Magelāna mākonis

SARKANAIS PUNDURIS

Grotrians atstaja mehānoaulomātus atombumbu kamerā. Tad raķetes pacēlās viena pēc otras, apmeta cilpu ap kuģi, un mēs vēlreiz ieraudzījām melno burtu virkni: United States Interstellar Force. Raķetes pa­griezās pret Geu, paātrināja gaitu, un drīz vien sasnie­dzām tās klāju.

Daudzie skatītāji, kas bija sapulcējušies lidlaukā, deyās uz zvaigžņu galeriju, lai no turienes vērotu māk­slīgā mēness bojā eju. Mēs ari uzbraucām augšā. Pēc desmit minūtēm mehānoautomāti paziņoja, ka uzstādī­juši spridzināšanas radioaparatūru; tad no Geas aiz­sūtīja raķeti, lai atvestu automātus. Kad tie atgriezās uz Geas, skaļruņos atskanēja Tera Akonjana mierīgā balss:

— Uzmanību … mīnus četras minūtes … mīnus trīs minūtes … mīnus pusotras minūtes … mīnus četrdesmit sekundes … mīnus piecas sekundes.

Sirdis iepukstējās straujāk. Klusēdami lūkojāmies tumsā, kur mirdzēja atiantīdu mēness bālais gredzens.

— Uzmanību … nulle … — pirmais astrogāts sa­cīja. Tumsu pāršķēla daudzstarains uzliesmojums. Žil­binoši gaiša lode piepūtās, aizēnodama zvaigznes, tad kļuva arvien lielāka un bālāka. Acīs vēl ņirbēja gaismas plankumi, bet sešsimt kilometru attālumā no Geas iz­ira netīri balts dūmu mutulis.

Domāju, ka ar to neparastā tikšanās ir galā, bet vakarā Grotrians uzaicināja mani pie sevis; viņa dzī­voklī sastapu visus, kas bija apmeklējuši mākslīgo pa­vadoni.

Pēc atgriešanās uz Geas mēs novilkām skafandrus speciālā vakuumkamerā, pēc tam tos pakļāva rūpīgai bakteoroloģiskai analizei. Grotrians pateica, ka analizēs dati apliecinot skafandru pilnīgu sterilitāti.

Pabeidzis viņš brīdi lūkojās mūsos, it kā šaubīda­mies, vai runāt tālāk.

— Man gribētos jums pastāstīt savādu faktu, — viņš beidzot sacīja. — Es vienīgais, kā jūs varbūt at­ceraties, pieskāros atombumbai — tai, ko caurskatījām ar rentgena stariem. Izdarot mikroķīmisko analizi, no­skaidrojas, ka uz mana skafandra labā cimda palikušas ļoti sīkas astrona pēdas…

Redzēdams, ka mēs viņu nesaprotam, Grotrians pie­bilda klusāk:

— Manu uzmanību saistīja tas, ka uz ekrāna, kad to novietoja pie bumbas, parādījās ļoti bāla tās kon­strukcijas ēna, vēl pirms automāts bija ieslēdzis rent­gena aparātu. So bālo ēnu nevarēja mest pats bumbā esošais urāns 235, jo tā stari nav pietiekami cieti, lai izlauztos cauri tērauda apvalkam, tādēļ man ienāca prātā doma, ka bumba jau agrāk tikusi apputināta ar kādu elementu, kas izstaro gamma starus. Ar cimdu savācu nedaudz putekļu no bumbas virsas. Analizē parādīja astrona pēdas… Nav nekādu šaubu, ka māk­slīgais mēness radīts XX gadsimtā, bet tajā laikā cilvēki vēl nepazina astronu un neprata to sintezēt. Tātad uz atlantīdu kuģa tas nevarēja atrasties. Un, ja arī astrons, kura mūžs mērojams gadu desmitos, tur būtu bijis, tas šo tūkstoš gadu laikā, ko pavadonis riņķojis izplatī­jumā, būtu sairis, un mēs to neatrastu. Astrons nav sa­stopams arī starpzvaigžņu tukšumā. Tā putekļi uz bum­bas apvalka nosēdušies ne visai sen — katrā ziņā ne vairāk kā pirms sešdesmit gadiem, tātad …

