Magelāna mākonis

MARATONSKREJIENS

«Gudro slavina par mīlestību uz cilvēkiem, bet, ja viņam to nepasacītu, viņš nezinātu, ka mīl tos.» Sie senā filozofa vārdi raksturo manu tēvu labāk, nekā es pats to spētu. Daudzi mēdz jautāt sev: «Vai esmu pareizi izvēlējies arodu? Vai esmu apmierināts ar to? Vai man ir labi šai pasaulē?» — un tūlīt atbild ar trīskāršu «jā». Tēvs šādus jautājumus nekad sev neuzstādīja, tie viņam pat neienāca prātā, un viņš tos droši vien uzskatītu par tikpat muļķīgiem kā jautājumu: vai es dzīvoju?

Tēva brāļi ar savām zināšanām kalpoja sabiedrībai. Tēvs darīja to pašu, bet, kad zināšanas pievīla, kad nā­cās zaudēt cīņā par savu slimnieku dzīvību, viņš sekoja mirējiem —' vairs ne kā ārsts, bet gan kā cilvēks, kas iet bojā kopā ar tiem. Tēvoči parasti vai nu sajūsminā­jās par sasniegumiem, vai izmisa par neveiksmēm, bet tēvs bija allaž vienāds — viņu nekad neatstāja mū­žīgās atbildības nasta; viņa dvēselei tā nozīmēja to pašu, ko mūsu miesai Zemes pievilkšanas spēks, kas tur sasprindzinājumā muskuļus, liek pārvarēt ķermeņa smagmi, bet dzīve bez tā nebūtu iedomājama.

Pēc šī vasaras brīvlaika, kas dziļi iespiedās man at­miņā, nolēmu neturpināt mācības augstākajā mehā- neiristikā un sāku studēt medicīnu. Šim jaunajam lē­mumam, ko pieņēmu tikpat pārgalvīgi strauji kā visus iepriekšējos, tomēr bija citi pamudinājumi: mēģinājums rast dzīves saturu un reizē parādīt cieņu tēvam — ne-

apdomāts un naivs solis jau tādēļ vien, ka man nebija ne mazākā priekšstata par ārsta profesiju. Vienīgais attaisnojums var būt tas, ka pēc medicīnas studiju beig­šanas neatteicos no sava galvenā mērķa — doties ārpus- sistēmas ceļojumā.

Medicīnas studiju gadi padarīja mani nosvērtāku. No iepriekšējā perioda man nekas daudz nebija palicis pāri: daži konspekti, rasējumi, projekti; ne jau vaja­dzība mani spieda tos glabāt, bet gan vēlēšanās pārlie­cināt sevi, ka aizritējušais laiks nav velti zaudēts. Kaut arī nebiju kļuvis mākslinieks, vecmāmiņa guva zināmu gandarījumu — manī bija atklājies gluži necerēts ta­lants: savā mācību iestādē izvirzījos kā lecoša zvaigzne gargabalu skriešanā. Guvu arvien labākus rezultātus — kļuvu kontinenta akadēmiskais meistars, bet pēdējā mā­cību gadā — ziemeļu puslodes čempions. Saņēmis ārsta diplomu, iestājos darbā ķirurģiskajā klīnikā. Pēc pus­gada, kad Centaura ekspedīcijas rīkotāji izsludināja dalībnieku uzņemšanu, iesniedzu lūgumu ieskaitīt mani kā profesora Sreja — kuģa pirmā ķirurga asistentu. Man gan trūka medicīniskās prakses, bet ekspedīcijai meklēja vispusīgi izglītotus cilvēkus, un es pajāvos uz savām kādreiz iegūtajām zināšanām kosmodromijā un mehāneiristikā. Kad izvirzīju savu kandidatūru, kāds astrogāts mani brīdināja, ka atbilde būšot ilgi jāgaida, jo gribētāju esot daudz un katru lūgumu apsverot ļoti rūpīgi, bet — viņš nosmīnēja — šāda pacietības vingri­nāšana varot vēlāk stipri noderēt, jo raķetē mums būšot gadiem ilgi jāgaida, kamēr sasniegsim mērķi. Viņš sa­cīja «mums», un šis vārds, kaut arī gluži nejauši pa­teikts, spārnoja mani veselus četrus mēnešus.

Nevarēdams rast mieru mājās, devos tālos klejo­jumos pa mežu. Bija rudens, dzeltenīgi, it kā pavītuši saules stari apspīdēja nekustīgos kokus, kuru zaru ske­leti asi iezīmējās pret zilajām debesīm. Klaiņoju stun­dām ilgi, līdz uznāca nakts un iedegās zvaigznes. Ap­stājos un, galvu atliecis, vēros debesīs. Bija jau sākušās pirmās nakts salnas, zem kājām čabēja sausās lapas, un gaisu pildīja sūra, drēgna trūdu smaka — augu valsts iznīcības vēstnese; bet nekad vēl pavasarī man nebija tik strauji pukstējusi sirds kā šai vēlā rudens kailajā mežā.

