Magelāna mākonis

ZELTA GEIZERS

Aizritēja piektais ceļojuma mēnesis, un signāli no Zemes jau pienāca ar divu mēnešu novēlošanos. Tagad man bija mazāk brīva laika nekā agrāk: to aizņēma zēns no Ganimeda. Šrejs, Anna un es sarīkojām konsi- liju, kurā nolēmām pamatīgi izpētīt viņa smadzenes. Pirmais ķirurgs pieprasīja tiešu savienojumu ar Zemi, lai ievāktu par jaunekli sīkākas ziņas, jo varēja gadī­ties, ka mums nāksies viņam mācīt paša dzīves gaitu, ierakstot atmiņā faktus, ko katastrofa bija no tās iz­dzēsusi.

Jauneklis bija pilnīgi pasīvs un nepretodamies ļāva ar sevi darīt visu, ko vien gribējām. Gluži kā mazu bērnu viņu varēja vadāt, kurp vien patika. Anna viņam veltīja daudz uzmanības: nereti vēroju viņu staigājam dārzā starp puķu dobēm, vedot pie rokas garo, slaido jaunekli, kas loti nopietni un paklausīgi sekoja viņai, brīžiem mēģinādams savu smago gaitu pieskaņot mei­tenes sīkajiem solīšiem. Anna runāja ar viņu, rādīja puķes un sauca tās vārdā, bet tas viss atsitās kā pret sienu. Beidzot Šrejs nozīmēja izšķirošo caurskati. Lie­lajā encefalovīzijas aparatūrā bija kāds bojājums, ar ko es pats netiku galā, un nolēmu griezties pie otrā astrogāta, kura pārziņā atradās tehniskās palīdzības automāti. Man nebija viegli viņu sameklēt, jo viņš tikko bija beidzis dežūru un atstājis stūrēšanas telpas. Arī informatori neatviegloja man meklēšanu. Maldīdamies pa visu kuģi, beidzot nokļuvu kādā nomaļā stūrītī — tālu no centrālajiem klājiem. Seit pie ieejas mazajā filhar­monijas zālē gaitenis kļuva platāks un veidoja kaut ko līdzīgu vestibilam. Pie vienas no sānu kolonām stāvēja Lancelots Grotrians un skatījās baltajā skulptūrā, kas pacēlās tukšās telpas vidū. Es izklāstīju viņam savu lūgumu. Mūsu saruna bija lietišķa, pat pasausa, bet baltā akmens stāva tuvums tai piešķīra dīvainu mirdzumu un piepildīja katru klusuma mirkli.

Sarunājoties mēs sākām staigāt pa zāli, un mūsu soļi skaļi atbalsojās gliemežvākiem līdzīgo griestu aug­stajās velvēs. Tad — nezinu, kā tas gadījās, — abi reizē apstājāmies vaigu vaigā ar marmora tēlu. Tas bija jauns zēns, kas, ejot tālu ceļu, apstājies. Seja gluži parasta, neinteresanta. Bet tā atgādināja miglā tītu marta rītausmu, kad ūdeņu apskalotie, kailie koki, ku­rus skar lecošās saules stari, stāv lielo vasaras dienu gaidās. Un tāda bija šī seja — tā gaidīja itin visu, arī vislielāko sapņu piepildīšanos. Grotrians pastāstīja, ka šo tēlu veidojusi Soledade. Tad es atcerējos mazu epi­zodi, kas notika pirms kādas nedēļas. Ieraudzīju tēlnieci dārzā, kur viņa sēdēja uzkalniņā ar īstu senlaiku grā­matu klēpī. Apvaicājos, kas tā par grāmatu. Soledade neatbildēja un, galvu nepacēlusi, sāka balsī lasīt:

«Tad viņi jautāja:

— Kā tev klājas?

— Labi, — viņš atbildēja, — es daudz strādāju.

— Vai tev bija ienaidnieki?

— Viņi nespēja traucēt mani darbā.

— Un draugi?

— Viņi gribēja, lai es strādāju.

— Vai tas tiesa, ka tu daudz cieti?

— Jā, — viņš atbildēja, — tā tas ir.

— Ko tu tad darīji?

— Strādāju vēl vairāk — tas palīdz.»

— Par ko tas ir? — es jautāju.

Soledade nosauca kāda senatnes tēlnieka vārdu un turpināja lasīt, vienā mirklī pilnīgi aizmirsusi manu klātbūtni.

