ZEMES ZIEDI

Visu nakti Gea attālinājās no planētas. Astoņos no rīta skaļruņi paziņoja, ka astrogātu padome aicina vi­sus uz sanaksmi.

Pēc stundas ceturkšņa amfiteatris bija pārpildīts. Tajā valdīja zems, dobjš troksnis; paaugstinājums pie sienas bija tukšs, kad piepeši uz tā parādījās Ters Akonjans un sacīja:

— Vārds profesoram Gobaram.

Tad mēs visi pamanījām, ka. Gobars — mazs, viegli saliecies, — jau ilgāku laiku stāv malā un skatās zālē. Iestājās dzi)š klusums, kurā atskanēja viņa balss:

— Iepazīstināšu jūs ar hipotēzi, kurai jāizskaidro nesenie notikumi un jānosprauž mūsu turpmākā rīcība.

Vakardienas traģiskie atgadījumi šķietami liecina, ka Baltās planētas iedzīvotāji ir kādas asinskāras būt­nes, kas rīkojas pēc cilvēkiem neizprotamiem princi­piem. Sarunās pārliecinājos, ka daudzi no jums tā domā. So viedokli uzskatu par nepareizu. Mēs maz ko zinām par šīm būtnēm, taču neapšaubāms tas, ka viņas ir saprātīgas, bet, ja tā, tad viņu rīcība kjūst bezjē­dzīga. Planētai tuvojas zvaigžņu kuģis, un tā izsūtītās raķetes tiek iznīcinātas. Kādēļ? Kādā nolūkā? Sākumā domāju, ka'mums ir pārāk maz'datu, lai atveidotu noti­kumus to kopumā, tas ir, lai rekonstruētu ne tikai mūsu, bet arī otrās puses rīcību. Tomēr tā nav.

Bridi viņš klusēja.

— Sāksim ar pēdējo gadījumu. Atmosfēras augstā­kajos slāņos tika radīts enerģijas lauks, kas iznīcināja deviņas raķetes. Tas norisinājās divās fāzēs. Sākumā katastrofu cieta piecas pirmā, tad — četras otrā kāša raķetes. Raķete, kurā atradās televizori un kura pirmā šķērsoja iznīcības joslu, palika neskarta. Kādēļ?

Gobars atkal uz mirkli apklusa.

— Viss, kas notika pirms un pēc tam, — mūsu lido­juma nemitīgā kontrole, klusēšana kā atbilde uz mūsu signāliem, precizitāte raķešu iznīcināšanā — tas viss lika man atmest domu, ka pirmās raķetes izglābšanās izskaidrojama ar nejaušību. No teiktā jāsecina, ka, pēc nepazīstamo būtņu domām, deviņi šāviņi bija pelnījuši, lai tos iznīcina, bet vienu raķeti viņas izslēdza no šī skaita. Tātad iemesls slēpjas atšķirībā starp raķetēm, kas tika iznīcinātas, un raķeti, kas palika vesela.

Redziet, — Gobars turpināja, valdot nāves klusu­mam, — sākumā man tas viss šķita ārkārtīgi savādi, jo šīs raķetes ļoti līdzīgas. Starpība — šī doma man radās neviļus — ir tā, ka neskartā raķete pretēji iznīci­nātajām bija bez cilvēkiem. Tādējādi no jauna uzpeldēja atmestais pieņēmums, ka šo būtņu rīcības mērķis bija pilotu nonāvēšanā.

Viņš bridi klusēja.

— Bet kā viņas varēja zināt, ka pirmajā raķetē nav cilvēku? Dzirdēju runājam par kaut kādām rriūsu ra­ķešu caurskates metodēm no attāluma. Tas nu noteikti nav iespejams. Raķetes sedz ļoti necaurlaidīgas bru­ņas, un tik cieti stari, kas izlauztos tām cauri, reizē iz­nīcinātu pašus šāviņus. Tādēļ hipotēzē par raķešu caur­skati un no tās izrietošais secinājums par būtņu «asins­kāri» mums jau otrreiz jāatmet.

