Otrajā ceļojuma gadā, radiosignāliem arvien vairāk aizkavējoties, sakari ar Zemi praktiski pilnīgi pārtrūka. Sīka cilvēces daļiņa, ieslēgta caur ledaino tumsu traucošajā čaulā, bija pamesta likteņa varā. Bet dzīve ritēja uz priekšu: laboratorijas strādāja, grupu darbības koordinēšanas konferencēs zinātnieki apmainījās pētījumu rezultātiem, zēni un meitenes ieguva izglītību, precējās, pasaulē nāca bērni.
Es viņiem veltīju daudz uzmanības: sīki iztaujāju mātes, kad tās apmeklēja ambulanci, un jāatzīstas, ka bez tīri zinātniskas intereses man bija neskaidras aizdomas, ka mūžīgās tumsas un zvaigžņu tuvums, no kā mēs pūlējāmies patverties aiz kuģa biezajām bruņām, kādā neizdibināmā veidā ietekmēs šo mazo cilvēciņu augšanu un attīstību. Tādēļ es ar zināmu neuzticību vēroju sārtos, kunkstošos radījumus, kad tos pārtina, it kā gaidīdams kādas «zvaigžņu» īpašības izpausmi, bet šis aizdomas (es apzinājos, ka tās ir smieklīgas) izrādījās nepamatotas. Bērni bija pilnīgi normāli, veselīgi, dzīvespriecīgi, lielākie jau rāpoja pa
dārza mauriņu, bet viņu čalas, kas negaidīti atskanēja te no viena, te otra dzīvokļa, ejot tiem garām pa gaiteni, darīja metala sienas un liftu šahtas dīvaini mājīgas, it kā raķetē ieplūstu mūsu pašu bērnības siltā dvesma.
Man jāteic, ka es viens rūpējos par bērniem, jo no mūsu mediķu trijotnes Srejs bija ķirurgs, bet Anna pret tiem izturējās neizprotami vēsi, kas manī radīja izbrīnu, jo ceļojuma sākumā viņa bija dzīvi interesējusies par pirmo jaunpiedzimušo likteni.
Dzīve uz kuģa likās nostabilizējusies, tomēr uzmanīgs vērotājs pamanītu mūsos notikušās parmaiņas, kas bija jo jūtamākas tādēļ, ka skāra cilvēku dvēseļu pašus dziļumus.
Kādreiz mēs baidījāmies no arvien pieaugošā klusuma. Vai šīs bailes bija pamatotas? Izrādījās, nē, — mēs labprāt un bieži tikāmies cits ar citu, sabiedriskā dzīve ritēja tikpat strauji kā zinātniskais darbs, darbojās sporta sekcijas, bet šīs mūsu nodarbības un sarunas bija kļuvušas visai īpatnējas. Mēs daudz spriedām par ikdienas sīkumiem, par dzirdētiem koncertiem, izlasītam grāmatām, par pazīstamiem. Par Zemi neviens nerunāja, sarunās to pat nepieminēja, un varētu domāt, ka visi to ir aizmirsuši; tāpat neviens nerunāja par tuviniekiem, kas palikuši uz Zemes, un ari par pašu ceļojumu.
So tematu cilāja vienīgi speciālisti. Viņi atklāja ne mazumu interesantu faktu: piemēram, to, ka dažus mēnešus pēc pilna ātruma sasniegšanas temperatūra uz Geas sāka nedaudz celties. Inženieri ņēmās pētīt šo parādību. Tā likās jo dīvaināka tādēļ, ka dzinēji vairs nedarbojās, tātad cēlonis bija meklējams ārpus kuģa, bet tur plētās tukšums, kura viens kubikcentimetrs saturēja tikai dažus atomus, tatad tukšums bija praktiski absolūts, ja to salīdzina ar vidējo gāzes blīvumu Zemes apstākļos, kur katrā kubikcentimetrā ir vairāki desmiti triljonu atomu. Bet Gea joņoja ar tādu ātrumu, ka vienā sekundē katrs tās apvalka kvadrātcentimetrs saskārās ar 800 miljardiem atomu; tā pietika, lai rastos «berze», kas savukārt izraisīja kuģa sasilšanu; vēl vairāk: izrādījās, ka, šķeļot šo starpzvaigžņu «gāzi», raķete pamazām apaug ar atomu kārtiņu, ko lidojuma ātrums iespiež kuģa bruņās. Sis masas pieaugums, protams, bija bezgala mazs, tomēr ar precīziem mēraparātiem to varēja noteikt.
