Magelāna mākonis

KRĪTOSĀS ZVAIGZNES

Četrus mēnešus ilgs ceļojuma posms bija par trīs­simt miljardiem kilometru attālinājis mūs no Sarkanā Pundura, kas kā sarkana dzirkstele palika aiz kuģa pa­kaļgala. Gea lidoja ar pilnu ātrumu, uzņēmusi kursu uz Centaura dvīņu sistēmu, un jau otrreiz mēs piedzī­vojam lēnu, tikko uztveramu zvaigžņu pārvēršanos par saulēm.

Brīvo laiku es veltīju studijām, papildinādams savas zināšanas paleobioloģijā, kuras — kā to rādīja ne visai senā pagātne — varēja kļūt nepieciešamas. Kādu va­karu, pastaigājies pa dārzu, lai mazliet izlocītu kājas, aizgāju, kā jau daždien, uz Borelu dzīvokli, bet sastapu tur tikai viņu sešus gadus veco puisēnu.

— Tētis nav bijis no paša rīta? — atkārtoju viņa vārdus. Puisēns aicināja mani parotaļāties, bet es tūdaļ aizgāju. Borels nebija atstājis observatoriju, pat lai paēstu pusdienas, — tas likās dīvaini. Ar liftu aiz­braucu uz augšējo stāvu.

Kolonu eja astronomu laboratorijas priekšā bija tukša, bet griestu spuldzes izdzēstas kā vienmēr, kad tika veikti pētījumi un vajadzēja rūpēties, lai pēkšņa apgaismojuma pārmaiņa neapžilbinātu cilvēkus, kas nāca laukā.

Observatorijā valdīja tāda tumsa, ka es labu brīdi stāvēju uz sliekšņa, zaudējis spēju orientēties; pama­zām acis pierada, un pamanīju telektatoru ekrānus, ku­ros vāji mirdzēja sudrabaini, biezajās lēcās it kā sasa­luši zvaigžņu putekļi. Pie ekrāniem, kur parasti pulcē­jās daudz cilvēku, nebija neviena. Astrofiziķi tumšā pūlī drūzmējās ap aparatūru zāles kaktā. Centos apslāpēt savus soļus — tāds klusums te valdīja. Likās, ka visi mēģina saklausīt kaut ko, kas man nebija dzirdams. Pie

radioteleskopa vadības pults stāvēja Trehubs; uzlicis abas rokas uz kloķiem, lēni grozīja tos. Liels diskveida aplis viņa priekšā te izdzisa, te iekvēlojās, tad astrofi- ziķa galva iezīmējās kā melna ēna uz violeta fona. Es jau gribēju čukstus pajautāt, ko nozīmē šī vispārējā klusēšana, kad stingri manu dzirdi sasniedza ļoti vāja šalkoņa — it kā uz cieši uzvilktas bungādas kāds bērtu magoņsēklas. Trehubs joprojām grozīja radioteleskopa kloķus, un klusā šalkoņa sāka atgādināt biežu, skanīgu bungu rībināšanu. Kad tās intensitāte sasniedza maksi­mumu, profesors atlaida vaļā kloķus un piegāja pie skaļruņa. Cilvēki nolieca galvas, lai varētu labāk dzir­dēt. Vienmuļais troksnis beidzot sāka mani nogurdināt, un es čukstus pavaicāju tuvākajam kaimiņam, kas gan tas varētu būt.

— Radara signāli, — viņš tikpat klusu atbildēja.

— Mūsu signālu atbalss? No kā?

— Tie nav mūsu signāli.

— Tātad no Zemes?

— Arī ne no Zemes …

Pārsteigts centos ielūkoties runātājam sejā, jo man radās aizdomas, ka viņš joko, bet astrofiziķis bija nopietns.

— No kurienes tad šie signāli nāk? — jautāju, aiz­mirsis, ka nedrīkst skaļi runāt. Dziļajā klusumā mana balss izskanēja kā pērkona dārdi.