Atgriezīsimies izejas punktā. Ar ko atšķiras deviņas iznīcinātās raķetes no tās, kas izglābusies? Pēc kon­strukcijas, apveidiem, tehniskajām detaļām tās ir iden­tiskas. īstenībā starp tām ir tikai viena atšķirība: ra­ķete, kas izglābusies, ir gandrīz trīsreiz lielāka nekā pārējās. Tātad notikumi risinājās šādi: planētai tuvojas raķešu grupa. Svešo būtņu plānā paredzēts mazās iznī­cināt, lielajai — neuzbrukt. Kādēļ? To es nevarēju sa­prast. Ko gan viņas par mums zina tādu, kas tām liek šādi rīkoties? Ko viņas vispār zināja? Tikai to, ka planētai tuvojas kuģis. To viņas zināja kopš sešām ne­dēļām, jo tad viņu radars atklāja Geu. Sai vietā man pirmoreiz radās jautājums: kādēļ gan radars uztvēra Geu tieši tad? Protams, tā atkal varēja būt nejaušība. Tomēr par nejaušību drīkst runāt tikai tādā gadījumā, ja ir izslēgtas cēloņu un seku virknes, kuras saista aplū­kojamo parādību, bet šoreiz par to nebiju drošs. Ra­dara konuss, kas mums trāpīja, bija ļoti šaurs, par to jau esam runājuši. Bet . kā būtu — nodomāju, — ja ņemtu talkā matemātiku? Apvaicājos profesoram Tre- hubam, cik plats bija radara konuss tai brīdī, kad tas mūs notvēra, un izrādījās, ka mēs abi — viņš un es — domājām par vienu un to pašu. Viņš ne vien atbildēja uz manu jautājumu, bet vēl piemetināja, ka, sasniedzot Sarkano Punduri, šis konuss būtu jau tik plats, ka ie­tvertu telpu ar astoņdesmit miljonu kilometru lielu rā­diusu. Vai sākat saprast? … Tā nebija nejaušība, ka viņi raidīja šo viļņu kūli. Viņi pieļāva domu, ka šajā debess apvidū lido kāds kuģis. Kādēļ viņi tā domāja?

Vai mēs devām kādu zīmi par savu tuvošanos? Tik spē­cīgu signālu, ka viņi to pamanīja no biljona kilometru attāluma, tik ātru, ka tas aizsteidzās priekšā Geai, un tai pašā laikā tik nenozīmīgu, ka paši neapzinājāmies tā noraidīšanas faktu? Sādu zīmi, šādu signālu mēs tie­šām noraidījām. Tas bija atlantīdu mirušā pavadoņa sprādziens.

Zālē iestājās baigs, saspringts klusums; Gobara vārdi tanī krita kā sakaitēti akmeņi.

— Izdarīju sekojošu vienkāršu aprēķinu, — zināt­nieks turpināja. — Četrdesmit urānbumbu sprādziena uzliesmojums vienā sekundes daļā pārspēja saules ra­diāciju. Šis uzliesmojums pēc trim mēnešiem sasniedza Balto planētu, kur to ievēroja. «Kur radara impulsam bija jāsastopas ar mums,» es jautāju sev, «ja pieņe­mam, ka to noraidīja nekavējoties pēc uzliesmo­juma novērošanas?» Aprēķins atbildēja: tam bija jāsa­stopas ar Geu piecpadsmit gaismas dienu attālumā no planētas, šis rezultāts apbrīnojami precīzi saskan ar īstenību. Tik lielai precizitātei nevar būt gadijuma raksturs. Tātad mēs esam uz īstā ceļa.

Labi. Bet kādēļ viņi noraidīja radara impulsu, tik­līdz pamanīja uzliesmojumu? Atbilde nāk pati no sevis: tādēļ, ka zināja, kas to izraisījis. Viņi zināja, ka Sar­kanā Pundura sistēmā riņķo nedzīvs kuģis ar atom­bumbu kravu un ka uzliesmojumu izraisīja šīs kravas sprādziens. Tiešām, ir ļoti iespējams, ka būtnes, kas atrodas uz tik augstas tehniskas attīstības pakāpes, kontrolē savas sistēmas telpu un ka tās kādreiz atklā­jušas atlantīdu mākslīgo mēnesi. Ja tas ir tā, tad tieši šīs būtnes bija tās, kas caurskatīja ar astronu atom­bumbas un zināja, ka to pašeksplozija ir neiespējama. Tātad uzliesmojums tām paziņoja, ka viņu sistēmas telpā ielidojis kads kuģis un izraisījis detonāciju, kas iznīcinājusi pavadoni. Lai to pārbaudītu, viņi noraidīja elektromagnētisko viļņu kūli un konstatēja kuģa esa­mību, kontrolēja tā kustību. Tiktāl par veidu, kādā mēs planētas iedzīvotājiem paziņojām savu ierašanos. Ta­gad atļaujiet man apgriezt visu problēmu otrādi un ne­zināmo, kas aplūkojamā uzdevumā ir svešas būtnes, aizstāt ar cilvēku.

