeņu rentge- noskopēšana, paraugu vākšana — tik gausi virzījās uz priekšu, ka atgriezos pie vilcēja, kas bija palicis ak­mens lauka malā. Sēžot siltajā kabīnē, tērzēju ar Ulu Vefu, kad ierunājās radioaparāts; Geas meteotehniķi brīdināja, ka līdz ar krēslu mums tuvojas smilšu vētra. Vajadzēja sasaukt pētniekus, kas bija izklīduši tālu kal­nos, un, kad visi bija sapulcināti, atgriezāmies bāzes raķetē. Sarkanā saule rietēja. Dažu sekundu laikā mā­koņi virs mums sabiezēja, debesis kļuva vienmērīgi sārtas kā kvēpošas lampiņas liesma, kas redzama caur noputējušu stiklu. Sarkanā Pundura saltais, asiņainais disks karājās starp melnajām kalnu virsotnēm un mā­koņiem. Viss ietinās sārtā dūmakā, kas kļuva arvien tumšāka, purpursarkanie toņi pārgāja violeti asiņainā krēslā; uz šī fona smagās, gāzelējošās mašīnas un cil­vēki atgādināja savādas zemūdens būtnes. Tajā brīdī, kad sarkanais aplis pieskārās apvārsnim, pēdējā radās lēzena iedobe — likās, ka kvēlojošā lode izkausējusi klintis, bet tā tūdaļ noslīdēja vēl zemāk, un robs, kas bija tikai optiska ilūzija, izzuda. Vēl mirkli sarkanā gaisma cīnījās ar tumsu, beidzot tā izdzisa. Vienīgi tur, kur aiz kalniem bija nozudis Punduris, vēl zaigoja tā protuberances, laiski locīdamās kā sarkanas čūskas, līdz izzuda arī tās. Iestājās pilnīgi melna tumsa, kurā neredzēja itin nekā, gluži kā stāvot aizvērtiem plak­stiem. Saulrieta ainava bija mūs pārsteigusi pie raķetes lūkas. Mēs vēl atradāmies šī skata varā, kad tālumā at­skanēja arvien pieaugoša kaukšana; tuvojās nakts un tai līdzi — smilšu vētra.

Es ilgi klausījos zinātnieku diskusijā; visi bija vie­nis prātis, ka liels meteors, virzīdamies pa planētas virsmai gandrīz paralēlu trajektoriju, izlauzis šos vār­tus kalnu grēdā, kas tam gadījusies ceļā. Noguris, ierā­vies plašās kabīnes kaktā, es, pašam nemanot, aizmigu.

Nakti reizi vai divas pa pusei pamodos, ieraudzīju pār kartēm noliekušos pētniekus un atkal aizmigu; lie­kas, viņi neaizvēra acu līdz pat rītausmai. No rīta at­mosfēras temperatūra ārā bija mīnus 87 grādi, bet visas raķetes izrādījās pilnīgi ieputinātas smiltīs, un tās va­rēja atrakt tikai pa radio izsauktie automāti. Kravas ra­ķetes arvien vēl turpināja pievest Geai sasmalcināto ba- zaltu, bet pētnieki atkal devās pārgājienā uz kosmiskās kataklizmas vietu.

Es paliku raķetē viens un pa stikla logu vēroju, kā otrā — mazākā kabīnē divi koordinatori vadīja pētnieku darbu. Uz lieliem ekrāniem, kur bija redzama visa ap­vidus karte, mirdzēja desmitiem uguntiņu, kas apzīmēja cilvēkus; šie gaišie punktiņi lēni virzījās uz priekšu, ap­stājās, kāpās atpaka|; tas atgādināja bērnu rota|u, bet patiesībā šie'cilvēki, kuru raidītāji lika uguntiņām kus­tēties, kāpa nepieejamās klintīs un nolaidās dziļās aizās. Kādā mirkli ievēroju, ka visas uguntiņas sakustē­jās un devās vienā virzienā; drīz tās izveidoja mirdzošu gredzenu, bet tad saspiedās cieši kopā un sāka dru­džaini kustēties kā jāņtārpiņu bars. Abi koordinatori saviļņojās; trešais cilvēks, kas atradās kabīnē, planeto- logs Borels, raudzījās drīz vienā, drīz otrā ekrānā, kaut ko pateica pārējiem diviem, tad piegāja pie tiešo sakaru aparāta ar Geu un uzsāka garu sarunu. Pēkšņi koordi­natori piecēlās un noliecās pār ekrāniem. Viņu sejas bija tik ļoti satrauktas, ka es jau gatavojos ieiet kabīnē; te uz sānu pults iedegās trīs spuldzītes — divas zaļas un viena balta; tas nozīmēja, ka tuvojas pasažieru ra­ķete no Geas (kravas raķetes, kas kursēja nemitīgi, ne­bija pieslēgtas signalizācijas tīklam). Tiešām, pēc des­mit minūtēm ieradās astrogāts Ters Akonjans. Nespē­dams apvaldīt ziņkāri, es iegāju viņam līdzi kabīnē.

