Magelāna mākonis

BALLE

Ceļojuma pirmajā gadadienā uz Geas notika sarīko­jums, ko, vēlāk atceroties, joka pēc iesauca par «balli».

Šo jubileju astrogāti izmantoja kā ieganstu, lai Geas noslēgtajā lokā atjaunotu un paplašinātu saskari starp

cilvēkiem. Sarīkojumā vajadzēja piedalīties itin visiem, tātad ari izcilākie zinātnieki, kas vienmēr bija aizņemti un tādēļ reti kur sastopami, šoreiz ziedoja biedru labā nevis savu darbu, bet gan paši sevi. Ar šīm svinībām to rīkotāji gribēja atdzīvināt sabiedriskās dzīves sastā­vējušos ūdeņus, jo arvien ciešāk šo dzīvi sāka ierobežot atsevišķu laboratoriju sienas. Daudz tika darīts, lai pil­nīgi pārveidotu visiem tik labi pazīstamās kuģa zāles. Jau nedēļu pirms sarīkojuma videoplastiķu grupa ieslē­dzās Baroka zālē, kur pārējiem ieeja bija stingri no­liegta. Satiekoties ar mums ēdienu reizēs, videoplastiķi šad tad aplinkus ieminējās par brīnumiem, kas mūs sa­gaidot, tomēr visumā viņu darbs palika noslēpumainī­bas plīvurā tīts.

Gaidītās dienas rītā es saņēmu uz daļēji caurspīdī­gas, kā marmors dzīslotas papīra sloksnītes senlaicīgi iespiestu ielūgumu. Zem mana uzvārda bija rakstīti divi vārdi: «Subtropisks tērps.» Tie pamodināja manī agras jaunības noskaņu, ko izjutu, kad, jauns zēns bū­dams, drudžaini posos pavasara sarīkojumam.

Tieši pulksten sešos pēcpusdienā, uzvilcis savu vis­baltāko uzvalku, devos uz trešā stāva klāju. Pie Baroka zāles durvīm stāvēja visi videoplastiķi un trešais astro­gāts — tumšmatis Songrams. Mēs ceremoniāli sasvei­cinājāmies. Pacilātais noskaņojums, svinīgie žesti, ele­gantie tērpi — viss bija komisks, un mēs to jutām; videoplastiķu oficiālajās sejas izteiksmēs ik pēc brīža iezibsnījās šķelmīgs smaids, bet visjaunākā no vi­ņiem — Maija Moletiča, vēsturnieka Moletiča māsa, paņēma mani zem rokas, lika aizvērt acis un tad ieveda zālē. Sajutu siltu vēsmu, nāsīs iesitās valganas svel­mes un eksotisku ziedu saldi sājās smaržas piesātināts gaiss.

— Nu! — Maija iesaucās.

Atvēru acis un apstājos kā pienaglots.

Es atrados zālē, kas šķita tik milzīga kā puse visa kuģa platības; zāles sienas, kas sākumā slējās taisni uz augšu, vairāku stāvu augstumā saplūda kopā, vei­dojot slaidas velves; lejā ievēroju garas, melnas galeri­jas un baltas, pret griestiem traucošas kolonas, bet manu, tāpat kā visu pārējo uzmanību saistīja galveno­kārt skats, kas pavērās zāles viņā galā. Tur bija liela, akmens balustrādes ietverta terase, ko ar zāli savienoja daudzas augstas, plaši atvērtas durvis. Tuvojoties tai, jau iztālēm ieraudzīju bezgalīgu, rāmā mirdzumā du­sošu jūru. Izgāju uz terases. Tās pakājē stiepās saules pielijuši pludmale, kurā iezīmējās čūskveidīgi izlocītas līnijas — pēdas, ko smiltīs atstāja viļņi; dobji, vienmuļi šalcot, tie vēlās šurp no apvāršņa puses un, sašķīzdami pret piekrastes sēkli, kā zaļgani palu ūdeņi pārplūdi­nāja krastu.

Pāris kilometru no krasta ūdens gaišā nokrāsa mai­nījās — tur virs zemūdens rifu barjeras mutuļoja pie­krastes bangas. Tālāk bija redzama tumša dzelme, ku­ras rāmais zilums saplūda ar tveicīgajām debesīm. Ļoti tālu — pie paša apvāršņa — kūpēja zilganā dūmakā tīts vulkāns. No tā galotnes plūda dzeltenīga, slīpa gāzu strūkla, kas lēni izira gaisā. Pārliecies pār balustrādi, ieraudzīju stāvu saplaisājušas klints masīva krauju. Uz šīs klints balstījās terase. No jūras pūta vāja, tikko ma­nāma brīze, es aplaizīju lūpas — tām bija sāļa garša. Izdzirdis, ka aizmugurē kāds aiz sajūsmas lādas, pa­griezos un ieraudzīju pilotu Jerijogu. Viņam gailēja acis.

— Pie seno atomistu bārdasl

Nodomāju, ka pilotu tik ļoti sajūsminājusi ilūzija, bet viņš piebilda:

— Eh, kā derētu nopeldēties… ko?

Viņš atbalstījās pret balustrādi, it kā apsvērdams, vai nelēkt zemē, tad uzsita tai ar dūri un pagriezās, lai dotos zālē. Es sekoju viņam.

Tur bija vēl tikai daži cilvēki, kas pilnīgi pazucļa plašajā zālē. Tas, ko es ienākot, jūras mirdzuma apžil­bināts, biju noturējis par galeriju, izrādījās panelis, kas stiepās gar sienām; tajā melnoja ovālas nišas, kurās laistījās apkalpotāji automāti. Zāles vidus bija brīvs, un tās pašā centrā pacēlās kupla palma, kuras stumbru klāja koksnainas, kā mēles atkārušās zvīņas. Ap to rin­dās stāvēja zemi galdiņi. No paneļa tumšās joslas iz­slējās kolonas, kas balstīja griestus; virs ieejas tie krita lejup kā pērļuvizošs, sastindzis ūdenskritums. Tur, virs portāla, laistījās monumentāla vitrāža.

Uz gludā pamata izdalījās divi stāvi — vīrietis un sieviete. Kailām kājām minot kuplo zāli, viņi soļoja — lieli, iedeguši, kaili; viņu skatiens, starodams no vitrā­žas plāksnes, pāri mūsu galvām sniedza okeāna neiz­mērojamās tāles, kur, likās, gaišoja viņiem vien sare­dzamais ceļa mērķis. Portālu no abām pusēm rotāja daudzas telpiskas gleznas, kuras citu no citas atdalīja alabastra joslas. Gleznas izskatījās kā uz noslēpumainu pasauli sienās izcirsti logi. Dažās no šīm gleznām mu­džēja zeltainas cietspārnu vaboles, citās kā sastinguši stiklainajā gaisā rēgojās melnsārti, plēsīgi kukaiņi. Te garā gājienā soļoja skudras ar vareniem žokļiem, tur bija nometušies smagi, spalvaini, sudraba kažokos tēr­pušies naktstauriņi, un tas viss laistījās, mirgoja un vibrēja, jo bija izveidots no dārgakmeņiem. Skatienam slīdot no gleznas uz gleznu, pulsēja cirkonu violetā mirga, gailēja smaragdu zaļās ugunis, dzirkstīja bril­jantu spožās varavīksnes, asiņoja spineli un rubīni, fos- forescēja disteni, amfiboli, cianīti, citrīni. Acīs cirtās skaudru liesmu krusa, tās apžilba un sāpēja. Pagrie­zies uz terases pusi, atvieglots pievērsu skatienu skaid­rajai zilgmei.

Nelabojamā Nonna! Es nešaubījos, ka tas bija viņas darbs. Man mēles galā jau bija zobgalīga piezīme, bet, ieraudzījis viņas gaidu pilno skatienu, pasmaidīju un pateicu dažus atzinīgus vārdus. Ko tur var darīt, acīm redzot viņa nespēj iztikt bez izšķērdības un pārmērī­bām. Sai atziņai sekoja cita: es kļūstu vecs vai vismaz esmu sasniedzis briedumu un kļuvis nosvērts, jo pie­spiežu sevi samierināties ar gaumi, kas ir diametrāli pretēja manējai. Zālē pulcējās arvien vairāk ļaužu. Pa vienam, pāros un veselām grupām no visām kuģa ma­lām nāca astronomi un tektonofiziķi, gravimetri, inže­nieri, mākslinieki, matemātiķi, metalurgi un mehānej- risti, piloti un biofiziķi. Lielais durvju aizkars visu laiku plandījās kā putna spārns, uz tā fona parādījās arvien jauni gaiši stāvi, jo visi bija ģērbušies baltās svētku drānās — gan sniegbaltās un sudrabainās, gan tīri bal­tās, gan ar zilganu vai maigi zaļu nokrāsu. Sieviešu garos tērpus rotāja tikko saredzams raksts. Te es ierau­dzīju Zorinu un nevarēju noturēties nepasmaidījis: šis vīrs, kas mūždien staigāja sudraba kombinezonā, bija ieradies zāles zaļā uzvalkā, virs kura liesmoja viņa rudā galva. Visi centīgi apbrīnoja videoplastiķu brīnumdar­bus un, liekas, lāgā nezināja, ko iesākt; jaunieši iznesa stikla galdiņus uz terases, ko vienā mirkli piepildīja svinību viesi un okeāna šalkoņas apslāpētas sarunu čalas.