Pieņemsim, ka tie ir cilvēki, kas apdzīvo šo māko­ņaino planētu, ka tie ir cilvēki, kuriem kādā jaukā dienā astronomi paziņo, ka viņu saules sistēmas telpa ienācis svešs kuģis. Sis kuģis lido no tā paša debesu apvidus, no kura viņu sistēmā reiz jau ieradies kads cits kuģis ar nedzīvu apkalpi un atombumbu kravu. Tālāk. Sis jaunais kuģis uzspridzinājis agrāko. «Kas tas par būtnēm,» viņi domā, «kas, sastopot vecu raķeti, to uzspridzina, kas šķiež pūles un laiku, lai iznicinātu kapenes ar pārakmeņojušos apkalpi? Tas ir nesaprotami, tas ir aizdomīgi. Sīm būtnēm modri jāseko.» Viņi noraida radara konusu — tik platu, lai tas aptvertu gandrīz visu Sarkanā Pundura sistēmu. Paiet vairākas nedē|as, līdz ar gaismas ātrumu joņojošie ra­dara viļņi sasniedz svešo kuģi. Kad atstarotā atbalss atgriežas, izrādās, ka kuģis ar lielu ātrumu tuvojas viņu planētai. Tad cilvēki — jo mēs nezināmā vietā ievietojām cilvēkus — nolemj gaidīt. Beidzot kuģis no­nāk pie planētas un izsūta trīsdesmit raķetes. Mazas raķetes. Cilvēki, kas apdzīvo Balto planētu, nekad nav tās redzējuši, vai ne? Jūs tā domājat? Un tomēr. Atce­rieties no atlantīdu izmirušā pavadoņa atvestos foto­uzņēmumus. Kā atlantīdi gatavojās izmest atomšāvi- ņus? Ar nelielu, četrus vai piecus metrus garu raķešu palīdzību. Ar m a z ā m raķetēm. Un, lūk, — pie Baltās planētas debesim parādas trisdesmit mazas raķetes, ku­ras vada viena liela. Vai neliekas ticami, ka šī lielā raķete ir kuģis ar apkalpi, kura uzdevums ir nolaisties zem mākoņiem, izraudzīties mērķus, uz kuriem tiks no­raidītas trīsdesmit uranbumbas? Kas jādara, lai no­vērstu postījumus? Bumbas ir jāpadara nekaitīgas. Kā? Par laimi, planētas iedzīvotāji reiz bija apmeklējuši izmirušo pavadoni, ar astrona palīdzību caurskatījuši bumbas un pazist to konstrukciju .. . Katrā bumbā atro­das caurules, kas vidū koncentriski sakļaujas kā pušķī. Katrā caurulē ir noteikts daudzums metāliskā urāna un pulvera lādiņš. Sim lādiņam detonējot, vienlaikus visās caurulēs atsevišķi urāna gabaliņi kā daiviņas sa­kļaujas vienā pikā, kuras masa pārsniedz kritisko, tad bumba eksplodē. Tādēļ, lai panāktu priekšlaicīgu bum­bas eksploziju, jāliek tikai detonēt pulvera lādiņiem, bet aizdegt tos var visvienkāršāk, stipri paaugstinot temperatūru. Sim nolūkam augšējos atmosfēras slāņos jārada attiecīgs enerģētisks lauks… «Bet,» cilvēki spriež tālāk, «mēs rīkosimies tā tikai ar bumbām. Lielo kuģi ar apkalpi neaiztiksim. Lai svešinieki redz, ka mēs nevēlamies ar viņiem cīnīties, ne arī viņus iznīci­nāt.» Un viss šis plāns tiek īstenots …

