Magelāna mākonis

MĀJAS

Esmu dzimis Grenlandes polārajā daļā, kur tropiskais klimats pāriet mērenajā, bet palmu mežu vieta sāk zaļot stalto lapu koku birzis. Mū­su māja bija veca, pārlieku stik­lota ēka, kadu šajā apvidū ir ne mazums. Dārzs, kas to aptvēra no visām pusēm, iesniedzās pirmā stāva istabās, kuru sienas gandrīz cauru gadu bija atvērtas. Tadē] dzīvojām cieši kaimiņos ar puķēm, kas dažkārt pat sagādāja neērtī­bas, un tēvs mēģināja cīnīties pret šo, kā viņš mēdza sacīt, pārmērīgo dzīvokļa «appuķošanu». Tomēr virsroku guva vecmāmiņa, kuras pusē bija arī māte un māsas, un tēvs galu galā pārvācās otrajā stāvā.

Mājai bija sava vēsture — gara un cienījama. Uzcelta XXVIII gad­simtā, tolaik tā atradās pie auto­ceļa, kas grāja uz AAeoriju, bet ar laiku, aviācijai pilnīgi izskaužot sauszemes satiksmi, ceļš aizauga ar mežu, un tagad par to liecina vienīgi koki, kas ir jaunāki par pārējiem.

Mājas iekārtojumu es gandrīz nemaz neatceros un arī pašu ēku, pievēris acis, redzu kā iztālēm, ko­kos paslēpušos, kas gluži sapro­tams, jo lielāko tiesu laika pava­dīju dārzā, it kā tur dzīvotu Dārzā bija sarežģīts dzīvžogu labirints; pie ieejas sardzē stāvēja slaikas papeles; aiz tām sākās mūžam ēnainu celiņu jūklis, pa kuriem pēc ilgas staigā­šanas — pareizāk skriešanas, jo kas gan četru gadu vecumā staigā — varēja nonākt uzkalna pie efejām ap­augušas lapenes. Cauri lapotnei bija redzams mežai­nais apvārsnis lidz pat rietumu pamalei, pie kuras ik pēc brīža uzliesmoja vertikālas uguns strēles, jo mūsu māja atradās tikai 80 kilometrus no Meorijas raķešu sta­cijas. Droši vien vēl šodien es aizvērtām acīm varētu šai lapenē atrast ik zariņu, ik atvasīti. Tur es kādreiz lidoju virs mākoņiem, peldēju pār okeāniem, biju tāl­braucējs kapteinis un raķešu pilots, astrogāts, kas cietis avāriju Visuma telpa, vai arī jaunu zvaigžņu un uz tām dzīvojošu tautu atklājējs, bet dažreiz — visas šīs per­sonas reizē.

Ar saviem brāļiem un māsām es nerotaļājos, jo mūs šķīra pārāk liela gadu starpība. Visvairāk laika man vel­tīja vecmāmiņa, un ar viņu saistās manas pirmās atmi­ņas. īsi pirms pusdienas viņa parasti gāja dārzā, uz­meklēja mani vislielākajā biezoknī, uzcēla sev uz pleca un devās uz terasi. Tur mēs abi vērāmies debesīs, gaidī­dami parādāmies tēva lidmašīnu — sārtu un apaļu kā dālijas mājas priekšā. Es allaž baiļojos, ka tēvs ceļā neagmaldās.

— Nebaidies, muļķīt, tētis mūs atradīs. Tētis lido pa diegu no radio kamoliņa, — stāstīja vecmāmiņa, rā­dīdama man antenu, kas slējās uz jumta kā sudraba niedre. Es plaši ieplētu acis.

— Vecmāmiņ, tur nav nekāda diega!

— Tavas actiņas vēl ir pārāk mazas. Paaugsies, tad redzēsi.