— Viņi tūlīt būs klāt, — Borels teica Teram Akon- janam, — tu uzzināsi visu no pirmavota.

Mēs gaidījām apmēram stundas ceturksni pilnīgā klusumā, kuru es negribēju pārtraukt, līdz kļuva dzir­dama tāla, gaudojoša, ar lielu apgriezienu skaitu strā­dājošu motoru rūkoņa. Troksnis tuvojās, tad pēkšņi iz­beidzās ar asu nopūtu, un pēc brīža kabīnē ienāca cilvēki skafandros, nesdami lielu, plakanu metala fut­rāli, kuru nolika uz galda. Daži bija tik noguruši, ka tikko spēja nostāvēt kājās; atstūmuši pakausī sejsegus, viņi, kā bija stāvējuši — noputējušos un netīros ska­fandros, — apsēdās vai, pareizāk, atkrita atzveltnes krēslos.

Vārdu ņēma viens no tektoniķiem. Kā izrietēja no viņa stāsta, meklējot pierādījumus savai hipotezei, viņi nejauši izdarījuši svarīgu atklājumu. Viens kāpurķēžu vilcējs iegāzies zem planētas virsējā slāņa apslēptā bedrē; paplašinot šo bedri, viņi uzgājuši kaut ko līdzīgu apakšzemes ejai, kas vedusi taisni uz leju, bet pēc vai­rākiem desmitiem metru izbeigusies ar akmeņu nogru­vumu.

— Vai šī eja cēlusies dabiskā ceļā? — Ters Akon­jans jautāja.

— To nevar droši apgalvot, — tektoniķis atbildēja. Viņš pārvilka ar cimdu pār seju, atstādams uz tās tumšu švīku, bet neviens tam nepievērsa uzmanību. Tek­toniķis pienāca pie galda, uz kura bija novietots atnes­tais priekšmets, un sacīja:

— Mēs ātrākām daļu galerijas, bet darbs rit lēni, jo negribam lietot straujas iedarbības līdzekļus. Gai­tenis ved tālāk … Apmēram simt piecdesmit metru dziļumā mēs atradām — lūk, šo…

Viņš atrāva metala vāku. Uz mīksta paklāja gulēja tumšs, porains, kā apsvilis ķermenis, kas nebija lielāks par cilvēka galvu".

— Organiskā viela? — Ters Akonjans jautāja, vi­siem klusējot.

— Paliekas, — tektoniķis atteica. — Nedaudz og­lekļa. Izotopu analizē parādīja, ka šī ķermeņa vecums ir ap 1200 līdz 1400 gadu. Struktūra visumā amorfa, vispārīgais ķīmiskais sastāvs nedod nekādas norādes, jo pseidomorfiskās intrūzijas rezultātā notikusi daļlja sākotnējo sastāvdaļu metamorfoze. Bez tam uz šo ķer­meni iedarbojusies augsta temperatūra, droši vien me­teoram nokrītot.

— Ko saka biologi? — Ters Akonjans jautāja.

— To pašu, ko mēs: ogleklis pēc savas izcelšanās esot organisks, bet vairāk viņi neko nevar pateikt.

— Un tālākie pētījumi?

— Līdz šim izpētījām vēl piecsimt metrus ejas. Tur neuzgājām ne šīs, ne kādas līdzīgas vielas pēdu. Tālāk ir pagrieziens un eja izbeidzas.