— No turienes, — zālē atskanēja Trehuba balss. Viņš ar roku norādīja uz galveno ekrānu. Tur fosfores- cējošu līniju krustošanās vietā bija redzams blāvs punktiņš, kas atradās dažu leņķa minūšu attālumā no Centaura A saules, kura kā liesmojošs plankums zai­goja augšējā kreisajā kvadrātā.

— Tie ir signāli no Centaura A otrās planētas … — mans kaimiņš piebilda.

Atkal atjaunojās saspringtā klusēšana, bet tagad jau es varēju tajā piedalīties. Lūkojoties tumšajā ekrānā un klausoties skaļruņu pārraidīto radara sig­nālu vienmuļo pulsēšanu, centos atcerēties visu, ko zi­nāju par Centaura sistēmu. Debess ķermenis, kas rai­dīja signālus, pēc sava stāvokļa atbilda Venērai mūsu Saules sistēmā; tā bija tā saucamā Baltā planēta, kuras griešanās ātrums astronomiem sagādāja pārsteigumu.

Atcerējos, kā agri no rīta, atrodoties uz zvaigžņu klāja, ievēroju, ka Gea izdara neizprotamus manevrus, par ko liecināja debesu lēnā līgošanās. Tagad tas man deva vielu pārdomām.

— Cik sen dzirdami šie signāli? — vaicāju.

— Pirmo reizi tos saklausījām šorīt, — Borels at­teica.

— Vai tiem ir kāds sakars ar mums? — jautāju un, pirms vēl planetologs bija paspējis atbildēt, sajutu, ka man pamirst sirds, jo es jau zināju atbildi.

— Jā. Raidāmo viļņu konuss ir ļoti šaurs. Mēs mē­ģinājām izkļūt no tā manevrējot bet ikreiz atkal tapām notverti,..

Tātad mūs gaidīja uz šī baltā plankumiņa, kas bija tikko saskatāms dzirksteļu mākoņu vidū; minējums kļuva par pārliecību, cerības piepildījās, un, kā atbildot uz tūkstošiem jautājumu, kas šaudījas manā galvā, skaļruņos atbalsojās spalgā tikšķēšana, it kā viens ne­pazīstamā valodā steigšus izrunātu vārdus: «Tā, tā, tā, tā …»

Elektromagnētiskie viļņi urba tumsā šauru, miljar­diem kilometru garu tuneli, sasniedza Geu un atgriezās turp, no kurienes bija raidīti, aiznesot sev līdzi Zemes kuģa atspulgu.

Sešas nedēļas lidojām Baltās planētas virzienā. Cen­taura dvīņu saules auga arvien lielākas, apslāpējot tu­vējo zvaigžņu gaismu, un tai pašā laikā attālinājās viena no otras; A saule jau bija varena uguns lode, pa kuru slīdēja heliografos lieliski saskatāmi plankumi; taču pati planēta arvien vēl bija dzirkstele starp tumsas vāliem, tikai tās kustību varēja ievērot vairāku stundu laikā, tik ātri tā virzījās pa zvaigžņu fonu.

Mēģinājām uzņemt ar to radiosakarus, automāti rai«. dīja ritmisku signālu sekvences, nenogurstoši atkārto­jot tos augu dienu, bet vienīgā atbilde bija nemainīgais radara ritms, kas, samazinoties attālumam, kļuva ar­vien spēcīgāks. Un šis attālums saruka strauji, jo Gea veica 30 000 kilometru sekundē, — tas bija milzīgs ātrums, ja ievēro, ka atradāmies planētu apdzīvotā ap^ vidū, taču milzīga bija arī nepacietība, kas mūs skubi*

nāja, un dzinēju nedzīvais metāls šķita iedegamies cil­vēcīgā uzbudinājumā — tik ļoti pieauga un aizstiepās tumsā aiz kuģa pakaļgala atornuguns strūklas.

Beidzot četrdesmit trešajā dienā kopš neaizmir­stamā brīža, kad pirmo reizi uztvērām radara signālu, Gea nokļuva virs planētas.