Vecmāmiņai bija tikai astoņdesmit seši gadi, bet man viņa rādījās neizsakāmi veca. Man šķita, ka tāda viņa bijusi no laika gala. Vecmāmiņās sirmie mati vien­mēr bija gludi sasukāti atpakaļ un pakausī savīti smagā mezglā. Viņa ģērbās violetos vai tumši zilos tērpos un nevalkāja nekādas rotas, izņemot plānu gredzentiņu uz vidējā pirksta, kurā mirdzēja taisnstūra akmentiņš. Mana vecākā māsa Ota reiz pastāstīja man, ka šajā kristaliņā esot pierakstīta vectēva balss no tiem laikiem, kad viņš vēl dzīvojis, bijis jauns un mīlējis vecmāmiņu. Manī pamodās ziņkāre. Rotaļādamies ar gudru ziņu pieliku ausi pie gredzena, bet, neko nesadzirdējis, nosū­dzēju Otu vecmāmiņai, kas smiedamās mēģināja man iegalvot, ka Otai bijusi taisnība. Ta kā es tomēr neti­cēju, viņa, brīdi vilcinājusies, izņēma no galda atvilk­tnes mazu kārbiņu, piespieda pie tās gredzenu, un is­tabā atskanēja vīrieša balss. Es nesapratu, ko īsti viņš teica, bet jutos apmierināts un biju ļoti izbrīnījies, ieraugot, ka vecmāmiņā raud. Apdomājies es arī sāku raudat. Tad ienāca māte un pārsteidza mūs abus gauži elsojot.

Kad vectēvs vēl dzīvoja (tas bija pirms manas dzim­šanas), vecmāmiņa zīmēja tērpu modeļus un dažādus rakstus. Pēc vīra nāves viņa pārcēlās pie sava jaunākā dēla — mana tēva un vairs nestrādāja. No agrākiem laikiem viņai glabājās veselas mapīšu kaudzes ar mo­deļu projektiem. Man patika tās šķirstīt, jo tur bija daudz neparastu, ērmotu zīmējumu. Vecmāmiņa laiku pa laikam izdomāja kādu tērpu vai nu mātei, vai kādai no māsām, vai arī pati sev. Tam vajadzēja būt modernam tērpam, kas maina krāsu un rakstu atkarībā no tempera­tūras. Es smējos līdz asarām, pūlēdamies uzminēt, kāda krāsa vai raksts parādīsies uz šāda tērpa, kad to izliks saulē. Izmēģinājumu laikā vecmāmiņa parasti ieslēdzās savā istabā. Visa māja tad dzīvoja vienās gaidās, bet vecmāmiņa pēc tam ieradās vakariņās, kā vienmēr, tēr­pusies savās nevainojamajās, tumši zilajās drēbēs, un uz mūsu daudzbalsīgo jautājumu atbildēja:

— Man tādi nieki nenāk ne prātā. Esmu tam par vecu.

Tēvam nācās būt prom no mājām visdažādākajā laikā, bieži vien arī naktī, jo viņš bija ārsts. Vislabprā­tāk viņš atpūtās verandā, caur tās tumšajiem stikliem vērdamies mākoņos. Tādās reizēs viņš tikko jaušami smaidīja, it kā mākoņu mūžam mainīgie apveidi viņu uzjautrinātu. Kad es rotaļājos mājas priekšā, tēvs daž­reiz pienāca klāt, brīdi no augšas aplūkoja manas smilšu celtnes un pēc tam klusēdams aizgāja. Es to uztvēru kā stingrības izpausmi, bet tagad man liekas, ka viņš bija vienkārši kautrīgs. Kad vecmāmiņa vai māte viņu pie galda uzrunāja, tām bieži nācās atkārtot savus vārdus, jo tēvs bija mazliet izklaidīgs, bet lielākā sabiedrībā, piemēram, tad, kad pie mums ieradās tēvoči, viņam labāk patika klausīties citus nekā runāt pašam. Tikai reizi tēvs mani pārsteidza, pat izbiedēja. Vairs īsti neatceros, kādos apstak[os ieraudzīju televizorā, kā mans tēvs izdara operāciju. Mani tūdaļ izraidīja no ista­bas, bet atmiņā iespiedās neskaidrs priekšstats par kaut ko pulsējošu un asiņainu un pāri šim šausmīgajam priekšmetam — tēva seja, it kā sastingusi dusmās, ar sāpigi saspringtu skatienu. Sī aina man bieži rādījās sapņos, no kuriem es baidījos.