Dīvaini ir cilvēces attīstības ceļil Tas, kas cilvēkam viņa dzīves laikā bieži vien šķiet nesaprotams, neat­risināmu pretrunu biezoknis, kurā viņš, pārvarot grūtī­bas, te izlaužas uz priekšu, te pēc kļūmīga soļa atkāp­jas, tas viņa pēctečiem, atskatoties atpakaļ, liekas acīm redzama nepieciešamība, bet cilvēces nostaigātā ceļa līkumi un novirzes laiks pārvērš skaidri lasāmās raksta līnijās, kas izveido dziļas jēgas pilnus vārdus.

Kādreiz, pirms daudziem gadu simteņiem, kad vēl bija tālu līdz astronautikas laikmeta sākumam, cilvēki domāja, ka ceļojumiem uz citām planētām būs nepiecie­šamas kosmiskās starpstacijas — tā saucamie mākslīgie pavadoņi. Tehnikas attīstība parādīja, ka šāds pasā­kums ir lieks: patiesībā vairāk nekā septiņsimt gadus kosmonautika attīstījās pilnīgi neatkarīgi no mākslī­gajiem mēnešiem, uz kuriem iekārtoja vienīgi astrono­miskās observatorijas un klimata regulēšanas stacijas. Bet tad, pēc daudziem gadsimtiem, pienāca laiks, kad sakarā ar pāreju jaunā attīstības posmā dažu apstākļu dēļ radās nepieciešamība iekārtot kosmisko starpstaciju. Tas notika tad, kad cilvēki no ceļojumiem uz planētām pārgāja pie zvaigžņu ekspedīcijām.

Jau sagatavošanas darbu sākumā, pētot milzīgo āt­rumu ietekmi uz cilvēka organismu, bija jāceļ izmēģi­nājumu stacijas uz mākslīgajiem mēnešiem, lielā attā­lumā no Zemes, lai novērstu tās pievilkšanas spēka kaitīgo ietekmi. Vēlāk, kad sāka projektēt zvaigžņu kuģi, izrādījās, ka savu lielo apmēru dēļ tas nevarēs ne pa­celties no planētas, ne arī nolaisties uz tās un tādēļ ir būvējams ārpus zemeslodes. Tā senāk okeānu milzeņi, nevarēdami ieiet mazās ostās, bija spiesti apstāties krietni patālu jūrā un satiksmi ar krastu uzturēja mazi kuģīši. Arī Gea 1 — pirmais zvaigžņu kuģis, ko uzcēla starpplanētu telpā 180 000 kilometru attālumā no Zemes, nevarēs nosēsties ne uz vienas planētas, bet tikai, no­laidies līdz to atmosfēras augstākajiem slāņiem, izšaus neskaitāmas satiksmes raķetes.

Tātad es piedzīvoju pirmās zvaigžņu kuģu būvē­tavas celtniecību tukšumā.

Reiz no Ceturtā Mākslīgā Pavadoņa man bija izde­vība redzēt kuģa celšanas darbus to sākuma posmā. Līdz ar citiem ziņkārīgajiem stāvēju stiklotā novērošanas ka­bīnē uz metala ķermeņa; satiksmes raķetes atveda arvien jaunus tūristus.

Uz kuģa būvētavas krita konusveidīga ēna; to meta Zeme, kuras nakts puslode melnoja pie debesīm kā va­rena tumsas aka. Būves rajonu apgaismoja tukšumā pakārtie jupiteri, šūpodamies turp un atpakaļ kā pulk­steņa svārsti; katrs no tiem meta divpadsmit gaismas kūļus, kas līdzīgi zibeņiem atstarojās tālu lejā, kuģa korpusa saliekamajās bruņu plāksnēs. Pa kuģa virsmu rāpoja veseli automātu spieti: daži kā milzīgu aužamo steļļu vārpstiņas nepārtraukti kustējās uz priekšu un atpakaļ, citi ik pēc brīža palēcās augšup, kur, nokļu­vuši gaismas kūlī, spoži nozibsnīja un atkal iegrima tumsā. Tālskatī varēja redzēt smagas sijas un lielus konstrukcijas sektorus, ko šie mazuļi itin viegli pār­nesa no vienas vietas uz otru, jo visi ķermeņi šeit zau­dēja svaru. Izplatījumu izraibināja metināšanas aparātu krāsaino dūmu švīkas. Žilbinošo dzirksteļu ga­rās astes, slīdēdamas lejup gar kuģa sāniem, izveidoja mākoņus, kuri, jupiteru staru no visām pusēm caur­strāvoti, laiski aizlīgoja pakaļ vizošām raķetēm. Sī gais­mas orģija aizēnoja bālās zvaigznes, kas veidoja šķie­tami plakanu fonu. Attiecībā ,pret mūsu novērošanas punktu, kas atradās trīsdesmit kilometru no būvētavas, visa šī drudžainā darba pasaule izdarīja majestātiski lēnus apgriezienus, kā rezultātā prožektori, kas sākumā bija spīdējuši «augšā», beidzot nonāca «apakšā», lai gan telpā bez gravitācijas šie abi jēdzieni, protams, ir tīri nosacīti.