Ik dienas ambulanci apmeklēja vairāki pacienti ar dažādām, bieži vien visai nenoteiktām sūdzībām; dažreiz radās iespaids, ka viņi tikai meklē ieganstu, ]<ā parunātos ar ārstu, kas deva iespēju būt pilnīgi vaļsirdīgiem. Sis privileģētais Stāvoklis palīdzēja man izprast notikumus, kas norisinājās pēc daudziem mēnešiem un pat gadieni
Pamazam visiem radās «viegla» attieksme pret dzīvi. Ļaudis labprāt izklaidējās, jokoja, bet tas tā bija tikai ārēji. Dažu reizi gluži parastā sarunā kāds negaidot pieskārās tematam, ko visi centās noklusēt. Atceros, reiz dārzā, spriežot par tektonofiziķu darbiem un to turpmākām izmantošanas iespējām, pieminējām Zemi, un kāda sieviete paklusi ieteicās: «Vai mēs vispār atgriezīsimies?» Brīdi valdīja sasprindzināts klusums, tad vairāki cilvēki reizē sāka steidzīgi runāt par ko citu.
Vislielākās bažas radīja parādība, kas acīm redzot skāra visdziļākās, intīmākās cilvēka psihes dzīles, kuras novērot nebija gandrīz nekādas iespējas, — tā bija mīlestības izpausme uz kuģa.
No neskaitāmām dzīvnieku paaudzēm, kas bija nomainījušas cita citu, lai beidzot varētu rasties cilvēks* mēs esam mantojuši nepārvaramo un nepieciešamo dzimumu pievilkšanās spēku. Aizritēja gadsimti, civilizācijas dzima un iznīka, bet cilvēks, cīnīdamies ar dabu gan ap sevi, gan sevī, tūkstošiem reižu mēģināja celt gaismā tos tumšos spēkus, kas viņā paslēpušies bez paša ziņas un piekrišanas; pamazām iekāre, kas tuvināja dzīvnieku tēviņus un mātītes, kļuva par cilvēka ilgām. Taču daudzu gadsimtu laikā mīlestība, tāpat kā citas jūtu pasaules jomas, saduroties antagonistiskiem sociāliem spēkiem, radīja ap sevi dažādus priekšrakstus, rituālus un likumus. Ālanta, reliģiskie mīti un aizspriedumi kļuva par šķērsli vīrieša un sievietes tuvībai. Barbariskās merkantilās iekārtas centās pārvērst mīlestību par neķītru veikalu, par preci, kura pieejama vienīgi tiem, kas spējīgi to nopirkt. Mīlu izmantoja kā līdzekli pagurušo nervu uzbudināšanai, tā kļuva par vienu no izklaidēšanās veidiem, par spilgtu plankumu uz pelēcīgās, vienmuļās dzīves fona. Vīrieši un sievietes meklēja tanī patvērumu no aklajām kataklizmām, kas brieda sociālo iekārtu dzīlēs, un ne mazāk aklās ikdienas veģetēšanas.
Mūsu civilizācija radījusi jaunas attiecības starp dzimumiem: to pamatā ir radošs darbs — tiklab garīgs, kā fizisks — kā dzīves dziļākā jēga. Garīgais, radošais darbs dzimis no fiziskā un ir tā augstākais, gaišākais atspulgs, tas pastāvīgi atveido jūsmu un rosību, ko mūsos izraisa pasaule. Agrāk ļaudis neapzinājās, ka jaunas dzīvības radīšana uzliek vislielāko atbildību, kāda vien cilvēkam var būt. Paaudzes dzima un mira, bet lielo, neatminēto noslēpumu tās nodeva cita citai kā aizzīmogotu vēstuli, ko bija lemts izlasīt tikai tālajiem pēcnācējiem.
Pasaules mīklas cilvēks atrisina ar prātu, kurā dabā valdošā kārtiba atspoguļojusies kā likumsakarīgas materiālas pārvērtības, kas norit tiklab zvaigžņu dzīlēs, kā cilvēku ķermeņos. Mīlestība nepakļaujas zinātniskiem pētījumiem, to nevar izteikt ar formulām un vienādojumiem, nevar ne paredzēt, ne aprēķināt, un tomēr arī mūsu racionālajā pasaulē tā ir pārdzīvojums, bez kura dzīve nebūtu pilnīga.
Mūsdienu cilvēku mīlestībā nav kaislību uzliesmojumu, nav vētrainu tuvības brīžu, kam seko atsvešināšanās, nav ierobežotības un atkarības sajūtas izraisītās' dziņas iegūt. Kā divas planētas, riņķojot pa savām orbītām, noteiktos punktos pienāk gluži tuvu viena otrai-, tā vīrietis un sieviete mīlā kļūst tik tuvi, cik vien tuvi cilvēki spēj būt. Tad viņiem rodas kopēji sapņi, katrs sāk vērot pasauli sava drauga acīm, baudot mīļotā mūžīgās tuvības noslēpumu, kā arī prieku uzņemties otra rūpes un grūtības, kuru nekad nav par daudz. Kaislība ir tikai viena no daudzajām vienotājām saitēm, un glāsti no jutekļu kairinājuma kļūst par valodu bez vārdiem, kas sākas tad, kad parastā ikdienas valoda nevarībā apklust. Tāda mīla var būt dzīvē tikai reizi.
