Magelāna mākonis

DUMPIS

Ceļojuma trešais gads bija visgrūtākais, neraugoties uz to — bet varbūt arī tieši tādēļ, — ka tas nebija sva­rīgiem notikumiem bagāts. Brīdinājuma signāli klusēja. Kuģis bija sasniedzis pilnu ātrumu un ik sekundi veica 170 000 kilometrus, virzīdamies pa mazliet ieslīpu līniju attiecībā pret asi, kas savienoja Galaktikas ziemeļpolu ar tās dienvidpolu. Visas Geas iekārtas darbojās tik labi, ka mēs jau sen tās aizmirsām. Svaigs gaiss, pār­tika, apģērbs, ikdienišķi un arī izsmalcināti priekš­meti — viss, ko vien varēja vēlēties, vienmēr bija mūsu rīcībā, jo to visu ražoja mūsu kuģa atomsintezatori. Centrālajā parkā gadalaiki nomainīja cits citu, pirma­jos ceļojuma mēnešos dzimušie bērni jau bija iemācīju­šies runāt. Garajos vakaros tērzējot, mēs cits citam uz­ticējām savus dzīves stāstus, un bieži vien dīvaini sa­mezglojušās, sarežģītas biogrāfijās, laika perspektīvā skatītas, skaidri parādīja, kādēļ dzīve ikvienu no mums bija atvedusi uz starpzvaigžņu kuģa.

Tagad neviens vairs nemeklēja vientulības, gluži ot­rādi, cilvēki cits citam pieķērās, dažkārt varbūt pat pār­steidzīgi. Ameta mēdza teikt: «Nekas labs nerodas, ja vājums savienojas ar vājumu. Nulle plus nulle ir nulle.» Nebija viegli dienu no dienas pārvarēt šo bezgalīgi garo nedēļu un mēnešu vienmuļo ritumu, un, ja es pats, būdams saistīts ar cilvēkiem, kas apveltīti neizsīksto­šām garīgā spēka rezervēm, cietu samērā maz, tad to­mēr kā ārsts ievēroju, ka citiem tukšums sagrauj darba un dzīves jēgu.

Bezmiegs kļuva gandrīz vai par vispārīgu kaiti. Zāļu lietošana salīdzinājumā ar pirmo ceļojuma gadu vairāk­kārt pieauga. Bija vērojami garīgā līdzsvara traucē­jumi; nenozīmīgi cēloņi izraisīja ķildas starp kolēģiem, pat draugiem, jebkurā diennakts stundā gaiteņos varēja sastapt bezmērķīgi klīstošus cilvēkus, kas ar stingu, kaut kur tālumā vērstu skatienu gāja pretimnācējam garām. Vislielākās bažas mums radīja daži desmiti cil­vēku, kas pēc savas nodarbošanās bija visciešāk sa-istīti ar Zemi. Pārtrūkstot saitēm ar dzimto planētu, zuda viņu dzīves pamats. Kādreiz paredzēja, ka šie ļaudis piebiedrosies citiem, aktīvākiem kolektīviem, bet ne visiem pietika uzņēmības to izdarīt. Tādējādi darba pil­nīgās brīvprātības princips, par kuru pat nedomājām, jo tas gluži dabiski izrietēja no mūsu dzīves veida, ta­gad vērsās pret mums.

Tomēr šeit uzskaitītās parādības nebija pats ļaunā­kais. Kļuva neciešama atmosfēra, sākot ar kuģa augšē­jiem klājiem līdz pašiem attālākajiem kaktiem. Tajā bija kaut kas nospiedošs. Mūsu psihei uzgūlās kā nere­dzams slogs. Sapņi, ja kāds tos redzēja, bija pilni šausmu. No pacientu stāstiem man nereti atklājās to saturs. Visai parasti bija sapņi, ka caur atomu aiz­sprostu kuģī ieplūst indīgi izgarojumi, vai arī — zināt­nieki atklājuši, ka Gea nemaz nevirzās uz priekšu, bet gan nekustīgi karājas izplatījumā. No šiem rēgiem ne­varēja glābties ari nomodā, jo tad uzglūnēja vēl kas ļaunāks — bezgalīgais klusums. To varēja sadzirdēt gandrīz ikvienā kuģa nostūri; tas iespiedās starp vār­diem sarunās, pārrāva domu pavedienu un vienā mirklī aizsvieda cilvēkus uz bezgalīga, tumša klusuma poliem. Mēs cīnījāmies pret to. Tā, piemēram, laboratorijās un darbnīcās ar nolūku izslēdza skaņu slāpētājus. Tad eksperimentālo mašīnu troksnis kļuva dzirdams visās kuģa malās, bet ar savu vienmuļību tas it kā ņirgājās par mūsu pūliņiem, un mēs vēl skaidrāk izjutām, cik tukši ir šie mēģinājumi, jo monotonā klaudzoņa likās esam tikai melnās tumsas virskārtiņa — tik plāna kā papīrs. Kas gan vēl vairījās no zvaigžņu galerijām? Tajā gadā zvaigznes pašas atnāca pie mums; tās bija visur — tiklīdz aizvērās plaksti, to kvēlojošie punkti rēgojās acu priekšā.