Kā redzat, — Gobars turpināja, — te viss saskan — un pie tam tik apbrīnojamā kārtā, ka rodas divi jauni jautājumi. Pirmais ir šāds: ja nezināmo aizstājam ar cilvēkiem, tad izrādās, — visiespējamākais, ka viņi rī­kotos tāpat kā svešās būtnes. Tātad šīs būtnes acīm redzot ir ārkārtīgi līdzīgas cilvēkiem. Kā, vai tad jau pirmajā zvaigžņu ceļojumā, izvēlējušies par ceļa mērķi vistuvāko zvaigzni, iepazīstoties ar vienu no miljoniem Galaktikas planētu sistēmu, mēs tūdaļ būsim atklājuši būtnes, kas tik ārkārtīgi līdzīgas cilvēkiem? Vai šī ii- dzība atkal nav jāizskaidro ar neļaušību, kas pie tam ir tik neticama, ka pārvelk svītru visam iepriekšējam domu gājienam? Mana atbilde: es piedēvēju nepazīsta­majām būtnēm cilvēka loģiskās domāšanas sistēmu ne­vis tādēļ, ka tā ir vispilnīgākā, bet gan tādēļ, ka tā ir nepieciešama. Lai pakļautu Visuma materiālos spēkus, cilvēkam daudzu tūkstošu gadu laikā bija jāattīsta sevī tieši šādas indukcijas un dedukcijas domāšanas metodes, metodes, kuru pamatā ir katras dzīvas ma­tērijas visvienkāršākās reakcijas. Būtnes, kas pielūgtu zvaigznes, nevis pētītu pārvērtības to dzīlēs, savā at­tīstībā tālu netiktu. Tādēļ, ja Baltās planētas iedzīvo­tāji ir radījuši augstu civilizāciju — un par to nevar būt ne mazāko šaubu, — tad viņu saprātam ir jādarbo­jas pēc loģikas likumiem, kas līdzīgi mūsējiem. Vai tā­dēļ tiem arī izskatā jābūt līdzīgiem mums? Protams, ka ne. Pērtiķim, sliekai un haizivij nosacījuma reflekss ir visumā līdzigs, taču grūti ir šīs būtnes saukt par lī­dzīgām no anatomijas viedokļa.

Otrs, vēl svarīgaks jautājums: kā varēja notikt, ka tagad mēs visu to zinām, bet neesam veikuši nekādus piesardzības pasākumus, neesam neko paredzējuši un ar neattaisnojamu vieglprātību pielaidām kļūdu, kurai bija tik traģiskas sekas? Mana atbilde: tā pamatā ir mūsu bailīgums. Tas, ka sastapām izmirušo pavadoni, bija nejaušība, jā, bet tam, kas notika vēlāk, ar nejau- šlbu nav nekā kopīga. Tā nav nejaušība, ka mēs ar tādu steigu ķērāmies pie tā iznīcināšanas. Mūsu rīcības pa­matā bija pārliecība, ka pavadoņa iznīcināšanas akts ir vienīgi mūsu — cilvēku, Zemes darīšana un ka nevie­nam citam tas nav jāredz, bet, ja nav jāredz, tad neviens to arī neredzēs. Sim aplamajam, neloģiskajam prāto­jumam pamatā ir vēlēšanās norobežoties no mūsu pašu pagātnes pārakmeņotām atliekām. Mēs tik joti gribējām to noliegt, ka vēlāk, sastādot plānus, neņēmām vērā nedz sastapšanos ar izmirušo kuģi, nedz arī tā iznīcināšanu, it kā tas nemaz nebūtu noticis. Par šo drosmes trū­kumu, par steidzīgo pavadoņa iznīcināšanu mums nā­cās samaksāt ar biedru dzīvībām. Mēs neko negribējām zināt par tiem tur pavadonī — bet viņi taču bija cilvēki! Nevar noliegt pagātni. Nevar no tās izsvītrot pat to, kas mums svešs. Mēs varam pieņemt tās mantojumu ar izlasi, bet ir jābūt drosmei apzinīgi uzņemties visu sugas likteņu nastu'planētu vēstures apmērā. Sī skarbā mācība noderēs gan mums, gan tiem, kas dzīvos pēc mums, jo ir nepieciešams zināt, ka cilvēkā bez prāta lieluma ir arī sīkumains nežēlīgums, kas, ja arī neiz­paužas, tomēr ir potenciāls, ko var izraisīt ārējie ap­stākļi. _

Beidzot teikšu dažus vārdus par Baltās planētas sa­biedrisko iekārtu. Mēs par to maz zinām, bet tas, ko zi­nām, ir visbūtiskākais. Radara signāls, kas kontrolēja mūsu kustību, bija nepārtraukts, lai gan planēta grie­žas ap savu asi, tātad to raidīja staciju sistēma, kas ap­jož visu planētu, un, vieniem raidītājiem aizslīdot aiz apvāršņa līnijas, to funkcijas pārņēma citi. Radara aiz­segs ir globāls, tas kalpo visai planētai, tātad tehniskā ziņā tās iedzīvotāji ir apvienoti, tāpat kā mēs. Apvie­nošanos uz tehnikas bāzes visai iespējami pavada sa­biedriskā apvienošanās. Tādēļ — nevēlēdamies un ari nebūdams pilnvarots izlemt mūsu turpmāko rīcību — es vēlētos izteikt pārliecību, ka mums jāatsāk mēģi­nājumi uzņemt sakarus ar planētas iedzīvotājiem. Vai tiem tūlīt būg panākumi — nav zināms. Mūsu civilizā­cija jau gadu simtiem ilgi ir pasargājusi mūs no šādas neziņas, no nezināmā, draudošā, no vētrām un sakā­vēm, un mēs jau esam aizmirsuši, ka tā nekad nespētu rasties, ja cilvēki kādreiz nebūtu bijuši gatavi uz visu, lai tikai tā nāktu. Tagad mēs stāvam uz jauna laikmeta sliekšņa. Pienācis lūzuma bridis. Tas prasa daudz. Prasa to, ko neviens nekad uz Zemes no mums nav prasījis, — un mums ar to jāsamierinās, jo tādi ir vēs­tures likumi. Cilvēce nevar apstāties savā ceļā. Ir jā­sper šis lielais solis nākotnē, un iekšējā piekrišana tam, ko tas mums nesīs, jārod, izprotot nepieciešamību, kas nākošajām paaudzēm jau kļūs par jaunu, augstāku brīvību.