Elpu aizturējuši, mēs lūkojāmies astrogātā, kas ar roku paberzēja pieri un turpināja vēl piesardzīgāk:

— Te paveras lauks dažādiem minējumiem, kurus pagaidām nevar pārbaudīt un kurus grūti precizēt, bet visvienkāršākais secinājums būtu šāds.. Uz jautājumu, kādā nolūkā bumbas virsa tikusi apputināta ar as­tronu, mēs varam atbildēt tikai šādi: astrons, kas iz­staro cietos gamma starus, var sekmīgi aizstāt rent­gena starus. Meklējot atbildi uz otru jautājumu — kā astrona putekļi varējuši nokļūt uz atlantīdu mēness, — neviļus rodas doma, ka to piegādājušas būtnes, kas vē­lējušās izpētīt atombumbu iekšējo konstrukciju … Tā kā dzīvi cilvēki nekad vēl nav sasnieguši šo Galakti­kas rajonu, būtnes, kas to izdarījušas, nav bijuši cilvēki…

— Tātad kāds tur jau bijis pirms mums! — iesau­cās Ameta, kas bija satraukts ne mazāk par mums visiem.

— Tas nav pilnīgi droši, tomēr ļoti iespējams, — Grotrians atbildēja. — Lai jums nupat izklāstītos fak­tus izskaidrotu citādi, vajadzētu pieņemt, ka notikusi ļoti ļoti neparasta sagadīšanās.

— Bet pavadoņa grīdu un sienas klāja sarma, kurā katrs mūsu solis atstāja pēdas, — es sacīju, — kā tas iespējams, ka šīs būtnes nav atstājušas nekādu pēdu? Bez tam, cik var spriest, tur viss bija neskarts, bet vai tad nav skaidrs, ka šādas būtnes būtu vēlējušās sīki iz­pētīt mūmijas un kuģa konstrukciju?

— Esmu par to domājis, — Grotrians atteica. — Re­dziet, šīs būtnes, ja tās ir veikušas pētījumus, — un as­trona pēdas, šķiet, norāda, ka tas tiešām tā bijis, — varēja arī neatstāt pēdu…

Vienā mirklī manā iztēlē pavīdēja dīvaini radījumi, kas nav pakļauti gravitācijas spēkam un, nepieskaro­ties ne grīdai, ne sienām, reiz lidinājušies tais pašās mēness ejās, pa kurām nesen staigājām mēs, un man pārskrēja šermuļi, bet astrogāts skaidroja tālāk:

— Runājot par neskarto sarmas kārtu, jāiegaumē, ka pavadonis riņķoja ap Proksimu pa ļoti izstieptu or­bītu, kas veido komētas ceļam līdzīgu elipsi. Kad pava­donis savā lidojumā tuvojās Pundurim — bet perihē- lijā, kā rāda tā kustības elementu aprēķini, kuģi no šīs zvaigznes šķīra tikai četrdesmit miljoni kilometru, — tas sāka sasilt, sašķidrinātais skābeklis sāka izgarot un pa vāka spraugām izplūda no tvertnēm. Tā radās arī komētai līdzīgā īpatnējā gāzes aste, kas palīdzēja mums atklāt šo kuģi. Tam attālinoties no Pundura un iegrimstot tumsā, izplūdusī gāze sasala un kā sarma pārklāja visus priekšmetus. Tādējādi iespējamo ap­meklētāju pēdas vēlāk, kuģim riņķojot ap Proksimu, varēja izdzēst jauna sarmas kārta. Mēs paņēmām šīs sarmas paraugu, un pētījumu rezultātā noskaidrots, ka ikreiz, tuvojoties saulei, tā tiešām ir kususi, bet afēlijā atkal sasalusi. Tā tas atkārtojies laika sprīžos, kas atbilst vienam apgriezienam, kurš ilgst apmēram div­padsmit Zemes gadus. Bez tam šīs būtnes varējušas iekļūt atomkamerā tieši pa atvērto bombardēšanas lūku; tas liekas pat ļoti ticami, jo iekšējās bruņu durvis nav aiztiktas. Nevar droši apgalvot, vai bombardēšanas lūku atvērušas cilvēku rokas vai ne.,,

— Bet kā gan tās varēja zināt, kurp jāiet, un kādēļ, neieejot kuģī, tās uzreiz nokjuva atomkamerā? — es jautāju.