Kādu dienu mūsu vidū sāka cirkulēt astrogātu pa­domei adresēta petīcija, kuras nezināmais sastādītājs pieprasīja paātrināt Geas gaitu vēl par 7000 kilomet­riem sekundē, jo, kā bija teikts tās tekstā, «no šī līdz kritiskajam ātrumam vēl ir 3000 kilometru, ar ko pil­nīgi pietiek, lai garantētu ekspedīcijas dalībnieku vese­lību, toties minētais paātrinājums ievērojami saīsinās, ceļojuma laiku».

Likās diezgan savādi, ka projekta autors palika ano­nīms, un tomēr problēma visus satrauca, jo vairāk tādēļ, ka, iekams raksts nonāca līdz astrogātiem, to bija pa­rakstījuši jau vairāki desmiti cilvēku. Sakarā ar to tuvākajā astrogātu sapulcē apsprieda gaitas paātrināša­nas jautājumu; ieradās ari Gobars. Padomes locekļu domas dalījās — galvenokārt tādēļ, ka kritiskajam lie­lumam tuvo ātrumu ietekme uz cilvēka organismu ne­bija pietiekami izpētīta. Ameta, Zorins un Uls Vefa vienā balsī apgalvoja, ka ātrums 185000 kilometru se­kundē, ar kādu viņi vadījuši raķetes, nemaz neesot kai­tējis, bet šie lidojumi ilga tikai dažas stundas. Radās jautājums, vai papildu paātrinājumam nevar būt kumu- latīva iedarbība, kas izpaudīsies tikai pēc zināma laika. Beidzot vārdu lūdza Gobars.

— Mūsu pašreizējā situācijā, — viņš sacīja, — ir zīmīgi, ka mēs tik sīki analizējam paātrinājuma prob­lēmu, nemaz neuzkavējoties pie motīviem, kas spieduši daļu ekspedīcijas dalībnieku izvirzīt šo projektu speciā­listiem, kuriem — liktos — vienīgajiem ir tiesības spriest par lidojuma ātrumu. No maniem pašreizējiem pētījumiem izriet vēl nepilnīgi pamatota teze, ka ātrumi, kas tuvi kritiskajam, skar vispirms psihes jūtu sfēru un tikai pēc tam izraisa intelekta darbības traucējumus, b'n tomēr es uzskatu, ka Geas gaitu var paātrināt — galvenokārt tādēļ, ka cilvēki gaida no mums konkrētu rīcību, taču iepriekš nevaram noteikt, vai šī soļa pozitī­vās sekas varēs atsvērt tā radīto ļaunumu vai ne. Tas būs mazliet riskants eksperiments, bet mūsu rīcībā ir līdzekļi, kas pat visu ekspedīcijas dalībnieku psihiskā līdzsvara traucējumu gadījumā spēj novērst šo pro­cesu; ja būs vajadzīgs, mēs atgriezīsimies pie mazāka ātruma.

Padome ar divu balsu vairākumu nolēma palielināt Geas ātrumu. Ņemot vērā lielo risku, paātrinājumu sa­dalīja uz piecdesmit dienām. Un jau nākošās dienas vakarā atkal iekaucās brīdinājuma signāls, kopš šī brīža atkārtodamies ik vakarus.

Nezinu īsti, kā tas notika, bet tieši šajās dienās es pastaigājoties reiz nokļuvu nulles stāva apakšējā lī­menī. Te savienojās divi spraišļoti gaiteņi. Šai vietā sānu sienā atrodas milzīga, piltuvveida atvere, ko no­slēdz bruņu plāksne. Tā ir izejas lūka, kas paredzēta ārkārtējiem gadījumiem (pa to Geā ievilka raķeti, kurā lidoja Pēteris no Ganimeda). Ieslīpi novietotu, strupu sviru sistēma piespiež apaļo, izliekto vāku lūkas malām.

Tās var iedarbināt četri automāti, kas stāv sardzē ieejas abās pusēs. Katrs no tiem apkalpo divas sviras.

