Magelāna mākonis

ROTAĻU PARKS TUKŠUMĀ

Nākošajā rītā pulksten vienpadsmitos pēc Zemes laika bija paredzēts Geas pirmais patstāvīgais lidojums. Pakavveida stūrēšanas zālē sapulcējās turpat vai trīs ceturtdaļas ekspedīcijas dalībnieku, lai sagaidītu svinīgo brīdi.

Astrogāti Ters Akonjans, Songrams, Grotrians un Pendergasts, galvenie konstruktori Irjēla un Uteneits, atomisti, mehāniķi, inženieri un tehniķi apstaigāja apa­rātus, kuru kontrollampiņas, it kā apstiprinoši atbildē­damas uz viņu jautājumiem, īsi iedegās un nodzisa. Pie zāles priekšējās sienas, ko veidoja liela, pulēta sinklīta plāksne, uz paaugstinājuma atradās galvenā vadīšanas pults. Kad sagatavošanas darbi bija pabeigti, astrogāti noņēma no tās aizsargvāku, un mēs ieraudzījām mazu, melnu iedarbināšanas kloķi, kuram līdz šim vēl nebija pieskārusies neviena roka. Kloķis bija jāpagriež Goba- ram. Viņu gaidīja ierodamies kuru katru bridi, bet bija jau pāri vienpadsmitiem, un tomēr zinātnieks vēl nerā­dījās. Astrogātu vidū izcēlās neliels apjukums. Sabāzuši galvas kopā, viņi čukstus apspriedās, līdz beidzot vecā­kais no viņiem, Ters Akonjans, piezvanīja uz profesora laboratoriju.

Bridi sarunājies, vecais vīrs aizsedza ar plaukstu mikrofonu un pusbalsī pateica apkārt stāvošajiem astro- gātiem:

— Aizmirsis …

Sis vārds, ejot no mutes mutē, sacēla zālē vieglu čaloņu. Ters Akonjans vēl kaut ko runāja, bet tik klusi, ka pat es, stāvēdams pirmajās rindās, nekā nevarēju sa­dzirdēt. Nolicis klausuli, pirmais astrogāts noglaudīja bārdu un sacīja:

— Bridi jāpaciešas. Profesoram radusies kāda ideja, kuru viņš grib tūlīt piezīmēt. Viņš ieradīsies pēc piecām minūtēm.

Mēs gaidījām nevis piecas, bet piecpadsmit minūtes. Beidzot lifta šahtā iedegās gaisma, atvērās durvis un zālē gandrīz vai skriešus ieskrēja Gobars. Acīm redzot viņš gribēja atgūt zaudēto laiku. Ieraudzījis tik daudz ļaužu, kuri viņam godbijīgi pašķīra ceļu, profesors likās pārsteigts par tik plašu sabiedrību, palocījās un, acis mirkšķinādams, devās taisnā ceļā pie astrogātiem. Viņš izjauca visu svinību norisi, jo, pirms Ters Akonjans bija paspējis izteikt kādu vārdu (bet pēc sejas izteiksmes un nepārtrauktās bārdas glaudīšanas es nopratu, ka viņš grib teikt runu), Gobars uzkāpa uz paaugstinājuma, pa­jautāja Irjēlam, kas stāvēja vistuvāk: «Vai šo?» — un pagrieza kloķi.

Visas zāles ugunis tūlīt sāka dzist, toties sienās iede­gās vairākas gaišu taisnstūru rindas; katrā no šiem ap­gaismotajiem lodziņiem uz krāsaina fona drebēja melna adata. Virs mums sāka dūkt automāti, kuģis viegli no­drebēja, priekšējā siena atvērās, un mēs ieraudzījām iz­platījumu, zvaigžņu mākoņus un priekšplānā — mir­dzošu Geas modeli, kurš atgādināja fosforescējošu zivs skeletu, kas šķeļ tumsu. Stūrēšanas automātu raidītajai strāvai pakāpeniski iedarbinot akumulatorus, transmisi­jas, ūdeņraža-hēlija reaktoru grupas un galvenos reak­tīvos dzinējus, tūkstoši sīku vadu Geas modelī iekvēlo­jās vienmērīgā, sārtā gaismā.

Gobars, kura tumšais siluets skaidri iezīmējās uz zvaigžņotās debess fona, nokāpa no paaugstinājuma un krekšķinādams pagāja sānis, it kā domās jautādams sev: «Ko gan esmu izdarījis?»

Kad sānu ugunis kļuva gaišākas, visu acis velti mek­lēja profesoru: lielais zinātnieks bija pazudis — droši vien aizmucis ar tuvāko liftu uz savu laboratoriju.

Pa šo laiku Irjēla un Ters Akonjans bija ieņēmuši viņa vietu pie pults. Cēli, bez mazākā satricinājuma Gea atstāja orbītu, pa kuru kopš savas dzimšanas bija rātni riņķojusi ap Zemi. Plašā lokā tā lauzās uz priekšu, pār­varēdama Zemes pievilkšanas spēku. Apgaismotajā mo­delī varēja redzēt, kā no izplūdes atverēm, pagaidām tikai centrālajām, vienmērīgā straumē plūda atomgāzes. Kuģis sāka manevrēt tukšumā. Man ienāca prātā, ka tā ceļš būs labāk saskatāms no pastaigu klāja, un devos uz liftu, bet es nebiju vienīgais — turp straumēm plūda ziņkārīgie.

Klājs bija tik plašs, ka likās pustukšs; katra galerija bija 550 metrus gara. Tā kā tādas bija divas, tad, no­stādot visus ekspedīcijas locekļus tajās vienā rindā, tie atrastos piecus metrus cits no cita.

Gea te kāpināja ātrumu, te apstājās, riņķoja pa kreisi un pa labi, cēlās un grima, tad atkal sāka spirāliski griezties, mezdama arvien šaurākus lokus; ne lēnos, ne arī straujos kuģa pagriezienus m^s tikpat kā nejūtām, tikai debesis ap mums griezās neaprakstāmā ātrumā, tā ka brīžiem zvaigznes saplūda liesmainos virpuļos, kuros kā lāpas kvēloja sudrabainais Mēness un zilganā Zeme. Pēc kāda laika man no šīm zvaigžņu kaskādēm un vir­puļiem sāka reibt galva, tādēļ apsēdos uz sola, pagriezis muguru šim skatam, un pievēru acis. Tās atkal atvēris, ieraudzīju pilnīgi nekustīgas debesis. Tas mani pārstei­dza, jo es jutu centrbēdzes spēka iedarbi, it kā kuģis jo­projām grieztos ap savu garāko asi. Inženieris Utcneits paskaidroja, ka Gea tiešām griežas, bet televīzijas «acis», kuras uztver izplatījuma ainavas, tagad griežas uz pretējo pusi un tādēļ ir nekustīgas attiecībā pret zvaigznēm.

