Magelāna mākonis

ATVADAS NO ZEMES

Visā, ko es darīju tai vakarā — dienu pirms tikšanās ar Annu, — bija piliens neprāta. Pēc sacīkstēm jutos kā sapnī: redzēju ļaužu pūli, Mehillas sviedriem slacīto seju, jutu, ka viņš mani skūpsta, ka visi mani apskauj, spiež roku, dzirdēju jūsmīgus saucienus, bet tam visam, likās, nebija nekāda sakara ar mani. Pēc tam sēdēju augstā tribīnē un raudzījos lejā uz stadionu, bet, kas tur īsti notika, to nezinu. Pievakarē mani ielenca sajūsmi­nātu studentu grupa, kas gatavojās lidot uz Āziju, un vairs neatceros, kā nokļuvu līdz ar viņiem raķetē — lai­kam pats būšu piedāvājies viņus pavadīt. Tad ilgi un nesakarīgi sarunājos, atbildot uz pieciem jautājumiem reizē. Bija daudz trokšņa un smieklu, raķete vairākkārt nolaidās un atkal pacēlās gaisā, pasažieri mainījās, bet es arvien vēl biju uzmanības centrā, līdz pēkšņi pama­nīju, ka kabīnē palikuši tikai četri cilvēki. Pamodos kā no miega. Sāka darboties skaļruņi, raķete laidās zemē. Atradāmies virs nelielas Sibīrijas stacijas Kaletes. Sa­mulsis par to, ka nez kādēļ biju ļāvis sevi atvest šai pa­saules malā, steidzīgi izkāpu uz tukšā perona. Kopā ar mani no raķetes iznāca jauns kosmodromists, ar kuru biju iepazinies ceļā. Palūkojies pulkstenī, viņš apskāva mani, teikdams, ka rīt lidojot uz Fobosu, bet tagad gri­bot vēl atvadīties no drauga, kas dzīvojot netālu no še­jienes, — un vairs es viņa neredzēju. Viņš jau bija no­zudis, bet man ausīs vēl skanēja viņa beidzamais vārds «atvadas». Es biju palicis, viens un nezināju, ko iesākt šai tālajā stacijā klusā, siltā krēslā, kas bija pilna valgu lapu smaržas, jo tikko pārstāja līt lietus. Tuvie lauki bija tinušies miglā, tuvojās nakts.

Un tad es izdarīju pirmo muļķību — es negribēju šīs nakts, ne jau tādēļ, ka baidītos no tās, bet vienkārši ne­gribēju un, pakļāvies šai neprātīgajai dziņai, nobraucu stacijas pirmajā stāvā, kur atradās apakšzemes vilciena pietura. Dažas minūtes pastaigājos pa tukšo peronu, truli blenzdams sienas spoguļplāksnēs, kurās neskaidri atainojās mans augums. Nejauši sataustīju kabatā kādu nelielu, pamīkstu, čaukstošu priekšmetu — tas bija mana olimpiskā vainaga zariņš.

Tērauda korpusam zibot, no tuneļa, spalgi svilpdams,

izdrāzās vilciens un, bremzēm žēli iestenoties, apstājās. Pēc divdesmit sekundēm es jau braucu uz rietumiem, sekodams saulei, kas bija nesen paslēpusies aiz ap­vāršņa. Vagons, tikko jaušami šūpojoties, uzņēma āt- - rumu, kas pārsniedza Zemes riņķošanas ātrumu. Kupejā bez manis nebija nevienas dzīvas dvēseles. Ieslēdzu radio. Izskanot vakara ziņu pēdējiem vārdiem, izdzirdu pirmos svinīgi pacilātos Kreskata «Atvadu simfonijas» akordus.

— Kas, pie joda, ir ar tām atvadāmi — satraukts iz­slēdzu aparātu.

Vilciens vairs nešūpojās un nevibrēja, bet ar pilnu jaudu traucās uz priekšu. Pēkšņi tas iznira zemes virs­pusē; aiz logiem sāka virmot arvien spilgtāka un dzī­vāka gaisma; biju panācis uz rietumiem aizejošo dienu. Klusumā, kas iestājās pēc radio izslēgšanas, vēl spēcī­gāk izskanēja četri lēnie, fanfaru skaņām līdzīgie simfo­nijas sākuma akordi. Piecēlos un sāku klaiņot starp mīkstajiem sēdekļiem. Sienu informatoru pērļu actiņās mainījās arvien jaunu garām pabraukto staciju nosau­kumi, tad atkal satumsa, — sasniedzis Eiropas krastu, vilciens ienira lielā tunelī, kur zem Atlantijas okeāna turpināja joņot uz Grenlandi.

Kad informatoru mirdzošie burti sāka veidot pirmos pazīstamos staciju nosaukumus, piepeši atcerējos, ka gribēju satikt tēvu. Nu, protams, tādēļ jau arī braucu uz Grenlandi! Tas man bija vesels atklājums. Apjautā­jos, kā visērtāk nokļūt līdz mājām, tad izkāpu mazā sta­cijā klajā laukā; ainavu šķērsoja taisnais, caurspīdīgais dzelzceļa tunelis, kas pamazām dilstot izzuda tālumā; austrumos to jau tina krēsla, bet rietumos tajā spogu­ļojās sārtā vakara blāzma. Tālumā vēl bija dzirdama dziestoša, augsta skaņa, it kā drebētu stīga, un tā man atkal atgādināja simfoniju. Paraustīju plecus.

Stacijas otrā pusē netālu no perona zālienā jau gai­dīja helikopters, ko biju izsaucis, vēl būdams vilcienā. Garā zāle bija valga no rasas un samērcēja man bikses līdz ceļiem. Paklusām pukodamies, iekāpu mašīnā un aizlidoju taisnā ceļā uz mājām. Kad helikopters nolaidās dārzā, diena, ko biju panācis, nemitīgi traucoties uz rie­tumiem, sāka atkal dzist, bet tagad es tam vairs nepie­vērsu uzmanības. Neaizvēris pat mašīnas durvis, steidzos uz māju. Tā izrādījās tukša. Atkal griezos pie in­formatora. («Šodien man laikam lemts būt vienīgi auto­mātu sabiedrībā!» ar rūgtumu nodomāju.) Vecmāmiņa un māte bija pilsētā, bet tēvs piedalījās ārstu kongresā Antarktīdā.