Reiz, tērzējot ar vēsturniekiem par mīlestību senajos laikos, nevarēju vien nobrīnīties par pagātnes cilvēku jūtu nepastāvību, bet vēl neizprotamāks šķita tas, ka šie cilvēki, kas tiecās pēc izglītības visās dzīves nozarēs, gan svarīgās, gan nenozīmīgās, pilnīgi ignorēja to vienā no vissvarīgākajām — bērnu audzināšanā. Tai
vajadzēja būt lielai tumsībai, ja viņi ļāva šai ziņā valdīt pilnīgai pašplūsmai un nejaušībām, neapjauzdami, ka pirmajos dzīves gados bērns ir visjutīgākais un pakļāvīgākais materiāls, kurā apkārtējā vide atstāj jo dziļas pēdas, bet vainas, kas radušas šai dzīves posmā, vēlāk bieži vier. nevar izskaust pat ar audzinātāju visenerģiskākajiem pūliņiem.
Uz Geas no Zemes bija atnākuši daudzi mīlestībai nobrieduši vīrieši un sievietes, kas arvien vēl meklēja draugu, un tādēļ bija jādomā, ka ilgajos ceļojuma gados radīsies ne viens vien pāris. Tā tas arī notika, bet šķēršļi, ko nācās pārvarēt lietum lielajam vairumam, izrādījās nopietnāki, nekā to varēja iedomāties. Otrajā ceļojuma gadā nereti gadijās, ka pari izveidojās it kā nejauši un tāpat izšķīrās, bet par šo atgriešanos pie sen aizmirstajiem, barbariskajiem tikumiem visi, kā norunājuši, klusēja. Tas notika periodā, kad savaldīšanās, garīgais līdzsvars, miers — visas tās īpašības, ar ko mūs bija apveltījusi Zeme, pārvērtās par ārēju, sastingušu formu, ko rādījām citiem, izlikdamies, ka nekas mūsos nav mainījies, lai gan patiesībā īstais dzīves saturs bija kaut kur atkāpies un izzudis. Tas bija milzīgs ļaunums, ko tukšums nodarīja tiem, kas nebija sagatavojušies gandrīz vai nepārvaramajām ceļojuma grūtībām.
Ja mums tomēr izdevās daļēji maldināt darba biedrus, kolēģus, pat draugus, tad augstāko jūtu sfērā šāda izlikšanās nebija iespējama. Tādēļ daudzi mēģināja rast glābiņu sievietes apkampienos, aizmirsties mīlas priekos. Mēs zinājām, ka mūs nevar ilgstoši vienot ne žēlums, ne izmisums, ne arī vēlēšanās nokratīt atbildību par apzināti izvēlēto likteni, ka to spēj vienīgi īsta mīlestība, un tomēr vīrieši meklēja sievietes un viņas tiem ļāvās, saspringti, sazvērnieciski klusējot. Tie bija bīstami un veltīgi glābiņa meklējumi. Kārtējie atplūdi pameta krastā gadījuma mīlētājus, vientuļus un nevarīgus, un, kad tumsā pār viņu galvām aizskanēja griezīgais brīdinājuma signāls, kas atkārtojās ik nakti, viņiem pietrūka drosmes palūkoties vienam otra acīs, jo tajās rēgojās tukšums, no kura viņi tiecās aizbēgt, bet uz brīdi nokratītais smagums atkal atgriezās, un viņi gulēja līdzās vientuļi, apzinādamies, .ka cietuši sakāvi.
Par ko gan es te stāstu? Visupirms par sevi, kaut gan zinu vai, pareizāk, nojaušu, ka daudzi no maniem biedriem piedzīvoja līdzīgu neveiksmi. Es še runāju par sevi. Vienīgi par sevi, jo Anna šai pārbaudījumā uzvarēja, lai gan arī viņa bija daudz cietusi un varbūt tieši tādēļ, ka viņai pietika drosmes ciest, kamēr es vēlējos tikai aizmirst.
Kad divas mutes sakļaujas skūpstā, skatiens vairs nespēj aptvert otra cilvēka seju, jo tā ir pārāk tuvu, bet šī tuvība ir tikai fiziska — tā neko neizšķir un nesaista. Velti es centos paātrināt mīlestības atnākšanu, velti meklēju to kvēlos skūpstos, ciešos apkampienos, kamēr tā slēpās kaut kur vakara klusumā, biklā smaidā, nejaušā, negaidītā roku saskarē, kad viena, gribēdama noglāstīt otru, kautri apstājusies pusceļā. Cik vāji es sapratu Annu, cik biju cietsirdīgs, nemaz neinteresēdamies par viņas dzīves saturti! Man negribas daudz runāt par to, kā es uzzināju patiesību. Protams, reizēm man uzmācās tā kā godprātība, tā kā gluži vienkārša kauna sajūta. Atmiņā iespiedies tikai viens gadījums, bet es jau pirms tam daudz ko nojautu un tikai vairījos par to domāt, zemiski baidīdamies, ka būšu spiests uzņemties atbildību par Annas likteni — es, kas nejaudāju nest pats savējo.