— Ā, tātad mēs caur šo stikla sienu neredzam pašas debesis, — es sacīju. — Bet es biju iedomājies, ka tas ir īsts, milzīgs logs!

Sai brīdī atskanēja skatītāju saucieni. Es piecēlos un palūkojos melnajā tukšumā. Lai kaut ko saredzētu, seja bija cieši jāpiespiež vēsajai stikla sienai. Tur dziļi lejā virs zvaigžņota bezdibeņa mirgoja sīkas, krāsainas uguntiņas — sārtas un zaļas. Starp tām veikli kā sud­raba zivtiņas melnā ūdenī šaudījās kustīgi ķermeņi.

Mēs lidojām tieši pāri bērnu parkam tukšumā. Ar nodomu vai arī nejauši Gea šeit apstājās un sāka pat lēnām nolaisties. Zeme palika aiz mūsu kuģa pakaļgala, tā ka tās gaisma netraucēja vērot skatu, kas atklājās lejā. Sajutu vieglu saviļņojumu, ieraugot kopš bērnības tik labi pazīstamo mūsu Saules sistēmas modeli, kas bija iekārtots izplatījumā. Sauli atveidoja liela, zeltaini liesmojoša lode; tās tuvumā ripoja vulkāniskais Mer- kūrijs, aiz tā sniegbaltā Venēra, Zeme un oranžsarka­nais Marss. Tālumā laiski riņķoja lielo debess ķermeņu modeļi — svītrotais Jupiters, gredzenotais Saturns un četras ledus un tumsas planētas — Urāns, Neptūns, Plūtons un Cerbers. Sai brīdī ar gaismas bojām norā­dītajās parka «alejās» iepeldēja astrobusi ar bērnu eks­kursijām; izslēgtiem motoriem, paklausot stūrēm, tie peldēja pa kanāliem gar daudzkrāsainām signālugun- tiņām nosētiem krastiem, metot līkumu ap Sauli (kas izvirda īstas liesmas), un tuvojās pēc kārtas visām pla­nētām. Astrobusi veikli appeldēja ap Merkūriju un de­vās uz Zemes modeļa pusi. Kad mēs atradāmies tādā augstumā, ka modeļa diametrs (tas nebija lielāks par 20 metriem) līdzinājās Zemes šķietamajam diametram, raugoties no kuģa, bija grūti atšķirt mūsu dzimto pla­nētu no šīs stikla lodes, kuru apgaismoja tās iekšpusē iebūvētās dienas gaismas spuldzes, — tik līdzīgas tās bija. Man likās, ka dzirdu bērnu izbrīnās un sajūsmas pilnās gaviles, kuras parasti atskanēja astrobusos, kad kļuva redzama lieliskā Zemes «dvīņumāsa». Centos sa­skatīt Jupitera un Saturna modeļus, bet tie riņķoja tālu prom tumsā.

Gea ilgi kavējās virs «tukšuma parka», un es sāku jau bažīties, vai nav radies kāds bojājums, bet tad iedo­mājos, ka mūsu astrogāti taču arī kādreiz bijuši bērni.

Trešās dienas rītā, ielūkojies tukšajā slimnīcā un pagrozījies pa operāciju zāli, iekāpu liftā un aizbraucu uz piekto klāju, ko visi neoficiāli bija iesaukuši par «pil­sētu». To veidoja piecu taisnu, paralēlu gaiteņu sistēma, kuri katrā galā nobeidzās lielās zālēs. Tā, uz kuru mani aizveda lifts, bija pusapaļa, ar puķu dobi un baltu marmora skulptūru vidū. Pusloka sienā atvērās ieejas piecos gaiteņos, kas bija gandrīz ielu platumā. Katru no tiem apgaismoja citādas krāsas spuldzes, pa vidu stiepās šaurs zāliens, bet uz sienām varēja redzēt at­jautīga zīmētāja uzburtas māju fasādes. Tanīs vietās, kur šīm mājām bija uzzīmētas durvis, atradās ieejas dzī­vokļos. Es iegāju gaitenī ar citronkrāsas spuldzēm, bet bezmērķīgā klaiņošana drīz vien apnika, un gribēju jau griezties atpakaļ, kad piepeši pamanīju pazīstamo drukno Tera Hāra augumu. Mūs abus iepriecināja šī tikšanās.

— Apskati Geu? — viņš vaicāja. — Lieliski! Vai tu zini, kā senos laikos mēdza nosaukt pilsētu ielas? Pēc iedzīvotāju nodarbošanās, piemēram, Podnieku, Kurp­nieku, Kalēju… šeit tu redzi šo veco paradumu jaunā formā, — mēs atrodamies Fiziķu ielā. Atgriezies zālē, tu redzētu zaļo Biologu, sārto Mehāneiristu ielu ..,

— Kam vajadzīgas šīs krāsainās spuldzes? — es jautāju. — Gluži kā karnevālā …

— Lai varētu vieglāk orientēties un lai būtu da­žādība. Nu, mūsu pilsētā tu vairs nenomaldīsies, bet tagad jāiepazīstas ar cilvēkiem, un tas neiet tik ātri…

Viņš nostājās, viegli ieplētis kājas, un domīgi glās­tīja zodu.

— Par ko tu domā? — es jautāju.

— Apsveru, kurp mēs dosimies vispirms.

Viņš paņēma mani zem rokas. Pagājām mazliet uz priekšu un apstājāmies pie uzgleznotas mājiņas ar salmu jumtu, uz kura ligzdā tupēja stārķis un, ērmīgi sašķiebis galvu, raudzījās mūsos.

— Seit dzīvo Rudeliks, — apstājies Ters Hārs sa­cīja. — Es gribu, lai tu ar viņu iepazītos tuvāk. Ir vērts.

— Tas pats?

— Jā, slavenais atomfiziķis. Iesim.

Viņš atvēra durvis. Ieraudzījām mazu priekšnamu un tā galā — otras durvis. Vēsturnieks palaida mani pa priekšu. Iegāju pirmais un tūlīt apstājos, jo mani ap­ņēma tumsa. Mans ceļabiedrs mani viegli pastūma, es pagāju vēl dažus soļus un pārsteigts sastingu.