Pastāstīju šo epizodi Grotrianam un jautāju, vai, pēc viņa domām, tēlniece var kaut ko smelties šajā ekspedīcijā.

— Domāju gan, — viņš atteica. — Ir ļoti grūti at­veidot akmenī to, kas apslēpts dziļi cilvēkos. Jāmeklē dažādi ceļi, un, skatoties zvaigznēs, var neapšaubāmi labāk iepazīt cilvēku.

Kamēr astrogāts runāja, es vēroju viņa seju. Tanī jau dominēja vecuma rievas, visi vaibsti, sīkās grumbiņas

ap acīm un vaigu smalkais krokojums — viss smagi slīga lejup. Acis zem sirmajām uzacīm sedza tāds kā viegls plīvurs, bet, izrunādams pēdējos vārdus, viņš uzlūkoja mani un likās — taisni brīnums — daudz jaunāks nekā es.

Vakarā mēs ieradāmies operāciju zālē un zēnu, kas bija vienaldzīgs pret visu kā vienmēr, noguldījām uz metala galda. Tad notika kas neparedzēts: kad Srejs pavilka lejup platos elektrodu galus, gribēdams tos ap­tīt jaunekļa galvai, tas negaidīti ar rokām aizsedza seju. Šī straujā, biklā kustība mūs pārsteidza un sa­mulsināja, jo bijām pieraduši pie slimnieka pilnīgās pasivitātes. Anna noliecās pār viņu, sāka klusi, liegi ru­nāt un maigi, kā rotaļādamās vai paijādama, atlieca pirkstu pēc pirksta. Beidzot jauneklis pakļāvās, bet viņa seja palika saspringusi kā dūre. Metala spailes piekļāvās slimnieka deniņiem un aptvēra vaigus zem acīm, krēm- balts palags sedza viņa vidukli, un tikai daļēji kailās krūtis vienmērīgi cilājās lēni dziestošo spuldžu gaismā, Srejam pakāpeniski izslēdzot apgaismojumu. Beidzot iestājās dziļa krēsla. No mirdzošās ķiveres, kas tagad cieši nosedza slimnieka galvaskausu, uz visām pusēm kā eža adatas spurojās strāvu uztvērēji. Visi kopā tie veidoja kaut ko līdzīgu ekrānam, kas uztvēra smadzeņu biostrāvu vājo pulsēšanu un, tūkstoškārt pastiprinā­jis, pārraidīja to tālāk aparatūrai, kas atradās galvgalī. Tas bija stikla masas ķermenis, pēc formas līdzīgs glo­busam. Kā zināms, viduslaiku hipotēzē,-ka no smadzeņu strāvu pieraksta varēs nolasīt cilvēka domas, neapstip- rinājās, jo asociāciju kompleksi katram cilvēkam veido­jas citādi, un līdzīgām strāvas līknēm neatbilst līdzīgi jēdzieni. Tādēļ ārsts ar encefaloskopu nevar izzināt slimnieka domas, bet var izsekot psihisko procesu dina­mikai un tādējādi noteikt smadzeņu slimību vai traumu.

Srejs labu brīdi nekustēdamies klausījās pastiprinā­tājas strāvas sanēšanā, it kā mēģinādams šajās juceklī­gajās skaņās sakl-aUsīt kādu melodiju. Beidzot viņš ieslēdza aparātu.

Caurspīdīgajā globusā iedegās gaisma. Zem stikla apvalka tūkstošiem dzirksteļu sāka šaudīties tik ātri,

ka varēja redzēt vienīgi drebošas spirāles un apļus, telpā izkarinātas fantastiskas, vizuļojošas mežģines ar trauslām līčloču apmalēm; vietām biezas gaismas šķied­ras sakausēja atsevišķas izlādes platās, mirdzošās jos­lās, kamēr pamazām visu lodi piepildīja rāma, violeta vizma, kas atgādināja mazas debesis ar neskaitāmām krītošo zvaigžņu švīkām. Miljoniem gaišu līniju te ne­pārtraukti sazarojās, saplūda un atkal sadalījās, veido­damas apbrīnojami simetrisku, skaistu rakstu.

— Lūdzu, pasaki viņam kaut ko, — Srejs pačukstēja Annai. Uz ķirurga sejas krita lodes gaismas atspīdums, un melno ēnu klātajā sejā krasi izdalījās viņa asais, plānais deguns.