Stāvēju pie sienas, nezinādams, ko darīt; paskatījies sānis, ieraudzīju apkalpojošo automātu, kas stāvēja sa­stindzis, gatavs izpildīt jebkuru vēlēšanos; tāpat kā citi automāti, tas šodien bija pilnīgi pārvērties. Ikdienas pe­lēkā pārsega vietā to klāja tādas kā sudrabā kaltas bru­ņas, pieres vairogu rotāja bareljefi ar mitoloģisku si­žetu. Pienācu tuvāk tos aplūkot, kad piepeši mani pār­steidza meitenes balss:

— Dakter, kas tad tas — romāns ar automātu?

Un tūdaļ sekoja vesela smieklu brāzma. Es apsvie­dos. Mani ielenca jaunu cilvēku pūlītis — viņu vidū bija Nonna, Maija, Rudeliks jaunākais, astrogāts Son­grams un divi vēsturnieki — Moletičs un vēl viens, kura uzvārdu es nekad nevarēju atcerēties, — ne jau tādēļ, ka tas būtu ļoti grūts, bet šis cilvēks bija tik ne­uzkrītošs, ka pat nelielā sabiedrībā pilnīgi pazuda, it kā saplūzdams ar fonu.

— Romāns ar automātu? Liekas, ir tāda grāmata, ļoti sena — XXIII vai XXIV gadsimta, vai ne? — Maija vaicāja. Viņa vēdinājās ar garu, šauru piezīmju bloka etviju.

— Vai tev karsti? Uzgaidi brīdi… — viņas draugs iesaucās.

— Nē! Nē! — Maija notvēra viņu pie rokas. — Man tieši gribas ciest karstumu, lai būtu kā senos, aizvēstu­riskos laikos. Redzi, pat automāti šodien izskatās, kā no viduslaiku pils iznākuši.

— Viduslaikos nebija automātu, — Moletičs viņu izlaboja. Maija, turpinādama vēdināties, ielūkojās man sejā.

— Dakter, — viņa teica, — mēs iesākām diskusiju par mīlestību, proti: kādam arodam tā visvairāk līdzi­nās. Es to pati izdomāju. Ko tu par to teiksi, dakter?

— Bet mums taču jāievēro kārtība … — viņas jau­nais draugs piezīmēja.

— Nu labi, lai iet pēc alfabēta … Izsaldēs tu pir­mais, — Maija pievērsās Songramam.

— Bet mans uzvārds taču sākas ar S!

— Jā, bet tu esi astrogāts, un tas sākas ar «a».

— Lieliski! — viņš uzlūkoja mūs visus pēc kārtas un iesāka: — Mīla, tāpat kā astronautika, sagādā bez­miega naktis; kā viena, tā otra prasa modrību. Tas, kas mīl, nevar pateikt — kādēļ. Arī es nezinu, kādēļ esmu tieši astrogāts. Mīla pārvar attālumus starp cilvēkiem, astronautika — starp zvaigznēm. Kā viena, tā otra pa­ņem cilvēku visu, un katrs atklājums abās izraisa tikpat daudz prieka, cik nemiera …

— Nu vai zini! — jaunais cilvēks viņu pārtrauca. — Briesmīgi gudrs: pirmais runā un pasaka visu, ko ēs nupat gribēju teikt par matemātiku.

— Un es — par fiziku… — paklusi noteica Rude­liks. Viņš raudzījās mums garām tālē, ko atklāja plaši pavērtās terases durvis.

— Nu, bet ko tu sacīsi, dakter? — Maija jautāja, pūlēdamās glābt savu temu.

— Nezinu, — es iesāku. Sai mirklī ieraudzīju Annu, viņa stāvēja līdzās Zorinam un Nilsam.

— Nu runā taču! — Maija mudināja. Piepeši viņa uzlūkoja savus apklusušos biedrus un apmulsa. — Pa­gaidi … — viņa sacīja man, tad viņiem: — Klausieties, man sākumā patika, jo tā bija mana ideja, bet tagad vairs nepatīk … Varbūt nevajag? …

— Ko tad? — Nonna jautāja.

— Varbūt nav gudri tā spēlēties?

— Mhm, — Nonna pamāja, — es arī tā domāju.

— Nezinu, vai tas ir gudri, bet mazliet riskanti gan, — Songrams ieteicās.

Maija pietvīka.

— Ak jūs liekuļi! — Viņa piespēra kāju. — Bet izli- kāties sajūsmināti!

Viņa enerģiskā gaitā aizsoļoja prom. Visi viņai se­koja. Es atkal paliku viens. Visu laiku vēroju Annu. Nilss kaut ko satraukti stāstīja, un Anna klausījās tā, kā vienīgi viņa prot klausīties — ar acīm, smaidu, ar visu seju. Es paspēru soli, lai viņiem piebiedrotos, bet tad, nezinu, kādēļ, atmetu šo nodomu un izgāju uz tera­ses. Bezgalīgais ūdens plašums viļņoja rāmi, vienmē­rīgi, it kā okeāns elpotu. Pār balustrādi, pret kuru es atbalstījos, bija pārkāries liānas stublājs, tās pusplau- kušajā lapā kā pavērtā plaukstā mirdzēja rasas piliens.

Ieraudzīju tanī savu atspulgu. Te piepeši miniatūrajam attēlam pārslīdēja ēna.

Pacēlu galvu. Man līdzās stāvēja Kalarla.

— Ko tu tur redzi, dakter?

— Pirms gada es biju pie tevis un ārā lija lietus. Bet tu jau to droši vien vairs neatceries,

— Atceros gan. Cik zils ir šis piliens! Tādi paši to­reiz krita no jumta malas. Kādēļ tev tas ienāca prātā?

— Nezinu. Sajā pilienā var peldēt tūkstošiem amēbu, vai ne?

— Jā.

— Sis debesu zilgmes atspulgs pilienā tām ir ro­beža, kuru tās nespēj pārkāpt. Pasaules mala. Debesis,

Kalarlas tumšajās acīs pazibēja interese.

— Stāsti tālāk, — viņa lūdza.

— Tūkstošiem paaudžu nenojauta, ka var pāršķelt debesis — zilās debesis un pamest tās — kā šī amēba, ja tā izpeldētu ārpus sava piliena robežām ,..

— Tas laikam ir šausmīgi,., tādai amēbai, — Ka­larla čukstēja.

— Cik labi tu to zini!

Viņa klusi iesmējās.

— Es labi pazīstu amēbas. Bet tavos vārdos slēpās kripatiņa patiesības par mums — jo mēs esam debesīs.

— Nē, — es pakratīju galvu. — Mēs neesam de­besīs. Debesis izbeidzas līdz ar baltajiem mākoņiem un zilo Zemes gaisu. Mēs esam tukšumā.

Sievietes acis, kas atradās pavisam tuvu manai se­jai, satumsa.

— Vai tas ir slikti?

Es klusēju.

— Vai tu gribētu būt kur citur, nevis uz Geas?

— Nē.

— Nu redzi!

Pēc brīža citādā balsī:

— Kad biju maza, spēlēju «pārvietošanos citos cil­vēkos». Iztēlojos, ka esmu gluži cits cilvēks — it kā uzlaikoju svešu dzīvi. Tas bija ļoti aizraujoši, bet ne­lāgi…

— Kādēļ?

— Tadeļ, ka cilvēkam jabut sev uzticīgam. Vienmēr uzticīgam, ar visiem saviem spēkiem, un, jo grūtāk tas ir, jo vairak jācenšas. Un nav jaapvelk sveši likteņi, bet…

— Bet?

Kalarla papurinaja galvu, ta ka viņas saulē mirdzo­šie mati noplandija kā apzeltīti, pasmaidīja un aizgāja.

Es raudzījos dobji šalcošajā okeānā. Tā stāvot, ne­viļus noklausījos tuvumā notiekošo sarunu fragmentus.