Tovakar, ejot garām šai vietai, es neviļus apstājos tur, kur savienojas abi gaiteņi — tieši iepretī tumšajai piltuvveida atverei; te valdīja pilnīgs klusums, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis — šo vietu no dārdo­šajām laboratoriju mašīnām šķīra seši kuģa stāvi. Tā stāvot, man pēkšņi iešāvās galvā neprātīga doma: aiz šīm durvīm ir brīvība. Neatvairāmas vēlēšanās dzīts, iegāju aukstajā, dažu spuldzīšu skopi apgaismotajā ejā un sasniedzu lūkas vāku. Labu brīdi stāvēju nekus­tīgi, uzlicis roku uz vēsās metala virsmas, tad attapies paraudzījos visapkārt, vai kāds nav ievērojis manu muļķīgo izturēšanos, un zagšus, kā vainas apziņā at­griezos gaitenī, lai steigšus dotos prom.

Dažas dienas vēlāk, atgriežoties no Tera Hāra, gāju, kā jau daždien, dziļi pārdomās nogrimis un neko ap sevi nemanīdams, kad pēkšņi pārsteigumā apstājos un satraukts konstatēju, ka biju atkal nonācis abu gaiteņu savienošanās vietā. Ejā kāds stāvēja; tie bija divi teh­niķi, kas, mani ieraudzījuši, iznāca laukā, pagāja man garām un, ne vārda neteikuši, devās katrs uz savu pusi. Brīdi apsvēru, vai viņi te atrodas kādā uzdevumā vaī arī tos pievilinājusi tā pati neizprotamā vara, kas manī: Gribēju pastāstīt to Irjēlam, bet vēlāk šo nodomu at­metu.

Vakarā dežurēju ambulancē. Pēc dzinēju iedarbinā­šanas slimnieku skaits gan nebija sevišķi pieaudzis, taču mani allaž apmeklēja viens, divi un palaikam pat trīs cilvēki vairāk nekā agrāk. Daudzas kaites es pazinu jau tik labi, ka varēju turpināt pacienta tikko iesākto stāstu. Tā, piemēram, daudzi sūdzējās par nepārvaramu tieksmi raudzīties spīdošos priekšmetos; šāda piespiesta skatīšanās nereti ilga pat veselu ceturtdaļstundu un psihiski stipri novārdzināja.

Naktī mani mocīja rēgi. Sapņoju, ka stāvu pilnīgā tumsā pie paša lūkas vāka. Jutu rio tās izplūstam stin­dzinošo, drēgno tukšuma aukstumu. Vāks zem manām rokām sāka bezgala lēni vērties vaļā; pamodos ar skaļi pukstošu sirdi un neaizmigu vairs līdz pašam rītam.

Priekšpusdienu pavadīju triju pilotu — Jerijogas, Ametas un Zorina sabiedrībā; mēs klaiņojām pa visu kuģi sarunādamies un pat smiedamies, tomēr sapņa iz­raisītā nospiestības sajūta nepārgāja. Pēcpusdienā aiz­gāju pie Rudelika. Jau ilgāku laiku viņš risināja kādu problēmu un nekur nerādījās. Sēžot uz rakstāmgalda sakrustotām kājām, viņš ar vienu pirkstu klabināja skaitļojamo automātu. Man pieklātos aiziet. Bet es to­mēr paliku un lūdzu, lai viņš neliekas traucēties, jo gribu tikai brīdi klusuciešot pasēdēt. Rudeliks tam lab­prāt piekrita; es apsēdos maliņā un veselu stundu vē­roju, cik jocīgi izpaužas uz āru viņa prāta piepūle. Viņš košļāja ebonīta kontaktnūjiņu, rauca pieri, viebās, brī­žiem smaidīja vai ari tik apstulbis lūkojās sienā, it kā būtu tur ieraudzījis zilus brīnumus, reizēm kaut ko ne­apmierināti norūca, pielēca kājās un staigāja šurp turp pa istabu, pirkstus knikšķinādams. Beidzot viņš piegāja pie aparāta, atzīmēja dažas izteiksmes un smaidīdams pievērsās man.

— Kaut kas tomēr sanāk, rauj viņu jupis! — Rude­liks sacīja un piebilda: — So cieto riekstu man iesmērēja Gobars.

— Vai tu ar viņu tagad sadarbojies?

— Tā iznāk. Viņam ievajadzējās jauna analītiska aparāta, spriešanas aparāta, nevis mašīnas, un viņš iestiga tādā matemātiskā purvā, ka vai jāraud. Tā ir problēma, ko var risināt no divām vai, ja patīk, no div­desmit pusēm uzreiz, un nav zināms, kurš ceļš ir īstais.