— Ko lai saku? — Anna mazliet apmulsusi jautāja.

— Kaut ko, — Srejs noņurdēja un noliecās vēl ze­māk pār mirdzošo lodi.

Anna pieliecās pie metala ķiveres. Es redzēju tikai viņas tumšo profilu uz gaišā fona.

— Vai tu dzirdi mani?

Dzirksteles turpināja riņķot kā riņķojušas.

— Saki, — kas tu esi? Kā tevi sauc?

Strāvai vienmuļi sanot, Annas balss skanēja vāji. Sis desmitiem reižu atkārtotais jautājums vienmēr bija palicis bez atbildes; ari šoreiz slimnieks klusēja, bet dzirksteles turpināja šaudīties pa saviem noslēgtajiem ceļiem, nemitīgi svārstīdamās te augšup, te lejup. Anna vēl šo to pajautāja jauneklim, ieminējās par Ganimedu, kosmodromisko staciju, nosauca pazīstamākos Zemes ģeogrāfisko vietu vārdus, bet tas viss neizraisīja ne mazākās pārmaiņas dzirksteļu riņķošanā.

Kaut gan līdz šim biju reti asistējis tik sīkās sma­dzeņu caurskatēs, tomēr no studiju laikiem vēl šo to at­cerējos: šīs dzirksteles, kas it kā ieslodzītas nemitīgi riņķoja pa noteiktām orbītām, atspoguļoja vienīgi sma­dzeņu veģetatīvās funkcijas. To ritmiku un simetriju ne­izjauca neregulārās, izlocītās izlādes, kuras nezinātājs uzskatītu par haotiskām, kaut gan tieši tās ir īstie domu attēli. Mācību gados man bija grūti samierināties ar to, ka kristālskaidro domu atspoguļo šādi šķietamā ne- sakarībā šaudīgi zibšņi.

Pāri Sreja tumsas apņemtajam plecam raudzījos lodē. Vietām tās apgaismojums kļuva nevienmērīgs, it kā gaismas straume tur būtu sašķīdusi pret neredza- miom rifiem un apskalotu tos zeltainām šaltīm, kurās iezīmējās tikko saskatāmi viļņi! un šļakatu apveidi.

Beidzot Anna apnikusi apklusa. Arī es jau sāku just nogurumu un savu neērto pozu (visu laiku stāvēju stipri saliecies). Srejs kaut ko neskaidri murmināja, tad ieklepojās un noteica:

— Pietiks.

Anna to laikam nesadzirdēja un, brīdi klusējusi, pa­stiprinātājiem turpinot sanēt, jautāja:

— Vai tu kādu mīli?

Pagāja ne vairāk kā sekundes daļiņa, un riņķojošās dzirksteles piepeši notrīsēja. No tumsas pacēlās zeltīts fontāns, iekvēlojās, sašķēla noslēgtās orbītas un uzšā­vās augšup; likās, ka tas sadragās sava stiklotā cietuma sienas. Tad gaismas šalts atkrita atpakaļ, izdzisa, spožā virsma saslēdzās, un atkal spokaini fosforescēja vien­muļi riņķojošās dzirksteles.

Srejs strauji izslējās, izslēdza aparātu un aizdedzi­nāja griestu spuldzes. Apžilbināts pievēru plakstus.

— Nu jā, — ķirurgs, kā parasti, neskaidri murmi­nāja, — motoriskā afāzija… tāda? Smagi bojāti ap­mēram desmit lauki… un dziļāk tractus cortico-tha- lamicus… thalamus tomēr ir vesels, tā izskatās.,, un komisūra… — Piepeši, it kā pirmo reizi būtu ierau­dzījis Annu, viņš tai pienāca klāt, uzlika rokas uz viņas pleciem un sacīja:

— Lieliski, meitēn! Kā tev tas ienāca prātā?

Anna nevarīgi pasmaidīja.