— Nu paklausies, — kāds rupjā balsī runāja, — freskai vajadzēja attēlot pinkainu mežoņu vērteni skrienam laukā no alas, pirmatnējās cilts burvju deju. Viņiem vajadzēja izskatīties reizē svinīgi un baigi — ne īsti cilvēki, ne zvēri. Es ārkārtīgi nopūlējos gar to, bet nekas neiznāca. Te reiz satieku profesoru, un šis sāk man stāstīt par saviem ūdensaugiem. Moca mani turpat stundu, — balss nokrita līdz dobjiem čukstiem, — maļ par savām aļģēm un runādams iekarst tā, ka sāk gan­drīz vai manā priekšā dancot. Pilnīga ekstāze, saproti. Te uzreiz — es viņā vairs neklausījos — šis kaut kā iz­liecas un izgriež smalku pirueti. Nu man kā zibens būtu iespēris: rokā ir! Saproti, es momentā uzķēru visas kom­pozīcijas asi.Sāku turpat uz vietas uzmetumu, bet pro­fesors iedomājās, ka es pierakstu viņa stāstījumu! Lie­liski, vai ne, ko?

Atskanēja smiekli, tad aizejošu soļu troksnis, un beidzot iestājās klusums. Rietēja mākslīgā saule. Debe­sis kvēloja varena ugunskura liesmās; tā bija Zemes mūžība, ko mēs tik vienkārši pametām, it kā neapjauz­dami tās neizmērojamo vērtību. Es stāvēju, paliecies uz priekšu un ar rokām atspiedies pret balustrādes grumbuļainajiem akmeņiem. No apakšas plūda vakara vēsmas klusināta viļņu šalkoņa; vienmuļa un iemidzi­noša — tā nesa prom manas domas, bet kaut kur man aiz muguras ritēja dzīvas sarunas, ko sieviešu smiekli durstīja kā adatām. Skanēja glāžu šķindoņa, nedabiski skaļi izsaukti tosti, klaigas, kas mijās ar negaidītiem klusuma brīžiem.

Es arvien vēl lūkojos jūrā. Virs apvāršņa liela, balta, kā nobriedusi gaismas lāse lēca Venēra, vakara zvaigzne, tik ļoti pierasta un tuva. Krēsla palēnām sa­biezēja, kļuva arvien zilāka, un kādā netveramā mirklī satumsušās debess malā, kā ar rubīnsārtu svītru ap­vilktas, iezīmējās tāla vulkāna kontūras. Iedegās zvaigznes — laikam biju nostāvējis veselu stundu, — violetā vakara blāzma, sasniegusi zenītu, lēni ieslīga naktī. Pēkšņi atģidies nopratu, ka esmu palicis viens. Pavēros apkārt un satrūkos — man līdzās stāvēja cil­vēks. Viņš, tāpat kā es, atbalstījies pret balustrādi, rau­dzījās tālē. Tumsai sabiezējot, tālais vulkāns kvēloja arvien sārtākā zaigā, kuras atblāzma liegi skāra a-pkār- tējos priekšmetus. Svešais atradās man tik tuvu, ka, uzlūkojot viņu, es noteikti pievērstu sev viņa uzmanību, un tomēr es to izdarīju. Sai drūmajā apgaismojumā svešā seja bija pelēka akmens krāsā. Viņš paskatījās manī vai, pareizāk, man garām aklām acīm. Es viņu pazinu un gribēju uzrunāt, bet neuzdrīkstējos; viņš lai­kam to saprata un pirmais viegli palocīja galvu.

— Gobars, biofiziķis, — viņš sacīja.

Mēs pazinām viens otru tikai pēc izskata, pareizāk, es viņu pazinu. Nosaucu savu uzvārdu un amatu. Mēs labu laiku klusējām, bet jau citādi nekā iepriekš — kopā. Tad piepeši, pats nezinu, kādēj, iejautājos:

— Profesor… vai tu pazīsti Ametu?

Viņš atdzīvojās.

— Pazīstu, protams. Kādreiz viņš strādāja kopā ar mani.

— Par pilotu? — es muļķīgi vaicāju.

— Nē.

Gobars šķita kaut ko pārdomājām.

— Toreiz mums bija vajadzīgs matemātiķis, pie tam krietns matemātiķis. Ameta… kā lai tev to paskaid­roju, dakter? Dažreiz bērnam gadās pateikt ko tādu, kas neienāktu prātā pat visģeniālākajam dzejniekam. Sīs domu pērles dzimst pilnīgi neapzināti, un pats bērns tās neprot novērtēt. Viņam tās varbūt patīk, bet tai pašā laikā viņš sajūsminās par visādiem niekiem… Nu, lūk, Ametam mēdz būt spīdošas idejas, bet viņš neprot tās nedz atšķirt no mazvērtīgām, nedz apstrādāt. Ne reizi vien viņš visus apžilbinājis, it kā rādītu ceļu nākotnē. Citādi šis cilvēks neprata.

— Kolektīvā viņš droši vien ir zelta vērts, — es piebildu. Šis jaunais Ameta, kas iezīmējas Gobara stās­tījumā, mani ārkārtīgi pārsteidza. Gobars noliecās vēl zemāk, un viņa tumšais profils, vulkāna atblāzmas ietverts, kļuva ass.

— Nē, — viņš teica. — No šāda veida norādījumiem neviens nekā negūst. Tie sniedzas pāri vidusmēra ma­temātiķa spēju robežām, bet izcilam zinātniekam pa­rasti ir pārāk spilgti izteikta individualitāte, pārāk skaidri paša pētījumu virzieni, kas viņu tā aizrauj, ka viņš tos nepametīs svešas, kaut arī viscēlākās idejas labā. Tāpat kā neviens nepametīs mīļoto sievieti kādas citas — skaistākas dēļ, kas viņu speciāli gaida kaut kur uz Trešā Mākslīgā …

— Vai viņš nevarēja iet tālāk šai nozarē? — es jau­tāju.

— Nē, — Gobars atkārtoja. — Dažreiz Ameta at­gādina cilvēku, kam ienākusi prātā kāda īpatnēja sim­foniska melodija, bet viņš neprot to nodziedāt un, nepazīdams notis, nevar arī pierakstīt, un tā viss ir zu­dis uz mūžīgiem laikiem. Tādas bija arī viņa matemā­tiskās idejas par analizēs sistēmām, kas ne mazākā mērā nelīdzinājās mums zināmajām. Tumsas apslēptas matemātiskas salas, kas vēl gaida savus atklājējus … Droši vien labu tiesu no tām atklās pētnieki, sistemā­tiski tuvojoties un pat nenojaušot, ka šos krastus reiz -jau apmeklējis kāds vientuļš ceļinieks … Bez tam Ame- tas smadzenēs dzima arī daudz visādu ērmu, bet viņš nekad neprata atšķirt graudus no pelavām.

— Tātad viss palika neizmantots.,. — es klusi noteicu.

— Nē! — trešo reizi — skaļāk sacīja Gobars. — Ame­ta mani uzveda uz kādas takas, kuru es jau vairāk­kārt biju pametis un atkal uzmeklējis… tik vilinoša tā šķita. Kā zibens, kas uz mirkli uzliesmo, viņš pavēra man brīnumainus apvāršņus, ko uzbūra sekundes da­ļiņā, bet neprata par tiem neko tuvāk paskaidrot…

Iestājās klusums.

— Pēc tam viņš vēl daudz ko paveica… jo tas bija pirms gadiem divpadsmit, varbūt pat vairāk.

— Cik zinu, par pilotu viņš kļuvis samērā nesen, — es sacīju. — Varbūt tieši šajā arodā viņam izdevās at­rast to, ko bija meklējis?

— Tu atkal maldies, — Gobars atteica un, manas neattapības uzjautrināts, tikko jaušami smaidīja. — Viņš vienmēr un visur dara to pašu; tas saistās ar problēmu, ko viņš grib atrisināt.

— Un tā būtu?

— «Riņķošana tumšajās strāvās»… tā viņš to no­saucis. Viņam allaž ir ļoti īpaša terminoloģija. Ar to ir domāti ceļojumi ārpus Galaktikas.

Piepeši Gobars pagriezās pret mani.

— Vēriens, saproti, dakter, vēriens ir tas, ar ko Ameta pārspēj mani. Tas ir tikpat neapšaubāmi kā šī akmens esamība.

— Kā matemātiķis?

— Nē, kā cilvēks.

Sī atzīšanās mani pārsteidza. Gobars turpināja ru­nāt it kā pats ar sevi.

— Savādi tas sadalīts starp mums!

