Magelāna mākonis

UNITED STA.TES INTERSTELLAR FORCE [3]

Pēc pusstundas Geas kolektīvs, sapulcējies lidlauka galerijā, noskatījās, kā Lancelots Grotrians, viņa asis­tents Pēteris no Ganimeda, Tembhāra, inženieri Tre- loars un Uteneits, kā arī Ters Hārs pa kāpnēm iekāpj raķetē, kas bija uzstādīta uz sliedēm.

Otra — kravas raķete, kurā atradās instrumenti un automāti, bija jāvada Ametam vienam, tomēr pēdējā brīdī nolēma, ka ekspedīcijā var ievajadzēties ārsta, un nozīmēja arī mani.

Stāvēju zāles pašā apakšā līdzās pilotam un centos zem tukšuma bruņu svara ieņemt tikpat nepiespiestu stāju kā viņš. Griestu ažūra konstrukcija, sliežu ceļi ar nolieci pret starta lūkām, raķešu korpusi — viss laistī­jās berilija maigi sudrabainajā spīdumā, kas bija par vienu toni tumšāks nekā mūsu skafandru sudrabs.

Kad, pēdējam cilvēkam iekāpjot, raķetes lūka aiz­vērās, no sienas iznira liels tērauda virzulis un iestūma to izšāves cilindrā. Atskanēja klusināta katapultas duna. Pagāja divdesmit sekundes, kamēr signalizatora

skalā iedegās zaļa uguntiņa. Virzulis ienira atpakaļ un uzbīdīja uz brīvā sliežu ceļa otru raķeti. Mēs uzkāpām tai uz paša skausta.

Gribēju ar kādu žestu atvadīties no biedriem, kas bija sapulcējušies augšā, bet visapkārt valdīja tik sa­springts klusums, ka es nolaidu sejsegu un, sekojot Arnetam, ieniru raķetē.

Tās priekšgals bija visai šaurs. Tiklīdz apgūlos bla­kus pilotam un aizvilku siksnas, atskanēja signāls, uz­liesmoja stūres kontroluguntiņas, un, tērauda ķetnas bīdīts, šāviņš ieslīdēja tunelī. Kaut kas iedārdējās. Es sajutu, ka mana ķermeņa svars strauji pieaug. Apaļajā lodziņā virs Ametas galvas melnoja debesis. Mēs lidojām.

Kad bijām apmetuši obligāto loku ap Geu, Ameta ieslēdza dzinējus mazai jaudai. Tikai tad, kad krietni attālinājāmies no kuģa, viņš ar ierastu kustību abām rokām nospieda paātrinātāju kloķus. Ne tik daudz ar ausīm, cik ar visu ķermeni, kas balstījās uz atsperīga auduma, sajutu zemo, dziedošo skaņu, ar kādu atom- gāzes lauzās caur vārstuļiem.

Gribēju palūkoties pa logu, paraudzīties uz pirmo raķeti, bet to nevarēja tik viegli izdarīt, jo kabīne bija ļoti šaura. Pāris reižu Ametas seja uzliesmoja asiņainā atblāzmā un skalu stiklos iemirdzējās rubīnsārtas dzirkstis, — šāviņam pagriežoties, Sarkanais Punduris ielūkojās pa logu un pārplūdināja mūs ar saltu gaismu. Es atbalstījos uz elkoņiem. Redzēju tikai atpakaļ atlie- kušās, plandošas liesmas, kas šāvās no raķetes priekš­gala; mēs samazinājām ātrumu, iedarbinot bremzes.

Es uzrausos augstāk un piepeši ieraudzīju noslē-. pumaino kuģi.

Tas atgādināja vārpstiņu ar vienādi nosmailotu priekšgalu un pakaļgalu. Pēkšņi caur tā korpusu kļuva redzama tālumā mirdzoša zvaigzne. Nodomāju, ka ku­ģis ir caurspīdīgs, bet tūdaļ nopratu, ka esmu maldījies. Tas nemaz nebija starpplanētu satiksmes līdzeklis, bet gan kaut kas līdzīgs primitīvam mākslīgam mēnesim. Tas, ko sākumā noturēju par nosmailotu korpusu, īste­nībā bija gredzens sānskatā.