Nolēmu viņu nekavējoties sameklēt. Helikopters, pro­tams, bija pārāk lēns, tādēļ aizlidoju uz raķešu staciju, kas paceļas Meorijas ziemeļu priekšpilsētā. Jau iztālēm ieraudzīju stacijas kupolu, kas laistījās pēdējo saules staru mirdzā. Atstāju helikopteru augšējā platformā un devos uz slīdošo kāpņu pusi, kur informatora stikla lodē šaudījās daudzkrāsainas uguntiņas. Tuvāko minūšu laikā tieši uz Antarktidu negāja neviens satiksmes līdzeklis; man vajadzēja lidot uz Trešo Mākslīgo Pavadoni un tur pārsēsties raķetē, kas dodas uz Dienvidpolu. Nostājos uz slīdkāpnēm, lai brauktu lejup uz peroniem. Pabraucu garām pirmajam līmenim; gar sienu tajā slīdēja gais­mas uzraksti:

UZ TAIMIRU — KAMČATKU - JAUNZĒLANDI — PEC ČETRĀM MINŪTĒM

UZ BRAZĪLIJU — UGUNSZEMI - PEC SEPTIŅĀM MINOTEM

Man gan iešāvās prātā, ka varētu aizlidot uz Patago- niju un no turienes ar vietējās satiksmes mašīnu doties tālāk uz Antarktīdu, bet tomēr nekustējos no vietas.

Kāpnes turpināja slīdēt lejup garām otrajam, treša­jam un ceturtajam līmenim; cilvēku kļuva arvien vairāk. Iemirdzējās uzraksts:

UZ MALAJU ARHIPELĀGU - ATIET

Un tai pašā brīdī atskanēja apslāpēta dunoņa, kas tūlīt apklusa; kaut kur augstu nolaižoties dūca raķetes, no­klaudzēja aizveramās lūkas, un tālumā kāda balss pa­vēstīja: «Vilciens Marss-Deimoss-Zeme kavējas astoņas sekundes.» Aiz caurspīdīgajām sienām ņirbēja cilvēku straume, bet es slīdēju arvien lejāk, līdz Zemes satik­smes peronu balto apgaismojumu nomainīja pavadoņu perona zilā gaisma. Reizē ar cilvēku straumi steidzos uz sliežu pusi, bet ceļā mana enerģija piepeši saplaka, it kā būtu izdzisusi līdz ar pēdējiem saules stariem, kas caur stikla sienām ieplūda zālē.

Atlidošu Antarktīdā, uzmeklēšu vietu, kur notiek kon­gress, un izsaukšu no zāles tēvu, — viņš būs priecīgs, bet arī pārsteigts, vaicās, ko es vēlos, un ko es viņam atbildēšu? Ka man vajadzēja, noteikti vajadzēja viņu redzēt? Tādēļ jau nebija jālido — ir taču televizors. Bet ko tad? Ka gribēju pieskarties viņa tumšā uzvalka drā­nai, saļust viņa roku siltumu? To visu es stāstīšu viņam kādā lielā gaitenī, aiz durvim skanēs referenta balss, un tēvs kā varēdams centīsies izlikties, ka nemaz nestei­dzas atgriezties zālē, bet es stāvēšu, lūkošos viņā un ne- bildīšu ne vārda, jo ko gan es varētu teikt? Gea taču aizlido tikai pēc pāris nedēļām, un šī steiga, visa šī vi­zināšanās ar raķetēm šonakt bija pilnīgi bez jēgas.

Skaidrs. Un, paklausīdams veselajam saprātam, at­metu domas par lidojumu uz Antarktklu. Bet, lēnā gaitā attālinoties no sliežu ceļiem, uz kuriem uzbrauca raķetes, sajutu skaudru žēlumu. Atbalstījies pret balustrādi, vē­roju, kā teleforos zib zaļās signālugunis, kā raķetes uz­ņem ātrumu un asinssarkanie burti uz to sāniem saplūst drebošās līnijās. Pēc tam raķetes ieslīdēja izšāvējā, kura stobrs pacēlās deviņpadsmit stāvu augstumā, un, pēc brīža izmestas no tā, aizjoņoja izplatījumā, izgrūžot sa­plosītas liesmu mēles. Pagāja sekunde, un tās nozuda satumsušajās debesīs. Sejā iesitās silta, smacīga strāva, mutē sajutu dzelzs garšu. Dunoņa apklusa, es paliku viens. Gar peroniem, virs liftu durvju rindām mirdzēja dienas gaismas lampu svītras, bet aiz stikla sienām ar­vien vairāk biezēja krēsla — šodien mani jau otru reizi pārsteidza tumsa.

Uz brīvā sliežu ceļa parādījās kosmiskās raķetes — garas, slaidas, līdzīgas plakangalvainām zivīm, un pie zāles dibensienas iedegās uzraksti:

UZ MĒNESI: LIETUS JŪRU - APEN1NIEM —

MĀKOŅU JŪRU — DIENVIDPOLU — PEC ČETRĀM , MINŪTĒM

Sāka plūst jaunas ļaužu straumes. Bars meiteņu, steidzoties no augšējā līmeņa, skrēja lejup pa vienmērīgi slīdošajām kāpnēm; meitenei, kas skrēja pašās beigās, atrisa sainītis, un no tā izbira dažādi raibi nieciņi. Mei­tene izdarīja izmisīgu kustību, it kā gribētu griezties atpakaļ, bet, biedreņu saucienu pamudināta, atmeta ar