Un citādā balsī piebilda:

— Sen neesmu ticies ar Ametu, paldies tev, dakter, ka atgādināji man viņu.

Labu brīdi viņš lūkojās tumsā, no kurienes nāca dobja, vienmuļa šalkoņa, tad, paņēmis mani zem rokas, sacīja:

— Iesim.

Iegājām zālē. Čalas bija mazliet aprimušas. Cilvēki sēdēja atzveltnes krēslos, kuri neregulāros apļos stā­vēja ap galdiņiem; visvairāk to bija ap palmu. Vitrāža virs ieejas viegli vizēja, stiklā reljefi izcēlās varenie, zeltaini piebriedušie gigantu ķermeņi; fantastiskos ku­kaiņus augšā sedza viegla dūmaka — varbūt kāds ar nodomu bija vājinājis to mirdzumu, — toties apakšā laistījās kristālā spuldžu zvaigznāji, maigi atspogu­ļodamies automātu sudraba bruņās. Ik brīdi kāds no tiem ienira pūlī un, veikli manevrēdams starp galdi­ņiem, nemaldīgi steidzās pie tā, kas viņu aicināja. Gaisā skanēja glāžu šķindoņa un sarunās nogrimušo ļaužu balsis.

Sekoju Gobaram uz zāles vidu. Mums tā soļojot pa šauro celiņu starp galdiņiem, visi Gobaram smaidīja, rokas mājieniem un saucieniem aicinādami pie sevis. Apmulsis viņš apstājās pie palmas, nezinādams, ko iz­vēlēties. Priecājos, ka arī man kā Gobara pavadonim atkrīt kripatiņa vispārējās cieņas un simpātijās, kaut arī nebiju to pelnījis.

— Varbūt izšķirsimies? Tu iesi augšā, es — lejā, — Gobars beidzot ieteicās.

— O, — es apmulsis izgrūdu, — es gan neesmu cienīgs būt Gobara vietnieks!

Tuvāk sēdošie, izdzirduši manus vārdus, sāka smie­ties, bet no galdiņa, ko cieši ielenca jaunieši, mādams abām rokām, mani aicināja Nilss Irjēla.

Piegāju pie jauniešiem. Tur bija ari pieaugušie, starp kuriem izcēlās trīs mehāneiristi, visi atlētiska auguma, bet tos pārspēja slaidais kolektīva vadītājs Tembhāra. Daži jaunieši bija apmetušies uz krēslu rokturiem, citi stāvēja, balstīdamies uz biedru pleciem. Ierados, kad visi diskutēja un kāds slaids zēns pašreiz beidza savu runu:

— Kādēļ gan automātus nevarētu izmantot, pirmo reizi nolaižoties uz svešām planētām? Runā, ka mēs uz tām sūtīšot cilvēku vadītas raķetes.

— Jā, bet, diemžēl, tas ir nepieciešami, — Tembhāra atbildēja. — Tu droši vien zini izteicienu, ka automāti ir nekļūdīgi, bet aprobežoti, turpretim cilvēki mēdz kļū­dīties, toties nav aprobežoti. Jāatceras, ka automātiem piemīt tā saucamā «mērķtiecīgā situācijas aprobežo­tība». Automāts vienmēr ir mazliet vienpusīgs, jo konstruēts tikai noteikta uzdevuma veikšanai. Nu, lūk, uz svešas planētas iespējama sastapšanās ar nezinā­miem iedzīvotājiem, un šai sakarā var rasties neparedzēti apstākļi. Aizsūtot turp automātus, nav izslēgts, ka tie izdarītos aplami, kas savukārt izraisītu pat briesmas.

— Ko tad viņi var izdarīt? Nesaprotu.

— Viņi var rīkoties kā vājprātīgi cilvēki, — Temb­hāra teica. — Lai to paskaidrotu, minēšu piemēru no vecas mehāneiristikas mācību grāmatas. Tam gan ir vairs tikai vēsturiska nozīme, bet piemērs labi ilustrēs to, ko gribu pateikt. Tas ir īss stāstiņš un skan tā: kāda cilvēka istabā mētājušies veci globusi un ieplīsušas krū­zes. Viņš licis automātam izvākt šos krāmus, sacīdams: «Izmet no šīs telpas visus apaļos priekšmetus.» Paklau­sīgais automāts izvācis visas grabažas un norāvis sa­vam saimniekam galvu, jo pārāk burtiski uztvēris pa­vēli, uzskatīdams galvu par vienu no apaļajiem priekš­metiem, kas izvācami laukā.

— Bet tas taču ir absurds!.

— Neiespējami!

— Automāts nevar kaitēt cilvēkam! — visi skali protestēja.

— Protams, ka nevar, jo katram automātam ir īpašs drošinātājs. īstenībā šis notikums nevarēja atgadī­ties — man bija vajadzīgs tikai spilgts piemērs tam, ko varētu nosaukt par nesaprašanos starp cilvēku un auto­mātu. Vairums parādību mums liekas pašas par sevi saprotamas, bet, lūk, automātam nekas nav pats par sevi skaidrs, izņemot to, ko viņā ielicis konstruktors, Mūsu automātos, piemēram, ir pašaizsardzības sistē­mas, kas tiem neļauj pašiem sevi iznīcināt, tajos iemon­tēti jau pieminētie drošinātāji, lai automāts nevarētu kaitēt cilvēkam, bet pilnīgi jaunā, konstruktoru nepa­redzētā situācijā, svešas planētas apstākļos tie varētu nodarīt lielu ļaunumu. Bez tam ir vēl viens ētiska rak­stura apsvērums: mums gan laikam nebūtu sevišķi pa­tīkami, ja kādas citas planētas iedzīvotāji atsūtītu uz Zemi mašīnu baru, kam būtu jāizpēta, vai ir vērts no­dibināt ar cilvēkiem kaimiņu attiecības.

Tembhāra smaidīja, zibsnīdams zobus,

— Profesor, — ierunājās kāda meiča, — tu projek­tēji žiromātus, vai ne?

— Jā, es piedalījos dažu šo automātu projektēšanā,

— Bet profesors Averoess mums lekcijā stāstīja, ka žiromātus būvē vispār bez jebkādiem konstrukciju plā­niem. Kā tas iespējams? Paskaidro, lūdzu, ja vari.

— Mēģināšu… — Tembhāra mirkli pārdomāja, — Varbūt labāk apskatīsim konkrētu piemēru. Pirms do­šanās ceļā mūsu birojs izstrādāja liela astrožiromāta projektu Simeīzas observatorijai, pēdējo no veselas sē­rijas. Tas ir milzis, kas domāts speciālu uzdevumu veik­šanai. Sī mašīna spēj radīt «matemātiskus zvaigžņu modeļus». Tai uzdod zvaigznes lielumu un astronomisko novērojumu rezultātus, un mašīna uz šo datu pamata atveido visu debess ķermeņa dzīvi, sākot no tā dzimša­nas līdz bojā ejai, citiem vārdiem, atklāj zvaigznes pa­gātni, apveidus, izmērus, temperatūru, visas tajā no­tiekošās atomu izmaiņas, tās orbītu, ietekmi uz citiem debess ķermeņiem un savukārt to ietekmi uz pētāmo zvaigzni. Vārdu sakot, tā var neticami īsā laikā un ār­kārtīgi precīzi restaurēt jebkuras Visuma zvaigznes evolūciju. Miljardu gadu ilgu zvaigznes dzives posmu

mašīna «pārdzīvo» divdesmit sekundēs. Bet šādu žiro- . mātu neviens cilvēks pasaulē nespēj konstruēt. Aprēķi­niem un projektu rasējumiem būtu nepieciešami tūk­stoši un pat vairāk gadu. Varētu ņemt talkā skaitļoša­nas mašīnas, bet arī tas būtu lieki, jo pastāv nesalīdzi­nāmi vienkāršāka metode. Tās būtība ir šāda. Vispirms konstruējam automātu sistēmu — tā saucamo bāzes sis­tēmu — un dodam šiem automātiem vispārēju žiromāta celtniecības instrukciju, kurā norādīta mašīnas darbī­bas sfēra, apstākji un tā tālāk; to visu kopumā sauc par «žiromāta tehnoloģiskās evolūcijas virziena gra- dientu». Pēc tam piegādājam automātiem izejmateriā­lus un iedarbinām tos. īsā laikā — dažos mēnešos — ži- romāts ir gatavs. Mēs, konstruktori, protams, nezinām, cik tūkstošu un miljonu montāžas operāciju, kādas analizēs un aprēķinus veikuši bāzes automāti. Un mēs ne vien nezinām to, bet tas mūs pat neinteresē, tāpat kā mūs neinteresē visos sīkumos paša žiromāta kon­strukcija: tas eksistē, darbojas, izpilda visus mūsu rī­kojumus, un — vairāk mums nekā nevajag.