— Nezinu. Man tas likās pat muļķīgi, jo nervu ceļi taču …

— Nav muļķīgi! Nav muļķīgi! — Srejs viņu pār­trauca un sapurināja tās šauros plecus. — Pārtrūkuši ceļi, vai ne? Bet mēdz būt vairāk vai mazāk spēcīgas mnemonas, mēdz būt atmiņas, kuras var iznīcināt tikai reizē ar cilvēku. To tu ļoti labi izdarīji. Nezinu, bet..,

Nepabeidzis domu, viņš piegāja pie galda un atbrī­voja slimnieka galvu. Jauneklis plaši atplēta acis ar milzīgiem redzokļiem — tik milzīgiem, ka tie atgādināja divas melnas saules aptumsuma laikā, kuras ietver šauri, sirmzili loki. Sīs acis stingi un vienaldzīgi rau­dzījās mums cauri.

— Abulia … pieres lauki… — Srejs murmināja. — Nejauka lieta… bet tas nekas… mēs velreiz ope- rēsim…

Sporta zāle bija teritorija, kur pastāvīgi satikās vis­dažādāko laboratoriju un grupu darbinieki. Es visiem ieteicu sistemātiski nodarboties ar vieglatlētiku un, rā­dot piemēru, pats ik pārdienas gāju uz treniņiem. Mūsu treneris bija Zorins, Ametas draugs. Es nekad īsti ne­tiku gudrs, vai viņš bija pilots, kas nodarbojās arī ar mehāneiristiku, vai otrādi — mehāneirists, kas piekopj pilotāžu, bet tas galu galā ir tīri formāls jautājums. Zorins, kā viņš pats mēdza sacīt, bija tik daudz klimtls pa dažādām kosmogoniskajām stacijām, ka viņam ga­līgi sajucis miega un nomoda ritums; viņš varēja gulēt un strādāt jebkurā dienas vai nakts laikā. Zorins bija teicams sportists — tieši tādu iztēlojos Ametu, kamēr vēl viņu nepazinu. Viņš apbrīnojami viegli izpildīja vis­sarežģītākos vingrojumus. Tuvojoties rīkiem, viņš likās ieklausāmies savā ķermenī un gaidām kādu noslēpu­mainu mājienu par tā gatavību, tad, piepeši pievilcies uz stieņa, sāka šūpoties un riņķot, brīžiem, it kā spītē­jot gravitācijai, sastingdams un ar savu ķermeni uz­burdams brīnum skaistas, acumirklīgas kompozīcijas. Visas viņa kustības, rokas spiediens, šķietami smagā, bet klusā gaita pauda tādu kā laiska tīģera grāciju, it kā viņš priecātos par savu lielisko ķermeni un reizē ik brīdi būtu spiests pārvarēt tā kūtrumu. Mēs visi mīlē­jām Zorinu. Viņš prata visbērnišķīgākā veidā iedegt mūsos godkāri. Atceros, kā Riliants vairākas nedējas no vietas ik vakarus apmeklēja sporta zāli, kur vingri­nājās izpildīt kādu apgriezienu tikai tādēļ, lai Zorins viņam beidzot draudzīgi pamirkšķinātu. Runāja, ka viņš esot spīdošs konstruktors: viņa kolēģi no Tembhāras grupas mēdza stāstīt par Zorina apbrīnojamo spēju pa­redzēt projektējamo stereometrisko risinājumu visattā­lākās sekas.

Manuprāt, tam bija kāds sakars ar viņa paša ķer­menim piemītošo dotību pārvarēt telpu. Neviens nezi­nāja, kā un kad Zorins strādā, — viņš ieradās Tembhā­ras laboratorijā kā viesis, pavadīja tur kādu stundu,

paņēma temu un pēc dienām divām trim atgriezās ar gatavu atrisinājumu galvā. Viņš nekad neko nepiezī- mēja, visu lieliski atcerēdamies. Viņa platais, zilgani mirdzošais selenita kombinezons varēja ik brīdi negai­dot pavīdēt jebkurā vietā tālu no kuģa centra — kādā no patumšajiem gaiteņiem, kas atradās pie paša borta, virs lidlauka, vai arī pašā apakšējā stāvā, kur viņš pa­rasti klaiņoja gluži viens, bet, ja viņam līdzās bija kāds cilvēks, tad varēja droši galvot, ka tas ir Ameta. Radās iespaids, ka viņi nekad nesarunājas: mani vienlīdz pār­steidza un satrauca tas, cik pilnīgi šie cilvēki bija ap­guvuši klusēšanas mākslu — tik sveša tā man šķita. Citreiz viņi vieglā, līganā gaitā pastaigājās pa zvaigžņu galeriju, apmainīdamies ne vairāk kā ar vienu vārdu pusstundā, ko citi pat nesaprata, — tas parasti bija kāda kuģa vai kosmodromiskās stacijas nosaukums,— un pēc tam atkal turpinādami klusēt, it kā par kopīgi izvēlētu temu.