roku un aizskrēja uz raķeti. Pēc brīža telefori pamirkšķi­nāja savas zaļās acis un atskanēja dunoņa, liecinot, ka Mēness raķešu vilciens aizlidojis. Uz perona nepalika gandrīz neviena cilvēka. Skatienam klīstot pa zāli, es piepeši satrūkos, jo virs informatora lodziņa ieraudzīju šīsdienas datumu. Šodien taču ir Robežu iznīcināšanas svētkil Tad tādēļ māte bija aizbraukusi uz pilsēful Inte­resanti, vai vecmāmiņa apvilka jauno tērpu vai arī pēdējā brīdī, kā parasti, nokaunējās un palika savā vio­letajā darbdienas kleitā? Un vai viņas noskatījās manu maratonskrējienu? Šādas domas mani nodarbināja, so­ļojot uz izeju. Te ar kāju piedūros kādam priekšmetam. Tā bija gaiši zeltaina bumbiņa ar ziliem punktiņiem, ko pirmīt pazaudēja viena no Mēness meičām. Man bija žēl atstāt bumbiņu gluži vienu milzīgajā, nemitīgās kus­tības trokšņu pilnajā zālē. Iebāzu to kabatā, lauru vai­naga lapiņām maigi iečaukstoties, un ātri devos uz iz­eju. Tās tuvumā ieraudzīju kādu cilvēku. Ignorēdams dīvānus, viņš sēdēja uz paprāva saiņa un, kājas uz priekšu izstiepis, rokas uz krūtīm sakrustojis, skaļi un nepareizi svilpoja «Atvadu simfoniju».

«Kas tas par stulbeni tā koncertē?» nodomāju. Mēs palūkojāmies viens otrā un abi pārsteigti iesaucāmies. Tas bija Peitans, mans biedrs no Mehāneiristikas insti­tūta. Sākās juceklīga saruna ar raustīšanu aiz piedurk­nes, mīņāšanos uz priekšu un atpakaļ, sišanu uz pleca un atkārtotu piedziedājumu: «Bet vai tu atceries, kā pro­fesors?» — «Vai atceries?» — «Vai atceries?»

— Tā tik ir sagadīšanās, — es beidzot sacīju. — Bet saki, — ko tu te īsti dari — šādā laikā, svētku dienā?

Viņš triumfējoši iesmējās.

— Gaidu Nitu. Viņa šodien atgriežas, pēc nepilnas stundas būs šeit. Es pat runāju jau ar viņu, zini!

Tā bija viņa meitene. Pirms gada pabeigusi studijas, viņa sešus mēnešus pavadīja praksē Titāna kosmodro- miskajā stacijā — vienā no vistālākajām visā Saules sistēmā.

— Esmu ārkārtīgi priecīgs, — sacīju, juzdams, ka manos vārdos nav ne kripatiņas patiesības. Jautrā no­skaņa, ko bija izraisījusi negaidītā sastapšanās, mani piepeši atstāja. Peitans to nemaz nemanīja.

— Man viņai ir pārsteigums, — puisis viegli piesita ar kāju sainim. — Niagāra. Viņas kaķis, piedzimis tieši tanī dienā, kad viņa aizbrauca. Tagad jau prot smalki uzvesties. Tomēr nav izslēgts, ka būtu mēģinājis aiz­mukt, tādēļ drošības labad iespundēju viņu kastē.

— Tu atnāci sagaidīt ar kaķi? — sacīju, nespēdams slēpt ironiju. — Ķs tavā vietā būtu paņēmis ziedus.

— Ziedi arī ir, tur iekšā, — Peitans atkal paspēra ar kāju kasti, no kuras atskanēja nervoza ņaudēšana. — Bet ko tu te dari, olimpisko spēļu uzvarētāj? Tev nav ne jausmas par to, kā mēs rēcām, kad tu tuvojies fini­šam, lai gan nožēlojām, ka tu neskrien mūsu institūta krāsās. Nu parādies, pagriezies pret gaismu, lai tevi apskatu, mēs taču tik ..,

Viņš nebeidza. Atskanēja pārsteiguma sauciens, kas noslēdzās ar garu svilpienu.

— Kas tad tas tev? Tu lido uz Centauru!? Zvaigznes iekarot?… Ak tu maratonieti! Dakter! Draņķis tāds! Un nesaka ne vārda!

Uzmanīgi, kā ļoti trauslam priekšmetam, viņš pie­skārās mazajai, baltajai Geas emblēmai, kas man bija piesprausta pie krūtīm. Tagad būtu bijis jāsāk garš stāsts, bet tobrīd es to vienkārši nespēju. Tādēļ tikai iejautājos:

— Vai tu apskaud mani?

— Nu tad lai tev top zināms — jā! — viņš izmeta, īsi iesmiedamies.

— Betvaizini.es tevi arī, — man paspruka. Es to pa­teicu tā, ka Peitans vairs nekā nejautāja. Dažas sekun­des mēs klusēdami raudzījāmies viens otrā, beidzot viņš izstiepa roku, kaut kā svinīgi paspieda manējo un sacīja:

— Nu ko, atvadīsimies? Vai tu nāksi pie mums tele- vizītēs?

— Noteikti, cik vien ilgi būs iespējams.

— Nu neaizmirsti!

Mēs vēlreiz palūkojāmies viens otrā, un es devos uz izeju. Sai brīdī zāli piepildīja aizlidojošo raķešu trok: snis, bet, kad tas norima, tālu aiz muguras vēl bija dzir­dama Peitana svilpošana.

Stacijas'priekšā uz visām pusēm virzījās vesela slī­došu ietvju sistēma. Es izvēlējos ietvi, kas gāja uz upes krasta parku, un, atspiedies pret margām, vēroju ugunīs mirgojošās pilsētas panorāmu.