Te Rudeliks iekarsa un sāka man lasīt lekciju. Es nepārtraucu viņu ar jautājumiem, tādēļ tikpat kā neko nesapratu. Cik varēju sajēgt, viņu vajāja nojauta, it kā bezgalība, kas parādās vienādojumos, varot laupīt tiem fizisko jēgu. Sākumā šī bezgalība bija padevīga un ļā­vās pārvietoties no vienas vietas citā, tādēļ Rudeliks no­lēma izlikt tai lamatas: viņš cerēja, ka tad, kad tā būs iekritusi slazdā un parādījusies vienlaicīgi abās vienā­dojuma pusēs, to varēs iznīcināt saīsinot. Taču saīsinā­šana no paklausīga mehānisma pārvērtās par postošu lavīnu, un pēc nogurdinošas laušanās caur matemā­tisku biezokni bija iegūts atrisinājums: 0 = 0 — neap­šaubāmi pareizs, bet maz iepriecinošs rezultāts.

— Vai tu to rādīji Tembhāram? — es jautāju, kad viņš, gluži izspūris, beidza savu vētraino runu.

— Jā.

— Nu un?

— Viņš teica, ka uz Geas neesot elektronsmadzeņu, kas varētu tikt galā ar šo uzdevumu. Problēma, kā pats redzi, ir ļoti īpatnēja… Varētu jau uzbūvēt attiecīgas smadzenes, bet ne šeit. Tām, iespējams, vajadzētu būt tik lielām kā pati Gea.

— Kaut kas līdzīgs žiromātam?

— Apmēram. Bet šis žiromāts strādātu, kā paga­dās, pēc mēģinājumu un kļūdu metodes, kā aklais, un spētu atrisināt uzdevumu daudzmaz pieņemamā laikā ti­kai tādēļ, ka veiktu divpadsmit miljonu operāciju se­kundē. Nē, tas viss ir blēņasl Iedomājies — taustīties kā pa tumsul Es vienmēr esmu teicis, ka šīs elektron- smadzenes rāpo zibeņātrumā, bet cilvēka doma aulekšo. Siem mehāneiristiem vispār nav ne jausmas, kādam jābūt matemātiskā darba stilam; viņiem ir vienalga, kā automāts atrisina uzdevumu, lai tik atbilde būtu pa­reiza … Ja izdotos atrast attiecīgu metasistēmu, — pie joda, uzgaidi!

Rudeliks metās pie aparāta un atkal sāka to draus­mīgi ātri klabināt. Tad viņš palūkojās ekrānā, nokrek­šķinājās, izbrauca ar pirkstiem caur matu cekulu un iz­slēdza kontaktu.

Rudeliks atgriezās ar tādu vilšanās izteiksmi sejā, ka es neko nejautāju. Viņš pēc paraduma apsēdās uz krēsla atzveltnes un sāka svilpot.

— Kam vajadzīgs šīs problēmas atrisinājums? — es vaicāju.

— Ak, tā ir saistīta ar vielu maiņu organismā, tam pārvietojoties strauji mainīgā gravitācijas laukā.

— Vai tu konsultējies ar Gobaru?

— Nē, — viņš noteica tik enerģiski, it kā gribēdams izbeigt turpmāko diskusiju. Pēc brīža piebilda: — Es pat vairos viņa. Vai zini, es jūtos apmēram kā skudra, kas, tekājot pa milzīga priekšmeta virsmu, pūlas šais pastaigās gūt jēgu par veselo. Es savā apziņā nespēju uzreiz aptvert vairāk par sīku daļiņu. Gobars? Kas zina, varbūt viņš varētu aptvert visu, bet vispirms viņam nāk­tos tuvoties problēmai no tās pašas puses, kā es daru, un noiet visu ceļu, ko es jau esmu nostaigājis. Tātad viņš nespētu man palīdzēt, vienīgi atrisinātu uzdevumu manā vietā, nu, bet kur gan mēs būtu tikuši, ja ikvienu problēmu uzveltu Gobaram tikai tādēļ, ka viņš to var ātrāk atrisināt! Un bez tam viņam darba pilnas rokas.

— Ja esmu pareizi sapratis, ari viņš iebridis tai pašā «matemātiskajā purvā», tikai no citas puses?

— Jā.

Rudeliks nopūtās.

— Kad pirmoreiz tikos ar viņu, jau pēc piecām mi­nūtēm sapratu, ka viņš nav partneris, sarunas otrs svaru kauss, kas līdzsvarojas ar manējo, bet pārsedz mani kā kupols mušu, un galvā viņam jau ir visi mani argu­menti, pierādījumi, hipotēzēs, tādēļ pūles izrauties ār­pus joslas, ko aptver viņa prāts, ir tikpat veltīgas kā kājnieka cenšanās izkļūt ārpus debess velves, kas viņu apņem.