Šķietamais kuģis strauji auga, it kā to kāds pie­pūstu, tas brieda neredzēti ātri; tā ir tipiska tukšuma parādība; tā izskatās ceļa mērķis, kad tam tuvojas. Ameta atkal iedarbināja bremzes un pagrieza raķeti sānis. Mēs pārpeldējām kuģim pāri. Tas atgādināja lielu spieķratu ar saspiestu rumbu. Tam lēni griežoties, spieķu caurules laiski slīdēja pa melnā izplatījuma fonu, un šķita, ka tas maļ zvaigznes. Vidū pacēlās lid­lauka aplis, kas balstījās uz režģota torņa. Mēs riņķo­jām, kamēr pirmā raķete nolaidās lejup. Tā neapstājās uz lidlauka klāja, bet nolaidās zemāk un, dzinēju ugu­nim ritmiski mirgojot, pieskaņoja savu kustību pava­doņa gredzenveida apmales apgriezieniem, apstājās virs tās, izmeta īsu liesmu no priekšgala bremzētājas iekārtas, izbīdīja magnētiskās aizķeres un pietauvojās pavadonim tanī vietā, kur uz tā virsmas melnoja nere­gulārs plankums.

Ameta viegli pakustināja kloķus. Mēs kritām le­jup. Lidlauka plakanais aplis auga mežonīgā ātrumā, drīz aizsedza debesis, un varēja likties, ka izskriesim tam cauri kā lode. Kad bijām gluži tuvu, raķete saslēja priekšgalu un vertikāli uzšāvās melnajā izplatījumā. Mūsu iegarenā ēna zibenīgi pārslīdēja rievotajām plāk­snēm, kas blāvi sārtojās Pundura gaismā. Tagad, kad atkal bijām uzņēmuši augstumu, es pamanīju burtus, kas stiepās pāri visam plakanajam lidlaukam. Tie vei­doja vārdus:

FOR ARMY JETS ONLY

Ameta apmeta cilpu un ievadīja raķeti mākslīgā mēness orbītā. Mēs atradāmies tā apļa plaknē un trau­cāmies pa arvien sašaurinošos spirāli. Pavadoņa sud­raba gredzens auga, kamēr aizklāja visu logu, atbīdī­dams melnās, zvaigžņotās debesis; tas pārmaiņus te iegrima tumsā, te iezaigojās Sarkanā Pundura at­blāzmā. Jo stiprāk Ameta spieda bremzes, jo lēnāk mi­jās gaisma ar tumsu.

Mēs palēninājām gaitu. Dažus desmitus metru no loga ātri bēga atpakaļ pavadoņa tērauda borts. Uz tā melnoja- kādas nesalasāmas zīmes, jo ātrumu starpība pārvērta tās par drebošām švīkām. Vēl reizi no priekš-

' Tikai reaktīvajām kara lidmašīnam.

gala izšāvās liesmas, un izliektā sudrabainā siena, kas skrēja mums pretim, tik spēji samazināja ātrumu, ka švīkainās joslas saira atsevišķos burtos. Es izlasīju:

A. I. S. O. 6

Ameta pēdējo reizi ieslēdza bremzes. Cauri bālajām, no priekšgala izmestajām liesmām varēja saskatīt ga­rām skrejošus burtus:

U-N-I-T-E-D S-T A-T-E-S

Logā pazibēja režģota mehāniskā celtņa roka un parādījās tālākie vārdi:

I-N-T-E-R-S-T-E-L-L-A-R F-O-R-C-E

Garām aizpeldēja borta daļa bez uzraksta — tik lēni un tuvu, ka skaidri varēja saskatīt iegarenos iz­ciļņus šuvju vietās. Tad mēs ieraudzījām lielu, piecsta- rainu zvaigzni un atkal burtus:

A. I. S. O. 6 United

Uzraksts atkārtojās. Mēs aplidojām pilnu apli.

— Ko nozīmē šie vārdi? — es jautāju Ametam.

— Nezinu, — viņš atbildēja, nepagriezdams galvu.

Šāviņš nodrebēja. Mēs apstājāmies blakus pirmajai

raķetei. Šķietamais plankums izrādījās liels caurums gredzena apvalkā. Biedrus es neredzēju, droši vien tie jau bija iegājuši pavadonī. Ameta atvēra pakaļējo lūku, pasauca mehānoautomātus, atraisīja siksnas un izgāja laukā.