Milzīgs, balts, biezos mākoņos tinies disks aizklāja debesis. Radara spalgā tikšķēšana bija kļuvusi tik spē­cīga, ka vienkārša elektronierīce, savienota ar kuģa ārējo apvalku, ļāva sadzirdēt to bez pastiprinātāja pa­līdzības, — bet tas arī bija viss.

Arvien samazinot ātrumu, kuģis pa sašaurinošos spirāli aplidoja ap Rfilto planētu, un visi, kas klusu- ciezdami stāvēja uz klājiem, pukstošām sirdīm raudzī­jās lejup sniegbaltajos mākoņu okeānos, teikdami sev bez vārdiem: «Mēs esam pie mērķa.»

Biezs mākoņu slānis aizklāja planētu skatieniem, it kā tā gribētu paglabāt no mums savus noslēpu­mus. Mēs varējām ietekmēt meteoroloģiskos apstākļus, izklīdināt mākoņus ievērojamā platībā vai arī sašķidri­nāt tos ar radiācijas emitoru palīdzību, taču astrogāti negribēja izmantot nevienu no šiem līdzekļiem. Mēs tikai ik pēc zināma laika atkārtojām mēģinājumus sa­zināties pa radio, bet, kad tie palika bez rezultātiem, nometām ar izpletņiem daudz tvertņu ar dažādu apa­rātu un mašīnu — cilvēka tehnisko izstrādājumu mode­ļiem. Mākoņi aprija šos mūsu sūtņus un aizvērās aiz tiem, bet ēteru aizvien pildīja tikai radara vienmuļā tikšķēšana, kas liecināja, ka dažus simtus kilometru zem mums dzīvas, saprātīgas būtnes mūs vēro, tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ klusē, neatbildot uz mūsu sig­nāliem.

Pēdējā aplidojuma laikā, kad Gea jau sasniedza atmosfēras robežu, dziļā mākoņu plaisā kļuva redzama planētas virsma. Starp sniegbaltiem mākoņu blāķiem parādījās kaut kādi tumšzili plankumi, milzīgi, saplaci­nātiem zirnekļiem līdzīgi izplesti veidojumi ar nedaudz paceltu kodolveida centru, plašs līdzenums pārgāja piķa melnā spogulī; piepeši mūs apžilbināja zibens- spožs atspulgs, bet pār klājiem no mutes mutē aiztrau- cās sauciens: «Jūra, jūra!» Līdz pašam apvārsnim, iz­zūdot zem biezajiem mākoņiem, plētās ūdeņi, kas uz īsu bridi bija iemirdzējušies atstarotā saules gaismā, Gea vēl samazināja ātrumu, bet noapaļotās, sniegotām kalnu virsotnēm līdzīgās mākoņu malas jau tuvojās viena otrai, laiski sakļāvās, un zem kuģa atkal vienmē­rīgi aizstiepās tikai to viengabalainais auts.

Trešajā dienā astrogāti nolēma sūtīt lejā operatīvo izlūku grupu. Ekspedīcijā iekļāva lielāku skaitu vien­vietīgu, cilvēku vadītu šāviņu, kuri var nolaisties grū­tos apstākļos un mazās platībās, pat apbūvētā un apdzī­votā apvidū. Bija paredzēts, ka šīs raķetes, kurām pa priekšu lidos viens lielāks šāviņš bez cilvēkiem, iesaukts par acīm tādēļ, ka vedīs televizorus, ienirs zem māko­ņiem, veiks priekšnovērojumus un atkarībā no apstāk­ļiem vai nu nosēdīsies, vai arī atgriezīsies atpakaļ uz kuģa.