Tieši priekšā uz piķa melnu, zvaigžņotu debesu fona pacēlās vertikāla klints siena, uz kuras absolūti melnas joslas mijās ar gaišām, kā līdz baltkvēlei no­kaitēta dzelzs. Siena izbeidzās asu šķautņu lokā, kas sniedzās debesīs, un pavisam zemu virs klinšainā tuk­sneša karājās milzīgs, zilgans Zemes disks. No pirmā acu uzmetiena nopratu, ka tā ir Mēness ainava. Zem mūsu kājām atradās sīkām plaisām izraibināts akmens pamats, kas soļus sešus no manis pēkšņi izbeidzās, kā ar nazi nogriezts. Starp diviem klints bluķiem, ērti at­zvēlies un kājas pār bezdibeņa malu pārkāris, sēdēja jauns cilvēks — nedaudz pāri divdesmit gadiem — pe­lēkā mājas tērpā. Mūs ieraugot, viņš, laipni smaidīdams, piecēlās.

— Kur mēs īsti atrodamies? — es jautāju, cieši spiezdams viņa roku.

Pa to laiku Ters Hārs bija aizgājis līdz bezdibeņa malai. Tur pavērās brīnišķīgs skats: lejup varenos lēcie­nos krita krauja, ko klāja melnas bedres un šķautnaini izciļņi, dažus simtus metru zemāk klintī mirdzēja saules apspīdētas asas smailes, bet tālāk bezdibenis grima biezā tumsā.

— Mēs atrodamies Hadleja ziemeļu kalnu pārejā, — Rudeliks atbildēja. — No šejienes paveras visjaukākais skats uz šo klinti.

Izstiepis roku, viņš norādīja uz saules apmirdzētu, stāvu, šaurām, melnām spraugām izvagotu klinti, kuras virsotne kā milzu sēne pārkārās pār bezdibeņa malu.

— Nepārvarama kraujai! — es apbrīnā neviļus iesau­cos. Manī pamodās alpīnists jeb drīzāk selenists, jo ne vienreiz vien biju kāpis Mēness kalnos.

— Diemžēl, pagaidām nepārvarama, — Rudeliks at­kal smaidīja, bet šoreiz mazliet skumji. — Mēs ar brāli četras reizes mēģinājām uzkāpt. Bet vēl negribu pa­doties.

— Protams, — es piekritu. — Tā laikam ir metrus trīsdesmit augsta?

— Četrdesmit, — atzīmēja Rudeliks. — Tagad man liekas, ja es būtu mēģinājis vēl piekto reizi, tur, kur tā šaurā plaisa … Vai redzi?

— Jā, bet vai tik tā nebeidzas ar strupceļu? — es Ieteicos un gribēju paiet mazliet tālāk, lai sīkāk izpētītu šo bīstamo posmu, bet fiziķis, vainīgi smaidīdams, sa­tvēra mani pie rokas.

— Tālāk neej, citādi dabūsi punu pierē! — viņš iesau­cās.

Tad es atģidos, ka mēs taču nemaz neesam uz Mēness!

— Un ko tu te tagad dari? — es jautāju.

— Neko, tāpat skatos. Šī vieta ir mani apbūrusi. Bet jūs apsēdieties. Te, lūdzu, — viņš norādīja uz izcilni bez­dibeņa malā.

Mēs paklausījām.

— Tev ir jauks dzīvoklis, — klusi sacīju, raudzīda­mies spokaini kailajā, mežonīgajā Mēness ainavā, kas likās radusies, briesmīgam izvirdumam vienā mirklī sa­stingstot uz mūžīgiem laikiem. Kilometrus piecus zemāk, šķautnainu kalnu gredzenā ietverts, plētās lezens, dzi­ļām aizām izvagots izdzisuša krātera dibens.

— Un mēbeles arī nav peļamas… — es sacīju, pie­sizdams pirkstus pret klints sienu, kas skanēja kā tukša lāde.

Rudeliks īsi iesmējās.

— Kad pēdējo reizi biju te vai, pareizāk, tur, — viņš paskaidroja, — man radās kāda ideja, kas vēlāk pilnīgi izgāja no prāta, un cerēju, ka, atgriezies tai pašā vietā, to atkal atcerēšos. Tas ir vecs līdzeklis, ziniet.

— Nu, un vai atcerējies?

— Nē, bet… tomēr … bija grūti visu to pamest. -. Bet droši vien ir jau laiks, ko?

Viņš noliecās pār bezdibeni, tā ka es neviļus sarāvos, un kaut ko pagrieza. Mēness ainava piepeši izgaisa. Mēs ar Teru Hāru reizē skaļi iesmējāmies: visi trīs, kājām gandrīz skardami grīdu, sēdējām uz rakstāmgalda, kas atradās nelielā istabā ar trim logiem. Vienā kaktā atra­dās ar dzintarkrāsas vāpi klāts matemātiskais automāts. Starp diviem atzveltnes krēsliem zemu pie sienas bija redzama fotogrāfijā. Pieliecies tuvāk, es tanī saskatīju pirms brīža «dabā» redzēto Mēness klinti. Kaut gan uz­ņēmums bija pamazs, tā nebija zaudējusi nekā no sava pirmatnējā mežonīguma.

— Tātad tu četras reizes esi tur kāpis? — jautāju, nenovērsdams acu no fotogrāfijās.

— Jā.

Rudeliks paņēma attēlu rokā un, saraucis pieri, to uzmanīgi vēroja. «Gluži kā ģīmetni,» es nodomāju. Klints reljefs likās tik sīks kā grumbiņas sejā, bet šīs smalkās līnijas viņam saistījās ar sīvu cīņu, ilgstošiem uzbrukumiem, atkāpšanos …

— Cīņa uz dzīvību un nāvi, — paklusi noteicu.

Rudeliks atlika fotoattēlu vietā un strauji uzlūkoja

mani.

— Vai tu kāp kalnos? — viņš jautāja.

Es apstiprinoši pamāju.

Viņš atdzīvojās.

— Vai tu domā, ka briesmu sajūta ir galvenais?

— Zini… taisnību sakot, neesmu par to nekad do­mājis, bet laikam tā ir.

— Es gan nedomāju, ka tas ir svarīgākais, — viņš pēc brīža sacīja. — Mans brālis saka, ka ar mazu atom- iādiņu cilvēks varot noslaucīt no zemes virsas veselu kalnu grēdu, — mēs valdām pār dabu, tādēļ dažkārt ro­doties vēlēšanās dot tai «līdzīgas iespējas», cīnīties ar to aci pret aci, viens pret vienu — bez mehāniskajiem sabiedrotiem. Tā saka mans brālis. Es to izteiktu'mazliet citādi. Uz Zemes visas mūsu iegribas, visas kaprīzes tiek acumirklī apmierinātas. Mēs pārvaram kalnus un ne­gaisus, izplatījums mums ir atvērts visos virzienos. Bet cilvēks vienmēr tiecas sasniegt iespējamā robežu, kur jau izpētītais un pārvarētais saskaras ar vēl neaiz­sniegto, briesmu pilno. Daudzi to atrod kalnos.