Gredzena virsmai biedri bija piestiprinājuši virvi, kas turējās pie provizoriskām aizķerēm. Mēs cieši sa­tvērām to, jo mākslīgais mēness riņķoja un centrbē­dzes spēks varēja mūs viegli izmest tukšaja izplatījumā. Mēs stāvējām uz liela sudraba gredzena. Tas laiski griezās līdz ar mums; radās iespaids, ka pavadonis mierīgi dus zem majestātiski riņķojošas, melnas zvaig­žņu sfēras. Augstu virs mums griezās Sarkanā Pundura liesmojošā lode. Tās gaismā virs gredzena paceltais centrālā lidlauka klājs meta garu ēnu, kas te aprija mūs, te atkal izgaisa. Gribēju vēl uzmest skatienu Geai — kuģim vajadzēja atrasties kaut kur uz Strēl­

nieka zvaigžņu mākoņu fona, — bet Ameta jau bija ieniris caurumā. Devos viņam pakaļ.

Mēs iekļuvām gaitenī, kas atradās gredzenveida caurules iekšpusē. Lielo caurumu, bez šaubām, bija ra­dījis kāds meteors, izdrāžoties cauri korpusam. Tuvu caurumam gaiteņa sienas bija stipri bojātas. Saplēstās apvalka plāksnes atklaja saliektas sijas, bet grīda, kas bija salocījusies kā harmonikas, veidoja dziļas krokas, kurām bija jākāpj pāri. Deformācijas apmēri liecināja par būvmateriāla zemo kvalitāti.

Mēs nonācām pie pirmajām durvīm vertikālā, gludā starpsienā. Tās virsma bija izraibināta daudziem krus­tām šķērsām izvietotiem izciļņiem; inženieri vēlāk man paskaidroja, ka tās esot tā saucamās kniedes, ar ko agrāk sastiprināja metala loksnes.

Durvis stāvēja pusviru; četras plaisas to virsmā lie­cināja, ka tieši caur šejieni kuģī bija iekļuvuši agrāk no Geas sūtītie automāti. Pa šauru eju sasniedzām kvadrātveida telpu, kas atgādināja priekšnamu; pre­tējā sienā bija plati atvērtas durvis. Ameta iegāja pa tām pirmais. Raugoties viņam pār plecu, ieraudzīju biedrus.

Viņi stāvēja garas, diezgan plašas telpas vidū; visi bija aizdedzinājuši skafandru plecu spuldzes, tādēļ te bija samērā gaišs. Sienās varēja redzēt skapīšus, daži no tiem bija atvērti; telpas vidū mirdzēja stikls. Uz di­vās rindās novietotiem galdiem bija sakrautas porce­lāna un stikla kolbas, mēģenes un piestas; zem galdiem keramikas lausku kaudzē mētājās lāses formā veidotas pudeles. Vienā kaktā atradās kaut kas līdzīgs stiklotam dūmvadam, citā rēgojās kvadrātisks caurums. Kāds no biedriem apgaismoja tā iekšpusi; gaisma atstarojās lielu, ar brūnganu, sasalušu ziedi pildītu stikla balonu vēderos. Ar izbrīnu konstatēju, ka šīs telpas griestus, sienas un grīdu sedz svina bruņas. Uz stikla lauskas, kas atradās virs drazu kaudzes, bija redzami kādi burti. Gribēju paņemt lausku rokā, bet Grotrians satraukti iesaucās:

— Neaiztiec nekā! Nāciet taisni šurp. — Viņš pa­rādīja mums eju starp galdiem.

— Kas tas ir? — es apjautājos,. Uteneits darbojās ap mehānoautomātu.

— Baktēriju kultūras, — Grotrians atteica. — Iespē­jams, ka zemā temperatūrā tās saglabājušās.

— Kosmiskā radiācija tās droši vien jau sen nonā­vējusi … — es iesāku, bet aprāvos, jo pēkšņi sapratu, kam domāts svina apvalks.

Grotrians pavērsa spuldzes gaismu pret sienu zilo apšuvumu.

— Sis bruņas sargāja baktērijas, bet mēs tūdaļ šeit visu sterilizēsim, — viņš sacīja. Mehānoautomāts pa­cēla radiācijas aparātu, kas raidīja mikroorganismiem nāvējošu ultravioleto staru kūli. Astrogāts lika apsta­rot arī mūsu skafandrus, tad mēs devāmies tālāk.