Tiklīdz Gobars beidza runāt, viņam līdzās parādījās Ters Akonjans un, tuvinādams acīm aprakstītu lapu, sāka lasīt:

— «Astrogātu padome kuģa apkalpei.

Tuvākajos gados cilvēce uzsāks ārpusgalaktiskus lidojumus. 5iem ceļojumiem būs nepieciešamas kosmis­kas starpstacijas uz debess ķermeņiem, kas riņķo Sau­les sistēmas tuvumā. Centaura sistēmas atrašanās vieta vērš to par dabisku šādu staciju bazi ceļojumiem Ga­laktikas dienvidpola un Magelāna mākoņa virzienā. Ņemot to visu vērā, Astrogātu padome nolēmusi:

1. Turpināt mēģinājumus sazināties ar Balto pla­nētu.

2. Sie mēģinājumi var beigties ar kuģa bojā eju. Tādā gadījumā tos atsāks nākošā ekspedīcija, bet kos­miskās stacijas celtniecība aizkavēsies par ceturtdaļ­gadsimtu. Lai to novērstu, pirms Gea atsāks mēģi­nājumus sazināties ar Balto planētu, jāizvēlas kāda no Centaura planētām, kas ir vispiemērotākā kosmiskās starpstacijas ierīkošanai. Uz tās atstātās mašīnas uz­sāks celtniecības darbus viena cilvēka uzraudzībā. Astrogātu padome ir ar mieru atstāt šajā postenī rnehā- neiristu pilotu Zorinu, jo viņam ir vispusīga politeh­niskā izglītība un liela pieredze kosmodromisko staciju celtniecībā.»

Kad astrogāts beidza lasīt un palūkojās zālē, ievē­roju, ka Anna, kas sēdēja lejā, piecēlās un izgāja pa sānu durvīm. Zorins pa vidus celiņu izspraucās uz priekšu un uzkāpa uz paaugstinājuma. Čalas, kas pār­šalca amfiteātrim, izskanot Tera Akonjana pēdējiem vārdiem, norima. Saskaņā ar starpplanētu ceļojumu no­likumiem cilvēks nedrīkst uzturēties viens kosmodro- miskajā stacijā; kopā ar viņu jābūt vismaz vienam bied­ram. Pēc tradīcijas Zorinam tas bija jāizvēlas pašam. Zālē valdīja dziļš, saspringts klusums, it kā pilots, pārlaižot skatienu galvu jūrai, tieši tagad izvēlētos, kaut gan zinājām, ka viņš to izdarījis jau agrāk un tikai meklē izraudzīto biedru. Pēkšņi sirds manī salē­cās. Velti teicu sev, ka tas nav iespējams, absurds: kas gan esmu Zorinam? Viens no apkalpes, gandrīz svešs cilvēks … Ja tas būtu Ameta, nu, tad varbūt…

Sēdošo cilvēku galvas tikko manāmi cēlās pretī pilota skatienam un viegli noliecās, kad tas aizslīdēja tām garām, un šis gaidu pilnais sasprindzinājums vēlās pāri zālei kā vilnis. Piepeši viņa skatiens pievēr­sās man un uzgūla tā, ka — pats to neapzinādamies — piecēlos.

— Vai tu esi ar mieru? — kā no milzīga tāluma mani aizsniedza pirmā astrogāta balss.

— Esmu, — es atteicu.

Zālē izcēlās kņada.