— Tas var būt, — piekritu, — bet ar ko gan izskaid­rojams, ka visi tā alkst pēc Mēness kalniem? Mums uz Zemes taču ari ir pietiekami daudz bīstamu kalnu grēdu, kaut vai Himalaju rezervātā.

— Nu jā, rezervātā! — Rudeliks strauji iesaucās. — Es tev teikšu, ka man vienmēr labāk paticis slēpot iiz Neptūna pavadoņiem nekā Alpu sniegos, kaut gan mūsu Zemes sniegs ir daudz labāks slēpošanai nekā sa­salušās gāzes. Un tomēr es, tāpat kā daudzi citi, labprā­tāk slēpoju tur. Kādēļ? Tādēļ, ka Zemes kalnos vairs nav dabiskā mežonīguma. Tie eksistē tikai tādēļ, ka mēs to vēlamies un esam saglabājuši neskartus. Tātad, nerau­goties uz mežonīgumu, tie ir tikai civilizētās pasaules daļa. Turpretim uz mēnešiem ir atrodama daba visā tās pirmatnīgumā.

Ters Hārs, kas visu laiku bija klusējis, piepeši ieteicās:

— Nezinu, vai man ir nesamērīgi attīstīts pašaiz­sardzības instinkts vai arī esmu vienkārši bailīgs, bet jāatzīstas, ka man nepatīk kāpt kalnos. Kalni mani ne­kad nav vilinājuši.

— Tam nav nekāda sakara ar drosmi! — iesaucās Rudeliks. — Kādreiz Plūtona apkārtnē darbojās pētnieku ekspedīcija …

Viņš pēkšņi apklusa un ar interesi palūkojās manī.

— Vai tavs tēvs ir ārsts?

— Jā.

— Es pazīstu viņu.

Es gaidīju, ka Rudeliks paskaidros ko tuvāk, bet viņš turpināja savu stāstu.

— Ekspedīcija, liekas, meklēja kādas minerālu at­radnes. Kad darbs bija pabeigts, visas raķetes aizlidoja, izņemot vienu, jo tās apkalpes uzdevums bija demontēt un aizvest iekārtu. Sie darbi kaut kādu iemeslu dēļ ieilga, un raķetē palika ļoti maz skābekļa — ar to varēja nokļūt tikai līdz tuvākajai Neptūna kosmogoniskajai sta­cijai. Aizlidošanas dienā viens no apkalpes locekļiem atstāja raķeti, lai savāktu kosmiskās radiācijas skaitī­tājus, kas bija novietoti uz apkārtējām klintīm. Sim cil­vēkam arī nepatika kāpt kalnos, bet tas bija viņa pienā­kums. Nākot atpakaļ, viņš tik nelaimīgi paklupa, ka vai­rākās vietās salauza kāju. Turklāt vēl sasita savu telerānu un tādēļ nevarēja citiem padot ziņu. Astoņpa­dsmit stundas viņš rāpus vilkās lidz raķetei. Vēlāk stās­tīja: «Visniecīgākās kustības radīja tādas sāpes, ka zaudēju samaņu. Ja es būtu bijis pārliecināts, ka biedri aizlidos, pirms skābeklis būs izsīcis, es nomirtu turpat, nekustēdamies no vietas. Bet es zināju, ka viņi neaizli­dos un meklēs mani, bet, ja meklēšana ieilgs, viņiem pietrūks skābekļa, lai atgrieztos uz Zemes. Tādēļ es sa­cīju sev, ka man jānokļūst līdz raķetei.»

— Biedri viņu, protams, gaidīja? — es iejautājos.

— Protams. Skābeklis gāja uz beigām, bet ceļā viņi nejauši satika automātisko patrulējošo raķeti un uzņēma no tās skābekli. Redzi, Ter Hār, šis cilvēks ari nelabprāt kāpa kalnos. Tātad cilvēka rakstura vērtība, viņa drosme nebūt nav saistīta ar alpīnista kaislību.

— Vai tu pazini šo cilvēku? — es vaicāju.

— Nē. Tavs tēvs viņu pazina, — Rudeliks atbildēja un, redzēdams manu izbrīnu, smaidīdams piebilda: — Viņš to ārstēja, jo bija šīs ekspedīcijas kuģa ārsts,

— Kad tas notika?

— Sen, varbūt pirms gadiem četrdesmit.

Es biju pārsteigts.

Klusumu pārtrauca Ters Hārs.

— Vai jūs zināt, — viņš jautāja, — kādēļ raķešu pi­lotu emblēmā ir liesma?

— Sudraba liesma melnā laukā, — es sacīju. — Jā. Un vēl tur ir kādi vārdi, ak tā: «Cauri liesmām.» Tiešām nekad neesmu par to domājis, bet, liekas, tas ir gluži vienkārši: liesmas, uguns ir raķetes enerģijas avots.

— Iespējams, — Ters Hārs atteica, — bet piloti to izskaidro citādi. Pastāv nostāsts, ko es dzirdēju no Ametas. Vai tu pazīsti Ametu? Nē? Tev ar viņu jāiepa­zīstas. XX un XXI gadsimts bija pirmo raķešu lidojumu laikmets, kas prasīja daudz upuru. Stāsta, ka viena no pirmajām Mēness raķetēm startējot uzliesmojusi. Aizde­gušās visas degvielas tvertnes. Toreiz tās aizņēma de­viņas desmitdaļas no raķetes tilpuma. Pilots būtu varē­jis atbrīvoties no liesmojošām tvertnēm, bet tad tās no­kristu uz pilsētas. Tādēļ viņš tikai kāpinājis ātrumu. Pilots sadega, bet tomēr paspēja izvadīt raķeti ārpus Zemes atmosfēras — «cauri liesmām». Tā radās šis teiciens.

— Bet tas nozīmē, — Rudeliks piebilda, — ka cil­vēks ne vien rada lietas, kurām nav līdzīgu visā kos­mosā, bet prot ari pār tām valdīt.,.

Šķiroties es sacīju Rudelikam:

— Tu pazīsti manu tēvu. Zēl, ka pieminējām viņu tikai garām ejot. Varbūt tu kādreiz pastāstīsi kaut ko vairāk…

— Noteikti.

Viņš paspieda man roku, piebilzdams:

— Manuprāt… mēs visu laiku runājām par viņu.

Ejot līdzās Teram Hāram pa citronkrāsas spuldžu

apgaismoto gaiteni, biju tik dziji iegrimis domās, ka pat nemanīju garāmgājējus. No Fiziķu «ielas» nokļu­vām pusapaļajā zālē, no kuras biju uzsācis savu pa­staigu. Ters Hārs apsēdās uz soliņa pie baltā marmora tēla, palūkojās manī caur pieri un, slēpdams smaidu, jautāja:

— Nu, vai gribi vēl?

