Magelāna mākonis

IEVADS

Esmu viens no tiem divsimt divdesmit septiņiem cil­vēkiem, kas, alstājuši Zemi, pirmie devās ceļojumā ārpus Saules sistēmas. Mēs sasniedzām sprausto mērķi un tagad, ceļojuma desmitajā gadā, sākam atpakaļ- lidojumu.

Mūsu kosmiskā raķete drīz pārsniegs pusi gaismas ātruma, taču paies gadi, iekams kā zils puteklītis zvaig­žņu pulkā no tumsas iznirs Zeme, kuru patlaban nevar saredzēt pat ar visspēcīgākajiem teleskopiem.

Mēs jums atvedīsim ekspedīcijas hronikas — visus bagātīgos, vēl neizskatītos un nesistematizētos pirmā mēģinājuma materialus, kas droši glabajas mūsu auto­mātu mehāniskajā atmiņā.

Mēs jums atvedīsim ari ļoti svarīgus zinātniskus darbus, kas radušies lidojuma laikā. Tie paver jaunus, vēl neapjaustus, bezgalīgi plašus meklējumu apvāršņus Visuma tālēs.

Bet šajā ceļojumā mēs esam iepazinuši arī kaut ko grūtāku un skaistaku neka zinātniskie atklājumi un ma­tērijas noslēpumi, kaut ko tadu, ko nespēj apcerēt ne­viena teorija, ne ari atzīmēt visprecīzākais auto­māts.

Esmu viens. Kajītē valda puskrēsla, kurā tikko jau­šami iezīmējas priekšmetu apveidi un neliels aparāts manā priekšā. Taja vibrē mazs kristaliņš, kas pieraksta manu balsi. Pirms saku runāt, pievēru acis, lai justos jums tuvāk. Tad dažus mirkļus klausījos lielajā, mel­najā, bezgalīgajā klusuma. Centīšos jums pastāstīt, kā mēs touzvarējam. Tas būs stāsts par to, ka, attālinoties no Zemes par vairakiem gaismas gadiem, mēs kļuvām tai arvien tuvāki, kā cīnijāmies ar bailēm, kas ir ļaunākas par tām, ko rada matērijas visdažādākie veidi: ar bailēm no tukšuma, kura bezdibeņos katra saule kļūst par dzirksteliti un katra milzu masa — par sīku putek­līti. Kā, nedēļām, mēnešiem un gadiem aizritot, gaisa mūsu visdārgākās, visintīmākās atmiņas, ko nomāca melnā bezgalība. Kā, ilgodamies pēc atbalsta, izmisīgi ķērāmies pie arvien jauniem darbiem un domām; kā sa­bruka un saira viss, kas uz Zemes bija nešaubīgi attais­nojis un pamatojis šo ceļojumu; kā, meklējot tā dziļāko jēgu, nokāpām tālā pagatnē un kā tikai tur, uz cilvēces ērkšķainā ceļa, atradām sevi, bet mūsu šodiena starp pagātnes tumsību un neziņas pilno nākotni kļuva tik spēcīga, ka vienādi varējām iet pretī kā uzvarām, tā sa­kāvēm.

Lai jūs to kaut aptuveni, kaut iztālēm varētu saprast, man jāuzkrauj jums vismaz sīka daļiņa to grūtību, kuru smagums nospieda mūsu plecus; jums jāseko man cauri notikumu plūsmai, cauri daudziem melna tukšuma ap­ņemtiem gadiem, kad mēs savā kosmosa kuģī klausījā­mies briesmigajā, bezgalīgajā Visuma klusumā, kad vē­rojām iedegamies un izdziestam saules, skatījām mel­nas un sarkanas debesis, kad aiz kuģa tērauda sienām dzirdējām garāmskrejošo planētu atmosfēru kaukšanu un savā ceļā sastapām gan apdzīvotas, gan mirušas pa­saules, gan tādas, uz kurām dzīvība vēl nule tikai dzimst.

Kam domāts šis stāsts par mūsu likteņiem, par to, kā mēs dzīvojām un mirām?