Pialās alejās tālu cita no citas baloja staltas, dārzu apjoztas ēkas. Uz to žilbinoši balto sienu fona koki šķita ogļu melnumā. Tas viss izskatījās kā daudzu kilometru gara ēnainu, mežainu salu virkne, no kuru vidus pret debesīm izslējās gaiši torņi. Pilsētu šķērsoja platas, giudas, kā ledus caurspīdīgas ielas dziļi apakšā pul­sējošu tuneļu tīklu. Zem katra laukuma un katras ielas šurp un turp šaudījas daždažādi satiksmes līdzekļi, kuri lielā ātruma dēļ izskatījās kā garas, izplūdušas, raibas svītras un atgādināja asins riņķošanu milzīga organisma dzīslās. Ugunis, kas spīdēja no pilsētas kris­tālā pazemēm, sajaucās ar krāsainiem gaismas mutu­ļiem, kas krita no augšas. Reklāmu zeltaino un violeto uguņu strūklas šļāca augšup gar māju sienām; pašos augstākajos stāvos dimanta spožumā laistījās skatlogi; sainīšiem apkrāvušies cilvēki plūda laukā no preču no­liktavām un kāpa helikopteros, kas starmešu gaismā gaidīja pie visiem stāviem, atgādinot bites pie milzu stropa šūnām. Gaisa satiksmes ceļu krustojumos dru­džaini mirgoja telefori, zem ielu zaļganā stikla plūda nepārtraukta satiksmes mašīnu straume, visur valdīja satraukta, nervoza svētku vakara steiga, bet es slīdēju virs šīs burzmas mierīgs un vēss, vienaldzīgi vērodams, kā uz margām guļošās rokas kļūst te citrondzeltenas, te debeszilas, te purpursarkanas, it kā es tās pēkšņi būtu iegremdējis asinīs.

Pēc kāda laika apgaismojums kļuva retāks, kustība atslāba, daudzstāvu namu vietā parādījās nelielas mā­jas, tad vēl mazākas, toties dārzi auga un plētās pla­šumā, līdz kamēr slīdošā ietve izbeidzās pavisam. At­stājis tālu aiz muguras mazās pieturas zaļganzilo lukturi, es soļoju uz priekšu, ar patiku sajuzdams zem kājām mīksto, valgo zemi. Aiz parka vārtiem mani no visām pusēm ielenca koki. Pilsētas centrā ielu uguņu atblāzma aizēnoja debesis, un man šķita, ka ir jau melna nakts. Tagad ieraudzīju satumsušo debess zilgmi, bet vēl bez zvaigznēm. Rietumos, sudrabainā plīvurā tīta, bālēja pēdējā sārtā pamalīte. Sajā stundā parku krēs­lainākajos nostūros uz soliņiem parādās iemīlējušies, viņi čukst vārdus, ko neviens visā pasaulē nespētu at­kārtot, jo, kaut arī pats tos daudzreiz esi teicis, tomēr dīvainā kārtā šo sarunu, šo tikšanos saturs izgaist, iz­tvaiko no atmiņas kā ēteris, atstājot tikai reibinošu, saldeni rūgtu nogulsni — atmiņas par noskaņu, kad līdz malām esi pilns gaidu un lielas, melnas, plati at­vērtas acis pie pašas sejas raugās tevī, un tu dzirdi čukstus, kuri, izņemot elpas smaržu un balss tembru, nenozīmē itin neko, gluži tāpat kā muziķa, kas, šķie­tami neko neizteikdama, tomēr pasaka visu.

Gāju caur parku. Tālumā pāri tumsā melnojošo koku galotnēm pacēlās gaišie daudzstāvu namu silueti, bet pa alejām klaiņoja pārīši vai, cieši piespiedušies, sēdēja uz soliņiem tālu no lapotnē paslēptajām spuldzēm. Es soļoju viņiem garām novērstu skatienu, juzdams kaba­tās savas sažņaugtās dūres, kā divus akmens gabalus. Un tomēr, kad biju izgājis cauri visam parkam un no­kļuvis plašajos, tukšajos krastmalas bulvāros ar ne­skaitāmām spuldžu virknēm, kas spoguļojās melnajā ūdenī, man zem plakstiem vēl nebija izdzisis šo tumšo stāvu attēls, kuri, nevarīgi sakļāvušies un aizmirsuši visu pasauli, izkusa apkampienos, kas it kā tiecas iz­nīcināt pēdējo robežu starp diviem cilvēkiem, bet galvā atbalsojās četri augstie simfonijas ievadakordi.

Apstājos krastmalas kraujā. Upes slaidajā lokā iekļā­vās pilsētā ar tās ugunīm, bet lejā zem manām kājām straume plūda bez vismazākās skaņas, mēma, gluda, it kā bezgalīgā maigumā šūpodama lampu atspulgu.

Izņēmu no kabatas roku un atvēru plaukstu. No tās izkrita saņurcīta, saberzta lauru lapa.

— Kāds muļķis! — iesaucos un ātrā gaitā devos tālāk. Pāris simtu metru uz augšu no upes līkuma pa­cēlās Nezināmā kosmonauta kapakmens. Tas bija sens, nošķeltas piramīdas formā veidots piemineklis, kas slē­jās pāri visai pilsētai un kādreiz bija manu zēna gadu iemīļotākais pastaigu mērķis. Gandrīz pilnīgā tumsā tuvojos kāpnēm, kas bija iecirstas pieminekļa masīvajā pamatā. Tiklīdz nostājos uz pirmā pakāpiena,* tas ne­dzirdami sakustējās un sāka celt mani augšup, un bija tāda sajūta, ka pilsēta tikko jaušami, bet neatlaidīgi attālinās no manis, aizslīd man zem kājām arvien tālāk un tālāk, pārvērzdamās par gaišu namu apvārsni. Kāp­nes apstājās. Es atrados piramīdas plakanajā virsotnē kosmonauta pieminekļa priekšā.

Uz milzīgas, melnas — it kā to veidotu pārakme- ņojusies bezgalības tumsa, kurā tas gadsimtiem riņķo­jis, — uz melnas meteorīta šķembas guļ atmuguriski pakritis cilvēks. Dienā šo nogāzto kolosu var redzēt pat no visattālākajiem pilsētas laukumiem. Viņa ķer­menis balstās uz raķetes fragmenta, kuras asais, bultai līdzīgais gals pavērsts sānis un augšup, it kā rādīdams virzienu, no kurienes atlidojis. Tagad tālās pilsētas at­blāzmā milzis bija zaudējis cilvēka izskatu. Akmens skafandra krokas melnoja kā plaisas klintī, un tikai galva bija cilvēka — kaila, milzīga, smagi atmesta at­pakaļ, ar deniņiem tā balstījās pret klints izcilni. Es pagājos. Soļi uz granīta dunēja kā izretinātā gaisā. Aiz guļošā tēla bija pilnīga tumsa; apgājis statujai apkārt, pēkšņi apstājos iepretim sejai. Tā izslējās pāri manai galvai kā krauja, tik augstu, ka skatiens to nespēja ap­tvert. Man bija tā, it kā mēmajā klusumā dzirdētu «At­vadu simfonijas» skaņas. Biju mazliet noreibis no pa­cilātās vientulības sajūtas, kas ik mirkli auga augumā. Teicu sev: «Lūk, tavs šīs nakts biedrs.»