— Ko tad? — atģidies vaicāju.

— Cilvēkus. Geas cilvēkus.

— Protams.

— Nu labi. Kurp tagad brauksim?

Ters Hārs piecēlās un, norādīdams uz gaiteņiem, kas laistījās visās varavīksnes krāsās, svinīgi, kā pa­saku stāstīdams, iesāka:

— Ja iesi pa labi, sastapsi brīnumu… nu, to tu jau redzēji, — viņš piebilda ātri, parastā tonī, — Ja iesi taisni, atradīsi noslēpumu… Nu, lai ir noslēpums! Dakter, mosties beidzot! Iesim!

— Kurp?

— Turp, kur mīt noslēpums, — uz Biologu ielu.

Mēs iegājām zaļajā gaitenī. Arī te uz sienām bijā

uzgleznotas mājiņas.

— Seit, — vēsturnieks sacīja, — dzīvo Kalarla, Gobara sieva.

— Gobara sieva? — es atkārtoju. Kalarla — tā sauca svešinieci, kuru sastapu pirmajā vakarā uz Geas,

— Jā.

— Un kur tad viņš?

— Tepat, tikai otrā pusē, un ieeja viņa istabās ir no Fiziķu ielas. Abi dzīvokļi savienoti. Bet īstenībā Gobars dzīvo savā laboratorijā.

Atverot durvis, man ienāca prātā, ka uz Zemes par cilvēku var daudz ko uzzināt, redzot viņa dzīvokļa iekārtojumu, bet šeit, uz kuģa, viņu raksturo ari skats aiz loga, jo tas ir videoplastikas veidojums, ko katrs izvēlas pats.

Šī doma vēl nebija izgaisusi, kad durvis atvērās un es stāvēju uz sliekšņa līdzās Teram Hāram.

Atrados vienkāršā lauku mājiņā, kuras griesti un grīda bija veidoti no gluda, salmu dzeltena koka. Ista­bas vidū atradās zems stikla galds un vienkārši krēsli ar stipri atliektām muguriņām. Gar sienām uz grīdas daudz gluži parastu zaļu, neziedošu augu. Viss istabas iekārtojums bija it kā pielāgots dārzam, kas aiz logiem mirka lietū. Tālumā pie apvāršņa zemu, kā jau kalnos, gausi peldēja smagi, pielijuši mākoņi. Starp mākoņu vāliem brīžiem pavīdēja brūngani melnas kalnu nogā­zes, bet lietus turpināja līt — vienmuļš un spēcīgs, un bija dzirdams, kā tas viegli krīt uz grantētajiem celi­ņiem, urdz notekcaurulēs un pat kā peļķēs plīst gaisa burbuļi. Šis skats mani tā apbūra ar savu ikdienišķī- gumu, ka es nekustējos no vietas, līdz ieraudzīju savā priekšā saimnieci, kas sniedza man roku.

— Esmu atvedis tev gandrīz vai kolēģi — tas ir mūsu ārsts, — ieteicās vēsturnieks.

Pelēcīgajā gaismā, kas krita no plaši atvērtā loga, Kalarla man šķita mazāka un arī jaunāka, nekā pirmo reizi tiekoties. Viņa bija tumši sarkanā mājas tērpā, ko rotāja smalks un sarežģīts ornaments, kurš atgādināja ar sudrabu zīmētu labirinta plānu. Bez viņas istabā bija vēl divi cilvēki: meitene ar bieziem, rudiem matiem, kas krita uz gaišzilā tērpa apkakles, un atlētiska auguma vīrietis, kura seju sedza ēna.

— Tā ir Nonna, arhitekte. Viņa grib iepazīties ar celtniecību uz citām planētām, — sacīja Kalarla. — Un šis ir Tembhāra, mehāneifists.

— Zobgaļi apgalvo, ka es konstruējot elektronsma- dzenes aiz slinkuma, bet tu taču tam neticēsi, vai ne? — vīrietis sacīja. Viņš paliecās uz priekšu, un es ieraudzīju viņa seju. Tā bija plata, saspringta, melnīgsnēja un lie­cināja, ka viņš cēlies no nēģeriem. Tanī parādījās un ātri nozuda smaids, žilbinoši balts kā zibens.

Kalarla lūdza mūs sēsties. Man radās vēlēšanās pie­iet pie loga, tik ļoti vilināja mitro lapu un egļu skuju skāņā, sūrā smarža. Pacēlis galvu, vēroju, kā gar jumta malu virknītēs slīdēja lielas, caurspīdīgas lietus lāses, atspoguļodamas šur tur gar debess pamali izkaisīto zilgmi; jumta galā tās apstājās un it kā sasparojušās krita zemē. Es paliku apakšā plaukstu, bet krītošā lāse kā gaismas atspulgs nepieskārusies izslīdēja caur pirk­stiem. Mani pārsteidza nevis šī parādība — biju to gai­dījis, — bet gan paša vilšanās. Vieglai vēsmai pūšot, atspiedos pret palodzi un pievērsos pārējiem. Saruna, kas, mums ienākot, bija pārtrūkusi, ritēja tālāk.

— Kā tu īsti iedomājies arhitektūru bez gravitāci­jas? — Tembhāra jautāja meitenei ar rudajiem matiem.

— Es domāju par konstrukcijām bez vertikālām lī­nijām, — meitene atbildēja. — Iedomājies celtni div- padsmitstarainas zvaigznes veidā ar torņiem, kas vērsti uz visām pusēm. Uz galvenajām asīm es izveidotu ain- filādes.

Viņa ar roku vilka gaisā celtnes kontūras. Klausī­jos arvien pieaugošā izbrīnā.

— Atvaino, bet kāds būs materiāls? — es jautāju.

— Ledus. Tu taču zini, kādus milzīgus ūdens dau­dzumus izmet ārpus Zemes robežām, sašaurinot okeā­nus. Es celtu pilis no ūdens jeb, pareizāk, no ledus, ku­ram starpplanētu telpas temperatūrā piemīt laba celt­niecības materiāla īpašības.

— Ā, starpplanētu telpāl — Iesaucos. — Tātad tās būs lidojošas pilis, kas līdzināsies miljardiem reižu pa­lielinātām sniega pārsliņām. Bet… bet kas gan viņās dzīvos?

Visi sāka smieties. Tad Tembhāra sacīja:

— Neviens — tur jau ir tas joks! Nav gribētāju. Nabaga Nonna nevar tās celt un tādēļ ir ļoti nobēdā­jusies.

— Jā, — jaunā meitene nopūzdamās sacīja. — Man kļūst skaidrs, ka esmu pārāk agri iepinusies šai padarī­šanā!

— Kādā padarīšanā?