— Var būt, ka tās caurskatījušas visu kuģi vispirms no ārpuses, — Grotrians atteica. — Tomēr, man šķiet, labāk atturēsimies no tālākiem minējumiem, jo tie kļūst arvien fantastiskāki un būs arvien mazāk faktu, ar ku­riem tos pamatot. Liekas diezgan ticami, ka uz šī kuģa pirms mums bijušas kādas dzīvas būtnes, pie tam augstu attīstītas, jo, kā liecina astrona pēdas, tās iz­mantojušas radioaktīvo tehniku …

— No kurienes gan šīs būtnes varēja ierasties? — ierunājās Ters Hārs. — Vai par to tev ir kāda hipotēzē?

— Es nekā nezinu. Visticamāk, protams, liktos, ka tās nākušas no tuvākajiem debess ķermeņiem, tātad no Proksimas planētām, bet tās laikam ir neapdzīvo­tas, — vai arī no Centaura sistēmām .,. taču nekā no­teikta šai jautājumā nevar pateikt.

— VaP astrogātiem tas ir zināms? — es jautāju.

— Protams.

— Varbūt mums tomēr nevajadzēja tik steidzīgi iz­nīcināt šo mēnesi… — Ters Hārs piezīmēja. — Varētu veikt sīkākus pētījumus …

— Šaubos, vai tie mums ko dotu, un bez tam — nav vērts runāt par to, kas vairs nav atgriežams. Tas ir viss, ko es gribēju jums pateikt. Biedriem paziņosim to mazliet vēlāk, kad sāksim pētīt planētas; tagad, kā jūs zināt, mēs, cik vien iespējams, tuvosimies Sarka­najam Pundurim, bet tas ir saistīts ar zināmu, kaut arī nelielu risku.

Tiešām, Gea paātrināja gaitu, lidojot uz Proksimas pusi, tikai ne taisnā līnijā, bet pa attiecīgi aprēķinātu kosmodromu.

Sarkanais Punduris jau sen bija saistījis astronomu uzmanību. Sī vājā zvaigzne, kura ir daudz mazāka par Sauli un kuras temperatūra ir tikai 3000 grādu, perio­diski spēji uzliesmo; tās spožums tad daudzkārt pieaug. Astrofiziķi šo parādību uzskata par atomu iekšējo iz­maiņu nestabilitātes izpausmi. Profesors Trehubs reiz izteicās, ka šie gaišie uzliesmojumi varbūt ir «tuvējās planētas apdzīvojošo būtņu eksperimentu rezultāts; acīm redzot, būdamas nemierā ar savas saules zemo temperatūru, tās cenšas to kāpināt un šai nolūkā ar kruķi uzbiksta pagales ugunskurā». Tas, protams, bija joks. »

Lidojuma vienpadsmit dienās sārtais disks kļuva arvien lielāks. Jau astotajā dienā zvaigznes šķietamais lielums nebija mazāks par Sauli, kad uz to skatās no Zemes, bet desmitajā dienā uz kuģa bija jāiedarbina hēlija dzesinātāji, jo tas sāka sasilt.

Arvien vairāk cilvēku pulcējās zvaigžņu galerijās, lai caur tumšiem stikliem vērotu sarkano sauli. Pagai­dām nekādu uzliesmojumu nemanījām. Zvaigžņu gale­rijas apgaismoja vienmuļa, purpursārta blāzma, kas kļuva jo dienas jo spēcīgāka.