Tā iesākās mūsu pastaiga pa mākslīgo pavadoni. Krēslainā, augšup ejošā gaitenī valdīja absolūts tuk­šuma klusums, kas aprija ikvienu skaņu un kurā mūsu gājiena troksnis izgaisa bez atbalss. Pēc katra soļa no grīdas līgodamies cēlās nesveramu putekļu mākoņi un, rāmi viļņodami, apņēma mūs līdz pat kaklam, gan sud­rabaini iedzirkstīdamies plecu prožektoru staros, gan asiņaini kvēlodami Sarkanā Pundura gaismā, kas krita no augšas caur apaļajiem griestu iluminatoriem; šai ap­gaismojumā man priekšā soļojošo biedru sejsegi uz­liesmoja rubīnsarkani. No puscaurredzamajām putekļu vai miglas vērpetēm iznira sienas un pelēki, apsūbējuši priekšmeti, sablīvēti izstieptas rokas attālumā; varēja likties, ka šī gredzena iekšpusi iekārtojuši kādi rūķīši, tik cieši cita pie citas spiedās starpsienas un aparāti, tik zemu bija durvīs jānoliec galvas. Mēs izgājām cauri noliktavai, kas bija pilna tērauda baloniem; tālāk atkal stiepās gaitenis ar putekļu mākoņos grimstošiem sar­kanas gaismas apļiem. Tā galā atradās durvis, lielākas par citām. Priekšgalā ejošais biedrs ar cimdu noslau­cīja balto sarmu no plāksnes virs durvīm; uz tās bija uzraksts:

VELCOME, BOYS, IN THE AMERICAN UNIVERSEI

Grotrians atgrūda vaļā vienu durvju pusi un sa­stinga uz sliekšņa, aizsprostodams mums ceļu. Pār viņa plecu ielūkojos iekšā. Mūsu spuldžu divi staru kūļi ap­gaismoja augstu telpu, kurā gar divām sienām bija no­vietotas sastatnes; domāju, ka tie ir būri, bet īstenībā

1 Esiet sveicināti, zēni, amerikāņu kosmosā!

tās bija divstāvu migas. Tieši pie Grotriana sudrabainā metālā tērptajām kājām gulēja kāds čokurā sarāvies stāvs, kas izskatījās pēc pusiztukšota zaļgana brezenta maisa. Viens gals tam bija pāršķelts divās daļās, bet otrs, kas atradās tuvāk astrogātam, nobeidzās ar lod­veida paplašinājumu. Es sarāvos.

Tas bija cilvēks.

Viņš gulēja augšpēdu, pierāvis kājas un ar vidukli uzkritis uz rokām. Svešā seju sedza ādas ķivere. Viņš bija miris pirms daudziem gadsimtiem. Varēja sagaidīt, ka kaut ko tamlīdzīgu šeit atradīsim. Vai tas tik ļoti iz­biedēja Grotrianu? Astrogāta skatiens bija pievērsts ne­vis guļošajam cilvēkam, bet gan pretējai sienai. No tu­rienes mūsos raudzījās kaila sieviete. Sēžot liela bru­ņurupuča mugurā krusteniski saliktām kājām, tā turēja rokā ziedu, skarot ar to savas kailās krūtis, un smaidīja. Kājās tai bija savādas kurpes ar papēdi, kas atgādināja asu knābi. Nagi bija asiņaini. Sarkanas bija arī smaidā pavērtās lūpas, kas atsedza ļoti baltus zobus. Sajā smaidā bija kaut kas neizsakāmi pretīgs.

Es novērsos. Aiz manis stāvēja Ters Hārs. Viņa seja aiz stikla sejsega izskatījās bāla un skarba.

— Ko tas nozīmē? — es jautāju, neviļus klusinā­dams balsi.

Neviens neatbildēja.