Pa šo laiku Gea bija sasniegusi 90000 kilometru āt­rumu sekundē, bet joprojām šķita, ka tā nekustīgi planē starp zvaigznēm, un vienīgi Doplera efekta rezultātā pamazām mainījās zvaigžņu nokrāsa: tās, kas bija re­dzamas kuģa priekšgalā, kļuva arvien zilganākas, bet tās, kas palika aiz mums, krāsojās sārtos toņos. Jutīgi, katru pārmaiņu uztveroši aparāti aprēķināja lidojuma ātrumu — tas bija stindzinošs un Zemes apstākļos ne­iedomājams: tādā ātrumā lidojošs šāviņš, saskaroties pat ar visizretinātākajiem Zemes atmosfēras slāņiem, acumirklī izgaistu kā gāze. Taču šeit zvaigznes un mel­nais tukšums — viss bija kluss un mēms. Vienīgi no vistālākajiem klājiem pašā kuģa pakaļgalā vēl varēja ieraudzīt Sauli, kas izskatījās kā zilgani dzeltena, sa­mērā spoža zvaigzne un mirdzēja saspiesta diska centrā; tas bija ekliptikas plaknē riņķojošs zodiakālo putekļu mākonis. Turpmāko attālināšanos no Zemes pauda vienīgi aparātu skalu nedzīvo ciparu rindu pie­augums — ar prātu tas vairs nebija aptverams.

Es vairākkārt saņēmu uzaicinājumus iekļauties vienā vai otrā speciālistu grupā, un, jāatzīstas, man pat radās vēlēšanās saistīties ar videoplastiķiem, bet tomēr at­turējos. Arvien vairāk iedziļinājos medicīnas studijās; vakaros pēc treniņa, juzdams tīkamu fizisku nogurumu,

veicu sarežģītas operācijas ar trionu fantomiem vai arī studēju zinātnisko literatūru, ko ieguvu no kuģa biblio­tēkas bagātīgā medicīnisko darbu klāsta.

Sīs studijas sniedza lielu gandarījumu, tomēr mani allaž mocīja neizprotama neapmierinātības sajūta. Rei­zēm vajāja doma, ka es pārāk maz tiekos ar cilvēkiem, citreiz — ka manām studijām ir pārlieku akadēmisks raksturs un uz kuģa no tām nav nekāda labuma. Prakse pēc atgriešanās uz Zemes likās tāla un nereāla.

Pa to laiku, kamēr es mācījos, lasīju, pieņēmu pa­cientus, apmeklēju Teru Hāru vai pastaigājos ar Ametu, kuģa dzīvē sākās tikko manāmas un lēnas, bet nenovēr­šamas pārvērtības. Daudzi sīki gadījumi būtu varējuši man to apliecināt, bet es pret tiem biju kurls un akls. Vēlāk nevarēju vien nobrīnīties, kā tas viss man pagāja garām, bet tagad esmu pārliecināts, ka pašaizsardzības instinkts neļāva nonākt līdz apziņai ļaunuma vēstne­šiem, kas tuvojās, it kā uzglūnēdami mums melnajos, ledusaukstajos bezdibeņos, caur kuriem nepagurdams joņoja mūsu kuģis.

Tā kādā vakarā, kad, skrējiena nogurdināti, mēs puskaili atpūtāmies guļamkrēslos un mūsu miesas pēc karstās dušas kūpēja, kāds no puišiem, ar plaukstas sāniem slinki pliķēdams gurnus, it kā turpinot pār­traukto masāžu, izteica nožēlu, ka nevaram nodarbo­ties ar airēšanu. Zorins smaidīdams sacīja, ka viņš ap­ņemoties sarīkot uz Geas īstas astoņnieku regates, un, atbildot uz mūsu izbrīnās pilnajiem jautājumiem, pa­skaidroja, kā viņš to domā izdarīt. Laivas varot novie­tot nelielos, paralēlos, ar ūdeni pildītos baseinos, radot ap tiem videoplastisku ezera vai pat jūras mirāžu. Ko­mandas sākšot sacensties, bet apslēpti mēraparāti no­teikšot, kurš astoņnieks airējis visātrāk, kas tad arī tik­šot atzīts par uzvarētāju. Zorins, kā parasti, jau sāka zīmēt gaisā aparatūras apveidus, kad fiziķis Griga sāji iemeta starpā:

— Tās būs nevis sacensības, bet gan halucinācijas! Un vispār te ir pārāk daudz videoplastikas. Mākslīgas debesis un mākslīga saule, un mākslīgs ūdens… kas zina, varbūt mēs visi sēžam gluži parastā mucā, bet Gea, Visums, ekspedīcija un šīs tukšuma ainavas nav nekas cits kā videomirāža!