— Zini, profesor, — sacīja Maija Moletiča, kas stā­vēja man blakus, — manuprāt, ja pirms tūkstoš ga­diem kādam inženierim konstruktoram pastāstītu, ka nākotnē cilvēki vissarežģītākās mašīnas cels bez jeb­kādiem projektiem, tas stāstītāju uzskatītu par plān­prātiņu.

— Nedomāju vis. Es viņam šo principu paskaidrotu ar kādu saprotamu piemēru. Tajos laikos jau lietoja pirmās primitīvās skaitļošanas mašīnas. Un inženieris, kas ar šādas mašīnas palīdzību, teiksim, reizināja di­vus skaitļus, ne mazākā mērā neinteresējās par šīs arit­mētiskās darbības starpposmiem. Viņam bija vajadzīgs tikai gala rezultāts un vairāk nekas. Tātad jau toreiz, gan tikai tapšanas stadijā, bija pazīstams princips: «Iz­vairīties no liekām zināšanām.»

Tā gluži lieki ir zināt visus sīkākos astrožiromāta vadu savienojumus. Ja kāds iedomātos tos kataloģizēt, viņš pierakstītu desmittūkstoš sējumu vai trionu. Sim darbam nebūtu nekādas jēgas, un tas nevienam nedotu nekāda labuma. Mūsu tehniskā civilizācija aptver tādu daudzumu dažādu ierīču, ka, ja mēs vēlētos tās visas izstudēt un iepazīt tik sīki, kā cilvēks kādreiz pazina, piemēram, pulksteņa mehānismu, mēs iegrimtu un no­slīktu pilnīgi nevajadzīgu aprakstu okeānā. Ja nebūtu automatizācijas, cilvēce jau pirms tūkstoš gadiem butu nonākusi uz ārkārtīgi šauras un sīkas individuālas spe­cializācijas ceļa. Cilvēki kjūtu par skudrām, no kurām katra izpildītu tikai niecīgu kopējā darba daļiņu, nemaz neapjaušot visa darba apjomu. Turpretim automāti ne vien pavairo cilvēka domu spējas, kā celtņi pavairo viņa muskuļu spēku, bet arī atbrīvo viņu no vienmuļu, sausu meklējumu, novērojumu un apkopojumu sloga, atstājot viņa ziņā svarīgāko, radošo darbu, kas prasa uzņēmību, attapību, intuīciju un līdz ar to sekmē jauna tipa cil­vēka rašanos, kas cīņā ar nezināmo, līdzīgi seno laiku karavadonim, nerūpēdamies par sīkumiem, nosprauž ti­kai uzbrukuma galvenos virzienus.

Kad Tembhāra bija beidzis, es pārtraucu klusuma brīdi, sacīdams:

— Vai zināt, zēns būdams, es nožēloju, ka pagājuši tie laiki, kad cilvēka roku radītajiem priekšmetiem, kā, piemēram, buru kuģiem, katram piemita sava individua­litāte. Tiem bija savas īpatnības, un tie nelīdzinājās cits citam. Man toreiz likās, ka ražošanas mehanizācija uz visiem laikiem laupījusi mūsu ražojumiem to individua­litāti, bet Tembhāras stāstījums liecina, ka tā atkal at­griežas un pie tam — augstākā pakāpē! Ja mēs bāzes automātu sistēmai dodam tikai vispārēju celtniecības programu, tad šīs sistēmas konstruētās mašīnas atšķir­sies cita no citas ar mazsvarīgām un instrukcijā nepa­rādītām detaļām — vai ne?

— Protams, ka tā, — Tembhāra atbildēja. — Tās var atšķirties ar dažādām īpašībām, piemēram, ar ārējo apveidu, vadu izkārtojumu vai agregātu savstarpējo novietojumu un tā tālāk. Par vienu no maniem kolēģiem, Jorisu, kas ir visai izklaidīgs cilvēks, stāsta, ka, ceļot kādu žiromātu, viņš bāzes automātu sistēmai uzdevis visus datus, izņemot vienu — aparāta apmērus. Pēc mēneša, ierodoties būvlaukumā, viņš iztālēm ieraudzījis tur kaut ko līdzīgu Heopsa piramīdai, kas pacēlusies pāri visai apkārtnei. Mazliet apmulsis viņš jautājis pre­timnākošajam automātam, vai žiromāts jau esot gatavs, uz ko automāts atbildējis: «Kur nu, mēs tikko esam sā­kuši, tā ir tikai pirmā skrūvīte!»

Visi sāka smieties.

— Nu, tas ir joks, — es sacīju, — bet patlaban ra­žojamās mašīnas atšķiras cita no citas tāpat kā koki, puķes vai cilvēki: ar lapu apveidu, ziedu, acu varavīk­snenes vai matu krāsu, tātad ar mazsvarīgām īpašībām, kas tomēr piešķir ārēji individuālu raksturu.

— Tev taisnība, — otrs mehāneirists teica, — bet tā ir jauna tipa individualitāte, kas rodas nevis no zinā­šanu trūkuma, kā tas bija agrāk, bet gan drīzāk no to pārmērības.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kurā divkārt skaļi norībēja smieklu dārdi, kas nāca no blakus gal­diņa, kur bija piesēdies Gobars. Es nemanot aizgāju no jauniešu grupas un pievienojos astrofiziķiem, lai no­skaidrotu, kas viņus tik ļoti uzjautrina. Man tuvojoties, Ters Akonjans sacīja:

— Vārds profesoram Trehubam.

— Kas te notiek? — jautāju čukstus Zorinam, kas stāvēja zem palmas.

— Mēs spēlējam «iespējamu pasauļu» izgudro­šanu, — viņš tāpat klusu man atbildēja. — Pēc Trehuba runās Gobars.

Iestājās dziļš klusums. Visi gaidīja izcilu zinātnieku atjautības un fantāzijas sacensību.

Trehubs pagrozīja savu lielo putna galvu, savilka uzacis mezglā un visai svinīgi iesāka:

— Var pieņemt, ka Visums, kurā mēs mītam, pastāv nevis nepārtraukti, bet periodiski, tas ir, visa matērija, kas to veido, nepārtraukti «mirgo» kā intermitējoša gaismas straume, un mēs to neievērojam tikai tādēļ, ka šīs «mirgošanas» frekvence ir neiedomājami liela, ap­mēram miljardu reižu sekundē. Sādā gadījumā var ek­sistēt cits Visums, kura matērija savos esamības perio­dos «iespiežas» mūsu Visuma pastāvēšanas starplaikos. Sos abus visumus var nosaukt par «pārmaiņus pastā­vošiem» vienā un tai pašā telpā. Bet, ja var eksistēt divi šādi visumi, to var būt arī ļoti daudz — tūkstošiem un pat miljoniem. Un tie visi, es uzsveru, var pastāvēt vienā un tanī pašā telpā, un tiem var būt pilnīgi pat­stāvīgi fizikas likumi, izņemot vienu, proti, to, kas re­gulē šo pasauļu savstarpējo frekvenci, lai nevarētu notikt divu vai vairāku visumu matēriju «sadursme». Tātad var iedomāties, ka telpu, ko aizņem mūsu ķer­meņi, patlaban caurstrāvo 5 678 934. visuma būtnes, ku­ras šai mirkli spriež par iespējamību, ko es jums nupat izklāstīju…

Atskanēja smiekli un aplausi, bet tie drīz vien ap­klusa, jo visi ar interesi gaidīja, ko būs izgudrojis Gobars.

Viņš stāvēja, kā parasti, mazliet ieplētis kājas, viegli šūpodams, it kā līdzsvarodams ķermeni. Beidzot Gobars iesāka:

— Pieņemsim, ka kādas metagalaktikas struktūrā norit progresīvas komplikācijas process un atsevišķas zvaigznes sāk atbilst smadzeņu nervu šūnām; pēc kāda laika šī metagalaktika, kas sastāv no vairākiem miljar­diem galaktiku, pārvēršas par smadzenēm, kuru rādiuss sastāda, teiksim, — mēs esam drosmīgi ļaudis — kādus četrus miljardus gaismas gadu.