Grotrians pārkāpa pār līķi un iegāja telpā. Mēs vi­ņam sekojām pa šauru eju starp sprostiem līdzīgajam gultām. Astrogāts mēģināja atvērt nākošās durvis, bet bez panākumiem. Viņš pasauca mehānoautomātu, kas, mazliet atvēzējies, ietrieca tām pa vidu. Durvis pāršķē­lās pušu. Pie sienas piespraustais kailās gievietes at­tēls no satricinājuma saritinājās un nokrita kā akmens: tā tukšumā krīt pat visvieglākie priekšmeti Putekļu mā­koņi, kas lidinājās starp mani un priekšā ejošā biedra bruņām segto muguru, kļuva jo biezāki, jo dziļāk iegā­jām telpās bez logiem. Soļojot vienmērīgi līgojās mūsu spuldžu ugunis, un to gaismā iznira arvien jauni līķi, bet pāri šiem ķermeņiem — brūnganiem un saplaku­šiem kā izžuvuši naktstauriņi — blenza kailas sievietes. Man deniņos kā mistiska pulksteņa tikšķi dunēja pulss un sažņaudzās kakls. >

Reiz sapņoju, ka ilgi klejoju pa tumšu, neapdzīvotu apvidu, līdz satiku cilvēku, kas pienāca man klāt un sirsnīgi paspieda roku. Raugoties viņa smaidošajā, labsirdīgajā sejā, pēkšņi atklāju kaut ko drausmīgu: tas nebija cilvēks. Zem mākslīgi uzvilktās ādas slēpās kāda būtne, kas to no iekšpuses kustināja; izplezdama lūpas laipnā smaidā, tā ar saltu, trulu un reizē triumfējošu skatienu vēroja mani pa acu spraugām. Un tagad, ejot caur putekļu mākoņiem, kurus veidoja tukšumā sa­salušais gaiss, atrados starp līdzīgiem rēgiem. Vairums priekšmetu, kas lampu gaismā iznira no tumsas, bija man sveši. To juceklī, visvisādu mēbeļu un 'iekārtu labirintā, saņurcītās segās un drānās ievīstītas, gu­lēja, stāvēja uz ceļiem, sēdēja mūmijas pa divām, pa trim, krampjaini saķērušās rokās, ar sejām pieplaku­šas grīdai vai atpakaļ atliekušas galvas, ar acīm, kas bija pārvērtušās duļķainos ledus gabalos, zobiem salti spīdot; tās visas, sniega putekļiem apbirušas, bija pil­nīgi zaudējušas cilvēka izskatu, — un tomēr tās bija cilvēku atliekas; šādas katastrofas mēdza atgadīties pirms daudziem gadsimtiem, to varēja saprast.

Bet šie attēli uz sienām? Sīs kailās sievietes ar bal­tiem, tieviem pirkstiem un asiņainiem, iegarenām lāsēm līdzīgiem nagiem, šīs sievietes, kas izaicinoši šķielēja uz mums no piemiegto acu kaktiņiem un bija sastin­gušas tādās pozās, it kā ņirgātos par kailuma vāro un kluso noslēpumu, — vai arī tās bija cilvēki?.

Dziļā klusumā mēs virzījāmies no kajītes kajītē, iz­gājām cauri virtuves telpām, kur uz baltam flīzēm mē­tājās tukšu bundžu un sausu kaulu kaudzes, bet no mirdzošiem krāniem nokarājās lāstekas. Vēl viena gai­teņa sekcija — arī te pa grīdu ložņāja no iluminato­riem krītošas sarkanas gaismas riņķi. Vēl vienas durvis. Pārkāpjot slieksni, ieraudzīju, ka no pretējās puses ienāk astoņi lieli, sudrabaini stāvi; tie bija mūsu pašu attēli spogulī, kas aizņēma visu sienu. Telpā valdīja pilnīgs haoss. Starp izmētātiem trīskājainiem, ar sar­kanu ādu apvilktiem sēdekļiem uz sasalušu daudzkrā­sainu dzērienu kristāliem un pudeļu lauskām atdusējās mūmijas. Tuvākās galva balstījās pret muciņu, no ku­ras bija iztecējis šķidrums un pārvērties zaļganā ledū. Ar vienu roku mūmija sedza seju, otrā sažņaugtu turēja īsu zilgani oksidēta tērauda stobru. Spoguļsienā mel- noja daudzi caurumiņi, no kuriem uz visām pusēm stie­pās starveidīgas plaisas. Griestos rēgojās atvērta lūka. Uz to veda kāpnes. No apakšējā pakāpiena nokarājās divi gandrīz divkārt saliekušies ķermeņi. Es atskatījos. Sienu rotāja liela freska. Uz gaišzila fona baltos, putām līdzīgos mākoņos lidinājās sievietes rožainām miesām.