Bieži vien nopratu, ka viņa visos sīkumos atceras mūsu pirmās tikšanās, kamēr es neatcerējos gandrīz neko. Sākumā piedēvēju to labajai sieviešu atmiņai, kuras vīriešiem nereti pietrūkst. Bija arī neviļus noklausīta saruna un vēl viens otrs sīkums, ko es nevēlējos saprast. Līdz beidzot kādu vakaru atgadījās kas tāds, kam es vairs neuzdrošinājos paiet vienaldzīgi garām.
Mēs sēdējām, pareizāk, zvilnējām gultā, kas bija pārsegta ar smagu, baltu zvērādu. Juzdamies noguris, atbalstīju galvu uz Annas sakrustotajām rokām un stingi vēros sienā. Istabu apgaismoja zemu piekārta zila spuldzīte. ES'jau nezin kuro reizi stāstīju viņai, kā mēs kādreiz dzīvosim kopā, kā sastapsim ceļā tik mazu planētu, kur pietiks vietasv tikai diviem cilvēkiem, un tie būsim mēs abi, apmetīsimies tur mazā namiņā zvaigžņu vidū … un piepeši, tā laiski, pusčukstus runājot, sienas spogulī ieraudzīju Annas seju.
Viņa klausījās manī, viegli savilkusi lūpas rūgtā smīna, it kā gribētu sacīt: «Zinu, ka tie ir meli un ka tu runā tikai runāšanas pēc — lai aizpildītu klusumu, un aizmirsti ikvienu vārdu, tiklīdz tas izteikts, bet tas nekas, runā tālāk, runā vien tālāk…»
Un šai mirklī es sapratu, cik bīstamu eksperimentu esmu uzsācis. Es nesniedzu viņai nekā; viņa bija man silts, kluss' patvērums garajās, tukšajās stundās cauri nedēļām un mēnešiem. Biju pieradis pie viņas, kā cilvēks pierod pie ainavas; viņas prombūtnē jutu tukšumu ap sevi, bet ne sevī; sevī — tas nozīmētu mīlestību. Anna saprata to jau pašā sakumā, bet mēmā izmisumā samierinājās ar visu, jo mīlēja mani. Es viņai biju visdārgākais un tomēr svešs cilvēks; vienaldzīgs un bezrūpīgs — ienācu viņas dzīvjī, iespiedos visintīmākajās atmiņās un rakņajos tajās kā bērns, kas tīksminās ar mirdzošiem nieciņiem, reizēm paceldams kādu pie acīm, lai jau nākošajā mirklī garlaikots to aizsviestu projām, bet dažreiz biju arī mīļš pret viņu — un tas bija vēl ļaunāk. Jā, es būtu varējis skatīt pasauli viņas acīm, klausīties viņas sirds balsī, kuru pat viņa pati negribēja uzklausīt; gatava uz visu — viņa lūkojās savā dzīvē, it kā tā — balta un neaptraipīta — vēl tikko sāktos; viņas mīlestība nebijās zvaigžņu, bet es domāju par viņas smaržīgajiem matiem un silto, samtaino ādu.
Apklusu, nespēdams vairs dabūt pār lūpām neviena nepatiesa vārda.
— Un tālāk? … — viņa klusu jautāja, liegi šūpodama manu galvu. Es nevarēju parunāt, kaklu žņaudza it kā dzelžaini pirksti; pievienodams visām vecajām nelietībām vēl vienu, pievilku viņas galvu un paslēpos skūpstā, lai no manas sejas viņa nevarētu nolasīt, ka es jau zinu visu.
Cik labprat es jums pateiktu, ka tūlīt pēc šī notikuma iemīlēju Annu un mēs kļuvām ļoti laimīgi, bet cilvēku attiecības, diemžēl, nemēdz tik vienkārši atrisināties.
Pagāja otra ceļojuma ziema, pienāca otrs pavasaris. Līdz šim visi darza koki mainīja izskatu, paklausot mākslīgajai Saulei: kad tā sildīja stiprāk, plauka lapas, ziedi, bet, tās stariem atdziestot, koki tērpās košās rudens krāsās. Vienīgi Kanādas egle, kas, ietinusies tumšajās skujās, auga strauta malā, nemainīja savu izskatu. Botāniķi ievadīja speciālus' hormonus un preparātus augsnē, no kuras tā smēlās savas dzīvības sulas, bet koks tomēr palika nemainīgs, drūms un vienaldzīgs un, it kā atminējis cilvēku naivo rotaļu un negribēdams kļūt par maldu mirāžas daļu, iegrima mūžīgā miegā. Bet tad kādu rītu Geu saviļņoja jauna ziņa: melnā egle noticējusi pavasarim un pa nakti izlaidusi zaļus dzinumus …
Dārzā sanāca daudz ļaužu. Neviens nebilda ne vārda. Visi, kas, neizprotamu jūtu dzīti, bija lielā steigā atskrējuši šurp, brīdi pastāvēja, klusēdami nolūkojās uz atmodušos koku un cits pēc cita aizgāja. Beidzot palika tikai daži cilvēki, kāds gribēja noplūkt gaišzaļo dzinumu, lai to plaukstā saberztu un ieelpotu sveķu smaržu, bet kāds cits viņu bargi norāja. Galu galā es paliku viens. Nosēdos pie koka stumbra un atbalstīju galvu rokās. Vientiesīgajam priekam, ko man sagādāja izplaukušais koks, tagad piejaucās truls žēlums. Piepeši sajutu cilvēku klātbūtni. Pacēlu galvu. Man blakus stāvēja Ameta un Zorins.