Pakāpos uz meteorīta malas un'apsēdos pie pašas milža acs. Izstieptas rokas attālumā palsi un noslēpu­maini mirgoja izliekts plakstiņa vairogs. Ļāvu kājām nokarāties bezdibenī, lejā zem manis plētās Meorijā.

Bezgala plašajā uguņu jūrā izcēlās divas īpaši spilgti apgaismotas celtnes. Senā zinātnieku kvartāla centrā laistījās XXI gadsimta beigās būvētā univer­sitātes ēka — milzīga, stalta celtne, veidota tik stāvās un augšup traucošās līnijās, ka likās, it kā tās gāztos cita uz citas. Tās pauž nevaldāmu, līksmu nemieru, tā laika arhitektu pirmo izaicinājumu smaguma spēkam, arhitektu, kuru sapņus iedvesmoja raķešu laikmets, par skaņu ātrāku kosmisko šāviņu smailie korpusi un strau­jais lidojums. Iepretī šim tūkstoš gadu vecajam milzenim, kas, nicinādams gravitācijas likumus, šķita izšauts pret debesīm reizē no visām tā kristālā kolonādēm, paceļas otra, jau moderna celtne — Mehā- neiristikas pils. Blakus tās koncentrēti vienkāršajam veidojumam, kas atgādina vieglā staru konstrukcijā sastingušu gaismu, universitāte liekas primitīva un ne­apvaldīta ar savām trauksmainajām līnijām, kas izteic senatnes arhitektu dedzīgo cenšanos noslogot būvma­teriālus līdz pēdējai iespējai. Desmit gadu simteņi šķir

šos divus Zemes arhitektūras darbus. Bet kas gan ir tāds laika sprīdis salīdzinājumā ar šīs meteorīta šķem­bas vecumul Sai mirklī uz tās stiklainās virsmas, ko bija veidojis karstums, kas radīja planētas, gulēja divi cilvēki. Viens no tiem — akmens tēls — simbolizēja visus tos, kas nebija atgriezušies no bezgalības. Otrs, dzīvais, gatavojās doties turpu. Kāda sastapšanās! Te noslēdzās viens vēstures attīstības cikls un sākās cits, kas tiecās pretim nezināmajam! Tā es prātoju, aptvēris galvu rokām un pavērsis skatienu lejup. Piepeši, drebošas gaismas apstarotas, no tumsas iznira akmens plāksnes, kas atradās ap mani. Gaisā virs Mehāneiristikas pils, nomākdams zvaigžņu mirdzumu, plandījās ugunīgs priekškars: no Zemes uz debesīm kā otrādi apgriezts sudrabains ūdenskritums pacēlās mākslīgi kāvi, uz kuru viļņojošā fona neredzama roka vilka liesmojošus burtus:

Sarīkojums sākas!

Ugunīs mirdzošā pilsēta nodrebēja, un no tās dzīlēm izvirda simti, tūkstoši, desmittūkstoši dzirksteļu kūļu, raķešu, bengālisko uguņu, kas uzšāvās pāri visaugstāko torņu galotnēm, bet no dārziem tām pretim cēlās baloni ērmotu ākstu un fantastisku ķēmu izskatā. Tai pašā brīdī starp pili un universitāti sudrabotā puskrēslā iedegās sarkanu, zilu un violetu apļu mākonis: tur stu­denti helikopteros pulcējās karnevāla gājienam un spuldzēm rotātie propelleri griezdamies veidoja krāsai­nus gredzenus. Vēroju visu to negribīgi, piemiedzis uz­bāzīgās gaismas apžilbinātās acis, un jutos aizskarts: vai Zeme, kas bija jau kļuvusi tāla un vienaldzīga, ne­varēja ļaut man netraucēti nodoties domām par bez­galību? Nē, tā aicināt aicināja mani uz šo karnevāla jezgu — un pie tam vēl tādā brīdī!

Pat līdz šai paslēptuvei vējš atnesa ļaužu pūļa tālās klaigas. Vēl mēģināju saglābt savu traģisko vientulību, bet, iedomājies, cik skaļi agrākie biedri sveiktu mara- tonskrējiena uzvarētāju un zvaigžņu pētnieku, sāku svārstities un arvipn vairāk nožēlot, ka neesmu tur lejā. Vēl brīdi turējos pretī kārdinājumam, tad strauji pie­cēlos kājās, nolēcu uz piramīdas plakanās pamatnes un

izsaucu helikopteru. Pēc minūtes tas, izgreznots ar ziedu vītnēm, iznira no tumsas manā priekšā ar tukšu, gaiši apgaismotu kabīni, kas vilināt vilināja braucēju. Bet, tiklīdz iekāpu un sajutu, ka spirgta gaisa straume mani aizrauj sev līdzi, uzmācās atkal jauna doma. Kas no­tiks, ja satikšu tur Annu un viņa ieraudzīs mani smai­došu griežamies dejas virpulī — pirms rītdienas atvadām?

Steidzīgi mainīju virzienu, un drīz vien tikai sudra­bota atblāzma rādīja, kur palikusi Meorijā.

Nezinu, cik ilgi tā biju lidojis. Laiku pa laikam lejā paspīda pilsētas, kas līdzīgi mirdzošiem kamoliem tumsā ritināja gaišus, smalkus ceļu pavedienus. Gaisa straumju svaidīta, mana mašīna brīžiem salīgojās, uz stikliem kā opāls vizēja ūdens lāses, pāris reižu pama­nīju sev virs galvas zvaigznes, un pēc tam šī nakts ceļojuma ainas sāka jaukties ar sapņu rSgiem. Atjēdzies ieraudzīju aiz logiem skrejošas mākoņu gubas — augš­pusē tumšas, apakšā spoži apgaismotas. Nodomāju, ka tuvojos kādai pilsētai, un sāku laisties lejā. Kad mākoņi pašķīrās, ieraudzīju pilnīgi gaišu, bet neapdzīvotu vietu. Helikopters viegli piedūrās zemei, es izkāpu laukā.