— Un to saki tu — tik lielisks matemātiķis? — es pārsteigts jautāju.

— Ja es esmu izcils matemātiķis, tad viņš ir ģeniāls, un tā nu reiz ir starpība! Tomēr viens viņš neko nebūtu panācis, jo arī ģēnijs nevar reizē risināt vairākas prob­lēmas, tad viņam būtu jādzīvo pusotra tūkstoša gadu .., Jā, bfz mums viņš neko nebūtu paveicis, to es varu sa­cīt ar mierīgu sirdsapziņu.

Es nevarēju atturēties, nepajautājis Rudelikam kaut ko, kas mani jau sen interesēja.

— Pasaki man — tikai nesmejies, — kā tu iedomā­jies vienādojumus, kurus galvā pārveido? Vai tu tos kaut kā redzi?

— Kā redzu?

— Nu, vai tu tos neiztēlojies kā tādus mazus, mel­nus kukainīšus?

Viņš ieplēta acis.

— Kādus kukainīšus?

— Nu, uzrakstīta matemātiska formula… galu galā taču atgādina virkni melnu skudru vai kāpuriņu,— es nedroši turpināju. — Domāju, ka tev šīs zīmes tā pārveidojas, pārvēršas gal…

Viņš sāka nevaldāmi smieties.

— Mazi, melni kukainīši?! Nē, tas ir lieliski! Es ne­kad kaut ko tādu nebūtu izdomājis!

— Nu, bet kā tas īsti ir? — es nerimos.

Rudeliks kļuva domīgs.

— Ja tu iedomājies kādu jēdzienu, teiksim, «galds», vai tavā iztēlē rodas priekšstats par pieciem burtiem?

— Nē, man rodas priekšstats par galdu .,.

— Nu, redzi. Tāds pats priekšstats man rodas par maniem vienādojumiem.

— Bet galdi taču pastāv īstenībā, turpretim tavu vie­nādojumu nav… — es mēģināju iebilst, bet, ieraudzī­jis viņa skatienu, aprāvos.

— Nav vienādojumu? — viņš iesaucās tādā balsī, kādā mēdz teikt: «Atjēdzies jel!»

— Nu, ja tie nav uzrakstīti formulu veidā, kā tad tu tos redzi? — es iespītējos.

— Pamēģināsim citādi, — viņš sacīja. — Vai, sēžot tumsā, tu zini, kur tev ir rokas un kājas?

— Protams, ka zinu.

— Vai šim nolūkam tev jāiztēlojas to stāvoklis, jā­atceras to apveidi?

— Nebūt ne, es tās vienkārši sajūtu.

— Nu, lūk, es tāpat «sajūtu» vienādojumus, — viņš apmierināts noteica.

Atvadījos dziļā pārliecībā, ka matemātikas valstībā, kurā mita Rudeliks, man noteikti nekad neizdosies iekļūt. Bet, apsēdies uz sola pie ieejas dārzā, uzreiz no­pratu, ka pa visu šī apciemojuma laiku ne reizi nesajutu baiļu, kuras mani pastāvīgi vajāja, — tās bija kaut kur izgaisušas. Rudeliks man varēja palīdzēt, bet Ameta un Zorins ne. Kādēļ?

Es neskaidri nojautu, ka piloti liekas mierīgi tikai tādēļ, ka apspieduši sevī nemieru, kas moka arī mani. Turpretī Rudeliks ir aizņemts ar savu darbu un par visu to neliekas ne zinis. Kā es viņu apskaudu viņa matemā­tisko rūpju dēļ!

Man tā prātojot, uz klāja parādījās kāds cilvēks, kas pagāja garām un nozuda aiz stūra. Viņa soļu troksnis apklusa, un tukšajā telpā bija dzirdamas vienīgi bērnu kora balsis, kas nāca no dārza puses. Gribēju domās atgriezties pie Rudelika, bet kaut kas mani kavēja. Mani pārņēma neskaidra nojauta, ka notiek kas nepa­rasts, un es piecēlos. Šai mirklī atcerējos, ka gaiteņa atzarojuma galā atrodas šķērssiena, kura atdala kuģa apdzīvoto platību no atomkamerām. Kas gan šajā strup­ceļā bija meklējams cilvēkam, kurš man nule pagāja garām? Bridi klausījos — viss bija kluss. Steidzos uz gaiteņa atzarojuma pusi. Tur pustumsā pie atomaiz- sprosta kāds stāvēja, pieri pret metala sienu atspiedis. Kad mūs šķīra vairs tikai kādi divi soji, es viņu pa­zinu — tas bija Diokless. Klusumu pārtrauca skaidri dzirdama tāla dziesma:

Dzeguze kūko, Dzeguze kūko, Aiz upītes, Aiz upītes …

— Ko tu te dari?