— Nāc mums lidzi, — ierunājās Ameta. — Aiziesim uz zvaigžņu galeriju.
Man nebija ne mazākās vēlēšanās iet turp, it sevišķi šobrīd.
— Negribi? — Ameta vaicāja. — Un tomēr nāc.
Es sadusmojos par Ametas uzbāzību. Piecēlos un negribīgi devos līdzi pilotiem. Lifts mūs aizveda uz skatu klāju. Pēc brīža atradāmies tumsā, augšā mirdzēja zvaigznes. Negribēju tās redzēt. Novērsos, bet ar muguru, ar galvas ādu, ar visu ķermeni jutu tukšumu, kas plētās aiz manis. Tā mēs stāvējām tumsā, līdz beidzot Ameta, nevienu īpaši neuzrunādams, sacīja:
— Mēs nedzīvojam mājā, kurai pāri peld mākoņi, mēs esam tukšumā. Var sevi mānīt un izturēties, it kā tas tā nebūtu, bet tas arī viss. Daudz labāk ir atzīt, ka esam tukšumā… un . pat likt šo atziņu visa pamatā. Tiesa, tad mūs sagrābj bailes, jo viss, uz kā esam raduši balstīties, mums ir laupīts. Prāts par varu tiecas aizklāt īstenībai priekšā kādus milzīgus melus. To nedrīkst darīt. Mums nav vajadzīga mājīga, no dažādām nejaušībām pasargāta dzīve. Vai tad neizpētīta, briesmu
pilna esamiba nav cilvēka cienīgāka? Mēs arvien vairāk paplašinām savu redzes loku, tātad ari atklājam pasaulē arvien vairāk jauna. Neaizvērt acis! Tā ir vienīgā drosmes izpausme, kas mums nepieciešama. Neno- vērsties no tukšuma, nedumpoties pret to, jo tieši tā ir pasaule. Mūsu pasaule. Ir tikai jāsaprot, ka, jo grūtāk kaut kas iegūstams, jo pilnīgāk tas pieder mums, cilvēkiem, lai tas viss, kas kādreiz likās svešs un baiss, kļūtu par sen kārotu mērķi.
Zvaigznes spīdēja nemirgojot. Es klusēju. Ameta, kā atsākdams pārtrauktu sarunu, atkal ierunājās:
— Ko tu šovakar domā darīt?
— Nezinu.
— Tad atnāc pēc stundas uz Bērnu parku. Labi?
Iespējams, ka es būtu atteicies, bet viņš satvēra
manu roku, un šis īsais, spēcīgais rokas spiediens samierināja mani ar visu: gan ar dīvaino runu zvaigžņu priekšā, gan ar savādo ielūgumu, gan, beidzot, ar viņu pašu, pilotu Ametu.
Par Bērnu parku sauca zāli, kas atgādināja nelielu botānisku dārzu. Koku te nebija daudz un visi zemi, ar spēcīgiem, līkumotiem zariem, pa kuriem varēja labi rāpties augšā. Vismazākajiem te bija iekārtotas smilšu kastes, bet tālāk klintī pavērās grota ar strūklaku vidū.
Tovakar koku un smilšu kastu trūka: videoplastiķi bija pārvērtuši zāli par burvju dārzu, jo te vajadzēja notikt īpatnējām sacensībām — konkursam par pasaku stāstītāja meistartitulu. Pretendentu bija daudz. Tie pēc kārtas ieņēma vietas uz paaugstinājuma, ko, uzmanīgi klausoties, ielenca bērni ar maziem sudraba zvaniņiem rokās.
Viņi izpauda savas jūtas, skandinādami tos pēc katras pasakas, bet liels, ērmīgi tērpts automāts, slēpies palmas ēnā, precīzi reģistrēja zvaniņu kopīgās skaņas intensitāti. Viens no labākajiem stāstītājiem izrādījās Zorins; parasti mazrunīgais pilots pārsteidza mūs ar pasaku «Par Radioaktīvajiem Milžiem no Algola zvaigznes». Un tomēr uzvarētāja laurus ieguva Tembhāra, kura vārdu, krāšņām raķetēm sprāgstot, nosauca par burvi pārģērbtais automāts.