Pēc vienpadsmit mēnešu nepārtraukta darba auto­māti nozuda: tie, kas piederēja pie apkalpes, ierāpās kuģī, bet pārējie atgriezās uz savām bāzēm, un Gea, at­brīvojusies no sastatnēm, liela, klusa, sudrabaina riņ­ķoja ap Zemi kā mākslīgs mēness. Atomuguns vēl nebija skārusi tās milzīgos izplūdes vārstuļus.

Mans tēvs cienīja dzeju mazliet īpatnēji: viņš ļoti reti lasīja savu iemīļoto dzejnieku darbus, jo dēvēja tos par «palīgiem», kas nepieciešami tikai sevišķos gadīju­mos, un tikai retu nakti viņa istabas logā iedegās gaisma. Man tādi palīgi gaidu pilnajos mēnešos bija kāpieni kalnos. Visnepiemērotākajā laikā es piepeši lūdzu kolēģus aizvietot mani klīnikā un viens devos grūtos kalnu pārgājienos.

Te kādu dienu sprāga vesela notikumu bumba — īsā laika posmā saņēmu no ekspedīcijas pirmā astro- gāta paziņojumu, ka esmu uzņemts tās sastāvā, ierau­dzīju savu vārdu vasaras olimpisko spēļu dalībnieku sarakstā un … iepazinos ar Annu.

Viņai bija gaišas, gudras acis. Šo pēdējo īpašību — tikai manāmi atturigāk vai kautrīgāk — pauda arī pil­nīgās lūpas. Viņa studēja ģeoloģiju, mīlēja muziķu un vecas gramatas — vairāk laikam es par viņu nekā nezi­nāju. Būdams viens, es Annu ļoti mīlēju, bet tiekoties nebiju par to vairs tik pārliecināts. Tīši vai netīši sa- gādajām viens otram sīkas, sāpīgas nepatikšanas, ar­vien gadījās kādi pārpratumi, untumi, kas reizēm risi­nājās īsti dramatiski. Es cietu, bet ciešanas — to zināju no grāmatām — ir dziļu jūtu pazīme. Tā aplinkus, lai gan stingri loģisku prātojumu ceļā, nonācu pie slē­dziena, ka tomēr mīlu Annu. Bet viņa mani? Neko no­teiktu nevarēju izdibināt. Kad bijām kopā, viņas ska­tiens, atklāts un tāls, bieži kaut kur maldījās, it kā viņa būtu nogrimusi man neredzamu ainavu vērošanā, do­mīga vai arī skumja un sveša. Tas mani kaitināja. Bet brīžiem Anna atmaiga, un arī es tad kļuvu pieļāvīgs, šis laiks bija kā dūmakā tīts, pilns neizteiktu vārdu, minējumu un gaidu, reizē salds un mocošs. Tas bija pavasaris. Mēs staigājām pa dārziem, klausījāmies, kā putni mācās dziedāt, sēdējām uz soliņiem, kur visap­kārt auga zaļiem pumpuriem nosēti krūmi. Es plūcu pumpurus, spaidīju pirkstos un neapzināti plēsu tos vaļā, it kā gribēju no šiem bērnišķīgi neattīstītajiem, vēl salipušajiem aizmetņiem ar varu izveidot ziedus. Mūsu rīcībā izpaudās kaut kas lielāks nekā vienkārša nepacietība, jo visvairāk mums pietrūka tā, kas vie­nīgais Jauj jūtām nobriest, — laika. Tikai laiks varēja visu noskaidrot, savienot mūs vai izšķirt, bet tieši tā mums trūka. Tuvojās brīdis, kad man vajadzēja atstāt Zemi. Vairākkārt gribēju uzsākt izšķirošu sarunu ar Annu, bet vienmēr atliku. Tuvojās arī laiks uzstāties olimpiādē, šie abi notikumi man naktīs laupīja miegu. Vai tā bija sagadīšanās? Varbūt, bet cik patētiski ievir­zījās mana dzīvei Es zināju, ka mans pirmais olimpis­kais maratons būs ari pēdējais, jo pēc atgriešanās no ekspedīcijas būšu tam par vecu. Uzvarēt pirms aizli­došanas — vai tā nebūtu lieliska atvadīšanās no Zemes? Ar lauru vainagu galvā doties pretim zvaigznēm! Bū­dams divdesmit piecus gadus vecs, tātad ar slieksmi uz filozofiskiem vispārinājumiem, teicu sev: tev ir viss, ko esi vēlējies, — diploms par studiju beigšanu, iespēja piedalīties zvaigžņu ekspedīcijā un olimpiskajās sacen­sībās, mīlestība, — un tomēr tu esi nelaimīgs. Patiesi, cik gudrs ir teiciens: «Sniedz cilvēkam visu, ko viņš vēlas, un tu padarīsi viņu nelaimīgu.»