— Kas tie tādi? — es jautāju, nepazīdams pats savu balsi.

— Tie ir atlantīdi, — Ters Hārs atbildēja un, it kā ar to viss būtu noskaidrots, pagāja man garām, no­stūma no kāpnēm abus līķus un sāka kāpt augšup. Mū­mijas apvēlās uz sāniem. Galvas tām bija aptītas ar saplēstu segu strēmelēm.

Kāda žēlsirdīga roka apsedza tās ar cieta audekla gabalu. Mēs uzkāpām augšā un nokļuvām šaurā, krēs­lainā šahtā, kas veda uz centrālo kameru. Te varēja virzīties uz priekšu, tikai turoties pie tievām metala tro­sēm, kas bija piestiprinātas pie sienām. Centrbēdzes spēks, kas ārmalā radīja mākslīgo gravitāciju, kļuva arvien vājāks. Gaiteņa galā atradās ļoti masīvas metala durvis; kad no tām notīrīja trauslo sarmas kārtiņu, parādījās sarkans uzraksts:

ATOMiC POWER SECTION. RADIATION DANGER

Ar griezējinstrumentiem te būtu ilgi jāstrādā, tādēļ Grotrians izsauca ar radiācijas degli apgādātu auto­mātu. Zilganā liesma kā asmens iecirtās plāksnē, kas aizsprostoja mums ceļu. Tērauds iekvēlojās, telpā sāka lidināties pārogļojušās lakas pārslas, griezuma līnija viegli izliecās, līdz beidzot durvis bija pārgrieztas visā garumā; abi automāti vispirms atzvēlās pret tām, tad pavilka uz savu pusi. Lielais tērauda bloks lēnām sa­liecās un izlūza.

Grotrians iegāja pirmais. Telpā bija tumšs; pro­žektoru stari maldījās iedobumos un nišas; gravitācijas trūkums apgrūtināja orientēšanos; ar magnētiskajiem piesūcekņiem varēja gan staigāt, taču tie nespēja pil­nīgi aizstāt gravitāciju. Tukšajā telpā lidinājās un pel­dēja mums garām milzīgi baloni, kas atgādināja apa­ļas, vēderainas zivis; brīžiem to pulētajās virsmās

Atomenerģijas sekcija. Radiācijas briesmas.

atstarojās prožektoru gaisma. Tikai tad, kad automāti savāca šos lidojošos ķermeņus, tos provizoriski nostip­rināja un ieslēdza lielu jupiteru, ieraudzīju, ka atrodos velvētā zālē. No griestiem nokarājās ceļamkrāna ķetna, kas turēja apmēram četrus metrus garu raķeti ar ne­mākulīgi veidotiem stabilizatoriem. Kad automāta gal- vasdaļā iemontētais prožektors apgriezās apkārt, pa­manīju, ka tumšajās nišās stāv bumbierveida baloni; to bija vairāk par trīsdesmit. No katras nišas stiepās šauras sliedes, kas nobeidzās zem ceļamkrāna pie pa­griežamas ripas. Grotrians jautāja Teram Hāram:

— Bumbas, vai ne?

— Jā, — vēsturnieks atbildēja. — Urāna.

Grotrians pasauca mehānoautomātu un lika tam

izgaismot vienu bumbierveida balonu ar rentgena sta­riem. Mēs aizgājām otrā pusē, lai uzstādītajā fluores­cējošajā ekrānā redzētu caurskates rezultātus. Ievēroju, ka zem ceļamkrāna grīdā ir iedobums; te atvērās sekla piltuve ar puspievērtu vāku. Noliecos un paraudzījos tumšajā caurumā; tur melnā bezdibenī spīdēja zvaigznes.

Mehānoautomāts ieslēdza strāvu. Uz zaļgani spī­dīgā ekrāna parādījās balona iekšējās konstrukcijas ēna. Nespēdams uzminēt, kam balons domāts, redzēju tā iekšpusē koncentriskas savienojošās caurules, skaitā četrpadsmit vai sešpadsmit (iespējams, ka dažviet to ēnas uzklājās cita citai). Augšgalā caurulēm bija pie­vienoti vadi, kas saplūda vienuviet. Uteneits atrada tos uz balona ārējās virsmas; tur bija mazs, ar atsperi verams vāciņš, bet iekšā kontaktsviriņa, vairāk nekā.