Mani šis lidojums sevišķi neinteresēja, jo do­mas ļoti nodarbināja Grotriana vārdi; apsvēru tos ilgi un bez panākumiem, līdz beidzot kādu vakaru sadūšojos un aizgāju pie Trehuba. Gribēju dzirdēt viņa uzskatu šinī jautājumā. Astrofiziķis pacietīgi uzklausīja mani (saruna noritēja mazā observatorijā, kur viņš reizēm mēdza sēdēt līdz vēlai naktij) un beidzot sacīja:

— Mans dārgais kolēģi. Motīvus, kas tevi pamudi­nājuši nākt tieši pie manis, redzu tik skaidri kā uz del­nas. Par tavu apmeklējumu man jāpateicas tam, ka esmu izdaudzināts par drosmīgāko no drosmīgākajiem hipotēžu izvirzīšanā; tad nu man tev jāatklāj, kā esmu šo slavu izpelnījies. Manuprāt, zinātnes attīstības pa­ātrināšanai un jēdzienu precizēšanai ir nepieciešamas domstarpības. Daudzkārt ir gadījies, ka zinātniskos stridos man nav bijusi taisnība,'taču gandrīz vienmēr — apzināti vai neapzināti — mani oponenti diskusijas gaitā bija spiesti noskaidrot un noslīpēt aizstāvamo uz­skatu detaļas; tādējādi viņu teorijas konsolidējās un kļuva vienkāršākas, bet līdz ar to arī pilnīgākas. Tas, protams, nenozīmē, ka es par katru cenu cenšos būt opozīcijā, lai gan esmu opozīcijā bieži un pie tam par visai dārgu cenu, tas ir, stipri riskējot, un, ja esmu ko vērts, tad tikai tādēļ, ka nebaidos šī riska. Tomēr liekas, ka hipotēzi, ar kuru tu pie manis atnāci, mums nav tie­sību attīstīt tālāk. Kādi tad ir fakti? Neaizvērta bom­bardēšanas lūka, daži mikrograini astrona uz vienas no atombumbām — tas patiesībā ari ir viss, bet tu vē­lies ne vien uzzināt, kā izskatās būtnes, kas apmeklēju­šas pavadoni, bet arī dzirdēt no manis šo to par viņu psihi. Tādēļ es domāju, ka tev jāgriežas pie profesora Entreila, jo te jāsacer vēl viena kosmiska pasaka, un viņš ir speciālists, kas pasaku stāstīšanā pārspēj labākos teicējus.

Atstājot observatoriju, nebiju ticis gudrāks, kā turp ejot. Gribot negribot vajadzēja atteikties no šīs prob­lēmas atrisināšanas, tomēr nespēju to pilnīgi aizmirst; teiksmainās būtnes rādījās man sapņos, reizēm kā tris- stūrainām burām līdzīgi recekļveidīgi mākoņi, citreiz atkal kā bruņām klāti astoņkāji. Ameta aizrādīja, ka mana fantāzija vienkārši radot ērmīgus pazīstamu tēlu kompleksus un citādi arī nevarot būt; mēs nespējot iedomāties — nedz kopumā, nedz detaļās — priekšme­tus, ko mūsu jutekļi nekad nav uztvēruši.

Jau trešo nedēļu lidojām Proksimas virzienā, tās disks tagad aizņēma desmito daļu no debesīm. Lai uz­turētu kuģī normālu temperatūru, Geas dzesētāji strā­dāja ar lielu jaudu. Astrofiziķi gandrīz nemaz vairs neatstāja savas observatorijas.

Kad astoņpadsmitās dienas rītā izgāju uz klāja, sajutu, kā caur kuģa sienām spiežas stinga svelme. Sarkanās saules disks šķita nekustīgs; pa to kustējās tumšāki, ar liesmu mēļu vainagiem apvīti plankumi. Kaut gan dzesētāji strādāja pilnā sparā, temperatūra uz kuģa ik stundas cēlās par vienu piektdaļu grada un pusdienā sasniedza 32 grādus Celsija. Uz zvaigžņu klāja bija grūti uzturēties ilgāk par dažām minūtēm; karstumu nespēja uzveikt pat aukstais vējš, ko galerijā raidīja ventilatori.