Sādā noskaņojumā es sāku trenēties. Noskrējis lielo apli pa skrejceliņu, turpināju skrējienu pa līča piekras­tes zālainajiem pauguriem un platajām universitātes parka alejām — allaž viens ar hronometru rokā — jū-, nija saules tveicē un tuvējā okeāna visapkārt nepār­traukti apšalkots. Trenējos tikai no rītiem; noskrējis kādus divdesmit kilometrus, drāzos uz veselības pētīša­nas nometni, kur jau veselu mēnesi dzīvoja nākošās ekspedīcijas dalībnieki. Tā bija maza pilsētiņa, kas at­radās Karakoruma pakājē, veca ciedru meža vidū. No­metne saucās Keriama, bet než kā to sāka dēvēt par «Šķīstītavu», jo saviem iemītniekiem tā bija pārejas etaps starp Zemi un zvaigžņu raķeti. Nometnē valdīja grūti aprakstāms noskaņojums. Daudz laika aizņēma gatavošanās braucienam un lekcijas visdažādākajās nozarēs, lai ikviens dalībnieks būtu pēc iespējas labāk sagatavots ceļojumam. Tajā pašā laikā notika nākošo astronautu pārbaude; fiziologi, biologi un ārsti savos spīdīgajos tērpos satraukti soļoja pa laboratoriju, kurā dūca rotējošās kabīnes. Starp daudzām uzbudinātām sejām nereti gadījās sastapt kādu gluži sašļukušu — šiem nelaimīgajiem ārstu negrozāmais spriedums bija noslēdzis ceļu uz zvaigznēm.

Tai pašā laikā arī Zemes dzīve strauji klauvēja pie pilsētiņas vārtiem. Kaut gan daudzi ekspedīcijas dalīb­nieki ņēma līdzi ceļojumā savus tuvākos ģimenes locek­ļus — sievas un bērnus, tomēr katram uz Zemes palika kāds tuvs cilvēks, un nebija tādas stundas, kad prieks un nākotnes sapņi nejauktos ar šķiršanās sāpēm. Da­līdams savu laiku starp stadionu un «šķīstītavu», es vairākas dienas no vietas nesatikos ar Annu un tikai

vakaros pirms gulēt iešanas īsu brīdi redzēju viņu televl- zitēs. Pēdējās televizītes laikā nejauši un gluži negaidīti notika izšķirošā saruna. Anna pasacīja to, no kā es visu laiku baidījos, — ka viņas specialitāte ceļojumā nevarēs būt noderīga. Viņa varot strādāt tikai uz Zemes. Es ieminējos par jūtu spēku, kas visus šķēršļus var satriekt pīšļos. Tad viņa jautāja, vai es līdzīgos apstākļos viņas dēļ atteiktos no medicīnas. Ko es varēju atbildēt? Juz­dams, ka viss brūk un viņa man zūd, sāku runāt gluži neprātīgi — sacīju, ka, patiesi mīlēdama mani, viņa būtu varējusi mainīt profesiju vai arī vispār pamest darbu — uz laiku, — steidzīgi piebildu, redzēdams, ka Anna nobāl.

— Vai tu gribēji mani sāpināt? — Anna vaicāja. — Tas tev izdevās.

Ir tāds vecs izteiciens — «būtu vai zemē ielīdis», ko televizītē var gandrīz burtiski realizēt. Saniknots un reizē nokaunējies, es ieslēdzu televizoru, un acumirklī Annas istaba, viņas seja, acis, balss — viss nozuda kā uz burvja mājienu. Cieši apņēmos ar viņu vairs netik­ties, bet jau nākošajā rītā atradu ieganstu sarunai — bija jāatvainojas par vakardienas uzvešanos. Viņa vairs neļaunojās uz mani. Galīgi ^norunājām satikties dienu pēc maratonskrējiena. Vai sirds dziļumos es vēl cerēju, ka viņa grozīs savu lēmumu? Atklāti sakot, brīžiem ce­rēju. Atgriezos atkal uz skrejceliņa, kur turpināju savus vientuļos skrējienus. Jāatzīstas, ka dažkārt skrienot pie­vēru plakstus, vēlēdamies ieraudzīt Annu, bet velti. Tā­pat kā agrāk skrēju ar hronometru rokā, un, tā gaitai sakrītot ar mana pulsa sitieniem, mani pārņēma tāda sa­jūta, it kā skrienot es virzītu uz priekšu laiku, kas ap­stātos, ja manis nebūtu. Strauji tuvojoties finišam, man šķita, ka joņoju pretī trim lielām dienām: divdesmitajā jūlijā man bija jāstartē maratonskrējienā, divdesmit pir­majā no rīta jāsatiekas ar Annu, bet divdesmit otrajā —< vakarā jāierodas uz zvaigžņu raķetes.