Daži no mums sāka skaļi smieties, kas fiziķi vēl vai­rāk sakaitināja.

— Kāda velna pēc mums vajadzīga šī rotaļa! — viņš iesaucās, tad, pielēcis kājās un nostājies mūsii priekšā, nikni turpināja: — Tā taču ir pašapmānīšanās! Ja tā turpināsies, mēs beidzot nonāksim tik tālu, ka ne.- viens nekā nedarīs, pat videoplastika nebūs vajadzīga. Lai izbaudītu kāpšanu Himalaju kalnos, pietiks norīt tableti, kas attiecīgi kairinās smadzenes, un, sēžot klub­krēslā, tu būsi svētā pārliecībā, ka atrodies starp snie­gotiem kalngaliem. Kāda pašapreibināšanās! Tā taču ir narkoze, kaut kādi riebīgi surogāti! Ja cilvēks nevar ko darīt pa īstam, tad nevajag to darīt nemaz!

Pēdējos vārdus viņš gandrīz izkliedza. Viņa runas sākumā daži no mums iespurdzās, bet tūlīt arī aprima. Kāds biologs mēģināja sniegt lietišķus paskaidrojumus par narkozēm, taču saruna drīz vien apsīka, un mēs steidzīgi izklīdām, aizejot vēl skaļi izteikdami nepatiku, ka Zorins mūs pārāk nomoka pirms gaidāmajām sacen­sībām. Tas, protams, bija tikai iegansts, kam vajadzēja noslēpt mūsu sirdis iezagušos klusumu.

Mani ilgi nodarbināja neparedzētās parādības pro­blēma, ar kuru saskāros toreiz pie atomaizsprosta. Biju apņēmies nevienam par to nebilst ne vārda, tomēr jā­atzīstas, ka daudzus vakarus no vietas arvien lielākā satraukumā gaidīju brīdinājuma signālu un, kur vien atrados, visur uzsāku uz savu roku visai intensīvus un tikpat nemākulīgus pētījumus, bet man neko neizdevās pamanīt. Pāris reižu es ar nolūku ilgāk uzkavējos pie Tera Hāra, lai, nākot no viņa dzīvokļa, palūkotos nišā uz aizsprosta sienu, bet tā bija tukša un tumša. Radās vēlēšanās atkārtot Irjēlas eksperimentu ar pelniem, bet baidījos, ka mani pieķers un es kļūšu smieklīgs. Beidzot problēma izgaisa pati no sevis. Nākošā mēneša beigās Irjēla atkal parādījās pie pusdienu galda un bija vis­labākajā noskaņojumā, šķita, ka viņš vairs nemaz neat­ceras tās nakts tikšanos. Vairākas reizes mēģināju uz­sākt par to sarunu, bet, tā kā man nebija panākumu, noprasīju viņam tieši.

— Ā, — viņš atteica, — tas nav nekas, viss kārtībā. Pirmajos eksperimentos tādas lietas mēdz atgadīties.