Atrados klusa parka alejā, ko apņēma rāma, zilgana blāzma. Priežu puduri vizēja kā aukstas lāpas, papeles atgādināja spīdīgus svečturus, bet kastaņas plēta savus lapu vainagus kā mirgojošus planetāros miglājus. Vis­apkārt neredzamu ultravioleto emitoru ietekmē luminis- cēja augu zaļais pigments. Katra lapiņa, katrs zieda stublājs un zāles stiebriņš izstaroja blāvu gaismu. Gāju pa taciņu, kas šajā gaismas jūrā vijās kā melna tērcīte starp vizošiem krastiem. Nedzīvi un tumši bija tikai koku stumbri, zari un — it kā spītējot ierastajai kārtībai — arī ziedu kausi. Sajā starojumā, kas plūda no visām pusēm un visu piesātināja, daba šķita nereāla. Uzpūšot vējam, nekustīgie gaismas ķekari saira, dzīvžogi viļņoja kā liesmas, bet augsto koku galotnes šūpojās kā uguns pārņemti kuģi.

Piegāju pie strūklakas, ko apjoza puķu dobes. Odens strūkla sašķīda tūkstoš varavīksnēs. Ap baseinu bija uzcelts akmens sols. Apsēdies uz tā, skatījos parkā. Tā sudrabotajā lapotnē vijās melnas zaru mežģines. Man atkal uzmācās miegs. To uzņēmu kā atvieglojumu, ak­mens sols šķita ērta guļvieta. Pievēris plakstus, jutos it kā ārpus pasaules un dzīves.

… Gulēju karstās pludmales smiltīs. Saule spīdēja augstu, bija bēgums — jūra atkāpās, un tikai atsevišķi viļņi šņākdami atvēlās, apšļāca mani un atkal atkrita atpakaļ, līdz pēdējais aizšalca, atstādams mani vienu sausā, cietā krastā …

Pamodos. Atvēru acis. Tuvumā kāds klusi raudāja. Piecēlos gurdens un stīvs un apgāju apkārt baseinam. Viņpus strūklakas uz tā paša akmens sola saritinājies gulēja bērns — gadus četrus vecs puisēns. Pa nosmulēto sejiņu ritēja asaru pērlītes. Mani ieraugot, viņš aprima. Samiegojies un izbrīnījies es klusēju. Nesaprašanā mēs drūmi vērojām viens otru. Beidzot viņam apnika.

— Ko tu te dari ?— viņš aizsmakušā balsī vaicāja.

Es apjuku. Nebija viegli atbildēt uz šo jautājumu.

— Un ko tu te dari? — apjautājos, pūlēdamies runāt nopietni un audzinoši.

— Esmu noklīdis.

— Kur tavi vecāki?

— Nezinu.

— Kā tu šeit nokļuvi?

— Atlidoju.

Pēc ilgākas taujāšanas noskaidroju, ka viņš bijis te kopā ar vecākiem izbraukumā un par varu gribējis re­dzēt zirgu.

—Kādu zirgu?

— Vai tad tu nezini? Un es domāju, ka tu arī gāji zirgu skatīties.

Izrādījās, ka blakus parkam atradās zooloģiskais dārzs, ko zēns un viņa vecāki apmeklējuši. Bet līdz zir­gam netikuši. Tēvs teicis: «Mums jābrauc atpakaļ. .Kāp mašīnā. Lidojot varēsi to apskatīt televizorā.»

Bet bērns gribējis zirgu noglāstīt. Tādēļ, iekāpis lid­mašīnā, viņš, citiem nemanot, aši izrausies pa otru pusi ārā. Savu rokas telerānīti, kas bija pieslēgts vecāku tele- rānam, lai viņi vienmēr zinātu, kur bērns atrodas, viņš bija noņēmis un paslēpis zem sēdekļa.

Tad viņš aizgājis skatīties zirgu. Kad zēns pievakarē atgriezies parkā, vecāku vairs nebijis. Viņš ilgi maldī­jies un klaigājis, bet neviens neatsaucies. Beidzot atra­dis solu un gribējis nogulēties, bet nevarējis aizmigt.

— Vai tev bija bail?

Bērns neatbildēja.

Ko ar viņu lai iesāk? Jautāju, kur dzīvo. Teica, ka nezinot.

— Cik sauļu spīd virs tavas mājas? — brīdi pado­mājis, iejautājos.

•— Divas.

•— Divas?

— Nē, viena.

— Tātad nevis divas, bet viena?

— Viena.

— Noteikti?

•— Laikam noteikti.

Šādas ziņas maz ko varēja līdzēt. Varbūt aizvest viņu uz tuvāko lidostu? Te viņš pārtrauca manu domu pavedienu:

Vai tu arī esi noklīdis? Nē. Kas tev nāk prātā!

•— Man tā likās.

—- Tad tu esi maldījies. Pieaugušie nekad neno­klīst, — es sparīgi paskaidroju, lai neļautu sarunai ievir­zīties nevēlamā gultnē. Mazais ilgu skatienu nopētīja mani, bet nekā neteica. Pēkšņi viņš sāka stipri klepot. Tas visu izšķīra. Jā, citas izejas nebija. Šādā situācijā vēl nekad nebiju bijis, bet es zināju, kas jādara. Apsedzu bērnu ar savu blūzi un sniedzos pēc telerāna. Velkot to no kabatas, sataustīju kādu apaļu priekšmetu — tā bija zeltaini zilā bumbiņa, ko pacēlu raķešu stacijā. Iedevu to mazajam, bet pats sameklēju vēl nekad nelietotu po­dziņu telerāna malā, ap kuru sarkaniem burtiņiem bija rakstīts: Visi diapazoni. Piespiedu podziņu, un no apa­rātiņa atskanēja daudzbalsīgs troksnis — sarunas, auto­mātisko staciju īsie pīkstieni, tālo kosmisko kuģu un kontinentu signāli, raķešu raidītāju dūcieni, mūzikas un dziesmu fragmenti. Tas viss, sakusis miljonbalsīgā korī, skanēja no šīs plakanās kastītes. Es noliecos pār apa­rātu un klusu, lai zēns mani nedzirdētu, pasacīju tradi­cionālos vārdus: «Uzmanību! Cilvēks briesmās!» At­kārtoju to trīs reizes un tad gaidīju. Skaļrunī kaut kas notrīsēja. Tur plētās klusums, veldams arvien platākus riņķus — kā bezgalīgā ūdens baseinā iemests akmens. Pamazām apklusa visas neskaitāmās balsis un kļuva dzirdami atbildes signāli. «UztveruT» skanēja skaļrunī. «Uzmanību, uztveru!»