Audzinātāji aicināja bērnus gulēt, un te nu mazie sacēla brēku, jo vēlējās redzēt vēl kādus brīnumus. Beidzot, palūkojies visapkart, ieraudzīju, ka zālē palikuši tikai pieaugušie, un sirds iesmeldzās savādās skumjās, it kā, bērniem aizejot, es būtu šķīries no savas jaunības. Bet tad uz tukšā paaugstinājuma viegliem soļiem uzkāpa Kalarla un smaidot vaicāja:
— Nu, varbūt vēl vienu pasaku? Ja vēlaties, es pastāstīšu kādu, lai jūs visi nejustos tik briesmīgi veci…
Mēs tūdaļ tvērām pēc bērnu pamestajiem sudraba zvaniņiem, un driz vien zāli piepildīja to priecīgās balsis, bet Kalarla ar daudzsološu un noslēpumainu sejas izteiksmi iesāka:
— Pasaka, ko es pastāstīšu, ir gandrīz patiess notikums, un to sauc — «Par Turingu, kas smējās».
Iestājās klusums, kurā kādu brīdi vēl dzirdēja ap- kalpotāju-automātu soļus. Tad apklusa arī tie, bet Kalarla ar vieglu, rotaļīgu smaidu uz lūparn vēl ilgi, it kā ko gaidīdama, klusēja. Ko gan viņa gaidīja? Varbūt, lai atgriežas tā noskaņa, kas valdīja zālē, kamēr tajā vēl bija bērni.
Beidzot viņa sacīja:
— So pasaku man pastāstīja vecmāmiņa, viņa bija ļoti konservatīva… bet varbūt pasakām komentāri lieki? Es labāk sākšu.
Kalarla vairs nelūkojās uz mums. Viņa domīgi vērās strūklakas dzirkstošajā šaltī, bet stāstītājas samtainā balss jaucās ar ūdens burbuļošanu akmens tvertnē.
— Ļoti sen, vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem, pasaule dalījusies divās daļās. Vienā no tām valdījuši atlantīdi. Katram cilvēkam — kā sensenos laikos, tā mūsu dienās — ir savi sapņi. Tie bijuši arī atlantīdiem. Viņi sapņojuši iznīcināt otru pasaules daļu, kas bija atbrīvojusies no viņu kundzības. Šim nolūkam viņi krājuši indes, lai sagandētu gaisu un ūdeni, kā arī radioaktīvus līdzekļus un sprāgstvielas. Bet, jo vairāk sakrājuši, jo lielākas bailes viņus sagrābušas. Tādēļ ar zeltu uzpirkuši zinātniekus, lai tie celtu mašīnas, kas nogalina cilvēkus. Reiz viņi uzzinājuši, ka tālā salā okeāna vidū dzīvojot kāds zinātnieks, vārdā Turings, kas protot būvēt automātus. Tolaik par automātiem zinājuši vēl ļoti maz un neviens nav pratis paskaidrot, kam tie īsti var derēt. Turings būvējis dažādus automātus: vieni varējuši izgatavot mašīnas, citi — cept maizi, vēl citi.— rēķināt un loģiski domāt. Tā viņš strādājis četrdesmit gadus, līdz beidzot izgudrojis automātu, kas pratis darīt visu, ko vien sirds vēlas. Sis automāts varējis kausēt metālus, šūt zābakus, pārvērst elementus un celt mājas, un, tāpat kā strādāt fizisku darbu, tas. pratis arī domāt par visdažādākajām lietām: spējis atbildēt uz jebkuru jautājumu, atrisināt jebkuru problēmu; neesot bijis nekā tāda, ko viņš nespētu paveikt, ja tam bijis pavēlēts. At- lantīdas valdnieki aizsūtījuši savus spiegus, lai tie uzpirktu Turingu, bet zinātnieks tos atraidījis. Tad viņi to saņēmuši ciet un nozaguši izgudrojuma plānus. At- lantīdu vecākais izskatījis tos, tad ataicinājis citus un sacījis: «Kad mums būs automāts, mēs viņam pajautāsim, kā iznīcināt tos briesmoņus, kas grib uz visiem laikiem novērst karus.» Bet otrs valdnieks, sirms un visu cienīts, piemetinājis: «Viņš mums pateiks ari to, kā mūsu pavalstniekus atradināt no domāšanas, jo domājoši cilvēki nelabprāt mirst, lai vairotu mūsu zelta slavu.» šie vārdi visiem ļoti patikuši, un viņi nolēmuši tā: uzcelsim Turinga Lielo Ģenerālo Automātu un kļūsim visvareni, lai neviens visā pasaulē nespētu mums pretoties.