— Dzīvē. Man vajadzēja piedzimt simttūkstošajā gadā, varbūt tad manas ledus pilis kādam noderētu.

— Arī šorei» netrāpīji!1 — Ters Hārs teica. — Stāsta, ka simttūkstošajā gadā Saule, tāpat kā ik ceturtdaļmiljonu gadu, atkal nokļūs tumšā kosmisko putekļu mākonī un sāksies galaktiskā ziema,

— Ledus laikmets?

— Jā. Radīsies bezgala daudz ledus, kura kausēša­nai būs nepieciešams tik liels darbs, ka neviens pat ne­gribēs skatīties uz tavām pilīm.

— Un Saule tad būs sarkana kā asinis, — pēc brīža piemetināja Kalarla. Visi pavērās runātājā, bet viņa vairs nebilda ne vārda.

— Nu jā, — Nonna paskaidroja, — tā būs sarkana tādēļ, ka kosmiskie putekļi uzsūks visus pārējos starus.

— Cik dīvaini jūs runājat, it kā būtu pieredzējušas vismaz desmit tādas ziemas, — Ters Hārs piezīmēja,

— Jo mēs zinām par tām, — Nonna atteica.

— Tās ir dažādas lietas, — Ters Hārs iebilda. — Zi­nāt ir kas cits nekā vērot galaktisko pavasaru un ziemu miju, Zemes garozas krokošanos, jūru izžūšanu un kon­tinentu rašanos. Ģeoloģiskā mērogā cilvēks nedzīvo ilgāk kā taurenītis viendienis. Mums ir priekšstats par parādībām, bet mums nav un nevar būt priekšstata par jūtām, ko tās izraisa.

— Ja kāds radījums dzīvotu miljardu gadu .., —< Nonna nepabeidza.

Atkal iestājās klusums, tikai lietus šalkoja aiz loga,

— Nesen redzēju savādu sapni, — Kalarla klusi sa­cīja. — Es biju mākslīgi izgatavojusi dzīvus organis­mus. Tie bija sīki, sārti radījumi un vairojās tik ātri, ka drīz vien visu laboratoriju klāja iesārta plēve. Tad uzsāku neparastu izmēģinājumu. Izvēlējos zvaigzni, kas nebija ne pārāk karsta, ne arī pārāk auksta, pieripināju tai klāt attiecīga lieluma planētu, aplēju tās tuksnešus ar okeānu, radīju ap to mīkstu gaisa apvalku un devu planētai dzīvību, palaižot uz tās savus sārtos radīju­mus. Pēc tam atstāju to likteņa varā. Neatceros, kas notika tālāk. Pagāja simti, tūkstoši, varbūt pat miljoni gadu; visu šo laiku es turpināju dzīvot un nemaz ne­novecoju.

— Sievietes sapnis, — nomurmināja Tembhāra, kas bija uzmanīgi klausījies.

Kalarlas tumšajās acīs pavīdēja smaids, un viņa turpināja:

— Līdz kādu dienu es atcerējos savu izmēģinājumu un nolēmu apskatīt, kas noticis ar dzīvību uz planētas. Kā tā attīstījusies? Vai tā iegrimusi okeānā vai arī mi­tinās uz kontinenta? Kādas formas tā izveidojusi? Tā es domāju, gatavodamās lidojumam. Pēc tam kad starp zvaigznēm lidoju uz šo planētu, mani piepeši pārņēma nemiers. Izgatavojot olbaltumvielu, es biju pavērusi matērijai visas attīstības iespējas. Es iztēlojos miljonus būtņu, kas varēja izveidoties no sīkajām, sārtajām pi­ciņām. Centos uzminēt, vai tās jau redz savu pasauli vai dzird vēju šalkoņu. Bet varbūt viņas jau valda pār visu planētu, sākušas pētīt pašas sevi un nonākušas pie jautājuma — no kurienes cēlušās? Kas tās radījis? Un tad man bija jādomā, ka esmu devusi tiem ne tikai sā­kumu, bet arī galu, ka līdz ar dzīvību esmu radījusi nāvi. Tieši šai brīdī parādījās mākoņiem klātā planēta, milzīga kā debesis. Mans nemiers pārvērtās trauksmai­nās skumjās, un es pamodos …

— O, kādi tev ir sapņi! — ar skaudību iesaucās Nonna. — Es gan labākā gadījumā sapņoju, ka ķildojos ar bojātiem automātiem.

— Tavs sapnis izskaidrojams ar ilgām pēc piepildī­juma, kuras mēs visi izjūtam, — es teicu. — Tas radies, domājot par atklājumiem, kas mūs gaida ceļa galā — Centaura sistēmā.

— Un ir tieši raksturīgs cejojuma sākumam, — Ters Hārs piemetināja, — jo vēlāk mēs sapņos nevis steig­simies notikumiem priekšā, bet ilgu spārniem trauksi­mies uz Zemi.

— Manuprāt, te pamatā ir kas cits, — iebilda Temb­hāra un, savas lielās rokas uzlicis uz galda stikla vir­smas kā uz klaviatūras, turpināja: — Tas ir zināšanu alkstoša biologa sapnis. Jo mēs nekā nezinām par evo­lūcijas gaitu uz citām planētām. Mēs pazīstam tikai dzīvības attīstību uz Zemes un Marsa, kas ir vienaā saules bērni. Bet kā attīstās radījumi, kas dzīvo zem mainīgajām zvaigznēm, kuras kā pukstošas sirdis te saraujas, te izplešas? Šādai gaismas pulsēšanai taču ir jāatstāj kādas pēdas tik jutīgā vielā kā dzīvā matērija. Un kāda ir dzīve zem sarkanajiem, dziestošajiem gigan­tiem? Vai dubultzvaigžņu tuvumā, kur planētas apgaismo te viena, te otra sistēmas zvaigzne? Vai ari zilo sau]u gaismā, kuras raida spēcīgus starus …

— Nāvējošus… — es iespraudu. — Tātad dzīvības tur noteikti nav.

— Bet varbūt dzīvajām būtnēm tur ir aizsargorgani, piemēram, raga bruņas, kas satur daudz smago metālu sāļu … Iedomājieties, cik dažāds ir zvaigžņu vecums, tikpat dažāds ir arī planētu vecums, tātad uz tām, kas līdzīgas Zemei, arī var būt dzīvība gan augstākā, gan zemākā attīstības pakāpē nekā pie mums. Bet arī tas vēl nav viss. Kalarlas sapnī slēpjas jautājums, vai sa­līdzinājumā ar citiem Visuma iemītniekiem mūsu Zemes dzīvnieku un augu valsts un arī mēs paši esam gluži parasti, statistiski visbiežāk sastopami, vai arī veidojam kādu vienreizēju variantu, retu sugu… Varbūt mēs esam ūnikums, un būtnes no citām zvaigznēm grozītu galvas par mūsu ķermeņa formām …

— Ja vien tām būtu galvas, — Nonna piebilda.