Sagatavošanās startam notika pusdienas laikā virs planētas dienas puslodes. Stūrēšanas kamerā sapulcē­jās gandrīz visi Geas iedzīvotāji. Griestu spuldzes bija nodzēstas, bet pie sienām dega ekrāni kā logi, kas at­vērti krāsainā izplatījumā. Malējā, ar nulles stāvu sa­vienotajā ekrānā varēja redzēt, kā piloti sudraba bru­ņās nokāpj uz lidlauka apakšējā klāja, kā viņi nolaiž sejsegus un, saliekušies zem skafandru apkakļu sma­guma, iekāpj savās raķetēs. Pēc tam virzuļi iebīdīja metala vārpstas raķešu metēja stobrā, un iestājās klu­sums. Ters Akonjans uzlika roku uz savas pults. Apslā­pēta, dreboša skaņa kā liela zvana sitiens atbalsojās visā kuģī. Pirmā raķete — bez cilvēkiem —• aizjoņoja izplatījumā. Klusuma brīdis — un atkal tāds pats si­tiens. Piecas pasažieru raķetes, kuģa priekšgala kata- pultu vienlaicīgi izšautas, atstāja Geu. Atkal nedzirdami sakustējās virzuļi, raķetes aizslīdēja pa sliedēm, un gi­gantiska pulksteņa sitienam līdzīgā skaņa, ķas atbalso­jās visā kuģī, atkārtojās tik ilgi, kamēr Geu atstāja pēdējais raķešu piecnieks.

Tagad mēs visi pievērsāmies centrālajam ekrānam. Līdz pat apvārsnim tajā plētās viļņaina mākoņu jūra. Trīsdesmit viena raķete šaurā lokā aplidoja ap kuģi, saulei spoguļojoties to sudraba sānos, tad sāka lajsties lejup, izveidojot tādas kā tukšumā iekarinātas, lēni ro­tējošas vītņu kāpnes.

Trīs astrogāti, stāvot uz paaugstinājuma, skatījās galvenajā ekrānā; aiz viņiem pacēlās sešdaļīga sakaru aparatūra. Pie stereometriskajiem ekrāniem sēdēja teh­niķi ar austiņām galvā. Katrs tehniķis vadīja vienu raķešu piecnieku, kas kustējās viņa priekšā kā sīkas, lēcveidīgas uguntiņas ar pilotu uzvārdiem. Sī sakaru sistēma ļāva cauri mākoņiem kontrolēt raķešu vir­zīšanos.

Mikrofoni uztvēra atsevišķus vārdus. Lidojums ri­sinājās bez starpgadījumiem. Kļūdamas arvien mazā­kas, raķetes krita lejup no trīssimt kilometru aug­stuma. Virs liela, balta līdzenuma tās pārstāja riņķot, izveidojot kāšus. Kā melnas adatas raķetes virzījās uz viegli viļņotā fona, tuvojoties pašu mestajām ēnām, ku­ras te ienira ielejās starp mākoņiem,*te uzlidoja augšup. Izvērstā ierindā tās arvien vairāk attālinājās.

Sasprindzināti veroties ekrānā, ar muguru sajutu tuvumā savus biedrus, kuri stāvēja tikpat nekustīgi kā es. Saules apspīdētajā, žilbinoši baltajā izplatījumā pavērās tumšāks, pūkainām joslām caurausts laukums. Pirmais raķešu piecnieks skrēja turp, bet tam pa priekšu lidoja lielais šāviņš bez cilvēkiem — televīzi­jas «acis». Virs šī laukuma pretējās malas plētās liels mākonis, kas ēnā bija ūdens apskalota slānekļa krāsā, bet saulē mirdzēja kā dzīvsudrabs; raķešu kāsis iedrā­zās mākonī, izskrēja gaisīgajiem izgarojumiem cauri un otrā pusē izlidoja ārā. Raķetes lidoja tālāk, it kā pietupušas uz savām ēnām. Es palūkojos augšup; bez­gaisa debesis bija melnas un zvaigžņotas. Kad atkal paskatījos lejā, vadībā lidojošās «acis» jau bija pazu­dušas, un pirmais raķešu kāsis pavisam ienira māko­ņos. Kādu bridi to muguras vēl melnoja putojošajā bal­tumā kā zivis kalnu strauta burzgās, tad vienas raķetes siluets vēl pavīdēja kādā mākoņu sēklī un pazuda visas.