— Neprātīga iedoma, — čukstēja Kalarla, kas sē­dēja netālu no manis. — Kas tas būtu par ģeniālu bries­moni no liesmojošas matērijas …

— Tu maldies, mana dārgā,— Gobars ļoti mierīgi iebilda. — Baidos, ka tas būtu, vismaz no mūsu vie­dokļa, visstulbākais kretīns, kāds vien jebkad redzēts. — Viņš izņēma kabatas analizatoru un, izdarījis dažus ap­rēķinus, turpināja: — Tādās smadzenēs galaktikas atbilstu nervu centriem, bet gaismas stari — nervu im­pulsiem. Lai sastādītu visvienkāršāko teikumu, piemē­ram, «Es esmu», tām būtu vajadzīgi ap 1019 — t. i., vai­rāk nekā simt triljonu gadu… Manuprāt, tik gausu domāšanu grūti saistīt ar ģenialitāti.

Visi smējās, tikai Kalarla likās vīlusies.

— Tātad tas ir neiespējami — viņa sacīja. — Zēl.,.

Jau labu laiku man šķita, ka zālē ieplūst kāda dobja

rūkoņa, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad, kad pēc Kalarlas vārdiem iestājās klusums, tālie dārdi kļuva skaļāki. Tie nevienmērīgi pieauga un likās nākam no pazemes; pāris reižu dziļi lejā kaut kas nodārdēja. Grīda zem mums sāka drebēt. Visi uzlēca kājās un ska­tījās plaši atvērtajās terases durvīs: aukstajā, vējainajā tumsā skanēja nepārtraukta rūkoņa.

— Oho, tur laikam notiek kas interesants, — Go­bars sacīja un pirmais steidzās uz terasi; pārējie viņam sekoja.

Tumsa te bija tik bieza, ka šķita — neredzams sma­gums spiež seju un ķermeni. Apvāršņa malā iekvēlojās sārta atblāzma. Uz tumšā fona iezīmējās vulkāna vir­sotne, no kuras izšāvās īsas liesmas. Gaisu tricināja va­rena dunoņa, un es sajutu, ka dreb pat terases akmens plāksnes. No vulkāna izvirda uguns, bet virs tā pacēlās zibeņu plosīts mākonis; cits pēc cita atskanēja pērkona grāvieni. Te piepeši dobjo dunoņu pāršalca spalgs šņā­ciens, un no okeāna pacēlās asinssarkanu tvaiku mu­tuļi: tur lava gāzās ūdenī.

Labu brīdi visi klusēja, tad no visām pusēm sāka birt saucieni:

— Lieliskil

— Kas to izgudrojis?

— Kas tad cits kā Irjēla!!

— Vai jūtat, kā viss dreb?

Irjēlu tūlīt atrada, un desmitiem roku sāka draudzīgi sist viņam uz pleca; atgaiņādamies konstruktors tais­nojās, ka viņam ar visu to neesot nekāda sakara:

— Nu ko, gadās taču vulkānu izvirdumi.

Pa to laiku atblāzma cēlās arvien augstāk, bet virs tās parādījās ugunīgas čūskas un asas līčloču linijas — pēdas, ko, izšaudamās no krātera, aiz sevis atstāja ugu­nīgās bumbas.Vairākkārt kaut kas spalgi nosvilpa pār mūsu galvām.

— Kolēģi, iesim prom! — kāda jauneklīga balss iesaucās. — Jūs vēl nepazīstat videoplastiķus: lai ilū­zija būtu pēc iespējas pilnīgāka, viņi var uzlaist mums virsū degoša sēra lietu!

Visi skaļi iesmējās; vulkāns tik stipri dārdēja, ka sa­runāties kļuva arvien grūtāk. Beidzot Ters Akonjans visu klātesošo vārdā griezās pie videokonstruktoriem, kuri, uzklausot lūgumu, uz mirkli nozuda, un dabas spēki sāka pamazām norimt. Mēs nesteigdamies atgrie­zāmies zālē; agrākās grupas izira, daži biedri pasauca automātus un, sapulcējušies ap to sudraba stāviem, sa­skandināja dzirkstoša vīna glāzes, citi, apsēdušies at­zveltnes krēslos ap palmu, izklaidējās ar kādu spēli. Arvien biežāk skanēja smiekli, šur tur bija dzirdamas dziesmas, gaisā uzspurdza vairāki lieli, mirdzoši baloni, kas lidinājās pa visu zāli. Nezinādams, ko iesākt, pa­grozījos pie galdiņa, uz kura piloti Ametas vadībā uz­stādīja komplicētu televīzijas iekārtu, lai uzsāktu spēli «raķetes medības», beidzot uzkāpu galerijā. Tā apjoza visu zāli. Milzīgie, no dārgakmeņiem veidotie kukaiņi tuvumā izskatījās atbaidoši. Gribēju jau iet prom, kad izdzirdu balsi, kas nāca no bareljefa, kura tuvumā es stāvēju. Pagāja kāda sekunde, līdz atskārtu, ka šis veidojums, gluži tāpat kā jūras ainava, ir videoplastiķu radīts, un tomēr man bija jāpārvar refleksīva iekšēja pretestība, pirms izšķīros iziet cauri masīvajai, dzirksto­šajai sienai; tieši manā priekšā pavisam tuvu iezibsnī- jās milzīgā zirnekļa briljanta acis, tad šis tēls izzuda. Es, protams, nekā nesajutu un, paspēris divus soļus, at­rados pustumš-ā telpā. Pie gludas, kailas sienas sēdēja Soledade un Anna, kas, raugoties manī, sacīja:

— Pasaki, — vai tev kādreiz dzīvē nav bijis tāds vakars, kas, liekas, aizsprosto ceļu uz nākošo dienu, pilnīgi nevajadzīgs vakars, kas kaut kā jāaizvada, kā laiva jānostumj no sēkļa? Vakars, kad tevī sakrājas ne­izbaudītu jūtu, nepiepildītu sapņu nogulsnes un tu sāc apšaubīt visu, ko esi agrāk vēlējusies. Tādā vakarā tu pamet iesākto darbu un priecājies, ja kāds atnāk, pat ja esi pret nācēju gluži vienaldzīga, jo viņa apciemo­jums atbrīvo tevi no atbildības par bezdarbībā pavadīto laiku.

— Ja tādi vakari gadās vienu vai divas reizes gadā, tad nekas, — Soledade atteica. — Bet, ja tie atkārtojas biežāk, — tad uzmanies … Tev ir grūti ar viņu, vai ne?

— Ļoti, — Anna atbildēja. Viņa arvien vēl lūko­jās manī. Šai brīdī es sapratu, ka viņa runā par mani, bet nenojauš manu klātbūtni, jo es laikam stāvēju mirā­žas joslā un biju neredzams.

— Neviens tev nevar palīdzēt, — Soledade atsāka, — bet tu un viņš …

Aizturējis elpu, es zagšus atkāpos. Atkal nonācu pie dzirkstošās mozaīkas plāksnes. Atri devos prom. Negri­bējās domāt par sarunu, ko biju neviļus noklausījies. Galerijas viņā galā stāvēja divi cilvēki un raudzī­jās lejup — tie bija Gobara līdzstrādnieki Zmurs un Diokless.

No šejienes pavērās skats uz to zāles daļu, kur ne­bija galdiņu un kustējās vairāki desmiti cilvēku. Tieši zem mums bija paprāvs ļaužu pūlītis, kura centrā stā­vēja jauna meitene balti zilā tērpā; piepeši no turienes atskanēja smiekli, tad viņa sāka dziedat. Tā bija jocīga dziesmiņa, gara kā pātari. Nodziedājuši pirmo pantiņu, meitene strauji norādīja ar pirkstu uz kādu blakusstā- vētāju, kam tad bija jādzied tālāk. Tā, pāriedama no viena pie otra, jautrībai arvien pieņemoties, dziesma ap­lidoja visu zāli, līdz ieskanējās jau kaut kur pie kolo­nām. Tur kādā automāta atstātā nišā, atbalstījies pret paneli, stāvēja Gobars. Kāds jauneklis, nodziedājis savu pantiņu, nostājās iepretim Gobaram un norādīja uz viņu ar pirkstu. Brīdi valdīja klusums, tad zinātnieks nevil­cinādamies zemā, mazliet aizsmakušā baritonā nodzie­dāja nākošo pantu. Izpelnījies aplausu vētru, viņš sa­vukārt norādīja uz kādu citu, kas stāvēja tuvumā, un dziesma aizklīda tālāk. Gobars, kura sejā vēl nebija pa­guvis izzust smaids, ar kādu viņš izpildīja savu dzie­doņa pienākumu, slepus izņēma no kabatas mazu auto­mātu un sāka kaut ko rēķināt.

— Lūk, tāds ir Gobars, — Diokless sacīja. — Tu vari ar viņu spēlēt, dejot, dziedāt, tērzēt par elli vai paradīzi, bet viņš nekad nav nedalīti ar tevi.