— Kādas ir jūsu domas?

— Planēta pati nekad nav radījusi nekādas dzīvības formas, tātad šis paliekas būs radušās ārpus planētas.

— Uz kāda pamata jūs tā spriežat?

— Visos iežos līdz pat magmātiskajiem nav ūdens darbības pēdu, nav nogulumu iežu, bet dzīvība, kuras pamatā ir olbaltumstruktūras, nevar rasties bez ūdens; šis ogleklis pēc izcelšanās ir organisks, tātad… — viņš noplātīja rokas.

— Tātad? — Ters Akonjans atsaucās

— Hipotēzēs… nekas cits kā hipotēzēs, — tektoni­ķis negribīgi sacīja. — Šahta varbūt liecina par kaln­rūpniecības darbiem, kas te noritējuši senatnē.

— Un šīs te, — astrogāts ar roku norādīja uz melno ķermeni, — ir dzīvas būtnes atliekas?

— Jā.

Klātesošo skatieni pievērsās tumšajam ķermenim. Sai mirklī bija kaut kas satraucošs. Mēs bijām mērojuši biljonus kilometru, vienaldzīgi slīdēdami garām gan liesmojošas, gan atdzisušas matērijas sakopojumiem, saulēm un meteoriem, bet tagad šīs paliekas, ko nejauši atklājām uz svešas, nedzīvas planētas, lika mūsu sirdīm straujāk pukstēt. Varbūt tobrīd es vairāk nekā jebkad iz­jutu stingras saites, kas ir vecākas par cilvēka prātu un par pašu cilvēku, saites, kas vieno visu dzīvo, lielās ilgas pēc būtnēm, kas līdzīgi mums cīnās ar neizmēro­jamās pasaules vienaldzību. Sīs saites lika mums šais melnajas paliekās uzminēt kādas nepazīstamas, varbūt pat nesaprotamas dzīvības bojā ejas liecību, un šī dzī­vība mums šķita tik tuva, it kā tajā ritētu mūsu pašu asinis.

Pētījumi, ko nepārtraukti, arī vētras laikā, veica visu nākošo dienu, nakti un vēl vienu dienu, nedeva nekādus rezultātus. Ceturtās dienas vakara Geas degvielas tvert­nes bija piepildītas un pienāca aizlidošanas bridis. Pēt­nieki nelabprāt atstāja izrakumu vietu, bet astrogāti ar radiosignāliem viņus skubināja. Bija jau nakts, un vētra ar katru minūti pieņēmās. Orkāna saceltie smilšu vi|ņi kaukdami un dārdēdami gāzās virsū raķetēm, un šķita, ka simtiem tērauda asmeņu trinas gar to bruņām. Šādos apstākļos startēt nebija viegli; vajadzēja uzreiz attīstīt lielu paātrinājumu. Bāzes raķete, kurā es atrados, star­tēja pēdējā, tā ka es redzēju, kā aizlido visas pārējās. Tumsā uzšāvās zili, dreboši putojošas uguns stabi, kurus

pie pamatnes apņēma pienbalti mutuļi: tur vārījās tuk­sneša smiltis.

Liesmojošie pīlāri cits pēc cita uzlidoja debesīs, uguns kolonāde sašķēla nakti, izraudama no tumsas spokaini apgaismotas ainavas fragmentus: virpuļojo­šas smiltis, stāvas, augstas klintis un skrejošas ēnas, kas izklīda tuksnesī kā melnu putnu bari. Uguns takas kāpa vertikāli arvien augstāk un augstāk, kamēr kļuva šauras kā līdz baltkvēlei sakaitētas adatas; kad apklusa pērkonam līdzīgā sakarsušo gaisa masu dārdoņā, kas uz brīdi bija nomākusi viesuļa kaukšanu, kļuva dzir­dama mūsu aizdedzes aparātu purpināšana, atskanēja brīdinājuma vārdi, es apgūlos uz muguras un vairs neredzēju, kas notiek aiz loga.

Tai pašā naktī Gea izgāja ārpus Sarkanā Pundura gravitācijas lauka un, kāpinādama ātrumu, aizjoņoja Centaura lielo sauļu virzienā.