Pundura disks vai, pareizāk, ieslīps, neizmērojams liesmu klajums plētās uz visām pusēm līdz pat zvaig­žņu horizontam. Vai nu optiskas ilūzijas rezultātā, vai arī stariem difundējot kosmiskajos putekļos, debesis virs Geas sāka atgādināt melnas, sarecējušas asinis. Caur tumšsārto krēslu tik tikko spēja izlauzties visspo­žāko zvaigžņu gaisma. Ziņkārīgie nepārtrauktā straumē plūda uz galeriju, lai tūdaļ to atstātu — nosvīduši, smagi elpodami, mirdzošām acīm, kurās vēl staroja redzēto liesmu atspulgs. Brīžiem sarkanā saule atgādi­nāja milzu piltuvi ar atliektām malām; no tās dibena cēlās protuberances — dažas tik lēni, ka acis nespēja uztvert to apveidu izmaiņas, citas turpretim izšāvās no hromosfēras strauji, kā vijīgas, liesmainas čūskas. Izliektā apvāršņa līnija iezīmējās pret tumšajām debe­sīm kā plandošu liesmu mežs. Pundura griešanās kus­tība izpaudās, tumšākajiem granulācijas laukumiem majestātiski pārvietojoties starp žilbinošiem uguns kla­jumiem.

Todien temperatūra pat iekšējās telpās sasniedza četrdesmit grādu. Vakarā ambulancē ieradās jaunais Kanoposs, astrogāta Pendergasta otrais asistents. Viņš sūdzējās par stiprām galvas sāpēm, dūrieniem muguras musku|os un vispārēju nespēku. Pulss viņam bija joti lēns. Es izrakstīju tonizējošus līdzekļus un paziņoju Irjēlam, ka, manuprāt, Kanoposa slimības cēlonis mek­lējams kuģa, pārmērīgajā sasilšanā. Es ierādiju viņam atsevišķu slimnīcas istabiņu, ko īpaši intensīvi atvēsi­nāja, tādēļ temperatūra tur nepārsniedza 25 grādus, kamēr uz klājiem tā pa nakti uzkāpa līdz 44 grādiem.

Nākošajā rītā Kanoposa veselības stāvoklis man sa­gādāja nopietnas bažas. Sākās drudzis, liesa bija uz­tūkuši, vispārējā pašsajūta slikta, asins analizē rādīja leikocītu daudzuma samazināšanos. Ap pusdienu slim­nieks sāka murgot.

Līdzekļi, kurus es lietoju, nedeva nekādus rezultā­tus, tādēļ uzaicināju Sreju un Annu uz konsiliju. Sli­mības aina mums nebija skaidra. Pēc konsilija es atkal aizbraucu pie Irjēlas, šoreiz kategoriski pieprasot iz­beigt lidojumu pretī saules diskam. Astrofiziķi to uz­ņēma ar lielu neapmierinātību, jo izstrādātais plāns paredzēja, ka mums jālido Sarkanā Pundura virzienā, līdz temperatūra kuģī sasniegs 56 grādus, bet tobrīd tā vēl nepārsniedza 47. Es tomēr nepiekāpos. Trehubs pie­vērsa manu uzmanību tam, ka, izņemot Kanoposu, ne­viens cits līdz šim nebija saslimis, un jautāja, vai es esot pilnīgi pārliecināts, ka viņa slimība ir saistīta ar temperatūras paaugstināšanos. Es gan nebiju par to pārliecināts, tomēr no savas prasības neatkāpos, un astrogāti nolēma to apmierināt.

Pulksten trijos pēc pusdienas Gea palēnināja gaitu un slaidā lokā sāka attālināties no Pundura, ik sekundi veicot 50 kilometrus. Pa to laiku slimniekam kļuva ar­vien sliktāk. Nosēdēju pie viņa gultas līdz pusnaktij; viņš murgoja, temperatūra sasniedza četrdesmit grā­dus, un sirdsdarbība kļuva vājāka, it kā to būtu pār» ņēmusi kāda noslēpumaina inde. Tā kā nebiju gulēji3 arī iepriekšējo nakti, jutos tik noguris, ka tikai ar lie­lām mokām spēju pārvarēt miegu; divos naktī mani nomainīja Anna. Devos uz mājām, cerēdams nosnaus­ties kaut dažas stundas, bet jau četros ieskanējās tele­fons.

Izrauts no miega pusnoreibis, padzirdis Annas pir­mos vārdus: «Asa sirds lēkme, stāvoklis smags,» — izlēcu no gultas, uzmetu halātu un aizskrēju uz slimnīcu.