Tēvoči mēdza mūs apciemot vakaros. Kad saradās visi, to dēvēja par «ģimenes padomes apspriedi». Viņi līdz vēlai naktij sēdēja ēdamistabā zem lielā lirioden- drona. kas savas pirkstainās lapas stiepa pāri klubkrēs­liem. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo uzstāšanos šai pa­domē. Nakts vidū pamodies, no bailēm sāku raudāt, bet, tā kā neviens nenāca, izmisis metos skriet pa tumšo gai­teni uz ēdamistabu. Mātes istabā nebija, tādēļ gribēju ierāpties klēpi vistuvāk sēdošajam tēvocim Narianam. Bet cik liels bija mans izbīlis, kad izstieptās rokas iz­gāja caur tēvoča ķermeni kā caur gaisu! Mežonīgi spieg­dams, es metos pie tēvp. Viņš pacēla mani augstu gaisā un ilgi šūpoja, skaidrodams:

— Nu, dēliņ, nebaidies. Redzi, tēvoča Nariana īste­nībā te nav; tēvocis ir savās mājās Austrālijā, bet pie mums ieradies tikai televizītē. Tu taču zini, kas ir tele­vizors? Te tas stāv uz galdiņa; kad es to izslēgšu — šņiks! — tēvocis pazudīs. Redzi?

Tēvs uzskatīja, ka nesaprotamas parādības bērnam pamatīgi jāizskaidro, lai tās viņam neiedvestu bailes, taču man jāatzīstas, ka līdz ceturtajam dzīves gadam es nevarēju pierast pie tēvoču televizītēm. Tēvocis Narians dzīvoja Kanberas tuvumā, Amiels — aiz Urāliem, bet trešais tēvocis — Orhilds — vai nu Transvalā, vai Era- tostenesa dienvidu nogāzē, turpat pusi savas dzīves at­razdamies starpplanētu tukšumā, kur vadīja plašus celt­niecības darbus; tādēļ tēvs viņu mēdza saukt par «tuk­šinieku». Ceturtais — visvecākais tēvabrālis Merlins dzī­voja Spicbergenā, kādus 1300 kilometrus no mums, un ik svētdienas apmeklēja mūs personīgi.

Tagad pastāstīšu kādu ģimenes ticējumu, kas, mana vectēva radīts, pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Mana vecmāmiņa, liela prāta un bagātu jūtu cilvēks, bija neparasti aizmāršīga, kas viņai sagādāja sevišķi daudz rūpju ikdienas sikumos. Vectevs — vai nu gribēdams viņu mierināt, vai ari tiešam būdams tada parlieciba — apgalvoja, ka aizmaršība, lai gan pati par sevi neesot nekāds tikums, vienmēr saistoties ar lielu, pat izcilu mākslinieka talantu. Tāpēc kada no bērniem atklāšoties neparastas spējas, bet, tā kā istenība šis ceribas neat­taisnoja, vectēvs savā teorijā izdarīja labojumu, proti: nevis bērni, bet mazbērni būšot lieli mākslinieki.

Taču manas masas pievila ari šīs cerības, bet brālis jau bērna gados saka interesēties par tehniku. Droši vien vēl šodien mūsu majas bēniņos glabajas viņa konstruētā «gaisa gulta» — spēcīgu ventilatoru sistēma, kas raida augšup tik stipras gaisa strūklas, ka tas var viegli no­turēt cilvēka ķermeni. Par savu eksperimentu objektu brālis toreiz izmantoja mani. īsti pa pratam man tas nebija, jo, gu[ot metru virs grīdas brāzmainu gaisa strāvu skavās, nevarēja pat lagā paelpot, nemaz nerunā­jot par atpūšanos. Visas pazīmes liecinaja, ka brālis būs izgudrotājs. Vēlreiz vīlusies, vecmāmiņa nu vairs nešau­bījās, ka mākslinieks būs pats jaunākais — tātad es. Tādēļ man bieži vien pagāja nesodīti dažādi niķi, par kuriem brālis vai māsas būtu saņēmuši pamatīgu brā­zienu. Un jāatzīstas, ka vecākiem es sagādaju ne ma­zumu rūpju. Pats vairs neatceros, kā tris gadu vecumā pirmo reizi apmeklēju rotaļlietu noliktavu, bet vēlāk bieži tiku dzirdējis par to runājam. Mani pilnigi esot apreibinājuši neskaitāmie dārgumi, kas visi varētu pie­derēt man, un es sācis skraidīt pa plašo spoguļzāli, ķerdams uz labu laimi raķešu, modeļus, balonus, radio- vaboles, lelles. Nevarēdams šķirties no šīm lietām un grābdams arvien jaunas, beigās tā esot apkrāvies, ka zem mantu smaguma saļimis un palicis guļot, dusmās kliegdams un raudadams. Vecmāmiņa gan kaut ko sā­kusi runāt par mākslinieku impulsīvo dabu, taču tēva uzskati bijuši tuvāki zemei.