Vakaros es pastaigājos pa zvaigžņu klājiem. Tur bija maz ļaužu. «Tas tādēļ,» domāju, «ka visiem daudz darba.» Runāja, ka astrofiziķi gatavojoties kādas ļoti retas parādības — supernovas uzliesmojuma novēroša­nai, kas notikšot nākošajā gadā. Par Gobara grupu stāstīja, ka tā esot uz pēdām kādam jaunam atklāju­mam. Pārējās grupās gan bija kopskaitā ap simt astoņ­desmit cilvēku, bet pa klājiem klimta tikai rets zvaigžņu mīļotājs. Es tam nepiegriezu nekādu vērību. Mani ar­vien vairāk aizrāva tukšums. Agrāk es to vēroju kā astronoms-amatierisj pūlēdamies nosaukt un klasificēt visus debess ķermeņus. Bet pamazām mana attieksme pret zvaigznēm pilnīgi izmainījās. Es vairs neizšķīru zvaigznājus. Nemeklēju tos, neizolēju no tumšā fona, kā pazīstamā sejā neizdala ne acis, ne lūpas. Nekustīgs, nogrimis vērošanā, pieri pret vēso sienu atspiedis, es stundām ilgi ar neatslābstošu modrību raidīju skatienu tukšumā. Pavērsts uz augšu, tas kā gaisā izšauta bulta šķita atgriežamies pats sevī. Virs manis plētās bezgalīgi tumsas slāņi, kuros šur tur bālganām dzīslām bija ieēdusies miglāju rūsa. Vairāk nekā. Lejā — zvaigžņots bezdibenis. Šie divi nakts klajumi veidoja Piena Ceļa melnos krastus. Pēc kāda laika acis vairs neizšķīra pat paprāvus objektus. Skatiens ar mokām sev lauza ceļu tumsas vālos, ieurbdamies tajos kā milzīgos, melnos, izplēnējušiem pelniem klātos pauguros, kā naksnīgos okeānos, kuru dzelmēs gruzd fosforescējošas nogulsnes; ar neiedomājamu piepūli tas pašķīra putekļu aizkarus, lai sniegtu zvaigznes, bet nokusis un bezspēcīgs iegrima un izsīka bezgalīgā tumsā. Brīžiem ar neizsakāmu atvieglojumu skatiens atpūzdamies kavējās pie bariņā mirgojošām ugunīm — tie bija miglāji, spoži kā gāz- veidīgā dzīvsudraba zibeņi, kas kolosāla izvirduma brīdī sastinguši uz mūžiem, — bet tad tiecās atkal tālāk, turp, kur starp bezveidīgiem tumsas blāķiem rēgojās plaisas, no kurām kā biezas dūņas plūda spokaina, trūdoša gaisma. Tā raugoties, brīžiem šķita, ka mans skatiens materializējas un acis izstaro kādus taustāmus starus vai ceļus un es nedrīkstu aizvēri plakstus, jo tad pametīšu savu skatienu kāda naksnīgā bezdibeņa labirintos, kur tam būs mūžīgi jāmaldās starp ledai­niem un kvēlojošiem mākoņiem, dzelmēs, kur valda neiedomājami vecs, miljardiem gadu pulsējošs laiks; un tas viss — šie neizmērojamie plašumi bez gala un ma­las, bez robežām, kuras varētu skatīt vai kaut iedomā­ties — tas viss taču bija īstenība, pasaule, kas dzimusi no melnā tukšuma un žilbinošajām ūdeņraža liesmām.

Ceļojuma astotajā mēnesī raķete sasniedza 100 000 kilometru ātrumu sekundē. Ik četrās sekundēs Gea pār­varēja attalumu, kāds šķir Mēnesi no Zemes; tā lidojot, gaismas viļņu galotnes stāvus sablīvējās kuģa priekš­galā un izplētās tālu aizmugurē. Gea sasniedza vienu trešdaļu no maksimālā kosmiskā ātruma, un tomēr visi gaismas avoti, pēc kuriem varēja noteikt mūsu atraša­nās vietu, palika nekustīgi. Reizēm man likās, ka, apzi­noties Visuma baiso vienaldzību pret to piepūli, kas bija nepieciešama mums un mūsu šim vienīgajam mēr­ķim radītajām mašīnām, kas traucās bezgalībā kā vienā punktā koncentrēta gribas spēka tērauda smaile, ka, to pilnībā apzinoties, cilvēkam būtu jāsabrūk. Visneno­zīmīgākās pārmaiņas zvaigznāju stāvoklī, ko varēja konstatēt vienīgi ar mikroskopiem, nācās gaidīt nevis dienām un mēnešiem, bet gan gadiem ilgi. Mēs strādā­jām, atpūtāmies, gulējām, izklaidējāmies, mīlējām, bet raķete traucās uz priekšu, automāti iedarbināja dzinē­jus, atomliesmu mēles plaiksnīdamās izšāvās no dzi­nēju vārstuļiem, kuģis paātrināja gaitu, lidodams jau 105, 110, 120 tūkstoš kilometru sekundē, bet zvaigznes palika nekustīgas.