Zorins un Gobars sarunājās ar astrogātiem; ļaužu straumes plūda lejup, ielenca paaugstinājumu. Izgāju gluži tukšajā un klusajā gaitenī. Nejutu nedz uzbudinā­juma, nedz lepnuma un prieka — gluži nekā. Gāju ilgi, tad negaidīti apstājos: kājas pašas mani bija aiznesu­šas uz filharmonijas vestibilu. Stāvēju pretim Soleda- des skulptūrai — baltajam zēnam ceļa vidū. Astoņi gadi mums bija aiz muguras — un kādi gadi! Uz Geas laiks ritēja lēnāk — pulksteņa laiks, bet ne notikumu ritums. Cik daudz vecāks biju kļuvis kopš aizlidošanas brīža, bet šis baltais zēns nemaz nav mainījies — viņš arvien vēl tāpat veras nākotnē. Aptvēru ar skatienu skulptūru, pakāpos dažus soļus atpakaļ un vēlreiz, pus- pagriezienā, kā atvadīdamies paskatījos tajā. Sirds man sažņaudzās, iedomājos par Annu. Kur viņa va­rēja būt aizgājusi? Apstājos, tad sāku iet ātrāk.

Ar tuvāko liftu nobraucu dārzā. Jau no tālienes ieraudzīju Annu — viņa sēdēja zālē, kas bija biezi no­sēta neaizmirstulēm. Ameta tās ļoti mīlēja. «Ja gribi būt puķu vidū,» viņš mēdza teikt, «tad jāiet pie tām.» Anna sēdēja noliektu galvu, un šai pozā bija kaut kas tāds, kas lika man palēnināt soli. Atplestām rokām viņa kā akla pieskārās ziediem. Apstājos viņai aiz mu­guras.

— Tas esi tu … — viņa klusi teica. Tas nebija jau­tājums. Es nometos ceļos viņai blakus. No tālienes tas laikam izskatījās jocīgi: divi pieauguši cilvēki zālē nometušies ceļos kā bērni.

Gribēju kaut ko teikt, bet nespēju. Noskūpstīju vi­ņas mazās delnas iekšpusi, juzdams sikus ādas sacie­tējumus uz viņas pirkstiem tanis vietās, kas tik bieži saskaras ar instrumentiem.

— Vai tu paliki līdz sanaksines beigām? — viņa jautāja.

— Jā.

— Zorins?

— Jā.

— Un tu?

— Jā…

Viņa apklusa.

— Vai tu pēc tam klausījies mājās? — pavaicāju.

— Nē.

— Ka tad tu zini?

Viņa pacēla galvu.

— Es tā domāju … Tu nē?

— Ne, — es pārsteigts atbildēju.

Viņa pasmaidīja.

— Tu vienmēr noskārsti- pēdējais …

Ar viņas seju notika kaut kas nelāgs; redzēju, kā viņa pūlējās pasmaidīt, tad pēkšņi novērsās. Kad Anna atkal palūkojās mani, viņa jau bija gluži mieriga. Vai­rāk mēs neko nerunājām.

Naktī pamodos no dziļa miega, visu skaidri apzinā­damies un modrs. Dega violeta lampiņa, un caur tās kupola stiklu uz spilvena krita daži sīki, zili plankumiņi kā neaizmirstuļu ziedlapiņas. Anna gulēja uz muguras ar atpakaļ atliektu galvu, un kuplie, tumšie mati meta ēnas viņas sejā; sausām acīm viņa stingi raudzījās griestos. Es aizvēru plakstus, bet vairs nevarēju aiz­migt. Pēkšņi viņa ierunājās:

— Vai tu atgriezīsies?

Es uztrūkos.

— Dārgā …

Noskūpstīju viņu un šajā skūpstā sajutu, cik viņa jau tāla.

— Atgriezīšos, noteikti atgriezīšos, bez tam — ne jau es viens aizeju no tevis.. ., mēs abi aizlidojam da­žādos virzienos … Vai tu atgriezīsies? — es mēģināju smaidīt un piešķirt balsij jautru noskaņu, bet Anna pa­lika nopietna.

— Jā, — viņa sacīja, — noteikti atgriezīšos.

— Tas ir labi.

Viņa palūkojās manī, viņas tumšās acis bija pavisam tuvu.

— Zini, man negribas ticēt, ka es kādreiz tevi ne­panu … tas ir kaut kas tik liels, it kā tam nebūtu sakuma… tādēļ es nevaru iedomāties, ka tam varētu būt… — viņa nenobeidza. Es neko nejautāju. Ap­skāvu viņu arvien spēcīgāk; viņa ievilka elpu un klu­sītiņām — tieši ausi iečukstēja man:

— Viņi tomēr bija ļoti laimīgi..,

— Kas, dārgā?

— Senie.

— Tu tā domā?