Grotrians mums neko neļāva aiztikt. Mēs izgājām atkal ārā pa caurumu, ko automāti bija izzāģējuši bru­ņās, un atgriezāmies lielajā telpā ar spoguli, kas atra­dās pavadoņa ārmalā. No šejienes ceļš veda tālāk pa gaiteni uz mazu kajīti. Pie gaiteņa griestiem krusto­jās biezā izolācijas segumā slēptu vadu saišķi. Gar sie­nām bija redzamas marmora vadības pultis ar kontaktu rindām; tas bija kas līdzīgs ļoti senai skaitļošanas va- kuummašīnai. Pie pultīm stāvēja trīskājaini ķeblīši, uz tiem sēdēja četri sakņupuši cilvēki ar austiņām ap galvu, bpt uz austiņām tiem bija uzmauktas bruņu ce­pures. Sejas sedza ādas maskas. Viens no viņiem no­karājās no sava sēdekļa, bruņu cepure bija noslīdējusi no galvas, un sudrabotajiem gaisa kristaliņiem piebi- rušie mati skāra grīdu. Acis, tāpat kā pārējiem, bija pārvērtušās par duļķaina ledus gabaliņiem.

Gaiteņa nākošo sekciju sedza mīksts, biezs paklājs. Atkal durvis, uz tām sīki sudraba burtiņi:

COMMANDER 1N CH1EF LT GENERAL JOHN McMURPHY 1 W!LL DO MY BEST i

Pie rakstāmgalda dziļā atzveltnes krēslā sēdēja cil­vēks. Kādreiz viņš laikam bija gara auguma. No galda apakšas rēgojās viņa tālu uz priekšu izstieptās kājas. Galva bija atmesta atpakaļ, tāpēc Ādama ābols asi iz­spiedās kaklā, ko sedza no blūzes apkakles izlīdusi balta kažokāda. Viņam aiz muguras pie sienas bija piekārts liels, sarkanzili svītrots un zvaigznēm izraibināts auduma gabals. Mūmijai, tāpat kā visiem uz šī kuģa, mugurā bija ādas blūze; apkakles stūrus rotāja četras zelta zvaigznītes. Uz galda starp nosarmojušiem pa­pīriem stāvēja glāze ar sasalušu šķidrumu. Pie labās rokas atradās ādas maksts un zilināta metala priekš­mets ar īsu stobru; tas gulēja uz sējuma ar zelta bur­tiem: «The Holy Bible»*. Kad pienācu tuvāk, man šķita, ka miroņu kuģa komandieris smaida.- Aizgāju aiz rak­stāmgalda un palūkojos viņa sejā. Tā bija tumšpelēka, nosarmojusi, neizteiksmīga. Atņirgtās lūpas atsedza kādās spožās lauskās iekodušos zobus. Neviļus aizturē­jis elpu, pieliecos un ievēroju, ka tā bija uz pusēm pār­kosta stikla caurulīte. Kāds man uzlika roku uz pleca. Ters Hārs.

— Nāc, — viņš teica, un tikai šai brīdī es pamanīju, ka kabīnē esam palikuši divi vien. Durvīs es vēlreiz at­skatījos. Pundura sarkanā gaisma slīdēja pār mūmijas seju, it kā veltīgi pūlēdamās to atdzīvināt. Izkaltusi, krunkaina — tā likās mūžīga, it kā nekad nebūtu bijusi dzīva, it kā nekad tajā nebūtu riņķojušas asinis.

Mēs iegājām kādā tukšā telpā. Pie griestiem stiepās daudz paralēlu cauruļu, pie sienām metala statīvos rin­dām slējās gāzes baloni. Te bija sapulcējušies visi biedri.

— Sis mēness, — Grotrians teica, — atstājis Zemi pirms apmēram vienpadsmit gadsimtiem. Atlantīdi gri­bēja no tā izsēt baktērijas un nomest atombumbas. Lai varētu labāk tēmēt, viņi iemontēja pavadonī reaktīvu iekārtu, kas ļāva pārvietoties no Zemei tuvākām orbī­tām uz tālākām. Kādas aprēķinos pielaistas kļūdas dēļ kuģis novirzījās no noteiktās orbītas. Tā sākās lidojums tukšumā. Pēc vairākiem gadu simtiem kuģis nokļuva Proksimas gravitācijas laukā, tādējādi palielinādams ap zvaigzni riņķojošo debess ķermeņu skaitu.