Nākošā piecnieka raķetes nolieca lejup priekšgalus, samazinot augstumu. Piepeši mākoņus pāršķēla žubu­rots zibens, stūrēšanas kameras gaisu satricināja ap­rauta nopūta, un atkal iestājās klusums, bet pirmās pie­cas raķetes traucās tālāk, sakaisdamas kā meteori. Dzi­nēji vēl darbojās, bet stereometriskajā kartē jau sāka satumst pilotu uzvārdi: BORELS SENTS ANTONIADI INGVARS UTENEITS. Uguntiņas dzisa kā nopūstas liesmiņas, bet tas, kas vēl pirms brīža bija raķetes, ku­rās atradās dzīvi cilvēki, tagad apgaismoja mākoņu grēdas ar verdoša metala kvēli, it kā ugunīga roka būtu iezīmējusi piecu krītošo zvaigžņu ceļu.

No pirmā uzliesmojuma līdz katastrofas beigām bija pagājušas varbūt divas sekundes, kuru laikā mēs stāvē­jām, kā zibens ķerti, bet baigajā klusumā bija dzirdama vienīgi planētas radara tikšķēšana skajruņos. Pirmajam sekoja otrais raķešu kāsis. Sakaru tehniķi jau bija norai­dījuši pavēli nekavējoties griezties atpakaļ, bet raķe­tes nevar nobremzēt sekundes desmitdaļās: pirms piloti paspēs samazināt ātrumu, tie jau būs nokļuvuši iznīcības joslā. Divi astrogāti stāvēja sardzē pie centrā­lās pults — Grotrians un Pendergasts. Divas rokas vienā un tai pašā brīdī pasniedzās pēc dezintegratora melnā slēdža.

Niecīga kustība — un Gea izmetīs izplatījumā sau­les protuberancei līdzvērtīgu antiprotonu kaskādi; va­rena radiācijas lavīna iznīcinās svešo spēku, kas noga­lināja mūsu biedrus, vienalga, kāds tas arī nebūtu. Pēr­kona lādiņš, kustoties ar gaismas ātrumu, aizsteigsies priekšā raķetēm, attīrīs tām ceļu, un, kad tās nokļūs ka­tastrofas vietā, tur būs vairs tikai tukšums.

Taču reiz izšautu lādiņu vairs nav iespējams aptu­rēt. Astoņsimt triljoni ergu enerģijas pāršķels planētas atmosfēru kā papīra lapu un uzkritīs tai virsū. Sirn spēkam nekas nespēj pretoties. Viss, kas vien ir matē­rija, pārvērtīsies liesmās, bet skaldīšanas enerģija iz­kausēs planētas garozu.

Grotrians un Pendergasts bija vienlaicīgi izstiepuši rokas uz slēdža pusi. Sekundi abas sastinga gaisā, tad pavirzījās atpakaļ — tai brīdī, kad viņi saskatījās.

Kloķis joprojām atradās neitrālā stāvoklī. Otrā ra­ķešu piecnieka piloti ieslēdza bremzes, un pēc milzīga­jām liesmām varēja noskārst, cik izmisīgas ir viņu pū­les, tomēr raķetes cita pēc citas iekļuva iznīcības joslā un uzliesmoja. Tikai šī piecnieka pēdējā raķete izglābās no bojā ejas; laikam pilots ar pārcilvēcisku spēku no­rāva visus drošinātājus un uzšāvās vertikāli gaisā tik briesmīgā ātrumā, ka pazuda mūsu skatieniem.

Mākoņos kvēloja četras svītras, četras jaunas zvaigznes krita lejup, un mākoņainajā dzelmē gaisa liesmainā lidojuma beidzamās pēdas.