— Un tomēr — viņam patiesi tīk izklaidēties, — 2murs piezīmēja.

— Es zinu, ka viņš neizliekas, bet ko tas līdz? Viņš mīl cilvēkus, bet pats nav līdzīgs starp līdzīgiem. Katrs jauns līdzstrādnieks, — Diokless turpināja, — kad tam

adās būt Gobara tuvumā, nevar atturēties, lai neuzstā- ītu viņam dažus ne visai gudrus jautājumus; šī naivā iztaujāšana ir gluži dabiska, jo Gobars taču ir mūžīgā mīkla. Bieži vien esmu apbrīnojis centību, ar kādu viņš pūlas atbildēt…

— Piemēram? — es noprasīju. Mūsu skatieni arvien vēl kavējās pie lielā zinātnieka, kas apstādināja nedzir­dami garām slīdošo automātu un, paņēmis no paplātes glāzi vīna, dzēra to maziem malciņiem. Viņš likās ar rūpīgi slēptu tīksmi vērojam automātu:

— Nu, piemēram, viņi jautā, kā Gobaram izdodas sasniegt tik spīdošus rezultātus,,.

— Ja, tas tiešam nav pārak gudri, — es piekritu, — un ko tad viņš atbild?

— Reiz viņš ilgi un nopietni apsvēra, līdz beidzot pateica: «Varbūt tādēļ, ka es pastāvīgi domāju …» Sai atbildē, kaut arī tā šķiet banāla, slēpjas liela un vien­kārša patiesība: viņa prāts nepārtraukti rada domu konstrukcijas un nostāda tās citu pret citu; viņš it kā sadalījis pa mēnešiem un gadiem kādus milzu sintēzēs nepārtrauktos mēģinājumus; viņam pietiek drosmes iz­domāt līdz galam šķietami absurdas hipotēzēs un izda­rīt galīgus secinājumus no itin visa… Aiz šī iemesla es, starp citu, nekad nedotos viņam līdzi kalnos. Nevē­los, lai mana miesa kuplinātu nedzīvās dabas valstību.

— Kas gan tavam pašaizsardzības instinktam ko­pējs ar Gobaru? — es jautāju.

— Kā nu ne. Mēs ar viņu reiz devāmies pārgājienā Pamira kalnājā, jau bijām pārvarējuši austrumu no­gāzi …

— Piedod, — es viņu pārtraucu, — pastāsti, vai Gobars ir labs alpīnists un kā viņš vispār izturas pār­gājienā?

— Tūlīt tu' dzirdēsi, tieši to jau es stāstu. Jā, viņš ir diezgan labs alpīnists. Toreiz mums ceļā gadījās tāda neliela, bet gaužām nejauka aiza. Pirms uzsākām ceļu cauri aizai, Gobars pēkšņi apstājās un pavēstīja, ka vi­ņam esot ienākusi prātā kāda ideja. Es ieteicu viņam to piezīmēt, bet viņš apgalvoja, ka noteikti neaizmirsī- šot. Un viņš to tiešām atcerējās, toties pilnīgi aizmirsa, kur atrodas un ko dara. Tikko nelauza sev sprandu un neiegrūda nāvē arī mūs, pārējos. Viņš neredzēja ne kalnus, ne aizas, vispār neko. jjet, izdarījis galvā visus aprēķinus, atceļā uz tūristu mītni lūdza mums piedo­šanu, tomēr es redzēju, ka viņš to dara, tā sakot, vie­nīgi aiz pienākuma sajūtas. Viņš pilnīgi apzinājās, kas būtu varējis notikt, bet nejuta nekādu sirdsapziņas pār­metumu, nemaz nerunājot par bailēm. Es jums saku — šim cilvēkam nav pašaizsardzības instinkta!

Beidzamos vārdus Diokless izteica ar neslēptu sa­šutumu.

Apakšā dziesma pārtrūka un dažas minūtes bija dzirdamas vienīgi sarunas, tad ieskanējās atsevišķas

balsis, mēģinot apvienot dziesmā pārējās, bet tās pa­zuda vispārējā kņadā, līdz beidzot to pārspēja brīniš­ķīgs sievietes alts; tā bija liega melodija, kas plūda, viegli viļņodama.

— Bet patiesībā viņš vienmēr tāds pats, — Diokless teica, it kā nevarēdams atraisīties no reiz aizsākta te­mata. — Vai esi dzirdējis, kā viņš iesāka? Kad viņam bija seši gadi, vecāmāte mēdza bērnu atstāt mājās tē­voča uzraudzībā. Tas bija Klaudijs Gobars, diezgan ievērojams matemātiķis, varbūt esi dzirdējis, viņš kon­struējis lauka operatoru. Vecāmāte uzskatījusi, ka pie bērna vienmēr jābūt kādam cilvēkam, un šis tēvocis nosēdinājis puisēnu kaktā, iedevis rotaļlietas, bet pats strādājis. Mazais rotaļājies savā nodabā — viņš bijis ļoti kluss bērns. Kādu vakaru, risinot grūtu jautājumu, vecais Klaudijs kaislīgi diskutējis ar automātu, kad piepeši bērns no kakta iesaucies: «Vajag ielikt līniju operatoru matricas…» — un turpinājis ripināt savus aplīšus tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet tēvocis palicis mēms: tas bijis tieši meklētais atrisinājums…

— Reti gadās, — es ieteicos, — ka tā saucamie brīnumbērni vēlāk tiešām attaisno uz viņiem liktās ce­rības, turpretim Gobars ne vien attaisnojis tās, bet pat pārspējis!

Garām pagāja automāts. Diokless vienā rāvienā iz­tukšoja divas glāzes vīna. Viņa vaigi kļuva tumši sar­kani, un bija redzams, kā deniņos pulsē asinis. Gribēju teikt, lai Diokless vairs nedzer; no viņa lauztin lauzās nemiers un rūgtums, kas slēpās visā, ko viņš sacīja par Gobaru, un ne vien vārdos, bet arī sejas vaibstos, lūpu kustībās, balss noskaņā. Zmurs atstāja mūs. Viņa slai­dais siluets aizslīdēja gar galerijas mozaīkām un no­zuda aiz kolonām. Mēs brīdi klusējām. Apakšā tagad ska­nēja raita dziesma, kāds sita takti, skanēja ritmisku soļu klaudzieni — pūļa ielenktā brīvā apļa vidū dejoja vīrie­tis; pēkšņi viņš parāva aiz rokas kādu meiteni, pievilka sev klāt un sāka ar viņu griezties un virpuļot, tā ka va­rēja saredzēt vienīgi mirdzošo tērpu plandāmies un at­risušos, zeltainos matus plīvojam. Diokless skatījās, neko neredzēdams; piepeši viņš pagriezās pret mani ar gluži pārvērstu seju; viņš laikam jau agrāk bija dzē­ris — varēja redzēt, ka vīns viņam kaitējis. Paņēmu Dioklesu pie elkoņa, lai vestu mājās, bet viņš satvēra manu roku un sāka runāt, it kā uzticēdams noslēpumu:

— Es taču arī kaut kam deru, tici man — esmu jau publicējis sešpadsmit darbus un divi no tiem ir tiešām izdevušies, bet kāpēc, par mani runājot, neviens nekad nesaka: «A, Diokless, kas pēta mnemonus, zinu,» — bet gan: «Diokless? Ahā, Gobara asistents.» Gan es pats mācētu runāt ar nākošajām paaudzēm, prastu tām stā­dīties priekšā: reālo robežvērtību biotensori, atbalss at­miņas inerce — man ir arī citi, vēl nepabeigti pētījumi, darbs taču ir mans vienīgais prieks; bet tam visam nav nekādas vērtības, esmu Gobara asistents, vēsturē mani pieminēs kā vienu no Gobara līdzstrādniekiem, nekā sava, tukša skaņa, ēna, ko met viena no simttūkstoš la­pām koka vainagā, un es zinu, ka tur nekā nevar lī­dzēt … tam tā jābūt…

— Ko tu runā?… — es saviļņots iesaucos. Tik daudz apslēptu ciešanu pēkšņi parādījās šī mazā cilvē­ciņa sejā. — Tu taču vari strādāt patstāvīgi vai arī kādā citā grupā, jebkurā brīdī vari aiziet no Gobara …

— Ko?! — Diokless iekliedzās. Viņa seja sarāvās un satumsa kā sažņaugta dūre. — Aiziet no Gobara? Aiz­iet? — viņš atkārtoja. — Cilvēk, ko tu runā?! Lai es lab­prātīgi aizietu? Vai tad ir vēl otrs tāds?