Viņš pat nepakustējās. Es uzliku roku uz viņa pleca. Viņš stāvēja kā pārakmeņojies. Pēkšņā izbīlī satvēru Dioklesu aiz pleciem un mēģināju atvilkt nost no sienas. Viņš neļāvās. Te ieraudzīju viņa seju bez kādas izteik­smes un tik mierīgu, it kā to nemaz neskartu mūsu cīkstēšanās. Rokas man noslīga gar sāniem. Tukšajā gaiteņa līkumā skanēja bērnu balsis:

Putni vij ligzdas, Putni vij ligzdas, Es neviju, Es neviju ..,

— Diokles!

Klusums.

— Apžēlojies, Diokles! Atbildi jel! Kas tev kaiš? Varbūt tev kā vajag?

— Ej prom.

Piepešā apziņas uzliesmojumā apjautu, ka šis gai­teņa atzarojums ir vistālāk izvirzītā kuģa pakaļgala daļa, kas pievērsta Polārzvaigznei, tātad tas atrodas tuvāk Zemei nekā visi pārējie kuģa punkti. Par dažiem desmitiem metru tuvāk — kad mūs no Zemes šķir gais­mas gadi! Te būtu jāsmaida, ja vien nenāktu raudiens.

— Diokles! — mēģināju vēlreiz.

— Nē!

Kā izskanēja šie divi saucieni! Iespaidīgāk par vis­garāko paskaidrojumu tie liecināja, ka viņa «nē» no­zīmē kaut ko vairāk nekā vienkāršu atteikšanos no palī­dzības, ka tas attiecas ne tikai uz mani, bet uz ikvienu cilvēku, uz visu kuģi, ka šis «nē» vērsts pret visu esošo; man uzmācās kas līdzīgs nakts murgiem; juzdams, ka grimstu bezdibenī, pagriezos un gāju pa garo gaiteni prom, arvien ātrāk, gandrīz skriešus, un man sekoja dziesmas vārdi:

Vasara atnāks, Es došos ceļā Debesīs… Debesīs.,.

Es nevienam neiedrošinājos izstāstīt šo atgadījumu. Pēcpusdienā aizbraucu — šoreiz jau ar nodomu — uz nulles stāvu. Manas aizdomas apstiprinājās. Ieraudzīju tur piecus vai sešus cilvēkus, kas stāvēja divu gaiteņu savienošanās vietā un vērās lūkā, it kā viņus būtu hip­notizējis tās bruņu vāka blāvais mirdzums. Izdzirduši manus soļus (es tīšām centos celt lielāku troksni), viņi satrūkās un lēnām izklīda kur kurais. Tas viss man likās ļoti savādi; aizbraucu pie Tera Hāra, lai viņam to pastāstītu. Vēsturnieks ilgi domāja un sākumā neko ne­gribēja sacīt, bet vēlāk, kad neatlaidos, pamatoti uzska­tīdams, ka viņam te būtu kas sakāms, teica:

— Tam ir grūti atrast aDzīmējumu; šādām parādī­bām mums nav nosaukumu. Senatnē šo cilvēku grupu būtu nosaukuši par «pūli».

— Pūlis, — es atkārtoju. — Vai tam ir kas kopīgs ar tā saucamo karaspēku?

— Ai nē, nekā kopīga, karaspēks drīzāk ir šī jē­dziena pretstats, jo karaspēks bija noteikta organizāci­jas forma, turpretim pūlis — liels, neorganizēts ļaužu bars.

— Piedod, bet tur bija tikai daži…

— Tas nekas, tam nav nozīmes. Senāk, dakter, cil­vēki nebija tik saprātīgi radījumi kā patlaban. Iedarbo­joties spēcīgiem impulsiem, viņi vairs nerīkojās saskaņā ar prāta apsvērumiem. Impulss varēja arī nebūt pēkšņs un iedarboties ilgāku laiku. Mūsdienu cilvēkam ir tik attīstīta atbildības sajūta par savu rīcību, ka viņš nekad nepakļaujas citu gribai, ja, apsvēris stāvokli, nav tai iekšēji piekritis. Turpretim senatnē ārkārtējos apstākļos, it īpaši, ja draudēja dzīvības briesmas, piemēram, sti­hiskas katastrofas brīdī, pūlis jāvās panikai un bija spējīgs, teikšu tev, pat izdarīt noziegumu …

— Kas ir noziegums? — es jautāju, par ko Ters Hārs paberzēja pieri, piespiesti pasmaidīļa un sacīja:

— Ak, tās droši vien ir tikai manas ne visai gudras hipotēzēs… un laikam es maldos. Mūsu rīcībā ir pārāk maz faktu, lai radītu teorijas, bez tam tu jau zini, ka esmu «vēstures apsēsts» un cenšos visu mērīt ar tās kategorijām.