— Jā. Viņi ticēja mūžībai..,

Trīs mēnešus Gea šķērsoja Centaura sistēmas pla­šumus. Planētas mums peldēja pretim kā dzirkstis, iz­auga par ugunīm, aizsedza debesis un, dzinēju liesmu apņemtas, atkapās. Pilotu sudraba stāvi cits pēc cita atstāja galerijas un nozuda raķešu lūkās. Daudzreiz at­kārtojās šis skats, šķiršanās un atkalredzēšanās, spē­cīgi roku spiedieni, iedarbināto dzinēju dārdoņa, raķešu metēja neredzamā zvana skaņas, klusums pēc aizlido­šanas, kad grūti raudzīties citiem acīs, un mēmās lūpu kustības, skaitot kārtējos šāviņus, kas, virzuļu bīdīti, slīdēja pa lūkām iekšā — melni, apsviluši no kvēles, kas tos apņēma, saduroties ar biezām atmosfērām.

Ar Zorinu es šajā laikā tikos reti. Viņš līdz ar ci­tiem konstruktoriem strādāja pie kosmiskās stacijas projekta; plāni bija uzskicēti jau pirms gada, bet tagad visa Tembhāras grupa izstrādāja sīku tehnisko doku­mentāciju. Zinādams, cik prātam bīstama bezdarbība, un gribēdams būt ne vien Zorina biedrs, bet arī līdz­strādnieks, es augām dienām studēju grāmatas par ra­diotehniku un atsvaidzināju kādreizējās zināšanas, ko biju ieguvis, studējot jaunībā mehāneiristiku. Nešķīros no trioniem pat tad, kad lidojām ap kārtējo planētu, tā­dēļ neesmu bijis ne uz vienas no tām, bet Ametas draugi mani neaizmirsa. Ulfs Vefa allaž pirmais at­nesa un klusuciešot izbēra uz mana galda veselu kau­dzi dzirkstošu uguns minerālu — apmeklētās planētas vulkānisko ziedu. No cita lidojuma Teipane atveda man lavas šķembu ar sacietējušu trispirkstu pēdas nospie­dumu; šis unikālās kolekcijas eksponātu skaita pieau­gums liecināja par ceļojuma panākumiem.

Mēs sastapām ceļā pavisam tuksnešainu planētu un otru — vulkānisku, kuras augstā temperatūra ne­ļāva cilvēkiem pat uz īsu bridi nolaisties uz tās vir­smas; caur karstu mākoņu slāņiem uzņemtās fotogrā­fijās liecināja par kādām mīklainām kustībām uz tās. No izlūkos nosūtītajiem ugunsizturīgajiem automātiem atgriezās tikai puse; šie atlikušie sniedza neskaidrus ziņojumus, no kuriem nevarēja saprast, vai lielie posm- kājainie radījumi, kas rāpo pa sacietējušām bazalta klintīm, ir mašīnas, kas še pamestas pēc kādas kata­klizmas, vai arī neolbaltumvielu organiskās evolūcijas formas. Astrobiologi velti uzstājās par sīku pētījumu iesākšanu; tos atlika uz vēlāku laiku, un Gea devās tālāk. Nākošajai planētai mēs lidojām garām naktī nelielā attālumā. Kuģi pildīja klusa, bet visattālākajos kuģa kaktiņos sadzirdama dzesētāju vadu dūkoņa: ta­jos mutuļoja šķidrais hēlijs. Melnajās, zvaigžņotajās debesīs kā sarkana bedre rēgojās planētas sirpis. Pa­lielināmos stiklos bija redzama virsma, pa kuru kā melni zirnekļi, te savienojoties, te sairstot, lodāja plī­sumu tīkli; planēta atradās kalnu veidošanās stadijā, un no dziļajām garozas plaisām izplūda tumšas, svel­mainas straumes.

A saules sistēmu noslēdza Neptūna tipa apledo­juši debess ķermeņi; attālinājušies par miljardu kilo­metru no to orbītām, mēs nokļuvām B saules jpslā. Tās gravitācijas laukā planētu nebija, bet, dziļu bezdibeņu šķirti, riņķoja tikai lielāki vai mazāki asteroīdi — pirms tūkstoš gadsimtiem sairuša debess ķermeņa drumslas. Astrogāti nolēma, ka starpgalaktiskā stacija jāuzceļ uz kāda no šiem bezgaisa šķautnainajiem klints atlūžņiem. Tukšumu šķērsoja simti šādu ķermeņu or­bītu, tādēļ izvēle bija liela, bet izraugāmajam plane- toīdam bija jāatbilst daudzām prasībām. Tā orbītai va­jadzēja būt iespējami tuvai aplim, lai tas savā ceļā pārāk neattālinātos no saules un arī pārāk tai netu­votos; tāpat tas nedrīkstēja krustot citu ķermeņu or­bītas, lai neizraisītu lielākas perturbācijas; bez tam planetoīdam bija jāvairās nonākt tuvu lielajām meteo­rītu plūsmām, kas joņo «dubultsistēmas atkritumu vā­cēja» perifērijā.