— Nu ja tu nevari samierināties ar viņa pārā­kumu … — es piesardzīgi ieminējos.

— Ko tu runā? — Diokless jautāja neizsakāmā iz­brīnā, tad pievilka mani sev klāt un sāka, kvēli čukstot, skaidrot: — Jā, viņš ir pārāks par mani, pārāks par mums visiem. Un kas par to? Mēs ejam arvien uz priekšu, septiņu gadu laikā mēs savā institūtā pavei­cām milzu darbu — es nelielos, ikviens tev to aplieci­nās. Es pats zinu, ka tagad spēju daudz vairāk nekā sākumā, ka mans zināšanu apvārsnis ir paplašinājies, bet, tiklīdz sasniedzu Gobara neseno līmeni, viņš jau atkal ir tālu priekšā, un tā mūs mūžam šķir daudzi jo daudzi skrejceļa apļi; uzbrukumi nāk cits pēc cita, un es ikreiz palieku uzvarēts. Kā lai nerodas sarūgtinā­jums? Kas te varētu ko iebilst? Jā! Bet katru reizi mani uzvar kaut kas varenāks nekā iepriekš!

Viņš palaida vaļā manu roku tikpat negaidīti, kā bija to satvēris, vainīgi pasmaidīja, pamāja man ar galvu un aizgāja sīkiem, viegliem, steidzīgiem solīšiem. Es palūkojos zālē.

Niša, kurā pirms tam stāvēja Gobars, tagad bija tukša. Nokāpu lejā un devos uz terasi. Tur neviena nesatiku, bet kaut kur tumsā bija dzirdamas apslāpētas balsis. Aizgāju terases pretējā pusē un, pievēris acis, ilgi elpoju vēso, sāļo gaisu, kas dzesēja manu sakarsušo galvu. Apvārsni nevarēja redzēt, bet to norādīja šaura, purpursārta lauzta līnija, kas iezīmēja vulkāna virsotni. Nogurums, kas līdz tam vēl bija apslēpts, lika sevi just, pārņemdams visus locekļus. Pagriezies ar muguru pret balustrādi, plati atvāzis rokas, atspiedos pret tās vēso akmens malu. Tad no šī attālā terases kakta ierau­dzīju sievieti, kas stāvēja gluži viena starp divām pie­vērtām durvīm. Viņas siluets saplūda ar apkārtējo tumsu, un tikai uz sejas krita zilganā tērpa palsais atspīdums. Nenojauzdama, ka viņu kāds novēro, sie­viete stāvēja nekustīgi, raudzīdamās turp, no kurienes skanēja balsis. Es sekoju viņas skatienam, kā mēdz se­kot ēnai, lai atrastu priekšmetu, no kura šī ēna krīt, bet nekā nevarēju saredzēt — bija pārāk tumšs. Pēc brīža izdzirdu Gobara balsi — dziļu, zemu, ar tikko jaušamu ironisku pieskaņu.

Palūkojos atkal sievietes sejā. Tikai tagad pazinu viņu. Tā bija Kalarla. Sai blāvajā apgaismojumā viņas seja izskatījās apgarota, nereāla, saspringta un reizē gaidu pilna, ar ēnām ap acīm, bet pavērtās lūpas šķita dzeram neredzamu veldzi. Laikam tā izskatījās reliģis­kās ekstāzes pārņemtu cilvēku sejas, kad tie pirms daudziem gadu simteņiem, ticēdami brīnumam, rokas kā spārnus izplētuši, lēca no augstas klints, lai uzli­dotu gaisā, bet tai pašā mirklī nogāzās lejā. Viņa ne­dzirdēja, ko Gobars runāja; klausīdamās viņa zemajā balsī, Kalarla, likās, gribēja ļauties, lai tā viņu aiz­nestu prom tālēs, — un tai pašā mirklī balss viņu pameta.

Kalarla mīlēja šo vīrieti. Mīlēja par to, ka viņš bija tieši tāds, ka nekad nevarēja uzminēt, ko darīs vai pa­sacīs nākošajā brīdī, mīlēja par negaidītajiem, viegla­jiem, gandrīz neapzināti dāvātajiem glāstiem, mīlēja viņa pirkstus, kas vienmēr bija vēsi no pieskaršanās metala taustiņiem, viņa draiskulīgi pašķiebto galvu un smaidu, ar kādu viņš ķildojās ar saviem automātiem, kā ari viņa paradumu piemiegt acis, it kā uzjautrinoties par automātu neattapību. Reizēm, kad Gobars apskāva savu sievu, viņa galva nekustīgi noslīga uz Kalarlas krūtīm, bet pēc brīža pacēlās neredzošām acīm; tas no­zīmēja, ka atkal laužas uz āru viņā nemitīgi mutuļojošā straume; Gobars vairs neredzēja Kalarlu, un smaids, ko tā viņam veltīja, palika bez atbildes. Viņus šķīra viena no tām bezgalībām, kas allaž nodarbināja Go­baru. Pēc brīža viņš atguva redzi, devās pie galdiņa un kaut ko atzīmēja. Kalarlu sāpināja tas, ka viņš spē­jīgs tik viegli un dabiski no viņas atrauties. Viņa cieta brīžos, kad Gobars kļuva akls pret visu, jo saprata, ka viņas mīla ir tikai bikla, tāla uguntiņa, kurai viņš brīžiem tuvojas, lai drīz atkal iegrimtu vientulības tumsā, kuras slieksni neviens nedrīkst pārkāpt.

Bet Kalarla bija iemācījusies mīlēt pat vīra ska­tienu, kas slīdēja viņai garām; viņa iemīlēja sāpes, ko viņš tai sagādāja, jo ar tām varēja mērot savas mī­lestības lielumu. Tā bija nemitīga zaudēšana un mek­lējumi, haoss, nemiers, un tanī visā — kāds brīdis, kad, atģidies no pārdomām, viņš vienīgi lūpām, bez skaņas izteica sievas vārdu, it kā saukdams, kaut gan viņa bija tik tuvu, ka abus nešķīra nekas — izņemot domas.

Atceroties savus jaunavas gadus — skaidrus un rā­mus kā mūzikas gaidas, Kalarla sajuta, cik ļoti viņai toreiz bija pietrūcis tā, ar ko tagad pārpilna ik diena, saprata, ķa, ja vien varētu vēlreiz izvēlēties un sakt visu no jauna, viņa atkal upurētu savu sirdi šīm mūžī­gajām sakāvēm, drosmīgi, atklātu skatienu ciestu sāpes, ko viņš tai neapzināti sagādāja, un dalītu ar viņu itin visu, izņemot savas ciešanas, kuras viņa tik labi prata slēpt. Kalarla nespēja izprast to, kas jau tagad darīja Gobaru nemirstīgu. Un tomēr, kaut arī viņa nevareja aptvert Gobaru visu, tāpat kā buras nespēj aptvert brāzmainu vēju, viņa mīlēja vīru, it sevišķi visu to: kas viņā bija no naiva, par pasauli izbrīnās pārņemta bērna, un'viņa kluso elpu, kas miegā glāstīja viņas kaklu, un lūpu vieglās kustības, kad tās pa sapņiem kaut ko čukstēja. Visvairāk viņa mīlēja to, kas bija cilvēcīgs, mirstīgs un pastāvēja tikai, Gobaram dzīvojot, lai pēc tam iz­zustu uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ viņa dažreiz visu

nakti palika nomodā, sargādama viņa miegu, it kā cī­nīdamās nevis par viņa ideju, bet miesas nemirstību, un, lai gan tas bija neprātīgi un bezcerīgi, viņa citādi nevarēja, jo to prasīja mīla. Tā bija pagājuši gadi, uz kuriem gūlās viņa milzīgā ēna, kas sniedzās jau it kā nākotnē un tur pamazām izgaisa.

Saruna kļuva skaļāka, tad apklusa; runātāji piecē­lās un devās uz izeju. Kad viņi tuvojās zāles durvīm, melni silueti aizsedza gaismas starus. Gobars vēl bridi kavējās pie akmens balustrādes. Es palūkojos pulk­stenī — bija gandrīz trīs. Pacēlis galvu, ieraudzīju Gobaru izejam; durvju ēnā viņš nebija pamanījis Ka- larlu. Viņa soļu atbalss izgaisa tālajā sarunu troksnī; jaunā sieviete pagāja soli uz priekšu un nokļuva gaismā. Es ieraudzīju viņas smaidu, kas man visu at­klāja. Kā tas notika? Nezinu. Es aizklāju seju rokām, lai pēc šī smaida neko vairs neskatītu.