Mūsu saruna apsīka; atgriezies savā dzīvoklī, es gribēju pārdomāt to, ko man sacīja Ters Hārs, un pat savienojos ar trionoteku, gatavodamies iepazīties ar kādu vēsturisku darbu, kurā būtu pastāstīts par pūli, bet nepratu automātiem paskaidrot, ko vēlos, un tā šis nodoms palika nerealizēts.

Pagāja diena, tad otra bez kādiem sevišķiem noti­kumiem. Uzskatījām, ka krize, ko bija radījis paātrinā­jums, pagājusi, bet turpmākie notikumi apliecināja, cik dziji mēs maldījāmies.

Nākamajā dienā ap pusdienas laiku pie manis iera­dās Nilss; viņš iedrāzās istabā kā viesulis, saukdams jau uz sliekšņa:

—« Dakter! Kaut kas nedzirdēts! Nāc, nāc man līdzi!

— Kas noticis?

Es pieskrēju pie rakstāmgalda, uz kura pastāvīgi gatavībā atradās somiņa ar instrumentiem un medika­mentiem.

— Ak nē, ne tas, — zēns sacīja jau mazliet mierī­gāk. — Dārzā kāds izslēdzis video, es tev saku, baigs skats! Tur ļaužu, ka mudž, nāci

Es gāju vai, pareizāk, skrēju zēnam līdzi, jo man bija pielipis viņa uzbudinājums.

Nobraucām ar liftu lejā; pašķīris efeju dzīvžogu, es kā pārakmeņojies apstājos.

Pašā priekšā dārzs izskatījās kā agrāk: aiz puķu dobēm pacēlās melnā Kanādas egles galotne, tālāk bija redzamas strautmalas klintis un mālainais paugurs ar lapeni — bet tas arī viss; šos dažus desmitus metru akm«ņu, augu un zemes ietvēra kaila metala siena, ko vairs neaizklāja bezgalīgās tāles mirāža. Grūti izteikt, cik satriecošs bija šis skats: nekustīgi, kā nedzīvi koki stāvēja pelēcīgajā, nespodrajā rezerves spuldžu gaismā, tērauda sienas un plakanu griestu ieskauti. Nebija ne vēsts no debesu zilgmes, gaiss bija stings un smacīgs, zarus nekustināja ne mazākā vēsmiņa.

Dārza vidū pulcējās vairāki desmiti cilvēku, kuri, tāpat kā es, noraudzījās atbaidošajās mirāžas drupās, kas bija ļoti izteiksmīgas. Izlauzies cauri efeju dzīvžo­gam, ieskrēja Irjēla — saniknots, cieši sakniebtām lū­pām; viņam sekoja vairāki videoplastiķi; viņi uzskrēja augšā. Pēc brīža iestājās pilnīga tumsa: videoplastiķi izslēdza papildu apgaismojumu, lai no jauna iedar­binātu aparatūru. Sai mirklī notika visļaunākais. Tumsā atskanēja sauciens:

— Nost ar krāpšanu! Lai paliek tāpat! Skatīsimies dzelzs sienā, pietiek šo mūžīgo melu!

Iestājās dziļš klusums — un pēkšņi iedegās saule, virs mūsu galvām iemirdzējās debesu zilgme, pa kuru peldēja balti mākoņi, sejas noglāstīja smaržīga, spir­dzinoša vēsma; bet mazā zemes strēmele, uz kuras mēs stāvējām, izplētās uz visām pusēm, un tās zaļums aiz­stiepās līdz pat tālajam apvārsnim. Ļaudis pētoši vērās cits citā, it kā meklēdami to, kas bija kliedzis tumsā, bet neviens neuzdrīkstējās neko sacīt. Lai gan debesis un košais dārza zaļums bija atkal atjaunots, mēs cits pēc cita klusēdami atstājām parku.

Tagad jau kļuva pavisam skaidrs, ka kaut kam jā­notiek, bet neko nevarēja iesākt, jo briesmas vēl nebija materializējušās — tās tikai uzglūnēja, un neviens ne­zināja, pret ko aizstāvēties. Radās priekšlikums izslēgt dzinējus (no plānotajiem 7000 kilometriem sekundē mēs pagaidām bijām sasnieguši tikai 2800), tomēr astro­gātu padome nolēma, ka tā būtu piekāpšanās nezināma­jam.