Slimnieks bija bez samaņas. Elpa ar svelpjošu skaņu lauzās caur sakaltušajām lūpām; sauss, spējš kāss tricināja visu ķermeni; pulsometrs rādīja pāri par 130. Iedarbināju skābekļa aparatūru, izdarīju iešļircinā­jumu, lai uzturētu sirdsdarbību, sāku pat domāt par mākslīgās sirds ieslēgšanu, bet vispārējās saindēšanās pazīmes bija nopietna pretindikācija. Uzmodināju Sreju, un tas ieradās pēc dažām minūtēm. Trijatā pūlējāmies izdibināt noslēpumainās saslimšanas cēloni. Tagad bija pavisam skaidrs, ka tā nav saistīta ar karstuma trieku. Atkārtoti izdarījām asins bakterioloģisko analizi (uz Geas baktēriju nebija, bet mēs arvien vēl paturējām prātā iespēju, ka dīgļi tikuši ievazāti no atlantīdu māk­slīgā mēness) — tā bija negatīva.

Paveicis visu, kas šādā situācijā iespējams, es uz brīdi izgāju tukšajā (pulkstenis bija pieci no rīta) zvaigžņu galerijā. Te dzirdēja ar pilnu jaudu strādājošo dzesētāju dobjo, vienmuļo dūkšanu. Gāju, domās nogri­mis un nevērodams skatu, kas atklājās aiz logiem; pie­peši spilgta gaisma apžilbināja acis. Es apstājos.

Pirmajā brīdī ieraudzīju tikai liesmojošu sārtumu — tas vairs nebija nekustīgais, smagais kvēlojoša tērauda spīdums, bet gan virmojošs, pusšķidrs hromosfēras okeāns. Ciešāk ieskatījies, sāku izšķirt detaļas. Šķie­tami viengabalainā liesmu siena, kas aizsedza trīs ce­turtdaļas debess juma, likās esam dzīva. Tur locījās šarlaksarkani meži, no necaurredzama biezokņa izšāvās protuberances, kas sazarojās, dubultojās, vairojās, pie­pūtās, atgādinādamas ugunīgus, asiņaini spīguļojošus briesmoņus, ērmīgus purnus ar kustošiem, liesmainiem žokļiem, — brīdi tā pastāvējušas, tās locīdamās izgaisa, un to vietā no zaigojošās, kā neredzama viesuļa sa­grieztās granulācijas izvirda citas. Vietām protube- ranču izvirdumu ievadīja divi strauji, par apkārtējo vidi tumšāki uguns virpuļi, kas griezās katrs uz savu pusi; citur liesmojošajā virsmā vispirms radās atvars, pēc tam tā sāka strauji uzpūsties, izmeta milzīgā ātrumā augšup joņojošus zibeņus, kas lidojot kļuva arvien gai­sīgāki, vājāki un bālāki, kamēr to žilbinošais mirdzums pārvērtās par oranžu blāzmu, kurai spīdēja cauri nemi­tīgi virmojošās hromosfēras dziļāko slāņu gaisma.

Neaprakstāms iespaids. Pēc ilgajiem gadiem, kas bija pagājuši bezgalīgajā tumsā, ledainajā tukšumā, kurā valdīja tāds aukstums, ka sasala pat visgaisīgākā gāze, tagad aiz Geas plānās sienas pacēlās nevis kalns vai jūra, bet gan vesela gigantiska uguns pasaule; šķita, ka kuģis sairst, izkūst — niecīga metala drumsla lidinājās virs žilbinošajām dzīlēm.

«Cik nežēlīgs ir Visums,» es nodomāju, «cik šauras un reti sastopamas ir mērenās, vidējās joslas, kurās var dzimt un kādu laiku eksistēt dzīvība — tik vāja un ne­spēcīga salīdzinājumā ar balto svelmi un melno salu — šiem diviem Esamības poliem … Un tomēr,» domāju tālāk, «šī vājā dzīvība ir drosmīga, un, lūk, mēs atro­damies virs zvaigznes, virs kāda no tiem aklajiem ugunskuriem, kas mūs radījuši.»

Tā es domāju, juzdams, ka seju, acis un pieres ādu kā miljons neredzamu adatu dursta Sarkanā Pundura karstums. Salīdzinājumā ar citām zvaigznēm tas bija punduris, bet salīdzinājumā ar cilvēkiem — milzis.