Sai laikā sāku arvien vairāk interesēties par saviem sāncenšiem olimpiādē. Visbīstamākie bija trīs — Ger­hards, Mehilla un E1 Tuni. Manu uzmanību īpaši saistīja Mehilla: solis viņam bija neparasti viegls un lielā auguma dēļ gandrīz piecus centimetrus garāks nekā man. Viņš piekopa šādu taktiku: starp divdesmito ūn trīsdesmito kilometru piepeši izrāvās uz priekšu, atstājot aiz sevis pretiniekus, un neatskatīdamies skrēja tālāk raitiem, gariem soliem, it kā kļūdams arvien vieglāks un gandrīz vai lidodams pa gaisu.

Reiz, kad treniņi tuvojās beigām, abi skrējām pilnu distanci, un, lai gan centos cik varēdams, pie finiša viņš bija sešsimt metrus man priekšā. Atceros, kā tovakar, pirms mazgāšanās noģērbies, drūmi un pētoši apskatīju savas kājas, acīm vērtēdams gurnu un lielu muskuļu mezglus, gluži kā muziķis, kas meklē savā instrumentā gan vainas, gan apslēptas iespējas.

Kājas, atklāti sakot, nebija sliktas, bet ar Mehillas kājām tās nevarēja mēroties.

Tuvojās starta diena — manas sakāves diena. Draugi neslēpa no manis savas šaubas; uzmundrināšanu, kas līdzinājās krāpšanai, mēs neatzinām.

Naktī pirms sacīkstēm mani piemeklēja vislielākā liksta, kāda vien skrējējam var draudēt: vai nu ilgi slēp­tais uztraukums bija izlauzies uz āru, vai arī pēdējās dienās biju pārāk daudz trenējies, bet nakti gulēju tik slikti, ka no rīta izrausos no gultas gluži kā sasists un bezgala noguris — noguris jau pirms starta! Bet atkāp­ties man nenāca ne prātā* Braucu uz stadionu, neatlai­dīgi atkārtodams pats sev, ka jāprot arī zaudēt.

Stadions īstenībā bija plašs līdzenums, virs kura rūca vairāki tūkstoši vai pat desmitiem tūkstošu helikop­teru, kas aizklāja sauli. Kārtības sargi mazās, sarkanās mašīnās sadalīja lidaparātu pūli divās daļās un norā­dīja vietas, kur var apstāties, tas ir, nekustīgi turēties gaisā." Kad viss norima, varēja dzirdēt tikai vieglu, dobju daudzu tūkstošu propelleru dūkšanu, bet gar skrej­ceļa malām gaisā slējās milzīgi regulāri četrstūri, ko veidoja amfiteātra veidā novietojušos neskaitāmu krā­saino helikopteru rindas, kas sniedzās mākoņos.

Virs skrejceļa ovāla lidinājāsJikai tiesnešu un ar­bitru vienvietīgās reaktīvās mašīnas.

Beidzot no kokos paslēpušās ēkas iznāca sacensību dalībnieki. Šai dienai meteotehniķiem pasūtīja jauku, bet apmākušos laiku ar daudziem lieliem gubu māko­ņiem, kuriem Vajadzēja gādāt par mērenu temperatūru saules apspīdētajās skrejceļa daļās. Ārpus stadiona ceļš aizvijās cauri institūta plašajiem parkiem un dārziem uz pludmali (tas bija visgrūtākais posms), bet atceļā astoņ­padsmit kilometru bija jāskrien pa itāļu kastāņu un palmu aleju.

Sacensībās piedalījās vairāk nekā astoņdesmit dalīb­nieku. Startējām trīs rindās; ņemot vērā distances ga­rumu, starta vietai nebija nozīmes. Pēc starta signāla metāmies uz priekšu. Gaisā gar skrejceļa malām reizē iedūcās abi helikopteru mākoņi, tad sakustējās un sāka virzīties mums nopakaļ līdz pat sarkanu balonu no­spraustajai robežai. Tālāk mums sekoja tikai kontroles un sanitārās mašīnas.

Tā ir veca patiesība, ka maratonā nekad neuzvar tas, kas distances sākumā izraujas priekšgalā. Līdz desmita­jam kilometram skrējām lielās, ciešās grupās un gan­drīz viss norisinājās tā, kā biju paredzējis: priekšā iz­virzījās apmēram astoņpadsmit cilvēku liela grupa, kas arvien vairāk attālinājās no pārējiem.