Tad Gea, pavērsusi priekšgalu pret planētas disku, sāka lēnām kāpties atpaka], bet magnētiskais lauks pa dibens lūkām iesūca sveikā palikušās raķetes. Iekšējā televizora ekrāns rādija lidlauka zāli; no tērauda rīklēm iznira slaidi kuģi, bet pieņēmēja automāta skalā lēkāja skaitļi: 17 … 18 … 19… Pēc divdesmitā numura iestā­jās garāka pauze. Tikmēr uz sānu sliedēm uzbraukušo raķešu lūkas vērās vaļā, piloti steidzīgi kāpa laukā, taču negāja vis augšā, bet pievienojās tiem, kas bija sa­pulcējušies lidlaukā. Arvien vairāk viņu sudraba stāvu iejuka gaidītāju pūlī. Automātā parādījās skaitlis 21, un tai pašā laikā uz atbrīvotā sliežu ceļa ievilcēja ķetna uzbīdīja lielu raķeti, no kuras neviens neizkāpa, — tas bija kuģis bez cilvēkiem, kas veda televīzijas «acis». Dažas minūtes valdīja nāves klusums, virzuļi sastinga savās gultnēs, tad signalizatora skala laiski, it kā ne­gribīgi pagriezās vēl vienu reizi, rādīdama skaitli 22, un pa atvērto lūku tika iestumta vēl viena raķete. Tās vāks pats neatvērās. Kad mehānoautomāti pielika pie skrūvēm knaibles, mani no vērošanas iztraucēja sig­nāls, kas aicināja visus ārstus ieņemt savus posteņus.

Operāciju zāle bija spoži apgaismota. Seši cilvēki uz pleciem ienesa ķermeni, kas bija cieši ieslēgts gumi­jas kokonā, un nolika to uz apsildāmās porcelāna plāksnes.

Instrumentu ilkņi iegrima plastiskajā masā. Izgrie­zumā pavīdēja skafandrs. Iečīkstējās pārgrieztās stabi­lizēšanas spirāles. Pēc dažām sekundēm ieraudzījām Ametas seju.

Kad viņš norāva drošinātājus un briesmīgā ātrumā pagrieza raķeti sānis, asinis, kas bija kļuvušas biezas kā svins, ielauzās iekšējos orgānos un kājās, saplosī­damas audus. Viņa ķermenis bija viena vienīga pulsējoša brūce, tikai galva un rokas palika neskartas — baltas kā bez asinīm.

No pirmā acu uzmetiena nopratu, ka gadījums ir bezcerīgs, varēja tikai saīsināt vai paildzināt agoniju.

Mēs nekavējoties ķērāmies pie darba. Ieslēdzām mākslīgās plaušas un sirdi, pārsējām pieejamos pār­plīsušos asinsvadus, pa kuriem plūda asinis, sāka strā­dāt asinspārliešanas aparāti. Tvērām mirdzošos instru­mentus un aizsviedām tos asinīm aptraipītus, sazinā­damies savā starpā atsevišķiem vārdiem. Tomēr šādu stāvokli varēja uzturēt ne ilgāk par dažām minūtēm. Traumas josla gāja plašumā, šoks sāka aptvert dzīvī­bas norisēm svarīgus orgānus. Vairs nedomājām par Ametas glābšanu — tas bija neiespējami, bet gan par viņa atgriešanu pie samaņas — kaut vai uz dažiem mirkļiem, kaut vai uz vienu pašu, kas būtu pietiekami ilgs, lai viņš varētu izteikt savu pēdējo gribu.

Virzuļi šļirču caurspīdīgajos cilindros sasniedza di­benu. Mākslīgās cirkulācijas uzbudinošais šķidrums apskaloja drebošo sirdi. Slimniekam pārskrēja trīsas, likās, ka viņš atver acis, bet tikai vēl dziļāk iekrita vaigi un pulsomotors sāka strādāt skaļāk — organismā pie­auga skābekļa trūkums.

— Viņš ir nācis pie samaņas, — Srejs sacīja.

Zemu noliekušies, mēs aizturējām elpu.