Pēkšņi sajutu cita cilvēka klātbūtni; divus soļus no manis stāvēja Trehubs.

Gribēju, lai viņš man palīdz atgūt līdzsvaru,-un lai­kam tādēļ vaicāju:

— Profesor… kas notiktu ar Punduri, ja mēs uz to izšautu pilnu dezintegratora lādiņu?

Ne mirkli nevilcinājies, viņš atbildēja:

— Tas pats, kas ar okeānu, ja bērns tajā iemestu smilšu graudiņu …

Astronoms vēl turpināja runāt, bet viņa vārdi vairs / nenonāca līdz manai apziņai, jo man piepeši iešāvās prātā briesmīga doma.

Kaut arī bija vēl ļoti agrs, es nekavējoties devos pie Grotriana un, uzmodinājis vii.iu, jautāju, vai auto­māti, kas pirmie tika aizsūtīti uz atlantīdu mēnesi, steri­lizēti pēc atgriešanās uz Geas.

Astrogāts satraukts, kaut arī ārēji valdīdamies, pie­zvanīja Irjēlam.

Pēc brīža saņēmām atbildi: automātus sterilizēja tikai pēc mūsu atgriešanās uz kuģa; tātad gandrīz triju stundu laikā cilvēkiem bijusi iespēja nonākt ar tiem saskarē.

— Bet jūs taču apgalvojāt, ka bakteriālā infekcija izslēgta? — Grotrians sacīja sarunas beigās, pētoši rau­dzīdamies manī.

Es klusēju. Grotrians piegāja pie aparāta un sāka zvanīt speciālistiem; drīz vien ieradās Ters Hārs, Mo­letičs un paleobiologs Ingvars. Astrogāts viņus īsūmā iepazīstināja ar faktiem.

Kad viņš beidza, Ingvars strauji uzlēca kājās.

— Vīrusi! — viņš iesaucās. — Vai jūs izdarījāt asins virusoloģisko analizi?

— Nē, — es atbildēju nobālēdams.

Sāda varbūtība mums neienāca prātā; tā bija lik­tenīga, bet^iegli izskaidrojama kļūda, ņemot vērā to, ka pēdējie vīrusi nozuda no Zemes virsas pirms de­viņsimt gadiem.

Es steidzīgi šķīros no Grotriana, lūgdams viņu no­skaidrot, vai Kanoposs bija saskāries ar automātiem, pirms tos sterilizēja, un atgriezos slimnīcā.

Slimnieks vēl arvien nebija nācis pie samaņas. El­pas trūkums pieauga, plaksti un pirksti kļuva zili, bet pulss sasniedza simt piecdesmit sitienus minūtē. Anna izmisusi nemitīgi deva skābekli. Es paņēmu asinis no vēnas locītavā un nekavējoties nodevu to automātiem- analizatoriem. Nācās dot viņiem sīku darbības instruk­ciju, jo tie nebija piemēroti līdzīgu analižu veikšanai, tādēļ tikai deviņos no rīta, apdullis no negulēšanas, galvai vai plīstot aiz sāpēm, noliecos pār analizēs re­zultātiem. Slimnieka asinīs bija sīki ķermenīši ar ti­kai divas desmittūkstošdaļas milimetra lielu caurmēM, Jau pavirša analizē rādīja, ka tieši tie ir slimības dīgļi. Par to nebija šaubu. Mūsu biedrs bija inficējies ar automātu no mākslīgā mēness ievazātiem vīrusiem. Es

vēlreiz uzmodināju Sreju, lai viņam to paziņotu. Srejs tūlīt atnāca uz slimnīcu, atvedot līdzi Ingvaru un vēl vienu paleobiologu — senās bakteriālās floras speciā­listu Ar trionotekas palīdzību mums izdevās ātri iden­tificēt dīgļus; tie bija tā saucamās papagaiļu slimī­bas — smagas infekcijas slimības vīrusi, tā bija izpla­tīta uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Mēs atradāmies analitiskajā laboratorijā, kad piezvanīja Anna.

— Agonija, — viņa teica pa telefonu. Es atkārtoju šo vardu klātesošajiem.

Pēc minūtes mēs bijām slimnieka istabā.