Es skrēju viens no pēdējiem līderu grupā, cenšoties paturēt acīs bez trim iepriekš minētajiem sāncenšiem no mūsu institūta vēl Džafaru un Elešu. Pirmais bija ļoti slaids, baltu ādu un Mehillam līdzīgu augumu, bet ma­zāk attīstītiem muskuļiem; otrs — platiem pleciem, mel­nām acīm — skrēja kā mašīna, vienmērīgi atvēzēdams elkoņus. Viņa saspringtais ķermenis likās izstarojam vienā punktā koncentrētu cīņas sparu. Es nolēmu starp divdesmito un trīsdesmito kilometru skriet cieši aiz šī piecnieka, lai pēdējā ceļa posmā izlauztos priekšā.

Atcerējos savus treniņus jūras līča piekrastes paugu­ros. Es allaž mēdzu skriet tveicē, kad saule cauri balta­jai cepurītei, likās, svilina man matus un galvu, bet, tā kā skrienot es nekad nedzēru, pār seju un acīm man plūda arvien sūrāki un lipīgāki sviedri. Tādās reizēs es teicu sev: «Še tev, še tev! Vai gribi vēl?» Un, pa līdze­nām vietām skriedams samērā lēni, pret kalnu paātri­nāju soli, it kā nīstu pats sevi un gribētu novārdzināt savu miesu.

Šajos treniņos es nesasniedzu lielāku ātrumu, bet ieguvu izturību, kas izšķirošajā brīdī man lieti noderēja. Meteotehniķi, kā parasti, bija gan labi tēniējuši, bet no­šāvuši garām: līdz pulksten vienpadsmitiem debesis klāja lieli, smagi mākoņi, bet, kad paskrējām garām deviņpadsmitā kilometra stabam un skrējēji izstiepās garā virknē plašajā ceļa ielokā, kas veda lejup uz plud­mali, kur nebija pat ne vismazākās ēnas, mākoņi kļuva retāki. Es visu laiku biju vai nu pēdējais, vai priekšpēdē­jais līderu grupā. Ņemot vērā negulēto nakti, jutos tīri labi, lai gan brīžiem likās, ka kājas šķel vidi, kas drusku blīvāka par gaisu. Centos spert iespējami garus un vieg­lus soļus. Sirds un plaušas darbojās lieliski, visa pa­saule viegli līgojās skrējiena automātiskajā ritmā, pulsa sitieni regulāri sekoja cits citam nesteidzīgi un pilni, ti­kai arvien stiprāk atbalsodamies smadzenēs. Sakodis zobos mutautiņu, vēl joprojām elpoju caur degunu.

Kad aiz apvāršņa nozuda pēdējais lielais mākonis, saule vērsa pret mums visu savu vertikālo staru spēku, un jau pēc piecām minūtēm līderu grupā norisinājās dramatiskas pārmaiņas. Vispirms atpalika Elešs. Viņa druknais stāvs it kā atkāpās atpakaļ — pretim garām- skrējēju straumei. Drīz viņš palika man aiz muguras, un es pazaudēju viņu no acīm. Visu uzmanību koncent­rēju uz Gerhardu un E1 Tuni. Pēdējais — melnīgsnējs, lieliski noaudzis, platām, šķietami plakanām, bet apbrī­nojami ietilpīgām īsta gargabalnieka krūtīm — jau astoņus kilometrus atradās pašā priekšgalā. Arī tagad viņš paturēja pirmo vietu, bet tikko jaušamas un reizē nepārprotamas pazīmes liecināja, ka vadība viņam maksā arvien dārgāk; viņš vairs netaupīja spēkus, un tas bija beigu sākums. Drīz vien viņa citrondzeltenajā kreklā tērptais stāvs viegli sagrīļojās un sāka nenovēr­šami atpalikt, bet viņam garām, uzturot vienmērīgu tempu, plūda skrējēju straume. Džafaru nekur nere­dzēju un arī neskatījos daudz apkārt, baidīdamies zau­dēt ritmu. Saule cepināja arvien stiprāk. Jutu, ka tā svilina manus kailos plecus un lielus, bet tās nepane­samais karstums modināja manī cerības, jo zināju, ka tas, kas kaitīgs man, citiem ir vēl kaitīgāks.

Ceļš gāja gar smilšu kāpām un slaidā lokā pacēlās uz pēdējās un vislielākās no tām, kurai bija lēzenas no­gāzes. Šeit tveicē, kas smiltis bija nokaitējusi gluži bal­tas, tā ka gaiss virs tām virmoja, izplūdinot tālumā re­dzamo apvārsni, es sāku uzbrukumu līderu grupas cen­tram. Kāpas virsotnē beidzās divdesmit pirmais kilo­metrs, pie kura es nonācu kā devītais. Sev priekšā un aiz muguras dzirdēju smagus elpas vilcienus. Brīdi skrēju blakus Džafaram. Viņš krampjaini rija gaisu, at­segdams sausos zobus. Man izdevās viņu noskriet — pašam bija brīnums, cik viegli to paveicu.