Meklējumi ilga mēnesi; observatorijas strādāja dienu un nakti, teletaktori un radaroskopi nemitīgi pār­meklēja izplatījumu, un šo medību jeb, pareizāk, zvejas rezultātā astrogāti izraudzījās bezvārda asteroīdu gan­drīz četrsimt kilometru diametrā; tā pievilkšanas spēks tātad bija niecīgs, tomēr pietiekami liels, lai cilvēks varētu pārvietoties pa tā virsmu, nebaidoties, ka no­kritīs tukšumā. Mums tuvojoties, šis atlūznis likās mirkšķinām kā kaķa acs šaurā zīlīte. Sīs ievērojamās gaismas spilgtuma izmaiņas izraisīja asteroīda ātrā griešanās ap savu asi un ļoti neregulārie apveidi, jo tā izstieptā forma vairāk atgādināja melnā tumsā pa- karinātu kalnu grēdu nekā planētu.

Gea divas nedēļas riņķoja ap asteroīdu. Pa šo laiku tektoniķi pārliecinājās, ka klints blīvuma pakāpe ir pietiekama un garantē, ka tā nesairs vismaz tuvākajos gadu tūkstošos. Tad uz planetoīda virsmas sāka neka­vējoties nogādāt mašīnas, būvmateriālus un pārtikas krājumus.

Celtniecības automāti ātri iegrauzās klinti un izvei­doja tajā divus apaļus iedobumus; vienā novietoja ku­polveida spiediena kameru ar gaisa rezervuāriem, otrā — atomreaktoru, kuram vajadzēja piegādāt mums elektrisko enerģiju un siltumu.

Ik dienas kravas raķetes pārveda uz planetoidu iz­ejvielas un detaļas, no kurām bija paredzēts uzcelt nā­kamās stacijas radara raidītāju. Beidzot pēdējā krava stāvēja sakrauta starp klintīm.

Mēs īsi un vienkārši atvadījāmies no biedriem, bet vistuvākajiem cilvēkiem pateicām vārdus, kādus mēdz teikt pirms īslaicīgas šķiršanās. Kad abi ar Zorinu jau skafandros, tikai ar atpakaļ atstumtiem, pie apkaklēm piestiprinātiem sejsegiem kāpām lejā pa pirmo sliežu ceļu, uz kura stāvēja startam sagatavotā raķete, pēkšņi

no kādas kolonas aizmugures izskrēja bērns, abām ro­kām aptvēris milzīgu balto ceriņu klēpi, un aizšķērsoja mums ceļu.

Mēs sastingām, bet bērns — apaļa, gadus četrus veca sārtvaidze meitenīte ar peļastītei līdzīgu bizīti —- ar pūlēm pacēla ziedus un pasniedza Zorinam.

— še, — viņa sacīja, — bet, kad tu atgriezīsies, tad atkal stāstīsi mums pasakas?

— Protams, stāstīšu, — Zorins atbildēja. — Kā tevi sauc?

— Magda.

— Kas tev iedeva šīs puķes?

— Neviens, es pati paņēmu!

Viņa atviegloti nopūtās par to, ka tik labi izdevies īstenot nodomu, kad pēkšņi ieraudzīja šurp nākošos astrogātus un aizmuka ko kājas nes.

Ters Akonjans, Pendergasts un Irjēla, nekā vairs neteikdami, paspieda mums rokas. Zorins pirmais iespraucās pa šauro lūku raķetē un izstiepa rokas pēc ziediem, kurus es viņam uzmanīgi pasniedzu. Tad es savukārt nolaidu kājas atverē. Līdz jostas vietai ielai­dies metala korpusā, pēkšņi pamanīju sievieti, kas stā­vēja dažus metrus virs mums uz priekšu izvirzītā pus- stāva platformā. Tā bija Kalarla. Šai brīdī, uz mirkli sastindzis, es uzminēju to, ko vēl neviens nezināja: viņa gaidīja bērnu. Viņas stāvs arvien vēl bija meite- nīgs. Es to uzminēju pēc kādas kustības, pēc acīm, pēc tādas sejas izteiksmes, it kā viņa ieklausītos nevis ap­kārtējās skaņās, bet gan pašas ķermenī, kurā jau bija jaušama jaunās nākotnes pirmā ietrīsēšanās.

Загрузка...