Es gribēju to veltīt vistuvākajiem cilvēkiem — mātei, tēvam, jaunības draugiem, visiem tiem, ar ko mani sais­tīja netveramas, bet jo ciešas saites: koku un ūdens šalkoņa, kopēji sapņi, zilas debesis, pa kuram virs mūsu galvām trauc vēja dzīti mākoņi. Taču, kavējoties atmi­ņās pie viņiem, es sapratu, ka man nav tiesības to darīt. Es viņus mīlu tāpat kā agrāk, man tikai grūtāk to izteikt vārdos. Tomēr mans stāsts nepieder viņiem vien, jo, lai­kam aizritot un attālumam no Zemes pieaugot, draugu pulks ir audzis un vairojies.

Sos gadus ik nakti no visiem Zemes kontinentiem, maziem ciematiem un pilsētām, no laboratorijām un kalnu virsotnēm, mākslīgajiem pavadoņiem un Mēness observatorijām, no raķetēm, kas lido Saules sistēmas telpā, miljoniem skatienu vērās uz vienu debess izplatī­juma kvadrantu, kur spīd bāla zvaigzne — mūsu ceļo­juma mērķis.

Un, kad mēs, šķērsojuši pēdējo Saules pievilkšanas spēka robežu, nozudām bezgalībā, kur ik sekundi mēro­jām desmitiem tūkstošu jūdžu, mūs arvien pavadīja jūsu domas. Kas gan mēs būtu šajā metala čaulā zvaigžņotās tumsas vidū, kad fizikas likumi bija pārtraukuši signālu sakarus ar Zemi, ja miljardi cilvēku neticētu, ka mēs atgriezīsimies?

Tādēļ manu draugu pulkā ir gan tuvi, gan tāli ļaudis, aizmirsti un nepazīstami, gan tie, kas dzimuši pēc mūsu aizlidošanas, gan arī tie, kurus es nekad vairs neredzēšu. Jūs visi man esat vienādi mīļi, un pie visiem jums es griežos šai brīdī. Laikam bija vajadzīgi šie tālumi, cie­šanas un ilgie gadi, lai es izprastu, cik liels ir tas, kas mūs vieno, un cik sīks tas, kas šķir.

Manā rīcībā nav daudz laika. Steigdamies pastāstīt visu, kas bijis, es varbūt brīžiem izteikšos mazliet ne­skaidri, haotiski, bet vienu gan centīšos jums parādīt — to, kā notikumi, kurus mēs pūlējāmies pakļaut savai gri­bai, deva iespēju mums vienu — lai ari ļoti īsu mirkli skatīt ceļu, ko cilvēce nostaigājusi kopš saviem sāku­miem.

Mums šķiet, ka ar šo ekspedīciju mēs esam pacēlu­šies milzu kalngalā, no kura var pārredzēt gadsimtus, bet īstenībā tā ir tikai viens vienīgs pakāpiens neizmēro­jamā kraujā, kuras virsotnes slēpj nākotne. Paies gadu simti un tūkstoši, kuru virknē mūsu lidojuma vēsture saruks par sīku, bet nepieciešamu posmiņu, un visi tie notikumi, kuriem šodien dzīvību piešķir mūsu asinis, pārvērtīsies aizmirstu hroniku nedzīvās rindās. Mūs aizmirsīs, mums nebūs vārdu, tāpat kā tālajām zvaig­znēm, kurām ir tikai kopējs zvaigznāja nosaukums. Zvaigznes ir lielas un stipras, un mūžīgas salīdzinā­jumā ar cilvēka dzīvību, kas no tām cēlusies. Jo zvaig­znes rada cilvēku un zvaigznes viņu iznīcina. Bet tagad cilvēks jau atradis ceļu uz zvaigznēm, viņš iepazinis telpu un laiku un arī pašas zvaigznes, kas viņam dā­vājušas dzīvību. Nekas vairs cilvēkam nevar stāties pretim. Viņš aug jo lielāks, jo lielākus šķēršļus sastop savā ce|ā. Viņa ir viss: diženums un vājums, mīlestība un nežēlīgums, aprobežotība un bezgalība. Pat zvaig­znes noveco un dziest, bet mēs paliksim. Jo nākotnes civilizācijā, kas pārspēs visus mūsu sapņus, pēc īsa, krašņa uzplaukuma atdursies pret jaunu grūtību mū­riem, pret bargu nezināmo, kas saviļņos dzives pama­tus, un tad cilvēki vēlreiz paskatīsies atpakaļ un atklās mūs no jauna, tapat kā mēs atklājām lielo pagātni.