Tad viņi sapulcinājuši septiņus tūkstošus rēķinātāju (jo cilvēki toreiz rēķinājuši galvā), lai tie aplēstu, cik zelta vajadzēs automāta celtniecībai, pēc tam ataicinājuši septiņus tūkstošus inženieru, kas septiņus gadus zīmējuši plānus. Tie vēl nav bijuši gatavi, kad pirmās strādnieku brigādes jau devušās uz izvēlēto vietu. Ala- inogordo, Jaunmeksikas plašā smilšu tuksneša sirdī, sapulcējušies septiņreiz septiņi tūkstoši strādnieku. Tie dzīvojuši dzelzs barakās, kur naktī valdījis ledains aukstums, bet dienā — neciešams karstums. Sāļās smiltis saēdušas plaušas un acis, strādnieku vidū plosījušās slimības, tādēļ mirušo vietā atlantīdi sūtījuši arvien jaunus strādniekus, un tā viņi rakuši milzu bedres pamatiem, kaluši šahtas un ejas, bet tām pāri gājuši ekskavatori, kas atgādinājuši milzu rāpuļus ar gariem kakliem, kādi dzīvoja pirms simt septiņdesmit miljoniem gadu. Un šī celtniecība ilgusi septiņus un vēl septiņus gadus, bet pēc četrpadsmit gadiem simttūkstoš akru lielo platību klājuši tērauda torņi un milzu ēkas, ko apjozuši augsti mūri. Un tad pienākusi diena, kad visi, kas bija piedalījušies šai titāniskajā darbā un palikuši dzīvi, aizbraukuši un vārti aizvērušies.
Būvlaukums kļuvis tukšs un kluss, tikai vējš kaucis augstu pakārtajos vados, bet pa grantētajiem celiņiem staigājuši sargi ar suņiem. Tā tas ildzis septiņas dienas, līdz tumšā,, melnā naktī pie austrumu sienas apstājusies liela- mašīna, ko saukuši par bruņu automobili, un no tās izkāpuši astoņi cilvēki, kas pārvaldījuši Atlantīdu. Pirmajam piederējusi visa tās dzelzs, otrajam — ogles, trešajam — nafta, ceturtajam — satiksmes ceļi, piektajam — labība un gaļa, sestajam — elektrība, bet septītajam — armija.
No pazemes viņus satikt iznācis celtniecības galvenais inženieris un zemu palocījies. Valdnieki izkāpuši no automašīnas un augstu virs mūriem ieraudzījuši pie stiepļu trosēm šūpojamies spuldzes, bet to nemierīgajā gaismā — melnus blokus un torņus, kas stāvējuši cieši cits pie cita kā kareivju rindas, taču tā bijusi tikai Tu- ringa Ģenerālā Automāta nelielā virszemes daļa, kamēr galvenās iekārtas bijušas paslēptas dziļi pazemē, tuksneša klintīs izcirstās ejās un zālēs. No divām pusēm pienākuši sargi un atvēruši mūrī melnas durvis, atbraucēji iegājuši iekšā, kur tos gaidījusi maza, stiklota vagonete, kas tūlīt sākusi braukt.
Viņi braukuši cauri zālēm, kur spīdējusi salta, zilgana gaisma, un cauri ēkām, kas likās iegrimušas klintī, bet pār viņu galvām melnojis nepārredzams vadu biezoknis, nosēts milzīgām izolatoru sēnēm. Garām slīdējušas sienā iebūvētas blīvslēgu ligzdas, šahtas, kurās sardzē stāvējuši automāti bruņu cepurēs, bet vagonete laidusies arvien dziļāk, kamēr inženieris sniedzis paskaidrojumus un stāstījis, ka tikai galveno agregātu vien pazemē esot vairāk nekā sekunžu cilvēka dzīvē. Viņi turpinājuši ceļu, slīdēdami lejup no stāva uz stāvu, caur stiklu redzējuši aizvijamies gaiteņus, viņu skatieni maldījušies kabeļu mežā, vagonete spraukusies starp resniem vara vadu atzarojumiem, reizēm kaut kur tālumā iemirdzējusies rubīnsarkaha uguntiņa, krēsla sabiezējusi, visu pārklājusi arvien melnāka tumsa, bet vagonete, riteņiem klaudzot, laidusies arvien dziļāk un dziļāk.
Un viss šis neaptveramais un neizmērojamais labirints bijis kā izmiris; neviens strāvas impulss vēl nebija skāris miljardus vadu, kas vijušies ap Milzeņa vara smadzenēm. Viņi braukuši ilgi, līdz beidzot aiz logu stikliem iemirdzējušās spuldzītes, kuru gaisma kritusi uz tuneļa valgās klints sienas. Vagonete nodrebējusi un apstājusies. Viņi sasnieguši mērķi. Zem šīs briesmīgās celtnes tās pēdējā, visdziļākajā telpā atradusies neliela, bruņām apšūta, ovāla istabiņa. Viņi iegājuši tajā. Pie melnajām sienām rēgojušās kontrolinstrumentu skalas — septiņsimt septiņdesmit septiņas skalas, — un pašā vidū bijis paaugstinājums. Uz tā atradies melns mikrofons, bet zem dimanta pārsega — poga un vairāk nekas. No šejienes varējis pavēlēt Lielajam Ģenerālajam Turingam.
Inženieris paskaidrojis, ka Milzenis varot tikpat labi audzēt eksotiskus ziedus un ierīkot dārzus kā nogalināt cilvēkus. Tam trūcis drošinātāju, kādi ir mūslaiku automātiem, kuriem tas nemaz nebijis līdzīgs. Tas bijis mežonīgs, barbarisks automāts, miljoniem reižu lielāks par piramīdām.