Mūsu biedrs mira. Artērijās vairs nevarēja sataustīt pulsu, seja no zilas bija kļuvusi pelnu pelēka, elpa gārgdama lauzās no krūtīm.

Atkal ievadījām serumu un asinis, mēģinājām atslo­got sirdi, bet viss velti. Tad, izpildot ārsta augstāko pienākumu, raudzījām kaut uz dažiem mirkļiem atgriezt slimnieku pie samaņas, lai viņš varētu izteikt savu pē­dējo vēlēšanos, bet arī tas mums neizdevās. Saindētās smadzenes vairs nespēja valdīt pār ķermeni. Sešas mi­nūtes pāri desmitiem viņš pārstāja elpot.

Uz mūsu kuģa tas bija pirmais nāves gadījums, ko izraisīja slimība. Ciestās sakāves nospiesti, mēs izgā­jām no slimnīcas; būtu agrāk izdibinājuši slimības cēloņus, iespējams, ka izdotos to uzveikt. Tagad vis­pirms bija jāsagatavojas cīņai pret iespējamo epidēmi­jas izplatīšanos. Grotrians mums paziņoja, ka Kano- poss tiešām saskāries ar automātiem, vedot tos uz astrogātu darbnīcu, kur to ziņojumus ierakstīja trionos. Automāti laikam bija inficējušies ar vīrusu kultūru, ejot caur mākslīgā pavadoņa laboratoriju, ko norobežoja svina sienas. Viņi neievēroja piesardzības noteikumus, jo konstruktori šādu gadījumu nebija paredzējuši.

Visus, kas pēdējās dienās bija saskārušies ar Ka- noposu, mēs izolējām īpašā slimnīcas daļā. Mums no­pietni draudēja epidēmija, jo mūsu organismi, kas Ze­mes apstākļos nebija raduši cīnīties ar infekcijām, nespēja pretoties slimībām. Kamēr biologi un ķīmiķi analizēja vīrusa olbaltumvielu struktūru, es izmeklēju visus, ko turēja aizdomās. Vienpadsmit cilvēku asinis saturēja bīstamos dīgļus. Ķīmiosintezatori saņēma pa­

vēli radīt vielu, kas būtu nāvējoša vīrusam un tai pašā laikā nekaitīga cilvēka organismam; vakarā iedarbi­nāti, tie jau pusnaktī piegādāja pirmo medikamentu devu, ko nekavējoties nosūtīja uz slimnīcu. Nākošajā dienā šo līdzekli saņēma absolūti visi Geas ļaudis. Epi­dēmijas briesmas tika likvidētas dīgļa stadijā.

Vakarā zvaigžņu galerijā satiku Teru Hāru un Nilsu Irjēlu.

Nilss iztaujāja mani par sava drauga Kanoposa bei­dzamajiem mirkļiem.

— Iedomājieties, — Ters Hārs sacīja, kad es beidzu stāstīt, — viņu pēdējais upuris krita pēc tam, kad pašu pīšļi jau bija sairuši tukšumā…

Mēs klusējām. Aiz Geas pakaļgala spīdēja kvēlo­jošais Punduris. Sarlaksarkanā gaisma krita uz gale­rijas griestiem, cilvēku sejām, un viņu acīs laistījās sārti vizuļi.

— Tā bija akla sagadīšanās, — Nilss pēkšņi ieru­nājās, — bet cik netaisna! So briesmoņu pūliņi nes aug­ļus vēl pēc gadu simteņiem, turpretim no visiem tiem, kas pret viņiem cīnījušies, nekas nav palicis pāri…

— Kā tu tā vari runāt! — Ters Hārs iesaucās gan­drīz vai saniknots un pacēla roku, rādīdams uz zvaig­žņotajām debesīm.

— Profesor, tu pārspīlē, — es teicu. Varbūt tās bija negulētās naktis, varbūt sāpes par zaudēto biedru, var­būt arī niknums par ciesto sakāvi, kas lika man rūg­tuma pilnā balsī turpināt: — Vai bez viņiem arī zvaig­žņu nebūtu?

— Zvaigznes būtu, — Ters Hārs mierīgi atteica, — bet starp zvaigznēm nebūtu cilvēku.