Sejas nekustīgā maska sāka raustīties kā niknumā. Lūpas pavērās, atsedzot cieši sakļautos zobus, ap ku­riem vijās asiņu pavedieni. Ameta bija pie samaņas, bet no saraustītajiem nerviem viņa smadzenēs strāvoja tik briesmīgas sāpes, ka viņš sasprindzināja visus spēkus, lai apspiestu kliedzienu.

Taču viņam to pietrūka, lai sāktu runāt.

Pēdējā injekcija. Ampulas stikls, klusi šķindot, sa­plīsa pret grīdu. Sāpes mēs nespējām novērst. Anestē­zija varēja pārtraukt samaņu. Nenovērsdams seju no guļošā, Srejs atkāpās no galda. Mēs ar Annu sekojām viņam un apstājāmies, nolaiduši asiņainās rokas, it kā apliecinot, ka esam izdarījuši visu, kas bijis mūsu spēkos.

Pie sienas stāvēja vairāki desmiti cilvēku. Starp tumšajiem stāviem izdalījās pilotu gaišie skafandri. Viņi bija atbraukuši šurp tieši no lidlauka. Viens no viņiem, Zorins, ar neatāķētu no apkakles, bet tikai pa­kausī atstumtu sejsegu, kas atgādināja ērmīgu spārnu, pēkšņi pagriezās un izskrēja ārā. Pāris minūšu stāvē­jām nekustīgi. Klusumu pārtrauca tikai Ametas gārdzo­šie elpas vilcieni un mākslīgās sirds klusā sanēšana. Durvis atvērās no strauja grūdiena. Ienaca Zorins — arvien vēl sudraba skafandrā. Viņš nesa puslokā sa­liektu stūri, ko bija izņēmis no Ametas raķetes, pienāca pie operācijas galda, pacēla sākumā vienu, tad otru

Ametas roku, kas nevarīgi nokarājās lejup, un saslē­dza viņa pirkstus ap stūres rokturiem. Tad uzmanīgi un viegli pacēla guļošo un atbalstīja tā zodu stūres vidū iekārtotajā gumijas turētājā, kas atkarībā no stūres kustībām paceļ vai nolaiž pilota galvu tā, lai pakausis vienmēr būtu vērsts pretēji izpildāmajam pagriezienam.

Zorins uzlika Ametas galvu uz turētāja un, abām rokām saņēmis stūri, salieca to, mirēja galva pastumta uzslējās augšā, bet rokas, kas bija sažņaugušas rokturi, izdarīja daļēju pagriezienu. Zorins trisreiz pagrieza stūri turp un atpakaļ, it kā mestu cilpas un strauji dzītu iedomāto raķeti. Pie trešā pagrieziena Ametas plaksti pavērās.

Uz lūpām parādījās sārtas putas, atskanēja svelp­jošs, burbuļojošs čuksts:

— Lielās raķetes … sasniegs … pilsētu … re­dzēju … jūs tālāk … ar lielām … raķetēm … televi­zorus … ar lielām …

Viņš krampjaini pievilka stūri pie krūtīm, rokas sa­rāvās, it kā pūlēdamās pastumt to augšup, un sastinga uz mūžu.

Ap mani viss bruka. Redzēju katru priekšmetu at­sevišķi — skaidri un pārlieku reāli: operācijas galda porcelāna stūri ar sarecējušu asiņu traipu, tukšo, sa­graizīto skafandru, kas mētājās uz grīdas pie Sreja kājām, viņa seju, saviebtu, svešu, kā pirmo reizi re­dzētu, un — no sānu prožektora plūstošās gaismas strūklā — Lenu, kas arvien vēl kaut ko gaidīja.

Pulsomotors joprojām darbojās, sūknēdams asinis nedzīvajā ķermenī. Gribēju izslēgt to, pagāju soli uz priekšu, bet kaut kas man aizsprostoja ceļu. Roka, ko izstiepu, lai novērstu šķērsli, atkrita atpakaļ. Tas nebija priekšmets, kas mani apturēja, bet gan Zorina skatiens, akls no šausmīgām žēlabām.