Tā viņi stāvējuši tur un klusējuši. Kaut gan pie griestiem degušas spuldzes septiņos svečturos, melnās sienas absorbējušas gaismu. Turingu gan bijis paredzēts iedarbināt vēlāk, bet galvenais inženieris, vēlēdamies izdabāt valdniekiem, licis priekšā to tūlīt izmēģināt. Viņš pats jau ilgus gadus dzīvojis drudžainās gaidās, un viņa smadzeņu dzīlēs snaudusi doma, kuru viņš slēpis, saprazdams, ka cilvēks, kas nostāsies pie iedarbinātā Turinga mikrofona, kļūs varenāks par asīriešu un babiloniešu magiem, kuriem kalpojuši dēmoni. Tādēļ, kad pirmais valdnieks pajautājis: «Kas jādara, lai to iedarbinātu?» — viņš atteicis: «Mans kungs, ir jānospiež šī melnā poga, lai paceltos slūžas un Svētā Huana upes ūdeņi ieplūstu septiņdesmit septiņās turbīnās un radītu strāvu, kas piesātinās Turinga metala .iekšas, un viņa orgānos sāks pulsēt elektriskā strāva.» Valdnieks licies drusku aizkustināts, jo mīlējis dižas un brīnumainas lietas, un kā negribēdams ar resnu, baltu pirkstu nospiedis pogu. Tūdaļ iedegušās ugunis, aparātu rādītāji sākuši drebēt, spuldzes atvērušas savas sarkanās acis un palūkojušās cilvēkos, bet virs viņu galvām sakustējusies un ietrīcējusies simttūkstoš akru lielā platība.
Mašīnas sākušās virpuļot un šņākt, tūkstošiem va- kuumcauruļu sārti iekvēlojušās, releji šaudījušies šurp un turp, visās spolēs, solenoīdos un vītnēs ieplūdusi strāva. Bet melnajā istabā varējis redzēt tikai vienmērīgi apgaismotās aparātu skalas un skaļrunī skanējusi vienmuļa sanēšana, jo briesmonis ar vara smadzenēm, kaut arī atdzīvojies, tomēr vēl snaudis un it kā miegā krācis.
Tad valdnieki pēkšņi sapratuši, ka atrodas aci pret aci ar visvarenu būtni, ka tas ir dievs, kuru viņi paši radījuši, un, kad tam pavēlēs, tas izpildīs visu. Kad viņi aptvēruši šī vārda jēgu, viņu sirdis, bailēs sažņaugušās, kā raugoties bezdibenī, jo viņi nebija raduši visu spēt.
Katrs sapņojis, ka pēc viņa pavēles automāts iznīcinās pārējo sešu īpašumu un dzīvību, bet dzinis prom šo neatlaidīgo, uzbāzīgo domu jaunā kara labad, kuru viņi visi kopā bija iecerējuši. Bet astotajam bijis astoņpadsmit gadu, un viņa tēvs bijis dzelzs valdnieks, bagātāks par visiem, jo no dzelzs toreiz izgatavojuši nāves ieročus. Sis valdnieks labāk nekā citi pratis par zeltu pārdot cilvēku asinis, un viņa metalurģiskajās rūpnīcās kaluši tūkstoši tērauda veseru, lai tālās zemes malās beigtu pukstēt tūkstoši dzīvu siržu. Bet viņa dēls vēl bijis tīrais zēns — bāls un melanholisks. Viņš zinājis, kā garšo visi Zemes augļi un visas Tndes, kas kairina pagurušos nervus, un pazinis visas baudas, ko varēja iegūt par zeltu. Tādēļ pasaule viņam šķitusi bezgala garlaicīga, un, meklēdams vēl neizbaudītas sajūtas, viņš labprāt gremdējies tumšo filozofiju labirintos. Viņi visi stāvējuši kā sastinguši, un neviens neuzdrošinājies bilst ne vārda, juzdams savu niecīgumu līdzās šai mašīnai. Visi klausījušies tikai strāvas vienmērīgajā sanēšanā, un viņiem licies, ka briesmonis elpo, pazemīgi gaidīdams rīkojumus. Un tad bālais zēns paspēris soli uz priekšu un jautājis:
— Kādēļ mēs dzīvojam?
Viņa tēvs satrūcies un gribējis viņu norāt, bet nepaguvis ne lūpas pavērt, kad Turings jau iedarbojies.
Spuldzes sākušas mirgot, gaisma kļuvusi bālāka, sienu melnums te mācies viņiem virsū, te atkal atkāpies, līdz pēkšņi skaļrunī atskanējusi metāliskā nopūta, tad otra, trešā, ceturtā, arvien straujākas. Grīda sākusi drebēt, sacēlušies putekļi, no spēcīgiem grūdieniem ļodzījušās kājas, līdz beidzot, griezīgas šņirkstoņas un rēkšanas kā viesuļvētras pavadīti, visi reizē metušies uz durvīm, paniskā izbīlī cits citu grūstīdami un samīdami, jo viņi sapratuši: mašīna smējās…