— Protams, ja būtu.

— Tātad tu gribi teikt, ka kosmosā mēs esam kaut . kas līdzīgs divgalvainam teļam? — iejautājos smieda­mies. Ters Hārs likās mazliet sašutis.

— Tu to nedomā nopietni, — viņš sacīja Temb- hāram.

— Es vispār neko nedomāju, viņas sapnis izvirza šos jautājumus, — lielais mehāneirists palūkojās jau­najā sievietē, kas visu šo pārrunu laikā sēdēja nekustīgi, un viņas mierīgajai sejai brīžiem kā gaismas stariņš pārslīdēja smaids, tikko pieskardamies lūpām,

— Nu labi, — Ters Hārs pievērsās Kalarlai. — Iz­šķir tu strīdu: ko nozīmē tavs sapnis, kāds bija ekspe­rimenta mērķis?

— Nezinu.

Sai atbildei vajadzēja izraisīt smieklus, bet iestājās klusums, kurā bija dzirdama tikai lietus šalkoņa aiz loga. Man sen nebija bijis tik viegli un labi ap sirdi kā šobrīd, vērojot lietus lāšu svinīgo gājienu pa jumta malu.

— Nezini? — Ters Hārs jautāja, un viņa balsī ieskanējās vilšanās. — Bet ja tu šādu mēģinājumu va­rētu izdarīt īstenībā?

— Baidos, ka es to neizdarītu, — Kalarla vilcināda­mās atteica.

— Kādē|?

Viņa nolieca galvu.

— Ne tādēļ, ka man trūktu drosmes, bet.,. Nē, tie­šām nezinu.

— Varbūt tev liktos, ka tu kariķē dievu to radītāju, kam ticēja senatnē? — vēsturnieks pusbalsī paklusi ieminējās.

Kalarla klusēja ar dziestošu smaidu uz lūpām, kas nozīmēja: «Man vairs nav nekā ko teikt.»

Sai brīdī kļuva dzirdama tāla, dzidra skaņa, kas šķita nākam no dūmakā tītiem kalniem.

— Pusdienas, — Tembhāra sacīja pieceldamies. Ti­kai tagad ievēroju, cik viņš garš. — Ilgi gan esam no­runājuši.

Es paliku pēdējais. Atvadoties no Gobara sievas, iejautājos:

— Vai pie tevis bieži līst lietus?

— Bieži. Tev patīk?

— Jā.

— Tad atnāc biežāk.

Es sekoju biedriem gaitenī, kur izdzirdu Tembhāras skaļo balsi. Viņš sacīja:

—Tas taču patiesībā ir pilnīgi nereāli. Sāda ekspe­rimenta rezultāti būtu jāgaida simtiem miljonu gadu. Un, pat ja tas būtu iespējams, kur lai ņem tik daudz pacietības?

Viņš iesmējās, atvēra lifta durvis un iekāpa tanī līdz ar citiem. Stikla būris nedzirdami nozuda šahtaa dziļumā, bet man ausīs vēl joprojām skanēja Tembhā* ras dobjie smiekli.

Ters Hārs lūdza, lai pēcpusdienā pie viņa iegriežos. Viņš solījās būt vēsturnieku laboratorijā, un Nilss, in­ženiera Irjēlas dēls, apņēmās mani turp pavadīt. Vēs­turnieku telpas atradās kuģa pakaļgalā. Gaiteņi šeit bija zemāki un šaurāki nekā centrālajā daļā.

— Seit! — Nilss teica un palaida mani pa priekšu. Vēlreiz šai dienā mani sagaidīja pārsteigums. Biju

domājis, ka nok]ūsim gaišā trionu laboratorijā, kur zi­nātnieki ar staru palīdzību pēta senus palimpsestus. Bet mēs atradāmies pie ieejas pustumšā viduslaiku galerijā, kas bija šaura un tik augsta, ka skatiens izgaisa stāvo griestu velvju tumsā, kuras atgādināja milzu sikspārņa izplestus, lidojumā pārakmeņojušos spārnus. Gar sie­nām bija redzami lapegles plāksnēm klāti gari plaukti un pultis. Pie tām zemu lampu gaismā sēdēja cilvēki. Viens no viņiem pagriezās. Tas bija Ters Hārs. Ar delnu aizsargādams acis no spilgtās gaismas, viņš iesaucās:

— Jūs jau atnācāt? Pagaidiet, draugi, kādu brīdi, jā? Tūlīt beigšu.

Nezinādams, ko darīt, sāku vērot vēsturniekus. Bez Tera Hāra šeit bija vēl divi. Vienu no tiem sauca par Moletiču. Viņa sejā krita gaisma, ko atstaroja uz galda izkaisītās papīra loksnes. Dažiem viņš likās jocīgs, bet man — nekad. Viņam bija šaura galva ar asu zodu, kas izspiedies kā kaulains elkonis, un turklāt lielas ausis, kuras citādi nedurtos acīs, bet pie viņa galvas likās pārāk uzkrītošas. Tomēr šī cilvēka seju vienmēr rotāja smaids, it kā viņš gribētu teikt: «Zinu, ka esmu jocīgs, bet tas nekas; skatieties, tas uzjautrina mani pašu.»

Vēlāk Ters Hārs man pastāstīja par Moletiča lab­sirdīgo viltību, ar kādu viņš prot jaunākajiem kolēģiem iedvest savas ieceres, tā ka viņi sāk uzskatīt sevi par to autoriem; ar laiku es iemācījos cienīt šī vīra plašās zināšanas, bet šobrīd, klausoties viņa sarunā ar profe­soru, tikko valdīju smieklus, redzot, cik viņš sašutis, ka arhīvā trūkst materiālu par kaut kādu Hinteru vai Hit­leru, — tik mazsvarīga man likās sīkumainā rakņāša­nās sirmās senatnes notikumos. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka varbūt neklājas nelūgtam noklausīties zināt­nieku sarunās, un sāku raudzīties apkārt pēc Nilsa. At­liecis galvu, viņš nekustīgi stāvēja zāles vidū. Sekodams viņa skatienam, ieraudzīju pie sienas lielu, tikko saska­tāmu četrstūri, kuru sākumā biju noturējis par logu. Bet tas nebija logs.