Kāds vēl ko jautāja, šur tur vēl atskanēja aprautas raidītāju impulsu sērijas, bet translācijas stacijas ma­nus vārdus jau noraidīja arvien tālāk un tālāk. Man šķita, ka es dzirdu savu vārdu atbalsi — sekundes des­mitdaļās tie aplidoja zemeslodi un, sakoncentrēti vir­zošajos emitoros, tika noraidīti izplatījumā. Pēc sekun­des atsaucās mākslīgo pavadoņu un Mēness kosmodromiskās stacijas, uzklausīja sauksmi un pār­slēdzās uztverei. Tagad klusēja viss cilvēkam pakļautais izplatījums un telerāna skaļrunīša vieglo dūkšanu pār­trauca tikai observatoriju atompulksteņu nekad neap- klustošā tikšķēšana. Pēkšņi kāds Mēness pilots jautāja, kas esot noticis, bet kāda rupja balss pavēlēja viņam nekavējoties izslēgties, un atkal iestājās klusums. Pēc mana signāla bija pagājušas piecas sekundes. Sestajā sekundē — kā paredzēts noteikumos — sāku runāt. Cen­tos stāstīt īsi un kodolīgi: «Atrasts bērns, viņu sauc Pao, trīsarpus gadus vecs, brūnām acīm un tā tālāk …» Tad atkal iestājās klusums, ko pārtrauca tikai translā­cijas staciju īsie pīkstieni, bet pēkšņi divas atsaucās reizē: tās ziņoja, ka saņēmušas vecāku pieteikumu un jau piecas stundas gaidot ziņas. Un tūdaļ — pēc div­desmit divu sekundu ilga klusuma — atjaunojās visi pārtrauktie sakari, sāka darboties visas kuģu un raķešu stacijas, automāti turpināja pusē pārtrauktos teikumus, cilvēki smējās un sarunājās, un no miniatūrā skaļruņa atkal plūda vētrains troksnis.

Mēs gaidījām vecākus vēl divas stundas. Sākumā es metu mazajam bumbiņu, viņš to cītīgi atmeta, bet bez smaida, gandrīz vai drūmi; vienu brīdi pat ievēroju, ka viņš taisās raudāt. Tad atcerējos, ka esmu uzvarējis maratonskrējienā. Lieliska doma! Sāku stāstīt viņam visu pēc iespējas sīki. Sākumā diez kā neticēja, bet lauru zariņš viņu pārliecināja. Vissatraucošākajā vietā es uz brīdi apklusu un — tālāk vairs netiku: noliecis galviņu man uz pleca, zēns gulēja. Vaidziņi bija netīri no iz­smērētajām asarām, brīžiem viņš miegā sāpīgi savieba sejiņu un iekunkstējās.

Kad aiz koku galotnēm iezīmējās sārta gaismas svīt­riņa, dārza starojums vienā mirklī nodzisa, it kā to kāds

būtu noputis, un gandrīz tai pašā brīdī tālumā izdzirdu klusu sanešanu — tur lidoja bērna vecāki, -iedomājoties, ka man būs ar viņiem jārunā, varbūt pat jāizstāsta, kā es šeit nokļuvu, un viņi man pateiksies un aicinās cie­mos, mani pārņēma šausmas. Cik vien rūpīgi spēdams, noguldīju bērnu uz akmens sola, paliku zem galvas saritinātās blūzes piedurknes, iespiedu saujā bumbiņu un kā vajāts metos uz savu helikopteru. Šis bija pēdējais neprātīgais solis, bet tas vairs nesaistījās ar šo nakti, jo, kad pacēlos gaisā, mani apžilbināja lecošās saules pirmie stari.

3123. gada 21. jūlijā es pēdējo reizi satikos ar Annu. Tas bija Parsangerē — mazā stacijā uz Eirāzijas-Ame- rikas līnijas, tāda paša nosaukuma fjorda malā. Pa stāvu, līkumotu taku kāpām piekrastes klintī, laiku pa laikam apstādamies, lai atvilktu elpu. Te skaidri dzir­dami atbalsojās neredzamās jūras šalkoņa. Kalna galā pūta brāzmains vējš. Mēs apstājāmies nolaistām rokām un strauji pukstošām sirdīm. Lejā risinājās nežēlīga cīņa starp diviem dabas spēkiem. Viens — lepns, sa­stindzis it kā sakāves gaidās, otrs nenogurstoši raidīja uzbrukumā melnbalto ūdens kalnu grēdas, kas dārdēda­mas gāzās pret klinti.

— Vai tu jau atvadījies no Zemes? — manī neskatī­damās, paklusi jautāja mana ceļabiedre.

— Patlaban daru to, — tikpat klusi atteicu.

Viegliem soļiem Anna piegāja pie izrobotās klints

sienas un, uzmeklējusi vietu, kas vislabāk atbilda viņas mugurai, apsēdās. Šķita, ka tā ir viņai radīta un kopš mūžības gaidījusi šo brīdi. Es vienmēr klusā apbrīnā biju vērojis, cik viegli viņa pat vismežonīgākajā apvidū prot radīt sīkas ērtības.

— Ar ko tu jau satikies? — viņa jautāja.

— šodien biju mājās, pie profesora Muraha, pie draugiem … jo man viņi visi jāatstāj, Anna.

Tas izklausījās pēc gaušanās, kaut gan tā nebija domāts.