— Knauķis ir mežonīgs, jo mežā uzaudzis, — viņš teicis un tad pa pusei nopietni, pa pusei jokodams grie­zies pie manis: — Zini, ja tu būtu piedzimis senos laikos, droši vien kļūtu par pirātu, laupītaju vai konkistadoru.

Kā jau minēju, pārējie bērni ģimenē bija par mani vecāki; kad es vēl tikai mācījos burtot, abas māsas jau bija beigušas meteotehnikas studijas. Reiz vecākā māsa Ota, būdama labā omā, izstāstīja man sava amata brī­numus: dežurēdama vietējā meteostacijā, viņa rūpējo­ties par to, lai būtu jauks laiks.

— Bet ja nu tu neaizietu uz dežūru? — es jautāju.

— Tad būtu slikts laiks.

Es nez kādēļ biju sapratis to tā, ka no Otas ir at­karīgs ne vien laiks, bet vispār pasaules pastāvēšana. Būdams pārliecināts, ka ar pasauli notiktu kas bries­mīgs, ja nebūtu Otas, izjutu pret viņu lielu cieņu. Drīz pēc tam māsa uzdāvināja man «Jauno meteotehniķi» — ierīcīti, ar kuru varēja vadīt neliela mākonīša gaitu. Tas pamodināja manī neskaidras aizdomas. Es sāku Otu ap­linkus iztaujāt: vai bez mākoņu un vēju kustības vairāk no viņas nekas nav atkarīgs? Nenojauzdama manas no­pratināšanas nolūkus, viņa atbildēja, ka neesot. Tajā brīdī viņa līdz ar māsu'Lidiju zaudēja manās acis vis­varenības oreolu.

— Ak tā-ā-āl — es gari novilku. — Bet vai zini, mcteotehnika nemaz nav vajadzīga. Nu varbūt vēl jums, sievietēm, — augstsirdīgi piemetināju, — bet mums, vī­riešiem, taisni vajadzīgi viesuļi, vētras un kaucoši vēji, nevis nez kāds mākslīgs, saldināts klimatiņš.

Ota sarauca uzacis un īsi noteica:

— Tev jau vēl slapjš aiz ausīm.

To es ilgi nevarēju viņai piedot.

Brālis no saviem ceturtās klases skolnieka augstu­miem mani vispār neievēroja. Man bija jau seši gadi, un es kaisu nevaldāmā piedzīvojumu kārē. Uz Meorijas Bērnu pili man vienam vēl neļāva iet, — biju pārāk mazs. Tādēļ man nāca līdzi brālis. Būdams četrpadsmit gadus vecs, viņš vīpsnāja par pasaku izrādēm, bet, kad uz skatuves norisinājās neredzēti brīnumi, centās izcel­ties manās acīs, čukstēdams man ausī lugas tālāko gaitu, kuras saturs viņam bija zināms.

Meorijā es nevarēju atrauties no automātisko veikalu skatlogiem, pie kam uzmanību visvairāk saistīja rotaļ­lietu un saldumu noliktavas. Es vaicāju mātei, vai viņa drīkst apēst visas tortes un paņemt sev visas brī­numskaistās lietas, kas izstādītas skatlogos.

— Jā jel, — viņa atbildēja.

— Tad kādēļ tu to nedari?

Māte smējās un teica, ka «viss» viņai neesot vaja­dzīgs. To es nevarēju saprast.

— Kad izaugšu liels, — es sacīju, —paņemšu sev gan rotaļlietas, gan tortes, un man būs vesela vanna ar krēmu un vispār viss.

Tomēr vispirms vajadzēja izaugt lielam, un es visādi centos paātrināt šo procesu. Tāpēc, kad nekas sevišķs nebija paredzams, es labprāt likos agri gulēt.

— Vai tev nav kauna iet gulēt pirms tumsas? Tik liels zēns! — māte mēdza sacīt.