— Nu, Vai arī nāk visļaunākais, — Ters Akonjans sacija, kā atcerēdamies Trehuba vārdus, ko tas bija teicis pirms diviem gadiem, — lai notiek, kam jānotiek, tad mēs cīnīsimies, jo citādi mums būtu jādzīvo mū­žīgā neziņā. Zināt pat visļaunāko ir tomēr labāk, nekā dzīvot neziņā.

Piecas dienas pagāja sasprindzinātās, apslēptās gaidās, bet nekas nenotika; dzinēji turpināja paātrināt kuģa gaitu, nestrādājošo skaits samazinājās par diviem, visi kolektīvi darbojās normāli, filharmonijā notika koncerts, un es sāku sevi pārliecināt, ka tiklab ārsti, kā astrogāti, ļaudamies, tāpat kā visi, lidojuma kaitīgajai ietekmei, pārspīlē un izbīstas pašu izdomāto briesmu.

Sestajā dienā pēc notikumiem parkā mūsu slimnīcā bija smags dzemdību gadījums. Jaunpiedzimušajam bija elpošanas funkcijas traucējumi, bērna dzīvība ka­rājās mata galā; es divas stundas neatkāpos ne soli no gultiņas, pie kuras strādāja pulsators, pievadot elpo­šanai nepieciešamo skābekli. Biju tā nogrimis darbā, ka pilnīgi aizmirsu pēdējos notikumus. Tikai tad, kad, stipri noguris, mazgāju rokas zāles kaktā starp stikla un porcelāna sienām, ieraudzīju spogulī savu seju ar drudžaini mirdzošām acīm un šai mirklī sajutu dīvainu satraukumu. Palūdzu Annu palikt pie jaunās mātes un, norāvis asinīm aptraipīto slimnīcas halātu, izskrēju no zāles. Nobraucu ar liftu uz nulles stāvu. Ieraudzījis spuldžu apgaismoto tukšo gaiteni, atviegloti nopūtos.

«Muļķi,» es teicu sev, «muļķi, kādēļ tu ļauj murgiem sevi vajāt?» Tomēr gāju tālāk. Te gandrīz pie paša gai­teņa līkuma izdzirdu cilvēku balsis; šīs skaņas mani pārsteidza kā patagas cirtiens. Četros lēcienos sasnie­dzu ieapaļo paplašinājumu.

Pie lūkas bija sablīvējies ļaužu bars. Cieši kopā sa­spiedušies, pagriezuši man muguru, viņi mēģināja at­bīdīt kādu, kas bija nostājies tiem ceļā. Valdīja pilnīgs klusums, bija dzirdami tikai strauji elpas vilcieni, it kā tur risinātos cīņa. Kādā no tuvāk stāvošajiem pazinu Dioklesu.

— Kas te notiek?! — jautāju, un kaut kas man sa­žņaudza kaklu.

Neviens neatbildēja. Uztvēru pūlī kādu skatienu — gluži baltas acis, tad atskanēja klusa, satraukta balss:

— Mēs gribam iziet ārā!

— Tur ir tukšums! — kliedza cilvēks, kas bija ap­turējis pūli. Es pazinu viņu, tas bija Irjēla.

— Laid mūs! — reizē iesaucās vairākas balsis.

— Vai jums prāts! — Irjēla kliedza. — Tur ir nāve! Vai dzirdat? Nāve!

— Tur ir brīvība! — kā atbalss atskanēja no pūļa vidus, bet Diokless — tas noteikti bija viņš — sauca:

— Tev nav tiesību mūs aizkavēt!!

Kāds pagrūda Irjēlu, un viņš sāka kāpties atpakaļ uz lūkas pusi. Viņš likās melns uz spoži apgaismotā fona, bet viņa balss, slēgtās telpas akustikas izkropļota, kliedzot dārdēja.

— Atjēdzieties jel! Ko jūs gribat darīti!

Viņam atbildēja strauji elpas vilcieni. Irjēla izplēta rokas, velti pūlēdamies aizsprostot ceļu. Pūlis spiedās uz priekšu. Inženiera mugura jau skāra lūkas vāku, kas laistījās rāmā, metāliskā spīdumā.

— Stāt!!i — Irjēla izmisis iekliedzās. Vairākas rokas pastiepās pretī lūkas nišai, kurā bija redzams apgais­motais slēdzējmehānisms. Tad Irjēla ar strauju kustību atgrūda tuvākos ļaudis, pieliecās un, ātri izvilcis no jostas apakšas mazu, melnu aparātu, spalgi iekliedzās:

— Bloķēju automātus!!