— Tā iznāk… — piebildu kā taisnodamies.

— Un es esmu pēdējā, — viņa noteica.

Mēs vairs nelūkojāmies viens otrā, bet vērojām bal-

tās viļņu galotnes melnajā okeānā — izskatījās, it kā viss apvārsnis ietu uzbrukumā. Sarunājoties man brī­žiem likās, ka jūra ir nekustīga, bet klints, kuras vir­sotnē mēs atrodamies, šķeldama viļņus, traucas tai pāri.

Anna jautāja, cik ilgi vilkšoties mūsu ceļojums. Pār­steigts paskatījos uz viņu, jo bijām jau agrāk par to runājuši.

— Apmēram divdesmit gadu, — atbildēju un pats izbrīnījos.

— Un Geas ātrums pārsniegs pusi gaismas ātruma?

— Jā.

Es domāju, ka Anna raugās tālumā, bet viņas lūpas tikko jaušami kustējās. Tad es nopratu, ka viņa rēķina. Un nebiju kļūdījies.

— Ceļojums ilgs ap divdesmit Zemes gadu, — Anna ierunājās, — bet sakarā ar lielo ātrumu jūs novecosiet tikai par… — Viņa apklusa, it kā šaubīdamās par savu aprēķinu pareizību.

— Par piecpadsmit, varbūt sešpadsmit gadiem, jo … — es aprāvos, ievērojis dīvainu smaidu viņas sejā.

— Kad tu atgriezīsies, es būšu vecāka par tevi, — viņa paskaidroja.

Nezināju, ko teikt. Man bija neērti sēdēt, bet cs ne­iedrošinājos pakustēties. Raudzījos dārdošajā okeānā un jutu, ka mūs šķir klusums, tas pats, kas agrāk tik stipri vienoja.

— Anna, — es izmisis dvesu, — esmu taču bijis ar tevi atklāts, un mums bija labi kopā, un mēs varējām …

— Kādēļ tu to saki? — viņa jautāja, arvien it kā sapņaini lūkodamās tālē.

Viņas miers vēl padziļināja manu vientulības sajūtu.

— Es to saku tādēļ, ka šajā brīdī man šķiet, it kā mēs būtu sveši, bet tā taču nav taisnība, Anniņ … tā nevar būt taisnība.

— Un tomēr tā ir taisnība, — viņa sacīja. Varbūt es paliktu vienaldzīgs pret šiem vārdiem, ja viņa atkal ne­būtu izdarījusi kaut ko tādu, kas mani tik bieži pār­steidza: viņa pasmaidīja — ironiski vai arī skumji, nevaru pateikt.

— Anniņ …

. Gribēju pievilkt viņu sev klāt, bet viņa maigi atbrī­vojās.

— Ja es tev ko nozīmēju, — Anna sacīja, — tad tikai tādēļ, ka biju neatkarīga. Ja es izturētos citādi, noteikti nebūtu bijusi pēdējā, no kā tu atvadies.. k

— Var jau būt, ka tev taisnība, kaut gan es tam ne­ticu. Bet vai mums tiešām par to jārunā?

— Vai tu gribi skaistus, varbūt skumjus vārdus, kas skanētu kā mūsu draudzības simfonijas fināls? — Anna mazliet zobgalīgi vaicāja. Viņa vairs nesmaidīja. — Bet ja es tev tagad sacītu, ka gribu …

— Lūdzu, nejoko, — es attraucu, bet viņa iesmējās, vērojot manu vāji apslēpto satraukumu. Smiedamās atliecās atpakaļ, un viņas tumšie, vējā plandošie mati pieskārās vēsajai klints sienai, kas viņai kalpoja kā at­zveltne, un glāstīja to gluži tāpat kā putojošais ūdens zem mums piekrastes akmeņus.

Annas smiekli samulsināja mani, bet tikai uz īsu brīdi. Man tūlīt ienāca prātā doma, kas bieži vien radās viņas klātbūtnē: te man līdzās ir otrs cilvēks, vesela liela, no­slēpumaina pasaule, ko man no tūkstošiem izraudzījusi un piešķīrusi kāda neizprotama un visspēcīga vara. Un, lūk, šī pasaule attālinās, mūs šķir jau tik daudz kas, ka fiziskais tuvums vairs neko nespēj glābt.

Pieskāros Annas rokai. Viņa ielūkojās man sejā. Vi­ņas acīs iedegās kāds silts un maigs mirdzums.

— Anna, — es čukstēju, — tas viss ir taisnība: es zinu par tevi tikpat maz kā tu par mani. Starp mums vēl nekas nav bijis, izņemot iespēju, kurai nav lemts pie­pildīties. Bet es gribu, lai tu zinātu, cik daudz, pateico­ties tev…

— Cik tu esi naivs un ietiepīgs, — viņa smaidīdama pārtrauca mani. — Atkal šīs skaistās frāzes?

— Bet ko tad lai daru? — vaicāju nevarīgi kā bērns. Viņa īsi iesmējās, bet tūlīt kļuva atkal nopietna un, atmetusi galvu atpakaļ, atteica:

— Kā lai es to zinu… Varbūt noskūpsti mani… Es neredzu citas izejas …

Es apskāvu viņu. Mēs raudzījāmies viens otram acīs. Starp neskaitāmiem debess krāsu toņiem es viegli at­rastu to, kas rotā viņas varavīksnenes, kurās tai brīdī kā divās mazās debesīs mirdzēja miniatūri sauļu at­spulgi.

Viņa piecēlās, saglauda tērpu un, sukādama matus ar manu ķemmi, vērīgi, pat kritiski aplūkoja sevi mazā spogulītī. Mani vienmēr bija aizkustinājusi skarbā vien­kāršība, ko pauda viņas seja šādu sievišķīgu izdarību laikā, bet tagad, domājot, ka redzu to pēdējo reizi, kaklu sažņaudza sāpes.

— Ir jau vēls, tava lidmašīna var aizlaisties, — viņa teica un, kad es celdamies paklupu, paņēma mani ar savu mazo, stipro roku zem elkoņa.

— Nāc, lāci, nāc, citādi aizlidosi nevis uz zvaigzni, bet ūdenī.