Es noslēpumaini klusēju. Man bija zināms, ka miegā laiks rit ātrāk nekā nomodā.

Astoņu gadu vecumā es pirmo reizi pamēģināju uz­spiest citiem savu gribu. Spriedām, kā vislabāk atzīmēt tēva dzimšanas dienu.

No lasāmās grāmatas es jau šo to zināju par sena­jiem satrapiem un ieteicu uzcelt tēvam karalpili. Visi mani apsmēja, tadē] nolēmu to izdarīt viens pats. Māte pūlējās mani pārliecināt, ka pils tēvam neesot vajadzīga.

— Tētis nekad neiedomājās par pili, jo viņam nav laika, — es atbildēju, — bet viņš būs noteikti priecīgs, to saņemot.

— Nē jau. Dāvanas nevar būt ne lielas, ne mazas. Kādreiz sensenos laikos cilvēki dāvināja cits citam da­žādus priekšmetus, bet tagad apdāvina tikai bērnus, jo pieaugušajiem ir viss, ko vien viņi vēlas.

Man likās, ka šis dalījums ir ļoti netaisnīgs. Pie­augušajiem ir viss, ko vien viņi vēlas, bet kas notiek, ja es kādreiz pusdienās palūdzu kaut vai to pašu trešo ga­baliņu tortes? Tomēr es neko neteicu, jo negribēju ar māti ķildoties.

— Redzi, — viņa turpināja, — aizvakar, kad tu sēdēji dārzā, tev klēpī aizmiga sunītis, atceries? Tu ne­pakustējies, lai neiztraucētu sunīti, kaut gan sēdēt bija neērti un nogurdinoši. Tev bija prieks to darīt sunīša labā, vai ne? Līdzīgai jābūt arī tavai dāvanai tēvam. Tad tu redzēsi, kā viņš priecāsies.

— Nu kā, — es iebildu, — tētis tak negul rnan klēpī.

— Tas nu gan, bet vai tev katrā ziņa jātrokšņo un jāšauj raķetes zem viņa logiem, kad viņš vakarā lasa?

— Raķetes varu arī nešaut, — es sacīju, — bet tas ir par maz.

Es aizgāju domīgs. Karaļpils plāns man nelika mieru.

Tāpat ka katra majā, ari mums bija daudz automātu: dzīvokļa apkopšanas, virtuves un darza automati. Sos pēdējos, kuri kopa puķes un kokus, sauca par monotiem. Monots Pirmais kalpoja mums jau no vectēva laikiem. Monots mani bieži mēdza nesat uz muguras, kas ļoti ne­patika mūsu aitu surnrii Plutonam. Suņi vispār necieš automātus. Vecmāmiņa pastastija man, ka visi zemākie radījumi baidoties no automātiem, jo nespējot saprast, ka nedzīvs priekšmets varot kustēties.

Sie vecmāmiņās vardi man ķērās pie sirds, jo arī es nevarēju aptvert, kādēļ automāti kustas un klausa rīko­jumiem. Vai es ari būtu zemāks radījums? Pirms sākt pils celšanu (kas, protams, būtu jadara automātiem), es ar abiem monotiem paslēpos vistalakajā darza stūrī un vispirms pavēlēju, lai viens automats sadauza otram vēderu, jo gribēju paraudzīties, kas tur iekšā, bet tas at­teicās man paklausīt. Neganti sadusmojies, sadabūju vislielāko āmuru, kads vien mājās bija atrodams, un ķē­ros pats pie darba, tomēr nevarēju pieveikt metala ap­valku Aizrāvies pilnīgi aizmirsu, ka" pašreiz tēvs pēc pusdienām atpūšas, un dauziju ar āmuru tā, ka skanēja visapkārt. Pēkšņi virs galvas izdzirdu kādu balsi. Pie- tvicis ka biete un galigi piekusis, pacēlu acis un ierau­dzīju tēvu, kas skumji kratīja galvu.

— Ja kaut daļiņu šīs enerģijas tu ieliktu mācībās, — viņš noteica un aizgāja.