Ceļš meta likumu, un mēs jau tuvojāmies lielajām alejām, ko apēnoja kuplas kastaņas. Visi reizē, kā noru­nājuši, sāka skriet ātrāk. Tas man bija bīstami: šaubī­jos, vai varēšu ilgi izturēt šādu mocošu tempu. Un tomēr nācās turēt līdzi, jo tālāk, koku pavēnī, man bija mazāk izredžu nekā atklātā vietā. Izspļāvis mutautiņu plaukstā, ieelpoju caur muti un sāku skriet ātrāk. Cik viegli to pasacīt! Kad paātrināju gaitu, zem sirds sajutu nelielas, bet asas sāpes, un iekšā kaut kas sāka dedzināt. «Tikai nepalēnināt soli!».teicu sev. Sāpes kļuva stiprākas un it kā pārplūdināja visu ķermeni. Bijām jau sasnieguši aleju. Atliecu galvu, it kā tas palīdzētu skriet, šī pār­maiņa tiešām radīja īslaicīgu atvieglojuma sajūtu. Virs mums plētās vēsais lapotnes jumts; debesis kā gaiši līči iespiedās starp palmu vainagiem. Acis dzēra mieru un klusumu, kas slēpās zaļajā masīvā. Ceļš atkal gāja pret kalnu. Noskrējām jau divdesmit sesto kilometru. Es biju pārmaiņus te astotais, te devītais, bet man aiz muguras vietu dēļ norisinājās cīņa, par kuru es nekā nezināju; tveicīgajā gaisā skanēja tikai vienmērīga soļu dipa, pēdu atsitieni pret zemi un sajaukti elpas vilcieni. Rei­zēm no kastaņas galotnes noplanēja lapa, reizēm putns uzspurdza no zara un brīdi bezrūpīgi vēcināja spārnus virs skrējēju galvām. Še valdošais miers, miegains, tvei­cīgs, dienvidus gurdenuma pielijis, dīvaini kontrastēja ar mūsu cīņas mēmo niknumu.

Turpmākos sešus kilometrus tikpat kā neatceros — tik ļoti biju nogrimis sevī un ar tādu neatlaidību ap­spiedu savas miesas dumpi, jo te vienā, te otrā vietā mani durstīja asas sāpju adatas, kas šķita urbjamies nervos. Kad atjēdzos, man priekšā bija vairs tikai trīs skrējēji: Gerhards, kāds gluži nepazīstams gaišmatis zilā kreklā un žiglais Mehilla. Gerhards arvien vēl turē­jās labi, bet vairs ne tik elastīgi atspērās pret zemi kā agrāk, jauneklis zilajā kreklā atpalika centimetru pēc centimetra. Kad viņš jau skrēja man līdzās, es izdzirdu svelpjošu skaņu viņa plaušās; vēl pāris reižu viņš spēji parāvās uz priekšu un pēc tam uzdeva cīņu. Es nepie­vērsu tam uzmanības, kā visam, kas notika ap mani, jo mehāniski uzturēt ātrumu vairs nebija spēka. Jo vairāk atslaba muskuļi, jo lielāka psihiska piepūle kļuva nepie­ciešama. Tā aizritēja kilometri, ceļš viegli likumoja, gausi slidēja garām tālie pauguri un, cits aiz cita slēpda­mies, nozuda, skrējēju soļiem nepārtraukti dunot. Met­rus desmit, divpadsmit man priekšā skrēja Gerhards, bet tālu pašā priekšgalā te paspīdēja saule, te iegrima ēnā Mehillas baltais krekls.

Gerhards brīžiem atskatījās; man šķita, ka viņa sejā pavīdēja tāda kā cieņa, bet tas laikam tikai izlikās, jo ko gan var paust cilvēka seja inaratonskrējiena četrdesmitajā kilometrā, kad viņš viscaur noplūdis svied­riem, kuri kā sāļa, asa garoza pielipuši ādai, kad gurst sirds un trūkst elpas? Kad Gerhards atskatījās otrreiz, man likās, ka viņš smaida, it kā gribēdams sacīt: «Pa­gaidi, gan tu vēl redzēsi, ko es spēju!» Piepeši man kļuva tumšs gar acīm un es nodomāju, ka uz skropstām sakrā­jušies putekļi, bet vainīgs gan laikam bija pārgurums vai arī asins trūkums tīklenē, jo manas pūles izberzēt acis nevainagojās panākumiem. Saskaitos. «Labi,» nolēmu, «skriešu tik uz priekšu, kaut arī jākļūst aklam.»