Kamēr Grotrians runāja, es neviļus iztēlojos, kā metala gredzenā ieslēgtie cilvēki gāzās ledainajās dzel­mēs, kā viņos lēnām atdzisa asinis, kā viņi cīnījās par dzīvību un siltumu. Gadu simti bija pagājuši kopš pē­dējā nāves, bet tērauda kuģis ar savu pārakmeņojušos apkalpi nepagurdams riņķoja ap dziestošo zvaigzni.

— Viņus piemeklēja, — astrogāts turpināja, — tāds pats liktenis, kādu bija gatavojuši citiem. Lai gan mokas, ko viņi pirms nāves izcietuši, nespēj izpirkt cil­vēces iznīcināšanas mēģinājumu, tomēr es uzskatu, ka mums neklājas nedz sīki pētīt šo senlaiku traģēdiju, nedz noniecināt mirušos, jo tagad tās ir vairs tikai pīš­ļos sairstošas atliekas. Cilvēku atliekas. Es domāju, ka mums šis kuģis jāiznīcina. Nedrīkst pieļaut, ka vēl kāds ierauga to, ko esam skatījuši mēs; tādēļ lēmums jā­pieņem tūlīt. Ter Hār?

— Piekrītu tev.

— Uteneit?

— Pievienojos tavam plānam.

— Treloar?

— Esmu ar mieru.

— Ameta?

— Neesmu pārliecināts, ka tev taisnība, — pilots sacīja, — bet nepretošos vairākumam. Nezinu, vai mums ir tiesības to visu aizmirst.

— Mēs neaizmirsīsim, — Ters Hārs atteica, — jo vairāk tādēļ, ka vispirms es fiksēšu vēsturiskiem pētī­jumiem svarīgus faktus un paņemšu dokumentus.

Likās, ka Ameta grib vēl ko sacīt, un Grotrians nogaidoši paraudzījās viņā, bet pilots soli atkāpās un aizgriezās. Astrogāts uzlūkoja mani kā pēdējo. Klusē­dams pamāju ar galvu. Tad Ters Hārs, paņēmis palīgā inženierus, devās uz komandiera kajīti. Grotrians iz­gāja, lai nodibinātu radiosakarus ar Geu, bet es bez no­teikta mērķa pastaigājos pa gaiteni. Tā soļojot pa reiz jau noietu ceļu, atgriezās sajūta, ka redzu baisu sapni; to izraisīja līdz šim neapjausta pārliecība, ka īstenība nevar būt tik nežēlīga. Gāju, domās nogrimis, kad pēk­šņi sirdi sažņaudza nemiers; apstājos, ieklausīdamies bezgalīgajā klusumā; man šķita, ka esmu gluži viens. Es nebaidījos līķu; daudz nepatīkamāku sajūtu izraisīja spilgtie attēli, no kuriem pār sarmas klātajām mūmijām caur tukšo telpu smaidīja kailas fievietes.

Es paātrināju gaitu, sāku gandrīz skriet, kad piepeši ieraudzīju caur pusviru durvīm krītošu gaismas staru. Apstājos uz sliekšņa.

Tā bija liela, tukša istaba. Iepretī durvīm atradās augsta, spraišļota niša. Tajā bija redzams koka krusts — ļoti melns uz balta fona. Pēkšņi zem krusta pamanīju ceļos nometušos un zemei pieplakušu līķi; mugurkauls bija asi izspiedies cauri melnajam apģēr­bam. No šīs mūmijas, kas atgādināja melnu zemes piku, uz baltās sienas krita bezveidīga ēna. Pavēros uz pre­tējo pusi, meklēdams gaismas avotu. Istabas kaktā stā­vēja Pēteris no Ganimeda. Viņa plecu spuldze spilgti apgaismoja krustu, bet viņš pats, stalts, varens savā sudraba skafandrā, rokas uz krūtīm sakrustojis, ilgi skatījās šajā veltīgas ticības simbolā.