Manā devītaja dzimšanas dienā, kas iekrita 3098. gada pavasarī, māte man pavēstīja, ka pēc divām nedē­ļām mēs došoties izbraukumā uz Venēru, ja vien es labi uzvedišoties. Tas bija mans pirmais ceļojums uz citu pla­nētu. Visu laiku Itdz izbraukuma dienai es uzvedos ļoti priekšzimigi. Iepriekšējā vakarā pie mums personīgi ieradas visi tēvoči. Māte šim gadījumam dziļā slepenībā bija sagatavojusi pārsteigumu, celdama galdā īstu kuli­nārijās mākslās brīnumu — «mēness torti». Pēc briža tā piepeši iešņācās un izmeta no krātera krēma mutuļus, kas slīdēja lejup pa šokolādes nogāzēm.

Es jau vairākas dienas klusībā sapņoju par to, ka ceļā uz Venēru mēs cietīsim katastrofu un pēc kuģa bojā ejas apmetīsimies kādā vientuļā planetoīdā. Gatavoda­

mies šiem notikumiem, nolēmu sagādāt attiecīgus pārti­kas krājumus, un, tā kā torte man likās šim mērķim īsti piemērota, es naktī uzcēlos, paņēmu no skapja krietnu gabalu un noglabāju to savā čemodāniņā. Otrā rītā līdz ar gaismiņu devāmies uz Meorijas raķešu staciju. Lido­jums līdz Venērai bija īss un noritēja bez vismazākā starpgadījuma. Dziļi vīlies un apnicis no skatu klāja vērot melnās debesis, paslēpos kajītes kaktā un, lai pār­tikas krājumi neietu zudumā, sāku pamazām notiesāt šo­kolādi ar krēmu, līdz skaļruņi pavēstīja, ka tuvojamies planētas lidostai. Sekas bija nožēlojamas. No uzturēša­nās uz Venēras man palika atmiņā tikai vēdergraizes, ar puķītēm un putniņiem izrotātais kabinets bērnu klī­nikā un resnais ārsts, kas, man tuvodamies, jau iztālēm smējās un jautāja, kā patīkot uz Venēras.

Nākošajā dienā vajadzēja braukt atpakaļ; mani rau­došu iecēla raķetē. Biju jau vesels un atguvis pietiekami daudz spēka, lai smagi izjustu pārciesto nelaimi, kas — 110 tā es baidījos visvairāk — var kļūt par iemeslu, lai mani izsmietu. Tādēļ visu ceļu drūmi un noslēpumaini klusēju, ko neviens gan neievēroja. Tā beidzās mans pirmais kosmiskais ceļojums.

Bet nu pietiks šo mazo stāstiņu, kas tik juceklīgi iespiedušies atmiņā; tie ir nenozīmīgi kā raibi nieciņi, no kuriem grūti šķirties. Es tos atceros, bet nevaru vairs sevī atrast bērnu, kurš bija to varonis. Kas gan manī palicis no viņa? Vai tas, ka man patīk pasakas un ne­garšo šokolāde? Varbūt vēl kāds mazumiņš. Bet šai nie­cīgajā pārpalikumā, kaut kur manas būtnes pašos dziļu­mos vēl slēpjas bērna pasaules atspulgs, neaizsnie­dzams un neizprotams, kas tomēr dažbrīd — gan reti — piepeši atdzīvojas vai nu rieta debesu mirdzumā, vai kādā negaidītā skatienā, lietus šalkoņā, smaržā, vai ari klusā krēslas stundā, izraisot skumju smaidu.

Kad pēc ilgiem gadiem reiz atgriezos mājās, mūsu dārzs mani pārsteidza, gandrīz vai izbiedēja. Es te pa­zinu katru puķu dobi, katru koku, bet tur, kur agrāk man pavērās vesela brīnišķīgu piedzīvojumu pasaule, ta­gad nebija nekā. Parasts puķu dārzs ar lapeni, ābelēm, dzīvžogu… Un cik mazs te viss bija kļuvis! Pastaiga no mājas līdz vārtiņiem kādreiz bija ceļojums, kas iz­raisīja tādu pašu pārdzīvojumu kā tagad lidojums ap zemeslodi. Jā, dažu gadu laikā Zeme bija kļuvusi ma- zaka par manas bērnības dārzu! Tas tādēļ, ka piepildī­jušies kvēlie sapņi, — esmu izaudzis un spēju visu, ko vien vēlos ,.. Bet tas jau ir nākošais stāsts.