Kad atkal atvēru plakstus, Gerhardu vairs neredzēju. Lielās palmas kāpās atpakaļ, kurpes sausi cirtās pret skrejceļu, apkārt viss bija tukšs un kluss, un tikai simt metrus priekšā baltoja Mehillas krekls. Šķita, ka Me­hilla nevis skrien, bet ļoti zemu lido, vēcinādams musku­ļainās rokas. Visu laiku vienādi tāls, nepielūdzams un vienaldzīgs kā apvāršņa mala—viņš neļāva attālumam starp mums samazināties. Tiklīdz, sirdij vai pušu plīstot, mēģināju kāpināt ātrumu, arī viņš, pat galvu neatgrie­zis, darīja to pašu, jo soļi tālu atbalsojās dzidrajā gaisā.

Piepeši vairs nejutu savu kāju. Palūkojos lejup, lai pārliecinātos, ka tās vēl turpina kustēties. Jutu tikai, ka gaiss, pa plaši atplesto muti krizdams plaušās, dedzi­nāja kaklu kā sakaitēts naža asmens. Un jutu arī sirdi vai pareizāk — sāpes, kas arvien niknāk žņaudza krūtis. Gar acīm ņirbēja neskaidri tēli. Priekšā mirgoja un šūpo­jās balts plankums, — es vairs neapzinājos, nesapratu, ka tas ir Mehillas krekls; nebiju spējīgs domāt, šķita, ka līdz ar muskuļiem arī smadzenes ir saspringtas un sa­žņaugtas kā sitienam pacelta dūre. Man likās, ka es vairs neskrienu, bet jāju kāda dzīvnieka mugurā un pā- tagoju to bez žēlastības, visādi nievādams tā gausumu un nīzdams, tāpat kā nīdu skaudrās sāpes, kas plosīja manas iekšas. Sai brīdī atskanēja augsta, baisa skaņa — fanfaras pie stadiona vārtiem vēstīja pirmo skrējēju tu­vošanos. Tās iecirtās manā miesā kā dzelzs pātagas. Uz brīdi skatiens noskaidrojās. Soļus desmit vai vienpa­dsmit man priekšā skrēja Mehilla. Viņa krekls bija slapjš kā izmircis, ķermenis ļodzījās kā piedzērušam un tikai kājas nenogurstoši sita takti. Sāpīgi atplētis muti, ieel­poju jau viņa sviedru smaku, sagrīļojos un metos atkal-uz priekšu. Pie stadiona ieejas pīlāriem Mehilla atskatījās. Es paguvu ievērot bailes viņa sejā. Viņš paklupa, zau­dēja vienu soli, tad vēl vienu. Pēc tam mans skatiens atkal aptumšojās. Asinsvadi deniņos vai plīsa, bet ne­skaidrais, blāvais plankums priekšā auga. Sajutu jau Mehillas sakarsušās miesas siltumu. Plecu pie pleca mēs ieskrējām stadionā.

Piepeši debesis pāršķēla kā pērkona dārdi, šķita, ka tās atvērušās vaļā un ieskanējušās pastardienas tau­res, — ļaudis pārpildītajās helikopteru gondolās bija palaiduši vaļā sirēnas, avārijas svilpes un atvēruši dzi­nēju vārstuļus. Šajā elles troksnī, kā skanošā okeānā ieniris, turpināju skriet. Man bija tāda sajūta, it kā ugu­nīgas rokas dedzinātu manu miesu un, ieķērušās kāju muskuļos, cilātu tās arvien straujāk. Man gribējās jau aiz sāpēm iekliegties, saukt palīgā, lai cīnītos ar bries­mīgo spīdzinātāju, kad pēkšņi viss ap mani sagriezās, kaut kas uzliesmoja un mans aizmiglotais skatiens uz­tvēra baltu lentu. Rokas pacēlis, es skrēju tai virsū. Kā­jas mani nesa tālāk. Es nevarēju apstāties un tikai ta­gad sapratu, ka noslēpumainais nezināmais, kas, skrie­not pēdējos metrus, mani tik nežēlīgi mocīja, bija mana griba, es pats, un tagad miesa turpina klausīt gribas uzspiestajai dzelzs pavēlei. Skrēju tālāk. Abās ceļa pu­sēs iznira kaut kādi izplūduši stāvi ar plīvojošiem pa­lagiem, kas plandījās kā spārni. Tad es sapratu, ka esmu atskrējis pirmais, un piepeši, it kā man kāds būtu kāju aizlicis priekšā, nokritu bez samaņas.

Daudz vēlāk, kad sanitārajās telpās nācu pie sama­ņas, noskaidrojās, kas bija tik ļoti izbiedējis Mehillu, ka viņam pie paša finiša sajuka soļi: mana seja.