Visu aizmirsis, devos turp, vērdamies, it kā būtu ieraudzījis dīvainu parādību. Zālē dega tikai mazas galda lampiņas ar lejup pavērtiem reflektoriem, tā ka uz sienām krita vienīgi to gaismas atspulgs. Sai puskrēslā ieraudzīju skatu, kas pamodināja vienu no visagrā­kajām bērnības atmiņām. Reiz kādā vecmāmiņas grā­matā biju ieraudzījis bildīti, kuras mīklainais saturs mani baidīja un reizē vilināja, tā ka nevarēju no tās atrauties. Vecmāmiņa atņēma man grāmatu, sacīdama, ka bērniem neesot jāredz barbaru briesmu darbi. Un, lūk, divdesmit gadus vēlāk Geas pustumšajā vēstur­nieku laboratorijā ieraudzīju to pašu gleznu lielā, aiz vecuma nosūbējušā, zeltītā ietvarā.

Nostājos Nilsam blakus. Šķita, ka zēns baidās elpot. Ko viņš tur redzēja?

Nakts, tālas pilsētas torņi, melnas debesis bez zvaigznēm, uz asinīm slacītas zemes divas cilvēku gru­pas, kuras vienu no otras šķir laternas gaisma. Vienā no tām cilvēki stāv ciešā kolonā kā pelēka masa, galvas plecos ierāvuši, uz priekšu rindā izstieptiem īsiem spie­ķiem vai caurulēm. Tiem pretī tumšu, sakumpušu stāvu vidū redzams ceļos nometies vīrs ar augstu paceltu galvu, izpūrušiem matiem, plati atvēztām rokām. Sajā roku atvēzienā, šajā apgarotajā un reizē drausmīgajā sejā dzīvība ar nāvi bija sajaukušās gluži tāpat kā zeme ar asinīm pie viņa kājām; reiz redzēts, šis cilvēks pēc gadiem vēl rādījās sapņos kā atmiņu tēls, kas liek sažņaugties sirdij.

Uzliku roku Nilsam uz pleca. Tāpat kā es bērnībā, viņš nesaprata nekā — un tāpat drebēja.

Pēkšņi visa zāle iemirdzējās spilgtā gaismā. Kāds vēsturnieks bija iededzinājis griestu spuldzes. Tai pašā brīdī atskanēja Tera Hāra balss:

— Tu to vēl nebiji redzējis, Nils?

Zēns bija gluži bāls un klusēja.

— Ko … nozīmē šī glezna? — viņš beidzot jautāja, — Ko šie cilvēki dara ar tiem tur?

Vēsturnieks pienāca mums klāt.

— Sis darbs radīts XIX gadsimta pirmajā pusē, — kāds sacīja, bet Moletičs piebilda:

— Tajā attēloti spāņu zemnieki, kurus sagūstījusi armijas nodaļa ..,

— Bet tas taču viņam nekā neizsaka, — es iebildu, •— Sī glezna .,,

— Pagaidi! — Ters Hārs mani pavēloši pārtrauca un balsī, kādā es vēl nebiju dzirdējis viņu runājam,

iesaucās:

— Pasaki pats, manu zēn! Droši! Ko tu redzi?!

Nilss klusēja.

— Tu neiedrošinies? Un tomēr pasaki! Pastāsti, kas tev liekas, ko tu domā, ko jūti?!

— Ka viņi tos …

— Runā!

— Slepkavo …

Sim vārdam izskanot, iestājās pilnīgs klusums. Tad Ters Hārs uzmeta skatienu saviem kolēģiem, un trium­fējošs smaids pārskrēja viņa sejai.

— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja. Un, pievērsies Nilsam, turpināja: — Sis gleznotājs, vārdā Frančesko Goija, dzīvoja pirms tūkstoš piecsimt gadiem. Iegaumē šo vārdu, jo viņš bija viens no tiem, kuri nemirst.

Vakarā, atgriežoties no Tera Hāra, apmaldījos kuģa gaiteņu labirintā. Daudzo iespaidu nogurdināts — likās, ka šai dienai nebūs gala! — nokļuvu beidzot plašā ga­lerijā, kas robežoja ar dārzu, un apsēdos uz maza so­liņa. Tas stāvēja pie sienas, aiz kuras stikla man pie kājām rāmi līgojās slaidas, melnas egļu galotnes ar sudrabainām skujām. Pēkšņi izdzirdu, ka mani sauc kāda pazīstama balss: no lifta puses, jau iztālēm smai­dīdama, nāca Anna Ruisa. Viņa pierunāja mani noska­tīties videoplastisku traģēdiju. Aizbraucām uz izrāžu zāli; izrādīja nedzirdēti garu drāmu divās sērijās. Tanī bija attēlota kāda zinātniska ekspedīcija, un darbība norisinājās sākumā uz Saturna, vēlāk uz Jupitera. Bija daudz patiesi skaistu skatu, man atmiņā sevišķi iespie­dās viens — negaiss amonjaka okeānā, īsta dzintar- dzeltenu, brūnu un melni zeltainu krāsu orģija. Tomēr, atstājot zāli, es neviļus atviegloti nopūtos.

— Šausmas!' — Anna sacīja. — Man šķita, ka jūtu amonjaka smaku.., bet, kad raķete ieskrēja Saturna gredzenā, es aizvēru acis. Man jau ir gana visu šo ne­parasto notikumu; kopš šī brīža apmeklēšu tikai izrā­des, kurās tēlota dzīve uz Zemes.

— Jau tagad? — es smaidīdams jautāju,

—1 Tagad un vienmēr, — viņa atbildēja un nopietni palūkojās manī.

Kad Anna aizgāja, es paliku viens tukšajā gaitenī. Nemanot biju pienācis pie sudrabainā aizkara, kas šķīra gaiteni no skatu klājiem. Brīdi apsvēru, vai ne­būtu labāk doties pie miera, beidzot tomēr nolēmu, ka derētu pastaigāt un palūkoties zvaigznēs. Raugoties ta­jās, man ikreiz uzmācās nepatīkama sajūta, un tieši tādēļ gribēju to pārvarēt, lai pierādītu sev, ka zvaigznes mani nebaida. Galerijā valdīja tumsa, ko ik pēc da­žām minūtēm pāršķēla te zilgans, te sudrabains uzlies­mojums — acīm redzot televīzijas «acis» bija beigušas griezties. Es soļoju no viena galerijas gala līdz otram, neviena nesastapdams; tas arī bija saprotams, jo tuvo­jās pusnakts. Piepeši pret stikla sienu pavīdēja ēna. Apstājos dažus soļus no tās. Aiz tumšā silueta parādī­jās balts Mēness, kas sāka peldēt augšup. Pret žilbinošo Mēness disku skaidri iezīmējās vīrieša stāvs — kājas, pleci, beidzot daļēji galva, melna uz Mēness spožā fona. Tad, Geai griežoties, Mēness pavirzījās augstāk, lie­dams pār svešo vīru savu spilgto, spokaino gaismu. Tas bija Gobars. Viņš lūkojās zvaigznēs.